Džena Andersone divus gadus mācījusies Literārajā Akadēmijā prozas meistardarbnīcā pie Ievas Melgalves, Ronalda Brieža un Ilzes Jansones. 2021.gada nogalē izdots pirmais stāstu krājums Dadži, kas bija nominēts Latvijas Literatūras gada balvai kategorijā „Spilgtākā debija”, un rakstnieka Egona Līva piemiņas balvas „Krasta ļaudis 2022” pasniegšanas ietvaros saņēma speciālbalvu par ieguldījumu latviešu literatūrā. 2022. gada nogalē izdots otrs stāstu krājums Sainis.

 

Džena Andersone

 

Sārtās buras

 

Konrāds nevarēja saprast, kas tieši viņam iecirtās degunā stiprāk – gaisā virmojošais no ledusskapja izvilktu salātu, vakardienas šniceļu un šķīstošās kafijas smaržu sajaukums, ko pastiprināja pār vitrīnu noliekušās bufetnieces asais dezodoranta aroms, vai hlorētā ūdens dvinga, kuru melnā, šaurā, nindzjas tērpam līdzīgā uzsvārcī iežmiegusies apkopēja dāsni šļakstīja krustu šķērsu pāri visai ēstuves cementētajai grīdai tā, it kā būtu uzaicināta apslacīt ar svēto ūdeni apsēstas mājas kaktus ļaunu garu izdzīšanai.

Konrādu atkal pārņēma skumjas, kam viņš bija centies pretoties jau kopš pamošanās, taču tās ik pa laikam pacēla savas smagās galvas kā miegainas čūskas un iedzēla viņam sirds apvidū. Konrāds neapzināti pielika plaukstu pie krūtīm, kā pūlēdamies noskenēt, kas viņam tur dedzina ādu zem krūškurvja, pavirzījās tuvāk kasei un kārtējo reizi pārlaida skatienu pāri abām aizsvīdušajām vitrīnām ar vakardienas ēdmaņu bļodām, ap kurām žirgti rosījās bufetniece, pūlēdamās piedot tām daudzmaz kārdinošu izskatu, ar lielu karoti uzrušinot apstāvējušos salātus, iespraužot šur tur pa dzīvelīgai pētersīļa lapai un no burkāna ripas izveidotai rozītei. Tās viņa meistaroja turpat uz ātru roku tik žiperīgi it kā to darītu visu savu vairāk vai mazāk saprātīgo mūžu diendienā no vietas.

Konrāds rūpīgi nopētīja rasolu, siera salātus, kapātus šampinjonus ar dillēm, vēl sazin kādus maisījumus, tālredzīgi paslēptus zem biezas majonēzes kārtas, līdz viņa skatiens atdūrās pret siļķi kažokā. Bufetniece nupat kā bija izvilkusi šo dārgumu no ledusskapja, noņēma celofāna plēvi, ar ko bija apklāts varenais bleķa trauks, un kā reizi gatavojās ieriktēt to vitrīnā blakus siera salātu donzelei. Konrāds jau gatavojās pamāt, lai iesver viņam pāris karošu, taču bufetniece strauji sagrāba bļodu, iebraucot ar īkšķi biešu kažoka pašā vidū, un necik nesamulsusi iestīvēja bļodu vitrīnā. Neliekoties ne zinis par Konrādu, viņa aplaizīja pirkstu un tāpat vien apslaucīja to lupatā, kas mētājās turpat blakus kasei.

Konrāds pie sevis klusu noelsās un savaikstījās. Tādu cūcību viņš nevarēja ciest. Iztaisnojies pēc iespējas staltāks, viņš piekārtoja noplukušo lietusmēteli, saraustīja uz leju nodilušās žaketes stūrus un paskatījās ārā pa logu. Vajadzētu doties prom tūdaļ pat un atrast citu piedienīgāku vietu, kur šajā svarīgajā rītā ieturēt brokastis.

Brīdi viņš raudzījās ārā un saspringti domāja. Pagrabināja galvā visus par un pret kauliņus. Aizvēra acis, atvēra acis un atkal aizvēra tās ciet. Skumjās čūskas krūškurvī nelika mieru, bet degunu kņudināja hlora garaiņi. Nē, galu galā svarīgs taču ir skats, tikai skats, bet tas no šī sasodīta ūķa ir satriecošs. Konrāds atvēra acis un pievērsās ainavai aiz norasojušā loga.

Brīnumainā kārtā mazā ostas bufete bija spītīgi turējusies pretī visu laikmetu vējiem, kas nāca pāri šai vietai, un strādāja nepārtraukti un nemainīgi, cik vien Konrāds, nodzīvojis šajā draņķa pasaulē līdz saviem piecdesmit deviņiem gadiem, spēja atcerēties. Tai blakus bija augušas dažādas saimniecības celtnes, administratīvās ēkas un citi tamlīdzīgi iestādījumi, kas ik piecgadi tika reorganizēti, likvidēti, pārsaukti, pārbūvēti, nojaukti, celti no jauna. Pat daži blakus nīkuļojošie koki un krūmi bija izauguši, nocirsti, tad atkal citi iestādīti izzāģēto vietā un tā uz riņķi vien. Tikai vecā ēstuve, kas līdzīgi avarējuša kuģa vrakam bija nedaudz sašķiebusies uz vienu sānu, stāvēja nemainīga kā apolitisks piemineklis ostas betona krastā. Novecojusi kļuva tikai tās izkārtne, upes grīvas vējos tā bija izbalojusi miroņa kaulu palsajā bālumā un izskatījās, ka tās milzīgie burti kā netīri zobi ir atiezušies sarkastiskā smīnā par kroga nosaukumu – Sārtās buras. Burtu fonā uzzīmēto brigantīnu tikpat kā vairs nevarēja saskatīt, bet no burām vispār vairs nebija ne vēsts.

Logā iesitās lielas, raupjas, ar sniegu sajauktas lietus lāses. Pēc nedēļas bija gaidāmas Lieldienas, bet ziema joprojām nepadevās, tā turējās pretī tik sīvi kā slīkonis āliņģī, kurš pēdējiem spēkiem ar visiem pirkstiem ir iekrampējies drūpošā ledus garozā un nevar aptvert, ka tūlīt viss būs beidzies, grib viņš to vai nē.

Konrāds vēl brīdi paskatījās uz traleriem un mazajiem zvejas kuģīšiem, kuri ritmiski šūpojās dzīvsudraba krāsas viļņos. Uz to klājiem zem ultramarīnā tonētām metāla debesīm kustējās cilvēki, pavisam nelielas figūras dzeltenos ūdensnecaurlaidīgos apmetņos un kapucēs. Cilvēki. Konrādu tas nedaudz nomierināja.

