Jaunā Gaita nr. 316. pavasaris 2024
Inge Annoma (Inge Annom)
Ludzas apkaimes čigānu stāsti[1]
No igauņu valodas tulkojis Hannes Korjus.
Igaunijas Folkloras Arhīvā (igauniski – Eesti Rahvaluule Arhiiv, saīsinājumā ERA) glabājamo materiālu klāstā, kuru Pauloprīts Volaine (Paulopriit Voolaine) savāca 1930-tajos gados, bez folkloras pierakstiem no Igaunijas ietilpst arī folkloras pieraksti no „igauņu valodas saliņām” Latvijā – no t.s. Ludzas igauņiem (igauniski – lutsid/lutsi maarahvas) un leiviem (igauniski – leivud). Ludzā un tās apkaimē tika pierakstīta ne tikai vietējo igauņu, bet arī poļu, baltkrievu, krievu, ebreju, lietuviešu, latviešu un latgaļu folklora, tajā skaitā arī vietējo čigānu folklora, kuru stāsti liekas esam daudzējādā ziņā atšķirīgi un savdabīgi, salīdzinājumā ar turpat dzīvojošu igauņu stāstiem. Ludzas apkaime bija un joprojām ir ļoti multikulturāla, tadēļ būtu ļoti interesanti noskaidrot, vai čigānu stāsti būtiski atšķiras no citiem vietējo tautību pārstāvju stāstiem vai nē, vai būtu iespējams konstatēt saistību ar tuvāko kaimiņu stāstniecības tradīcijām, vai starp Ludzas apkaimes čigānu stāstiem un citur pasaulē savākto čigānu stāstu repertuāru pastāv sakarība.
Šajā rakstā esmu aplūkojusi Ludzas čigānu stāstu žanrus, tuvāk esmu pētījusi vienu leģendu, esmu salīdzinājusi Ludzas čigānu pasakas ar Oskara Kallasa 1900. gadā publicēto krājumu Astoņdesmit Ludzas igauņu pasakas.
Ludza ar savu apkaimi atrodas Latgalē (igauniski – Latgallia/Latgale, latgaliski – Latgola), valsts galējos austrumos (pārējie Latvijas kultūrvesturiskie novadi – Vidzeme, Kurzeme, Zemgale). Ludzas apkaimi var sadalīt trijās daļās: Pildas (igauniski – Pőlda, latgaliski – Pylda) apkārtne ir uz dienvidiem no Ludzas (apm. 10 km garā zemes strēmelē); ar Pildas apkārtnes dienvidaustrumu daļu robežojas Nirzas-Briģu apkārtne, uz ziemeļiem no Ludzas ir Mērdzenes pagasts (Voolaine 1926: 83). Par apkaimes centru kalpo Ludzas pilsēta. Minētā apkaime vēsturisku un politisku iemesļu dēļ bijusi kulturāli ļoti daudzšķautņaina, šeit cieši blakus cits citam ir dzīvojuši cilvēki, kuri piederēja atšķirīgām reliģijām un dažādām tautībām, piemēram, krievu vecticībnieki. Gan Oskars Kallass, kurš pierakstīja Ludzas igauņu folkloru 19. gadsimta beigās, gan arī Volaine 1930-tajos gados konstatēja, ka vietējie uzskatīja reliģisko piederību par svarīgāku nekā tautību: Ludzas apriņķī (krieviski – уезд) tautība tiek bieži apzīmēta ar vārdiem religia, zakon (ERA II 79, 643).