– Gribējāt kaut ko? – Bufetniece atsauca Konrādu īstenībā. – Salātiņus?

– Ko? – Konrāds sapīcis paskatījās uz sievieti. Viņai bija rudi, sprogaini mati, diezgan nevīžīgi sabāzti zem mežģīņu kronītim līdzīga veidojuma, viscaur izdaiļota ar rišām un cakām. Mati pa visām pusēm līda ārā, neklausīgi vijoties sīkās čirkās gar apvītušo seju.

– Neko! – Bufetniece neapmierināti sarauca pieri, uz kuras bija izspiedušās sviedru lāses, kā gatavodamās ripot lejup, kādā no salātu bļodām taisni iekšā. – Prasu, vai pasūtīsiet ēdamo vai tāpat lūrēsiet!

Konrāds iekšēji nodrebēja, taču savaldījās. Negribējās nolaisties līdz šitā rudā sievišķa līmenim. Apkopēja bija dāsni pielējusi visu grīdu ar ūdeni un tagad dzenāja to no viena stūra uz otru, it kā berztu kuģa klāju. Interesanti, vai sievietes mēdz būt matroži? Vai matrozes? Konrāds brīdi pavēroja apkopējas izdarības, bet sajutis bufetnieces nosodošo skatienu pielīpam saviem deniņiem, atkal pievērsās letei. 

– Vai Marija vēl strādā šeit? – Viņš atsāka klejot ar skatienu pa vitrīnām.

– Nezinu nekādu Mariju. – Bufetniece atmeta Konrādam ar roku un ņēmās līkņāt gar traukiem. – Trīs gadus te strādāju, nav dzirdēta tāda.

– Mjā… – Konrāds noņurdēja. – Tas laikam bija senāk…

Kāpēc viņš viņu atcerējās, Konrāds pats nevarēja saprast. Pilnīgi nevietā un nelaikā. Šis rīts nu nekādi nebija paredzēts, lai gremdētos atmiņu kapsētā un izrautu no tām jau pa pusei sadalījušos miroņus no zudušo laiku sektoriem, kuri nu jau vairāk līdzinājās izplatījumā lidojošiem fantomiem, nekā reāliem cilvēkiem, kas kaut kad iepriekšējās dzīvēs, kādu Konrādam bija ne mazums, bija atstājuši uz viņa ēteriskā un iespējams arī mentālā ķermeņa zināmus nospiedumus.

Ak tu kungs, gadi trīsdesmit pagājuši, varbūt vairāk, kad biju te pēdējo reizi, Konrāds domāja. Atmiņa arvien biežāk kā pedantisks policists, kuram līdz izdienas pensijai palicis mazāk par pusgadu, cēla ārā no smadzeņu arhīviem arvien jaunas, bet sen aizmirstas lietas un ik pa laikam uzsvieda pa kādai Konrādam uz galvas.

Visbiežāk tas notika naktīs, un tad Konrāds trūkās augšā no saviem murgiem, dažkārt pat ar kliedzienu. Agrāk, kad Emma vēl bija dzīva, viņa mierināja Konrādu, un, juzdams viņas silto roku sev uz pleca, viņš varēja atkal iemigt un kaut kā tikt ar to visu galā. Taču nu ritēja jau trešais gads, kopš Emma bija tālu, tālu prom, un uz Konrāda pleca nolaidās labākajā gadījumā kāda iemaldījusies muša vasaras laikā, bet sliktākajā – istabas biedra Broņislava dunka, ja Konrāds miegā pārāk skaļi bija iekrācies.      

– Mhm. – Bufetniece noplūca pāris pētersīļu lapiņu un sāka rotāt vēl neizdaiļotos traukus.

Konrāds ar skatienu nedaudz pakavējās pie galerta šķīvja, mēģinādams uzminēt, vai bufetniece ir paspējusi to apgramstīt vai nē. Viņas ņiprā šiverēšanās neviesa nekādas cerības. Salicis rokas lietusmēteļa kabatās, Konrāds atrāvās no vitrīnu izpētes un vēlreiz paskatījās uz bufetnieci. Skatiens neviļus aizslīdēja nedaudz tālāk, kur atdūrās pret plauktu tieši viņai aiz muguras. Plauktā stāvēja trīs pudeles – degvīns, konjaks un deserta vīns. Konrāds atkal uzlika roku uz krūtīm, it kā gribēdams sataustīt sirdi, nedaudz sasvārstījās, pārnesa ķermeņa līdzsvaru no vienas kājas uz otru kā nepieredzējis vārtsargs, kurš baidās no futbolbumbas, zinot, ka tā neizbēgami lidos un, ja viņš nebūs gana piesardzīgs un veikls, tā var izšķaidīt viņa jau tā vārgo degunu, kas varētu būt pat mazākais no apkaunojumiem, ko nāktos piedzīvot, ja bumba viegli kā vasaras taurenis ielidotu vārtos, kamēr golkīpers no bailēm ir pieplacis ar seju zemei.

Pametis mirkli uz zvejas kuģiem un nokremšļojies, Konrāds aizturēja elpu un izvilka no žaketes iekškabatas banknoti.

– Dodiet man simts gramus konjaka. – Viņš pateica pavisam mierīgi un pašapzinīgi, tā it kā tas būtu visikdienišķākais pasūtījums astoņos no rīta.

Bufetniece nolika malā pētersīļu pušķi un ar patiesu interesi palūkojās uz Konrādu. Melnķiteļainā nindzja pat pārtrauca švitināt birsti.  

– Nē. Lejiet labāk simtu piecdesmit. – Konrāds precizēja pasūtījumu.

Tikai tagad viņš pamanīja bufetniecei pie darba uzsvārča nozīmīti ar uzrakstu – Karavella.

– Es atvainojos, – Konrāds sajutās drošāk. – Kas ir Karavella? Šo krodziņu taču sauc…

– Tas ir mans vārds, – bufetniece nedaudz uzmeta lūpu. 

– Karavella? – Konrāds brīnījās. – Nu gan vecāki... asprātīgi. Nē, jūs nepadomājiet ko sliktu, es tikai pirmo reizi dzirdu tādu vārdu, patiešām…

– Man ļoti žēl, ka esat radis tikai pie Marijām, Megijām, Pegijām un kā tik vēl nē. Nevaru jūs iepriecināt, vai ziniet. – Karavella indīgi noteica.

– Jūs pārpratāt mani, es tiešām negribēju jūs kaut kā apvainot… – Konrāds taisnojās vairāk pieklājības pēc. Nez kāpēc viņam negribējās, lai pārdevēja padomātu, ka viņš ir nez kāds tur prasts amplis, kurš neprot cienīgi uzvesties.

– Neglaimojiet sev! – Karavella pastiepās pēc zvaigžņotās pudeles. – Jūs tik daudz pacelt nespējat, cik es – panest!

Konrāds apjuka. Lai nu no kā, bet no ostas bufetnieces šādas te prātulas, turklāt pirmdienas rītā, viņš bija gaidījis vismazāk. 

– Kāds tad jums kristītais vārds? Droši vien kāds Aleksandrs, Antonijs vai vēl kaut kas tikpat ierasts un pareizs… – Karavella nerimās. Viņa bija nolikusi uz nobružātās letes prāvu konjaka glāzi uz zemas kājiņas un pirms to piepildīt pamatīgi sakratīja pudeli it kā tā būtu kefīra paka.

– Nekratiet taču to trauku! – Konrāds pastiepa uz priekšu roku kā lūgdams ziedojumu. – Mans vārds ir Konrāds.

– Konrāds? – Karavella gandrīz izgāza no rokām pudeli, sasita plaukstas un pirmo reizi pasmaidīja lielu, platu muti, kurā trūka apakšējais dzeroklis. – Konrāds! Nu gan, manai omei zirgs bija Konrāds! Tāda sagadīšanās, kas to būtu domājis!

Stulbais sievišķis, Konrāds saviebās, bet neko neatbildēja. Negribējās pagodināt šādu atklāsmi ar komentāru. Apkopēja nosprauslājās un atsāka plakšķināt pa slapjo grīdu. Karavella ar švunku piepildīja glāzi, nolika to uz letes un pudeli nobēdzināja atpakaļ plauktā. 

– Lūdzu, kungs! Lai labi garšo. – Karavella ar labās rokas rādītājpirkstu pastūma glāzi uz Konrāda pusi. – Noprotu, ka grūta diena gaidāma?

– Varētu teikt arī tā… – Konrāds uzmanīgi paņēma glāzi ar abām rokām kā Sokrāts indes biķeri.

Karavella nesteidzās ar atlikuma izdošanu, un Konrāds nedaudz samulsis stāvēja, nezinādams, vai sēsties pie galdiņa vai izdzert glāzi tepat.

– Varbūt kādu uzkodiņu? Skat, kas mums te labumu! – Karavella negaidīti kļuva mātišķi laipna. – Tukšā dūšā ziniet nav labi. Turklāt mūsu vecumā pavisam nav labi. Es kā reizi nesen biju pie gastroenterologa. Tas ir vēderu dakteris, bet jūs jau laikam zināt. Oi, veselu pusgadu rindā gaidīju, jā, un viņš man saka, ka kuņģis jāsaudzē, nevar kā jaunībā stūķēt iekšā visu, kas tik trāpās ceļā. Ziniet, gastrīts vēl štrunts, bet tā čūla! Kā tārps tad vari mocīties un locīties, kā dur un spiež, un dedzina. Ui! Tāpēc es jums draudzīgi saku – vajag uzēst. Kārtīgu brokasti. Gribat varam olas sacept vai biezputru? Mums te viss ir, aukstie, karstie. Pat zupu var dabūt, ja tie vēsie salāti nepiesien dūšu! A? Kā būs?

– Zupu? – Konrāds uz mirkli bija pazaudējis pavedienu vārdu gūzmā un prātā mēģināja vispirms atrast pats sevi.

– Zupu, jā! Soļanočku! Tūlīt pat uzkarsēšu! Uz plīts! Ne jau kaut kādā tur mikroviļņu krāsnī, pasarg’ Die’s! Tik pieskatiet te mirkli! Ja kāds nāk, pabļaujat mani! – Karavella iegrūda Konrāda banknoti sev priekšauta kabatā un aizsteidzās kaut kur uz iekštelpām.

Konrāds stāvēja nekustīgi ar glāzi rokā, apkopējas acu izdurstīts no visām pusēm. Varēja dzirdēt, kā bufetes aizkulisēs kaut kas šķind un rīb. Konrāds iztēlojās, kā tur tiek karsēta zupa, un viņam nebija ne mazākā priekšstata, kā šajā agrajā rīta stundā lai dabū to sev iekšā.

Konrāds paskatījās ārā pa logu, uz traleriem joprojām kustējās cilvēku figūras, bet debesīs virs tām kā lielas, baltas kvadrātsaknes riņķoja ūdensputni. Konrāds nedaudz iemalkoja, pavisam mazdrusciņ, lai pagaršotu, un tad kā nogrēkojies skolēns gandrīz vai bailīgi nolika glāzi atpakaļ uz letes. Ķermeņa iekšpusē ieslēdzās tik tikko jaušams siltums.

Viņš labprāt būtu iedzēris vēl, taču no virtuves izsteidzās Karavella ar milzīgu, baltu šķīvi rokās, kurā kūpēja ugunīgi sārta un karsta vira. Viņa svinīgi nolika zupas trauku uz tuvākā galdiņa blakus vitrīnai, tad no priekšauta kabatas izvilka lielu, mirdzošu karoti un pamāja ar to Konrādam.

– Lūdzu! Ēdiet, kamēr karsta!

Konrāds nedaudz bijīgi paņēma glāzi un piegāja pie galdiņa, pie kura nebija plānojis sēdēt, un nevarīgi paņēma bufetnieces sniegto karoti. Karavella gādīgi izņēma viņam no rokām glāzi, nolika to uz galda, labi tālu no zupas šķīvja, un ar žestu mudināja piesēst. Konrāds paklausīgi apsēdās. Zupa kņudināja nāsis stiprāk kā hlors.

– Ēdiet, ēdiet, labu apetīti! – Karavella stāvēja turpat nostatu kā bērnudārza audzinātāja, kurai jāuzpasē jaunākā grupa ēdienreizes laikā, lai visi ēd un nešļakstās ar putru.

Konrāds sāka strēbt. Zupai nebija ne vainas. Konrāds pūlējās atcerēties, kad pēdējo reizi bija ēdis ko līdzīgu. Droši vien tajā dzīvē pirms avārijas, kad liktenis vēl nebija atņēmis viņam Emmu. Pats viņš neko tādu gatavot neprata, bet patversmē, kurā nokļuva pēc tam, kad, neapdomīgi ieķīlājot, bija zaudējis dzīvokli, vārīja tikai šķelto zirņu un biešu zupu.