Čigāni ienāca Eiropas austrumu un ziemeļu daļās galvenokārt caur Balkāniem. Viņu pārceļošana uz Eiropu tiek skaidrota ar bēgšanu no Osmaņu impērijas paplašināšanās 14. gadsimtā, pēc otra skaidrojuma čigānu migrācija bija saistīta ar to, ka viņi nodarbojās ar arodiem, kas prasīja pārvietošanos no vienas vietas uz otru. (Fraser 1995: 48-58). Latvijā izveidojas trīs galvenās čigānu kopienas, atbilstoši vēsturiski izveidojušos reģioniem: Kurlandijas, Liflandijas un Vitebskas guberņās. Pēdējā bija daudz krievu izcelsmes čiganu (Folkeryd; Svanberg 1995: 70). Pēc Paula Aristes domām, Latvijas čigāni uzskatāmi par vienu no Ziemeļkrievijas čigānu atzarojumiem, starp abu atzarojumu čigānu valodas tradīcijām pastāv vien nelielas atšķirības. (Ariste 1959: 22-25). Neskatoties uz iespējamo saistību ar Krieviju un lielāko krievu konfesiju – pareizticību, visi aptaujātie Ludzas čigāni (atbilstoši Volaines datiem) bija katoļi. Katoliskā vide Latgalē sāka nostiprināties 18. gadsimta sākuma, kad vietējā muižniecība pārgāja katoļticībā, kas, savukārt, izraisīja viņu pārpoļošanos, tādējādi ietekmējot arī uz muižnieku zemes dzīvojošo zemnieku konfesionālo piederību. (Korjus 2008: 99-100). Attiecībā uz Ludzas apkaimes čigāniem, konfesionālās piederības izvēles iemesli nav skaidri, jo nepastāvēja tieša piesaiste apstrādājamai zemei, turklāt, Ludzā darbojas arī vērā ņemamas ortodoksu un luterticīgo draudzes (sk. Korjus 2008: 92-104). Nevar nenovērtēt kristietības nozīmīgumu saistībā ar aplūkojamiem stāstiem un čigāniem vispār, jo „kaut gan čigāns nav liels baznīcas draugs, tad tomēr cenšas savai kopienai piederīgos vismaz kristīt un apglabāt pēc baznīcas paražām, lai miroņi nesāktu spokoties vai mirušā cilvēka gars klejot pa māju” (Ariste 1940: 2). Šis Aristes novērojums par Igaunijas čigāniem ir desmitkārt patiess arī attiecībā uz Ludzas apkaimes čigāniem. Baznīcas nesvētītie miroņi Ludzas apkaimes čigānu teikās un pasakās ir personas ar būtisku lomu, no kurām baidās. Bieži stāstos viena persona ir arī katoļu garīdznieks, kurš tiek nosaukts pēc poļu paražām – ksjondzs (Volaine rakstīja – ksendz). Volaine novēroja, ka čigāni lūdzas poļu valodā (ERA II 79, 634), kas norāda uz vietējo katoļu draudzes stiprumu.
Teicēji
Pēc savākto materiālu izskatīšanas var secināt, ka Volaine septiņu gadu laikā (1931-1937) pierakstīja čigānu folkloru galvenokārt no vieniem un tiem pašiem čigāniem Ludzas pilsētā un tuvākajā apkārtnē. Teicēju bija 19, lielākoties no trijām ģimenēm: Beinaroviči, Tumaševiči, Vaidaloviči. Turpmāk tekstā ir norādīti teicēji, to radniecība un citas ziņas, ciktāl ir secināms pēc Volaines materiāliem (ERA II 61, 79, 109, 162). Komentāri par teicējiem ir norādīti pēc iespējas tuvāk oriģinālam tekstam. Cipari iekavās norāda uz gadu, kad folkloras materiāli bija pierakstīti. Teicēju vecums ir norādīts pēc agrākā pierakstīšanas gada.
Felīcijas Beinarovičas (Felicia Beinarovič) māte. Pierakstīšanas vieta: Pildas pagasts, Lielo Tjapšu ciems (igauniski – Jaaniküla [2](1931.)