Nekādas soļankas, frikadeles vai burtiņzupiņas šie pasaules diedelnieki, saules brāļi un plītmaņi, kā patversmē dzīvojošos dēvēja tur strādājošās mūžam pārgurušās sievietes, nebija pelnījuši. Konrāds vairākas reizes gan bija mēģinājis viņām skaidrot, ka viņš nav tāds un šai bēdu ielejā viņš nonācis ne aiz labas gribas vai slikta rakstura, bet gan apstākļu sakritības rezultātā. Taču nekādi apstākļi un nekādi rezultāti ne mazākajā mērā nevienai no patversmes darbiniecēm neviesa vēlmi uzklausīt Konrāda žēlabas.

Tā vien šķita, ka visā pasaulē pilnīgi nevienu neinteresēja izbijušā inženiera Konrāda bēdu stāsti par to, kā viņš savulaik nebija pietiekami rūpīgi iedziļinājies procentu likmēs un kā nebija paredzējis lielās, vairāk nekā simts gadus pastāvošās tēraudlietuves un dzelzs velmēšanas rūpnīcas bankrotu. Labākajā gadījumā Konrāds tika laipni aizraidīts prom ar vārdiem – “Ejiet, jel ejiet, inženiera kungs, uz savu placi, tā jau maz vietas”, bet sliktākajā – “Izbeidz dīkt, pats vainīgs!”.

Konrāds zināja, ka ir vainīgs, bet nevarēja ar to samierināties. Tāpat kā nevarēja aprast ar domu, ka vairāk nekad nekas nebūs tā kā iepriekš. Viņš bija ieslodzīts šajā apziņā kā elektriskā gana aplokā, un tā vien šķita, ka mazais zemes pleķītis zem kājām kļūst aizvien šaurāks, bet elektriskie bliezieni – aizvien biežāki.

– Varbūt vajag sāli? – Karavella nolika viņam uz galda baltu, pārlocītu servjeti. – Vai maizi?

– Jā, paldies, esiet tik laipna. Rupjmaize būtu pašā laikā.

Sagaidījis, kad Karavella nozūd aiz letes, Konrāds paņēma glāzi un izdzēra gandrīz tukšu. Snaudošās čūskas sāka locīties un rauties aizvien mazākas. 

– Lūgtum!

Karavella nolika uz galda mazu, pītu groziņu ar divām maizes šķēlēm un mikroskopisku sviesta piciņu uz miniatūra šķīvīša.

– Paldies!

Konrāds kāri piebeidza zupu, iespieda sviesta kubiku starp maizes riecieniem un pats sev par pārsteigumu sajutās nedaudz labāk, dzīvelīgāk, ja tā var teikt.

Karavella novāca netīros traukus, bet apkopēja beidzot meta mieru grīdas uzkopšanai un uzreiz naski ķērās klāt logu tīrīšanai.

– Jums te kāda spodrības diena vai? – Konrāds pievērsās Karavellai, kura bija atgriezusies aiz letes.

– Nē, te vienkārši kāds ir ļoti ziņkārīgs. – Karavella, nepagriezusies atteica. – Pasūtīsiet vēl kaut ko?

Konrāds nesteidzās ar atbildi, jo labi saprata, ka jau tā ar savām līdz šim tik neapdomīgajām atbildēm ir iebraucis purvā līdz pat ilksīm. Mēģinādams aptvert pašreizējo lietu stāvokli un savu vietu tajā, Konrāds sēdēja pie tukšās glāzes un netika gudrs, ko tālāk ar šo visu iesākt. Viņa plāns bruka un juka kā smilšu pils pavasara lietū. Viss notika pārāk strauji, turklāt ripoja nepareizā virzienā. Konrāds to apzinājās, taču pagaidām vēl neuzdrošinājās šo domu ielaist sevī iekšā pavisam.

Sasodīts, kāpēc es ņēmu to zupu? Un to konjaku? Kas mani dīdīja? Viss šis rīts, attiecīgais noskaņojums, tas viss pajucis kā adīkļa valdziņi, kas nomukuši no adāmadatām, iežmiegtām aizmigušas patversmes naktssardzes raupjajās delnās. Muļķis! Konrāds nostenējās.

– Jums sāp kaut kas varbūt? – Karavella pārkārās pāri letei līdz viduklim. – Es dzirdēju vaidu…

Tā tikai vēl trūka, Konrāds saduga vēl vairāk.

– Nē, nekas tāds, jums izlikās. – Viņš pakratīja galvu. – Paldies.

– Dzersiet kafiju? Dzersiet taču, vai ne, ko gan es jautāju. – Karavella kā atspere atlocījās atpakaļ un sāka grabināties gar tasēm.    

– Varbūt kafiju… – Konrāds izklaidīgi paskatījās uz loga pusi, taču gar to joprojām ložņāja apkopēja ar birstēm un lupatām, laupīdama visu ainavas baudīšanas prieku.

Kafiju? Priekš kam man tagad vēl kafija? Varbūt celties un iet prom? Bet uz kurieni? Pabeigt to, kāpēc atnācu…

Te tev visa lielā plānošana, Konrāds bezspēcīgi žņaudzīja pirkstus vārgās, ļenganās dūrēs. Ja tev ir plāns A, bet nav plāna B, tad visam tavam plānam ir nulles vērtība, Konrāds atcerējās vēl tēva teikto. Ak, kungs… Nekad iepriekš viņš nebija par to aizdomājies, un šī bija pirmā reize, kad bezizeja bija jūtama gandrīz vai fiziski.

– Kafija, kafija! Brīnišķīga mums šeit kafija, ziniet! Moka un Arabika. Aha! Tās ir tādas šķirnes, bet jūs jau laikam ziniet, ka Arabika ir pati labākā, vēl ir tāda Robusta, bet tā dikti rūgta un nav laba kuņģim. Jā. Kafija tagad būs pašā laikā! – Karavella mundri čaloja. – Es arī deviņos vienmēr dzeru kafiju. Es tagad tikai baltu varu, bet jums kādu? Melnu vai ar pieniņu labāk? Tūlīt uzsils aparāts.

Jau deviņi, Konrāds ar šausmām nodomāja un paskatījās ārā pa apkopējas nule nopucēto logu. Gandrīz visi zvejas kuģi atradās turpat, kur iepriekš, tikai daži no traleriem bija nozuduši. Cilvēkus uz klājiem vairs neredzēja. Droši vien naktsmaiņā strādājošie jau devušies mājās, bet rīta maiņa izklīdusi kur nu kurš, Konrāds iztēlojās. Putnu gan bija saradies sasodīti daudz. Tie visi šaudījās šurp un turp smagās, slapjdraņķa piesūkušās debesmalas piespiesti tuvāk akvatorijai. Kas šiem nekaiš spalvainajiem? Viņiem visur mājas – i debesīs, i ūdenī, i uz zemes.

Iedūcās kafijas mašīna, Karavella piesteidzās ar piena trauku un cukurdozi, Konrāds novērsa skatienu no loga.

– Grūta diena sakāt, ja? – Viņa atbīdīja krēslu pie blakus galdiņa. – Katra diena jau ar savu fokusu, kas nu ir, tas ir! Man piemēram, šorīt mājās ledusskapis atmetās!

– Ko? – Nesaprata Konrāds. – Ledusskapis?

– Nu saplīsa, vienvārdsakot! Ieeju virtuvē četros no rīta, a tur visa grīda ar ūdeni. Varat iedomāties? Atkusis makans tāds! Kas to būtu domājis? Sāku vākt to ūdeni, tīrīt, mazgāt, gandrīz darbu nokavēju. Tas vēl štrunts! Taču produktu žēl! Kur tos tagad? Labi, daļu saliku kastītē aiz loga, bet vai ta visu tur saliksi? Kaijas pusi iznēsās kā likts! Ziniet, kādas tās kaijas, tīrais negals… – Karavella ātri žestikulēja ar rokām. – Tāds posts ar tiem ledusskapjiem, šis jau trešais manā mūžā, kas tā izdarās pašā nepiemērotākajā brīdī…

– Ledusskapi var salabot, nav jau… – Konrāds iebilda.

– Var, ta var! Tikai kurš ta to darīs? Es, vai ziniet, dzīvoju pusotras stundas braucienā no pilsētas. Nekādi meistari nav gatavi tik tālu uz tādu čuhņu kratīties! Ziniet, kādu papildmaksu ņem?

– Un tad jūs katru dienu braucat uz darbu un mājās trīs stundas? – Konrāds brīnījās. – Es laikam tā nevarētu.

– Tas nav jautājums par to, ko var vai nevar. Šajā vecumā ir grūti atrast darbu. – Karavella satraucās un sāka žestikulēt straujāk. – Jāņem tas, ko dod, ja negribi palikt uz ielas.

Konrāds atkal sajuta elektrisko ganu pie skausta.

– Kāda jēga no tādas dzīves? Tās taču ir mocības! Celties četros, braukt kaut kur… – Vai tad tā ir dzīve?

– Jēga? – Karavella iepleta acis. – Nav jāmeklē nekāda jēga! Kāda dzīve iedota, tāda jādzīvo! Tā jau arī visa tā jēga, pašā dzīvošanā!

– Nu bet vai tad jūs esat apmierināta ar šo iedoto dzīvi? Neesat nogurusi? – Konrāds paskatījās uz bufetnieci.

Savādi radījumi šie sievišķi, viņš domāja, sitās, peras kā tādas vistas pa pakulām, cīnās… Kam to visu? Beigas taču tāpat visiem vienas, kāda jēga? Bet šīs nē, stāv uz sava, nevienu neklausa.

– Protams, ka nogurstu! Katrs cilvēks nogurst. Tā jābūt. Tie taču dzīves procesi – augšā, lejā, augšā, lejā kā pa kalniņiem ar ragaviņām. Tomēr nedēļas beigās tāds gandarījums ir. Un prieks, jā, un prieks arī ir. Es piemēram, agrāk skolā strādāju, rokdarbus, mājturību meitenēm mācīju, bet tad skolu slēdza un ko nu? Jādomā kaut kas cits vietā. Uz šejieni atnācu, pati daudz ko jaunu iemācījos. Tas viss jānovērtē. Jā…

– Nu nezinu, kāds tur gandarījums… verga darbs.

– A kur jūs pats strādājat vai jau pensijā? – Karavella bija uzmetusies uz pašas krēsla malas, ik pa brīdim pašķielēdama uz kafijas mašīnas pusi, vai tā jau pietecinājusi krūzes.

– Es? – Konrāds gandrīz jau atkal novaidējās, bet pēdējā mirklī aprāvās. – Jā, strādāju, man vēl divarpus gadu līdz pensijai…

– O, ja? Tā arī domāju! – Karavella kļuva līk­smāka. – Pēc pensionāra galīgi neizskatāties.

– Patiešām? – Konrāds bija izbrīnīts. – Un pēc kā tad es izskatos?

– Nu… nezinu. Pēc skolotāja laikam. – Karavella vaļsirdīgi smaidīja. – Kad es strādāju skolā, man tur bija kolēģis darbmācības skolotājs. Ļoti līdzīgs jums vai jūs – viņam. Arī tādos pelēkos uzvalkos staigāja, plašķīšos. Viņam vēl bija pelēkrūtaina auduma naģene un veste. Varu saderēt, ka jums arī tāda ir. Ir taču, vai ne?

Kafijas aparāts nokrakšķējās, nosprauslojās un nodrebinājās, it kā gatavotos celties augšā un nākt šurp. Karavella uzspurdza no krēsla un aizaulekšoja pēc kafijas. Konrāds atcerējās vesti. Viņam tiešām kādreiz piederēja glauna, pelnu pelēka trikotāžas veste, taču to viņš patversmē bija iemainījis pret cimdiem. Konrāds bija nokļuvis tur novembrī, pilnīgi nesagatavojies. Daudzmaz sakarīga drēbju kārta viņam vēl bija, taču par cimdiem nebija iedomājies. Viens no istabas biedriem, Ludvigs, ātri atrisināja problēmu, pievākdams sev Konrāda vesti, bet tās vietā atdodams viņam savus vecos, vietām caurumainos ziemišķādas cimdus. Nākamajā dienā Ludvigs tirgū bija nospēris jaunu ādas cimdu pāri, un apsolījis arī Konrādam iemācīt, kā viegli sadabūt visu sev vajadzīgo, taču līdz apmācībām Konrāds tā arī netika, jo Ludvigu savāca policija par vācu tūristu apzagšanu vecpilsētā, un atpakaļ patversmē viņš vairs neatgriezās. Konrādam sāpēja sirds, iedomājoties, kā viņa smalkvilnas veste, kas agrākos laikos bija piedalījusies svarīgās darba sapulcēs un apspriedēs, tagad deldēja nāras kādā no centrālcietuma kamerām.