Felīcija Beinaroviča (Felicia Beinarovič, turpmāk tekstā F.B.), Jēkaba iela (igauniski – Jakobi tn.), apm. 65 g. veca, dzimusi Ludzas apriņķa Rundānu pagastā. Apceļojusi Baltkrieviju, Ukrainu, pēdējos 20 gados dzīvo Ludzas apriņķī. Čigānu vidū ir reti godīga un dievbijīga, tic saviem stāstiem. Kopā ar meitu Annu un Annas meitu Olgu ceļo pa Ludzas apriņķi. Tautā sauc viņu Felīcija Jakovlevna (Fel’t’s’a Jakovlevna). (1931., 1933.)
Aleksandrs Beinarovičs (Aleksander Beinarovič), 28 g., F.B. dēls, galvenā mītne Ludzas pilsētā. (1931., 1933.)
Kostantins Beinarovičs (Kostantin Beinarovič), 21 g., F.B. dēls. Pierakstīšanas vieta: Ludzas apriņķis, Pildas pagasts, Lielo Tjapšu ciems (1931.)
Anna Beinaroviča (Anna Beinarovič), 32 g., F.B. meita. Viņas nelaulātais dzīvesdraugs gāja bojā karā. Baltā gvarde nošāva. Ceļo kopā ar māti pa Ludzas apriņķi. (1931., 1935.)
Olga Beinaroviča (Olga Beinarovič), 11 g., Annas Beinarovičas meita. Bieži uzturējās Pildas pagastā, Lielo Tjapšu (Suure Tsäpsi)1 ciemā un Šķirpānu (Kirbani)[3] ciemā. Liekas, ka apm. pēc gada ir pasaku jau aizmirsusi, ja vairs nedzird. Tikko dzirdēto atstāsta diezgan precīzi. (1931., 1933., 1935.)
Anna Tumaševiča (Anna Tumaševič), 20 g., dzimusi Daugavpils (igauniski – Väinalinn, krieviski – Dvinsk) apriņķa Dagdas miestā, kur brālis bija liels stāstnieks. Bieži uzturējās Pildas pagasta igauņu ciemos. Pierakstīšanas vieta: Šķirpānu ciems (1934.)
Aleksandrs Tumaševičš (Aleksander Tumaševič), 75 g. Dzīvo Ludzas un Rēzeknes apriņkos. Viņam Ludzas pilsētā pieder māja (Jelgavas ielā), kur viņš uzturējās tikai gadatirgu laikā, pārējā laikā ceļo pa Latgali, kur cilvēki pārvalda krievu valodu. (1935.)
Magdalena Tumaševiča (Magdalena Tumaševič), apm. 80 g. Dzīvo Ludzas apriņķī. Agrāk apceļojusi Krieviju, ir bijusi Tērbatā. Pierakstīšanas vieta: Kiuļu ciems (16 km uz dienvidrietumiem no Ludzas pilsētas, Pureņu pagastā). (1935.)
Aleksandrs Tumaševičs (Aleksander Tumaševič), apm 35 g. Ceļo pa Ludzas un Rēzeknes apriņķiem. Pierakstīšanas vieta: Ciblas pagasts, Meišu un Antonku ciemos, pļavā. (1937.)
Nikolajs Tumaševičš (Nikolai Tumaševič), 16 g., dzimis Rēzeknē (igauniski – Rääsaku/Räisaku, poļu –Rzeżyca, krievu – Режица, vācu – Rositten, Rositen), kur tēvam pieder māja. Pierakstīšanas vieta: Ciblas pagasts, Meišu un Antonku ciemos, pļavā (Kurjanovas ezera, igauniski – Kurjani järv apkaimē) (1937.)
Pēteris Vaidalovičs (Piiter Vaidalovič), apm. 55 g. Viņam pieder māja Ludzas pilsētā. Ceļo pa Ludzas apriņķi. (1931.)
Nikolajs Vaidalovičs (Nikolai Vaidalovič, turpmāk tekstā N.V.), 51 g. Dzīvo Ludzas pilsētā, Puškina ielā, savas sievas Evas mājā. (1937.)
Eva Karpoviča (Eva Karpovič, N.V. sieva, apm 50 g). Pierakstīšanas vieta: Ludzas pilsētā, Puškina ielā (1935.)
Anna (Nuška) Vaidaloviča (Anna (Nuška) Vaidalovič), apm. 21 g., N.V. meita. Dzīvoja Ludzas pilsētā, tēva mājā. Pēc čigānu parāžiem – precējusies, tikai dzīvoja šķirti no vīra. Baznīcā nav laulāta. 1936. g. jau dzīvoja kopā ar vīru, ir bērns. Pierakstīšanas vieta: Ludza. (1935., 1937.)
Aleksejs Vaidalovičs (Aleksei Vaidalovič), N.V. dēls, 20 g., Dzīvo mātes Evas Karpovičas mājā. Pierakstīšanas vieta: Ludza. (1937.)
Nikolajs Vaidalovičš (Nikolai Vaidalovič), apm. 18 g, N.V. dēls. Laiku pa laikam dzīvo Ludzas pilsētā, Puškina ielā, sava tēva mājā. Pierakstīšanas vieta: Ludza. (1935.)
Ljonka, apm 25 g. Ceļo ar vīru pa Ludzas apriņķi. Rosīga un drosmīga maza auguma sieviete. 1935. gada aprīlī viņa kopā ar Beinarovičiem ieradās Pildas pagasta Lielo Tjapšu ciemā. (1935.)
Lola Bundovska (Loola Bundovski), 20 g., čigāniete. Pierakstīšanas vieta: Ludza. (1935.)
Ievērības cienīgs ir apstāklis, ka lielākā daļa no teicējiem bija diezgan jauni – 10 teicēju (vairāk nekā puse) vecums nepārsniedza 30 gadus, visjaunākā teicēja pierakstīšanas brīdī bija 11 gadu veca.
Uz esošo ziņu pamata rodas iespaids, ka teicēji pārsvarā bija vietējie Latvijas čigāni, kuri lielākoties ceļoja apkārt, galvenokārt pa Ludzas apriņķi un Latgali. Izņēmums bija četri Vaideloviču ģimenes locekļi, kuriem bija māja Ludzas pilsētā, kur viņi dzīvoja. Volaine rakstīja, ka čigāniem Ludzas pilsētā piederēja vairākas mājas (ERA 162, 142). Čigānu-teicēju stāstītais sākotnēji bija pierakstīts krievu valodā, vēlāk Volaine tulkoja pierakstīto daļēji igauņu valodā un tikai tad nosūtīja uz arhīvu. Starp pierakstīšanas brīdi un tulkošanu pastāvēja līdz 2 gadu starpība. Tulkotajos stāstos parādās vietumis krievu vārdi un teicieni, Volaine ir tos atstājis zinātnes interesēs (ERA II 162, 168). Dziesmas, ticējumi un mīklas nebija tulkotas igauņu valodā.
Stāsti
Esmu pētījusi Ludzas apkaimes čigānu stāstus, kurus Volaine pierakstīja 1931.-1937. g. (Igaunijas Folkloras Arhīvā – ERA). Pierakstu kopskaits pārsniedz 100, stāsti kopā – 85. Daudzas brīnumpasakas ir digitalizētas un tipoloģizētas. Pārējos stāstus sadalīt pa žanriem/tipiem nebija viegls uzdevums, jo žanru robežas, kā zināms, ir neskaidras, it īpaši starp teikām un pasakām. Stāstu vidū dominē brīnumpasakas – 35. Vēl var konstatēt 17 teikas, 11 anektdotes (igauniski – naljand), 7 leģendas, pasakas un 8 noveles tipa pasakas, 7 leģendas un 1 muļķa velna pasakas esamību. No Volaines piezīmēm netop skaidrs, vai teicēji vai Volaine pats būtu kaut kādā veidā veikuši stāstu žanrisku identificēšanu.