Karavella lēni un uzmanīgi, lai neizšļakstītu karsto dzērienu, atnesa prāvu kafijas tasi un nolika uz Konrāda galdiņa. Atgriezusies pie kafijas aparāta, viņa paņēma arī savu krūzi un ieslēdza radio. Telpu kā paisuma vilnis pārpludināja Sezārijas Evoras biezam velvetam līdzīgā balss. 

– Es skolā ilgi nostrādāju, visa dzīve tur pagāja, – Karavella klāstīja, – šajā ostas nostūrī nekad nebiju bijusi. Kas to varētu domāt… kur tik dzīve neiesviež… Jūs gan laikam no šejienes? Strādājāt te?

– Jaunībā mācījos netālu, fakultātes ēka bija blakus ielā, bet kopmītne – akurāt ar skatu uz Sārtajām burām, – Konrāds paņēma kafijas krūzi. – Te bija garšīgas zupas.

– Tagad arī nav ne vainas! – Karavella apņēmīgi ielēja savā tasē krietnu piena šļuku. – Man vispār nepatīk domāt par pagātni. Kas bijis, bijis!

– Bet nav mazliet tā kā žēl? – Konrāds brīnījās. – Es piemēram redzu sevi pagātnē, bet neredzu nākotnē.

– Tas ir kā? – Karavella iepleta acis. – Kāpēc jums jādomā uz priekšu un kaut kas jāiztēlojas? Vai tad nepietiek ar to, kas notiek tagad? Tas taču ir svarīgāk.

– Manuprāt, tas ir nedaudz primitīvi. – Konrāds pateica un uzreiz piekoda apakšlūpu, jo viņam šķita, ka būs Karavellu apvainojis.

– Primitīvi, ne primitīvi, bet man tā ir labi. – Karavella sparīgi samaisīja kafijā kūstošo cukuru. – Es gribu vienkārši dzīvot, priecāties un nedomāt ne par pagājušiem laikiem, ne par to, kas būs pēc gada vai desmit. Putns arī no rīta līdz ar saullēktu pamostas un tad dodas savās putna darīšanās. Viņš taču nedomā par to, kas bija vakar, piemēram, kā viņš tur muka no kaķa vai kā viņu vanags sabiedēja. Viņš daudz nebēdā arī par to, ja rīt atnāks ziema, un visas vārpas paliks zem sniega.

– Kāds putns? – Konrāds apjuka. – Balodis?

– Nav svarīgi kāds! Nu kaut vai balodis, kaut vai zvirbulis! Viss viens! Viņi mostas, čiepst un meklē, ko uzknābāt. Un tā visu dienu līdz saulrietam. Vai tur sniegs vai lietus, vai saules svelme, viņi vidžina un tik meklē knābājamo. – Karavella iedzēra pamatīgu malku. – Un tā ir labi, un tā ir pareizi, ja reiz dabā tā iekārtots. Daba labāk zina, kā vajag. Jādzīvo tagad!

– Bet kā tad ar atmiņām, pieredzi, mūsu mentālo bagāžu, tā sacīt? To taču tik viegli neizslēgt… – Konrāds strauji pacēla pie lūpām kafijas tasi un gandrīz apdedzināja mēli.

– Un cerību uz labo rītdienu? – Karavella iesmējās. – Jo vairāk koncentrējies uz šodienu, jo mazāk laika atliek pagātnes un nākotnes apcerēšanai, ticiet man, cienītais.

– Es pirmīt pajautāju, vai te strādā Marija. Pilnīgi nejauši atcerējos par viņu, kad ienācu šeit. Kaut gan pēdējo reizi satiku viņu vēl tajos aizvēsturiskajos kopmītņu dzīves laikos. Un redziet, sanāk, ka mēs nemaz tā nevaram izvēlēties, ko ielaist tagadnē un ko nē. Tēli, atmiņas, cilvēki – viņi paši atnāk, atļauju neprasot. Un ko tad iesākt? Es nezinu… atliek vien gaidīt, kad tie atkal paši izdziest kā tādas gāzes liesmiņas. – Konrāds nolika karsto krūzi atpakaļ uz galda un paņēma tējkaroti.  

– Liesmiņas, ne liesmiņas, bet visi tie pagātnes rēgi jādzen uz turieni, no kurienes tie nākuši. – Karavella pārliecināti noskaldīja.

– Bet sakiet, vai jums nav bail aizmirst visu? Tā taču ir daļa identitātes… – Konrāds grozīja pirkstos mazo karotīti.

– Bail? Kāda tur identitāte? Štrunts, ne identitāte, visi tie pagātnes murgi. Bail man ir no šaurām telpām, lūk, no kā man ir bail! Starp citu, vai jūs esat kādreiz bijis magnētiskās rezonanses aparātā? Varat to paciest?

– Ne pārāk, – Konrāds nopurināja galvu. – Tas aparāts patiesi ir baisms! Man bija ar to darīšana pirms pāris gadiem. Kaut kā nebiju sagatavojies tai procedūrai, un darbiniece, īpaši neko neskaidrojot, lika apgulties, iedeva rokās drošības pogu un pirms laišanas tajā bundulī stingri piekodināja nerīt siekalas brīžos, kad skanēšot briesmīgais troksnis. Ziniet, līdzko viņa to pateica, es nevarēju pārstāt domāt par siekalām un to, ka nedrīkstu tās norīt, un šķiet, ka siekalu bija tik daudz, ka es varētu tajās noslīkt. Es nezināju, ko iesākt, man gribējās rīt siekalas vienā laidā kā tādam sunim, sākās pat īsta panikas lēkme! Kaut ko tādu toreiz piedzīvoju pirmo reizi mūžā, tas bija vājprātīgi mokoši!

– Pirmajā reizē es vispār izmuku ārā no tā tovera! – Karavella lepni iebēra krūzē vēl karoti cukura. – Kustēties nedrīkst, troksnis briesmīgs, neviens taču nebrīdināja! Es burtiski salecos no katra zvēliena, un tad man kaut kas uznāca, un es kā sāku rauties prom no tā katla! Bet tur vēl tas joda vads ar savu nejēdzīgo trauksmes pogu kaut kur nokrita, es dēļ tā vēl riktīgi pieri atsitu pret bunduļa malu. Toreiz medmāsa mani pamatīgi izlamāja. Neviena mierinoša vārda… Pēc tam otrajā reizē es kaut kā saņēmos, un viss jau bija gandrīz labi, bet traki ieniezējās deguns. Mēģināju paberzēt ar plecu. Daktere, vai kas nu viņa tur skaitās, kā sāka ķērkt! Nu kā tāda nepilnīga! Es šai saku, man, cienītā, deguns ieniezējās, piedodiet, bet šī tik bļauj un bļauj, ka es bildi bojājot un viņas laiku tērējot! Uh! Un vēl man bija bail, ka tai aparātā muša neielido! Visu laiku domāju, ka tik muša tur neielien…

Apkopēja biju pabeigusi tīrīt logus un tagad, nez no kurienes izvilkusi četrus vai pat visus piecus metrus garu teleskopisko birsti, sāka slaucīt griestu stūrus un dekoratīvās apmales gar apgaismojuma abažūriem. Karavella iespurcās. 