Gan Heincs Mode (Heinz Mode), kurš ir savācis pasakas pa visu pasauli (1991), Jefims Drucs (Ефим Друц) un Aleksejs Geslers (Алексей Гесслер), kuri pierakstīja 1980.-1982. g. Krievijas čigānu stāstus, secina, ka čigānu folklorā ir ļoti maz sastopamas zvēru pasakas (Mode 1991: 31; Druts, Gessler 1985: 26). Arī dotā raksta sagatavošanai izmantotajos materiālos netika konstatēts neviens pieraksts saistībā ar zvēru pasākām.
Ludzas apkaimes čigānu brīnumpasakas raksturo zināma līdzība ar teikām (tamdēļ žanru noteikšana bija grūts uzdevums). Velns kā pasakas persona ir sastopams vairāk nekā 10 pasakās (arī nemierīgs mironis, pārdabiskā veidā apprecēta sieva). Velnam bieži ir arī vārds: Ludvig, Murza, melns vecis Dopuhha: igauniski – must vanamees pani Dopuuhha. Tiek lietoti arī sinonīmi: satana, tšort, zmej [sātans, velns, čūska] (pēdējais nozīmē arī mantrausības garu (pukis, igauniski – kratt – Ja lido dzeltens zmej, tad viņš nes pienu, ja sarkans – tad naudu: igauniski – Kui zmej lendab kollaselt, kannab piima, kui punaselt, raha (ERA II 109, 107 < Felicia Beinarovič) – vai vispār kādu biedēkli) vai nešķīsts spēks, igauniski – netšistaja siila un daudzskaitlī netšistiki (ļaunuma gari, igauniski – kurjad vaimud), ataman – velnu vadonis. Dažreiz sagadās, ka vienas un tās pašas pasakas ietvaros tiek lietoti vairāki velna sinonīmi. Brīnumpasakās velns nav atsevišķi aprakstīts (atškirībā no teikām, kur velns bieži ir melns vīrietis ar kādu zoomorfisku elementu (aste, nagi).
Pasakās var sastapt arī norādes uz ticējumiem: stāstā „Nelabā meita par sievu” (igauniski – „Kuradi tütar naiseks“) sieva māca vīru, lai viņš nesmietu un paturētu bērnu vienmēr sev ļoti tuvu, ja viņi nonāca jaunās sievas dzimtajā pusē.
[Bērns ir kā eņģelis, ļaunie gari neko ļaunu nevar viņam izdarīt], piebilst teicējs [„Laps on kui ingel, kelle ligi ei saa kurjad vaimud (‘n’ečistiki’),” tähendab jutustaja] (ERA II 109, 71 < Felicia Beinarovič)
Līdzīgu ticējumu atspoguļo teika, kur vīra prombūtnē mājā ienāk velns un mēģina sievu ar varu stiept līdzi, sieva ar visiem spēkiem pretojas, kad vairs nespēj, satver bērnu azotē, lai sevi aizsargātu. Briesmīgā pārdzīvojuma dēļ sieviete ir mainījusies līdz nepazīšanai.
… „Kur sieviete liks bērnu, tur ķermenis ir vesels, kur nē, tur viss ir izrauts. Viņi plēšas, bet līdzko gailis nodziedāja, velns pazuda. Mājā (в доме) sacēlās vējš un pazuda.” (Igauniski – „Kuhu naine lapse paneb, sääl on ihu terve, aga kuhu mitte, sääl on kőik välja katkut. Ja kuni kukk kires, kaklesid nad ikka. Siis kadus. Tuul tőusis tares (в доме) ja kadus.“) ERA II 162, 147 < Ljonka
Ilo Valks (Ülo Valk) (1998: 199) secina, ka kristietībā sakņojošā tautas kultūrā velns nav tikai pasakas persona, bet dzīvs priekšstats, kas radies no ticības, pat piedzīvojama realitātē. Velna dominēšana čigānu pasakās ļauj nojaust, ka Ludzas apkaimē pastāvēja stipra kristīgā vide, jo „velns ietilpa to samērā nedaudzo pārdabisko būtņu vidū, ticējumus par kuriem baznīca stiprināja.” (Valk 1998: 9).