– Čakla gan, – Konrāds nedaudz samulsis iedzēra lielu kafijas malku un neuzkrītoši aptaustīja žaketes iekškabatu. – Es droši vien pasūtīšu vēl piecdesmit gramus konjaka.

Karavella saprotoši pamāja. Sezāriju Evoru radiovilnī galanti nomainīja Engelberta Hamperdinka tenors, un uz pavisam īsu brīdi, kas ilga ne vairāk par trim četrām sekundēm, Konrādam šķita, ka nav bijis nekā pirms šī mirkļa, nav bijis pēdējo četrdesmit un vairāk gadu, neskaitāmo jā un nē, visu to ceļu, krustojumu, uz purviem vedošo strupceļu, tajos sastapto un vēlāk pazaudēto cilvēku. Šajā sajūtā Konrāds sastinga kā dzintara lāses pārtverts kukainis, taču apkopējas spaiņa šķindoņa un ūdens šalkoņa izlietnē, kurā Karavella bija salikusi netīros traukus, sāpīgi, noplēšot visas vēl dzīvās kreveles, izrāva Konrādu no tās ārā tik spēji, ka viņš atkal novaidējās, gandrīz vairs necenšoties apslāpēt skaņu sevī.   

Konrāds pārāk strauji un neapdomīgi piecēlās no krēsla, gandrīz to apgāzdams. Izstaipījis stīvo muguru, neveikli, kaut kā greizi vilkdams kāju, viņš aizsteberēja līdz labierīcībām. Konrāds sajutās pavisam vecs. Viņš rūpīgi aizslēdza tualetes telpas durvis un atvēra ūdens krānu. Karavella laikam bija uzgriezusi radio skaļāk, jo šķita, ka Hamperdinks ir nostājies tieši aiz tualetes durvīm, lai Konrāds varētu labāk viņu dzirdēt.

Konrāds pietecināja pilnas saujas ar aukstu ūdeni un saslapināja seju. Ūdens bija tik ledains, ka šķita zem ādas sāka skraidīt desmitiem mazu ežu, kas durstīja viņu no iekšpuses. Konrāds atpogāja krekla augšējo pogu, vēlreiz apslacīja sev pieri un kaklu, ļaujot stindzinošajām lāsēm dzeldināt ādu. Konrāds aizgrieza ūdeni ciet, ar abām rokām atspiedās pret sadauzītās izlietnes malām un paskatījās uz sevi spogulī.

Ko tu te vispār vēl dari, vecais muļķi? Konrāds ieskatījās savās apdzisušajās acīs, kā pārliecinādamies par to, ka nekas nav mainījies, un to, ko ir zinājis vienmēr. Lupata! Vienmēr tēlojis kaut ko citu, nekā esi bijis patiesībā! Rādījis stoicisku mieru, kaut gan patiesībā baidījies pat elpot, un cerējis, ka viss atrisināsies pats no sevis. Sasodītais stoiķis pietaisītās biksēs! Gļēvulis. Turklāt vēl zaglis!

Konrāds nodrebēja, atcerējies par patver­smi un Broņislavu. Beigas. Beigas, kurām vajadzēja būt, bet kuras pašas par sevi nevarēja iestāties. Konrādu pārņēma šausmu sajūta. Viņš paskatījās pulkstenī. Gandrīz desmit. Ap šo laiku viņam jau sen vajadzēja ļauties upes straumei, zemūdens vilkmei, kas viņu nestu kaut kur aizvien dziļāk dzelmē un tālāk prom uz jūru. Tam visam jau sen bija jābūt pabeigtam.

Konrāds aizvēra acis, uz mirkli iztēlodamies, kā viņa palietotais ķermenis pilnīgā bezsvara stāvoklī tagad slīdētu cauri ledainām vižņu masām, mērķtiecīgi virzoties prom uz bezdibenīgiem ūdens klājiem, kur viņš, iespējams, kaut uz neilgu laiku, taču tomēr kļūtu par izpētes objektu dažādiem jūras zvēriem. Izpletis rokas un kājas kā parašutists viņš dreifētu līdzi ūdens plūsmām starp sāļiem un putainiem viļņiem, nespēdams izvairīties no milzīgiem roņiem, astoņkājiem, mēnesszivīm un citiem mošķiem.

Taču tā vietā viņš sēdēja šajā draņķa bufetē, ēda brokastīs zupu, klausījās mutīgās rudmates melšanā un turklāt vēl malkoja nepiedienīgi smalku konjaku. Konrāds nespēja aptvert, kurā brīdī viņa smagajās bezmiega naktīs kaldinātā apņēmība mirt akurāt šodien, akurāt pirmdienas rītā, kad jau tā viss ir tik nejēdzīgi grūts, bija izplēnējusi tikpat nemanāmi kā logā ziedoša leduspuķe marta saulē.

Viss bija aizgājis pilnīgi ne tā, kā bija plānots. Nē, nu labi, teorētiski jau varētu pārcelt to lekšanu no ostas piestātnes uz citu dienu, piemēram, rītdienu vai labāk trešdienu, taču ko iesākt ar noskaņojumu? Visa elēģiskā aura, kas Konrādu bija tīstījusi savos valgos jau visu pēdējo mēnesi, bija prom. Miršanas kāre šķita aprimusi, bet vai tik Konrāds nekļūdījās? Vai tik viņa prāts šobrīd nav konjaka aizmiglots un rīt pat atkal visa smagme un grūtsirdība neatnāk atpakaļ? Varbūt pat ar dubultu uzviju? Rīt… Bet ko iesākt šodien?