Bez personām, kas ir raksturīgas teikām, arī dažu stāstu beigas ir līdzīgas teikām. Stāsts, kas sākas ar pasaku sižetu „Varde par līgavu” (igauniski – „Konn pruudiks”, ATU 402); pele, kaķe, varde un citi līdzīgi kustoņi par līgavu, (igauniski – Loompruut), beidzas savādi: Viņiem piedzima bērns. Tēvs nomira. Pēc kāda laika nomira māte. Šis bērns izauga. Apprecējas un dzīvo. Velns (чорт) nāca pie viņiem. Visu nakti mocīja viņus abus (замучил) un palika tur dzīvot. Ja kādam gadās braukt garām šai muižai, tad uz tukša ceļa (на чистой дороге) notiek nelaime (ERA II 162, 536 < Nikolai Tumaševič).
„Mirušais precinieks aizved līgavu” (igauniski – „Surnu mőrsjale järele” („Kuu paistab, kooljas sőidab“) (ATU 365)) – šis tips ir arī Igaunijā populārs, beidzas arī bez perspektīvas – meitene, kas izglābās no mirušā līgavaiņa, pēc mēneša nomirst pārdzīvoto izbaiļu dēļ. (Līdzīgu stāstu nofiksēja Pauls Ariste 1934. gadā Tērbatā – viņš pierakstīja no viena čigānu zēna (Ariste 1941: 7-11)).
Liekas, ka tikai pie čigāniem sastopama teika „Čigānu tabors bez dzīvības pazīmēm” (igauniski – „Surnud mustlaslaager”) (ERA II 162, 437/41 (5) < Aleksei Vaidalovič); pierakstīta arī no Krievijas čigāniem, kur zemnieki nogalina baru bagātu čigānu un apglabā mežā. Vienā naktī tajā pašā mežā nokļuva divi brāļi – čigāni. Viņi redzēja, ka desmit čigānu sēž ap ugunskuru. Viena meitene iepatikās vienam brālim, bet, līdzko gailis nodziedāja, visi desmit čigāni pazuda pazemē. Nākošajā dienā brāļi gāja uz mežu un izraka tos čigānus. Vecākais brālis atveda čigānmeiteni mājās, lika vietējam krievu popam-burvim meiteni atdzīvināt. Šis brīdināja, ka trīs gadu nedrīkst jaunu sievu sist. Reiz čigāns atnāca mājās un sita sievu. Tā pazuda. Sieva neatgriezās pat tad, kad visi čigāni tika apglabāti kapos.
No Volaines pierakstītiem stāstiem izriet, ka nemierīgā miroņa tēma Ludzas apkaimes čigāniem bieži bija aktuāla. Var salīdzināt ar Krievijas čigānu folkloru, jo tajā arī pastāv ticība uz to, ka miroņa (parasti noslepkavota cilvēka) „nesvētīta dvēsele” nokļūst nešķīsto spēku varā un no pusnakts līdz brīdim, kad gailis nodzied trešo reizi, „atdzīvojas” uz laiku. (Druts, Gessler 1985: 30).
Bez velna un miroņa (igauniski – kooljas), pasakās sastopamas personas, kuru izcelsme norāda uz kristīgo tradīciju – Mikola (Svētais Nikolajs), Jegorja (Svētais Juris) un Salomons (Salomon). Tās pašas personas ir arī setu stāstos (ATU 465 „Skaistās sievas dēļ apskaustais“, igauniski – „Vőimatud ülesanded”).