Konrāds novaidējās jau pavisam skaļi un, joprojām turoties pie netīrās fajansa izlietnes, noslīga uz flīžu grīdas. Cauri visam ķermenim izskrēja aukstas tirpas no domas vien, ka Broņislavs tagad jau pavisam noteikti ir pamodies un atklājis zādzību. Tas nu bija skaidrs. Taču citādi es nevarēju, Konrāds sprieda, biju domājis, ka eju prom no turienes uz mūžīgiem laikiem… Bet tomēr nevajadzēja ņemt tās dažas banknotes…

Patversmē nemūžam vairs nevaru ne kāju spert, ja vien dzīvība dārga. Dzīvība! Tik ironiski, tik šausmīgi atzīt, ka dzīvot ir neizsakāmi grūti, bet nomirt – vēl grūtāk. Esmu tik gļēvs, ka nevaru pat cieņpilni izbeigt šīs mokas. Taču patiesībā jau dzīvot gribas, nu kā citādi, protams, ka gribas! Kāpēc gan, lai ļautu tādam kā Broņislavs, man šo dzīvību atņemt? Nē, nē, tas ir pilnīgi garām.

Un vispār, es nemaz neesmu tāds īsts zaglis, jo, vai tad var maz apzagt zagli? Vai tas ir kas slikts? Ja tā godīgi, tas Broņislavs ir gatavais maitasgabals, kurš ne to vien pelnījis! Nepietiek ar to, ka viņš ir dzērājs un kauslis, kurš visus regulāri iedunkā un atņem citiem papirosus, viņš turklāt ir īstenais burlaks un ekspluatators, Konrāds sāka sevi mierināt. Jā! Kā gan to neņemt vērā? Ubagiem tunelī atņem pēdējās kapeikas un spiež viņus diedelēt, lai tik šim zellim būtu ko ieliet sev rīklē. Fuj! Šausmīgs tips, pretīgs, īsts derglis. Jā.

Ak, kungs, bet ko man tas viss tagad līdz? Ko man pašam iesākt? Vajadzīgs plāns, pilnīgi jauns plāns. No satraukuma Konrāds nespēja sakarīgi domāt. Galvā viss bija sajucis, prātā – visas spuldzes saplīsušas, bet to stikli sabiruši tumsā, kur sevi vairs nevarēja ne pamanīt, ne atrast.

Tagad vajadzēja kaut kā savākties, saņemties, lai cilvēcīgā izskatā tiktu vismaz līdz letei. Konrāds ieklausījās troksnī aiz durvīm. Tur plosījās skanīgi dienvidu ritmi, šķiet kārta pie mikrofona bija pienākusi itāļiem. Ak, Dievs, kas viņiem te par radiostaciju uzregulēta? Konrāds līdzīgi milzīgai zivij iekampa ar muti gaisu un, aizturējis elpu, ar mokām pietrausās kājās. Tad nopurināja žaketi, noskaloja vēlreiz seju, paskatījās spogulī, noskurinājās un novērsās.

Brīdi vēl pieplacis ar pieri pie durvīm, Konrāds pastāvēja, domās lēnām noskaitīja līdz divdesmit, tad izgāja ārā no tualetes un atgriezās ēdamzālē. Apkopēja bija kaut kur nozudusi. Karavella vienā no vitrīnas plauktiem kārtoja šokolādes tāfelītes, visas ar košākajiem un greznākajiem papīriņiem likdama pašā priekšpusē.   

Konrāds piegāja pie letes, uz kuras viņu jau gaidīja glāze, paņēma to un vienā rāvienā izdzēra tukšu. Tad nolicis blakus glāzei otru Broņislavam nosperto banknoti, paskatījās ārā pa logu. Sniegs bija mitējies, bet lietus lija lielām lāsēm, kas krita zemē slīpi, gandrīz precīzā četrdesmit piecus grādus platā leņķī. Konrāds aizpogāja lietusmēteli.

– Paldies, Karavella. Gribēju pateikt, ka patiesībā es nekur vairs nestrādāju un dzīvoju patversmē, tā nu ir sanācis. Esmu totāls neveiksminieks, neprasmīgs plānotājs, kas pārāk ilgi peldējis pa straumi, un ziniet, man ne tikai nav plāna B, bet nav arī plāna A. Nu jūs jau zināt visas tās teorijas par plāniem, vai ne? – Konrāds uzsita uz augšu lietusmēteļa apkakli un sabāza rokas kabatās. – Jā. Man nav ne mazākā priekšstata, ko es darīšu rīt un parīt, jo šodien man pietrūka dūšas ielekt upē. Nav arī tik daudz naudas, lai nodzertos līdz nāvei. Lūk. Tā ir ar to tagadni un dabu. Nezinu kāpēc šo visu tagad saku, bet paldies jums par visu. Palieciet sveika.

Konrāds pagriezās un devās ārā no ēstuves. Radio laika ziņu diktors piesolīja stipras lietusgāzes ne tikai šodien, bet arī turpmākajās divās dienās.

– Ja kas, es tikai pajokoju par to zirgu.

– Ko? – Konrāds jau stāvēja uz sliekšņa, satvēris durvju rokturi.

– Nu viņu nesauca par Konrādu. – Karavella turēja pirkstos šokolādi spīdīgi zaļā papīrā.

– Un kā tad viņu sauca? – Konrāds apstājās durvīs un pagriezās pret Karavellu.

– Par Poniju Koniju. – Karavella ieslidināja šokolādi priekšauta kabatā. – Tas bija tāds mazs zirdziņš, kas rateļos vizināja ciemata bērnus.

– Ak tā? – Konrāds atlaida durvju rokturi. – Ponijs Konijs ir brīnišķīgs vārds.

– Jā, un arī pats viņš tāds bija. Taču arī Ponijam Konijam reizēm mēdza būt grūtas dienas. – Karavella teica. – Kā jau mums visiem.

– Un ko viņš tad darīja? – Konrāds panāca soli tuvāk.

– To, ko daba viņam bija iemācījusi. – Karavella paskatījās ārā pa logu. – Nesteigties. 

Konrāds pamāja ar galvu, piegāja pie durvīm un atvēra tās vaļā. Telpā ieskrēja vējš, vilkdams sev līdzi noraudājušos pavasari, kas birdināja savas slīpi krītošās lietus lāses, aizmēzdams hlora, kafijas un vakardienas ēdiena smaržu.

– Ja kas, es šo to saprotu no ledusskapjiem, – Konrāds palūkojās uz Karavellu.

Vējš ar katru mirkli pieņēmās spēkā, un jau pēc brīža pat aiz aizvērtām durvīm un cauri bezbēdīgo radioviļņu trokšņiem varēja dzirdēt, cik neganti tas purina veco izkārtni, cenzdamies noraut to līdz ar jumtu, kur brigantīna cieši turējās pie sava enkura, tikpat neredzama kā visa viņas kuģa apkalpe un nesaskaitāmo jūras jūdžu garajā ceļā izbalojušās buras.