Daudziem čigānu stāstiem ir raksturīgs, ka personām (vai vismaz galvenajai personai) ir vārds: cara meita Helena, ļaunais gars Antips (Antip), Vasiljok, Amiljans Muļķītis (Amiljan Lollike), spēka vīri Ivans, Mikijanskis un Sviderskis (igauniski – Ivan, Mikijanski, Sviderski), Nelaimīgais Danīls (Dannil Beztšastnői), ģimnāzists Foma/Toms (Volaine tulkoja, kā Toomas (ERA II 162, 119)) jt. Vārds brīnumpasakās var norādīt uz līdzību ar teiku vai arī krievu folkloras tradīcijas ietekmi, piemēram, krievu pasakās personām ir vārdi biežāk nekā igauņu pasakās. (sk. Järv 2005: 445).
Vācu pasaku pētnieks Heincs Mode, salīdzinot daudzviet pasaulē savāktās čigānu pasakas, secināja, ka pastāv 23 brīnumpasaku pamattipi (Mode 1991: 32-33). No Ludzas apkaimes čigānu pasaku vides var atrast vien trīs atbilstības: „Pelnrušķīte” (igauniski – „Tuhkatriinu” (ATU 510A)), „Sniegbaltīte” (igauniski – „Lumivalgeke” (ATU 709) un „Bezrocīte” (igauniski – „Ilma käteta tüdruk” (ATU 706)), kas veidojas kā kontaminācija ar iepriekšējo stāstu. Var secināt, ka Ludzas apkaimes čigānu brīnumpasakas nav īpaši izplatītas citu pasaules čigānu vidū, var atrast vien dažus līdzīgus elementus. Mode pievērsa uzmanību čigānu stāstos sastopamajiem morāles principiem, tādiem kā viesmīlība, pieklājība, kas, viņaprāt, nāk no Indijas kultūras (Mode 1991: 34). Ludzas apkaimes čigānu stāstos var arī sastapt pieklājības piemērus. Pasakā „Brīnuma lampa” (igauniski – „Imelamp“, ATU 561) galvenā varoņa Ivana māte pieklājīgi klauvē pie durvīm, ienāk istabā un saka: „Piedodiet, cara meita, skaista tsarevna! Neņemiet ļaunā (не брезчаете), ka mans dēls atsūtījis jums dāvanu” (igauniski – „Vabandage, tsaaritütar, kaunis tsarevna! Kui Te ei paneks pahaks (не брезчаете), et mu poeg saatis Teile kingituse” ERA II 162, 86 < Anna Vaidalovič).
Kā leģendas esmu klasificējusi sešus t.s. „Faraona bērnu” stāstus un vienu stāstu par svēto Alekseju. Leģendas paskaidro, kādēļ pasaule ir tieši tāda, kāda ir, norāda uz to, ka jāievēro kristīgās ētikas normas (Järvinen 2001: 27). Atšķirībā no radīšanas un skaidrojumu teikām, leģendas var identificēt vienīgi, pateicoties kristīgo ietvaru izmantošanai – stāstu varoņi ir pārdabiskas būtnes, kas ir saistītas ar kristīgo tradīciju. (Kärner 2003: 104).
Iemesls, kādēļ ir vērts sīkāk aplūkot faraona leģendu, ir apstāklī, ka minētā tēma ir būtiska čigānu folklorā – čigāni ticēja, ka viņi ir saistīti ar faraoniem (Loorits 1935: 143). Turklāt, daudzās valodās čigāns tiek apzīmēts ar vārdu, kas ir nozīmējis ēģiptiešus: angļu gypsy, spāņu gitano, grieķu ejiftos, holandiešu gyptenaers (sk. Ariste 1959: 23).
Aleksandrs Tumaševičs (Aleksander Tumaševič): „Čigāņu cars bija Masjaš (Messias). Viņš bija arī faraons, gāja ar savu tautu caur jūru. Viņš peldēja 12 diennaktis ar zirgu bez atpūtas. Jēzus atbalstīja viņu. Masjaš izārdīja lielu mākoni. Pēc tam 40 dienas taisīja pirti, lai nebūtu plūdu.” (ERA II 109, 127).
Magdalenai Tumaševičai (Magdalena Tumaševič) faraons un Masjaš ir divas dažādas personas: „Masjaš piedzima kā žīds, čigānu cars ir faraons. Peldēja 12 dienas pāri Ēģiptes jūrai. Massej (~Masjaš) ar savu tautu gāja pāri jūrai, vicināja lakatu un tapa tilts. Čigāni, kuri dzinās viņiem pakaļ, noslīka.” (ERA II 109, 135; tulk. I. Annoma).
Anna Tumaševiča (Anna Tumaševič): Faraonu ticība ir mūsu ticība. Faraonu cars Kruls (igauniski – Krul) redzēja jūrā grozu, tajā Mozu (Mojzej) un kā viņš paceļas no ūdens. Mozus izauga kopā ar panu Jēzu. Faraoni mocīja žīdus ar darbu. Mozus (Mojsej) darīja tā, lai Kruls paliktu akls, pats izbēga ar žīdiem pāri jūrai. Kad Kruls žīdus pusceļā pieķēra, viņš atkal sāka redzēt. Mozus (Mojsej) pārveda savu tautu pāri jūrai, bet faraoni noslīka. No tā laika viņi gaida pastardienu. (ERA II 79, 643/4; īsuma tulkoja I. Annoma). Pēc Volaines domām, reliģija šeit nenozīmē ticējumus, bet tautību. Kruls ir vienas vietējas pasakas galvenais varonis, nabags vīrs (ERA 79, 638/42 (2)). Poļu ietekme izpaužas tajā apstāklī, ka kungs ir nosaukts par panu.
Iespējams, ka Volaine bija pazīstams ar Sibīrijas čigānu leģendu „Faraona bērni” (Loorits 1935: 132–134; Loritsa darbos Sibīrijas čigāni un Latvijas čigāni ir iekļauti vienā tradīcijas joslā). Ir leģenda (pierakstīta Tomskā), kur faraona vismīļākā sieva Cyganka aizgāja kopā ar vīru jūrā, lai mestos pakaļ žīdiem. Kad ar lielām grūtībām izkāpuši krastā, sieviete pateikusies Dievam, bet vīrs – savam zirgam. Par to Dievs viņus iemetis atpakaļ jūrā. Faraons noslīcis, bet Cyganka izglābusies. Krastā viņai piedzimst dēls. Kad dēls izaudzis, tad apprecējies. Ar viņiem sākusies čigānu cilts. Volaine vaicāja Magdalenai Tumaševičai (Magdalena Tumaševič), kā sauca sievieti, kura nenoslīka – Karaška. Bet kāds bija viņas vīrs – nopietns. Volaine secināja, ka teicēja nebija pazīstama ar „šo stāstu” (ERA II 109, 136). Par čigānu izcelsmi viena versija bija Ludzā vienīgi Aleksandram Tumaševičam (Aleksander Tumaševič): „Bija brālis un māsa – Gabalaska un Rosa, viņiem piedzima bērni, ar viņiem sākās čigānu cilts” (ERA II 109, 127/30 (1)). Minētā teika pārvēršas par brīnumpasaku „Blēdīga māte” („Reeturlik ema” (ATU 590)). Dotais stāsta tips ir diezgan izplatīts, bet tikai kā kontaminācija. Latvijā šis stāsta tips ir vidēji izplatīts, austrumos maz[4].
Ne visi aptaujātie čigāni bija dzirdējuši par čigānu saistību ar „faraoniem“: Felicija Beinaroviča (Felicia Beinarovič) bija no burlakiem dzirdējusi, ka jūrā redzētas būtnes, kam zivs aste, bet augšējā daļa ir kā sievietei. Viņi vaicā cilvēkiem: „’Vai pasaules gals ir drīz klāt?’ Ja atbild, ka vēl nav, tad viņi sāk raudāt, bet, ja drīz (скорo) jau klāt, tad sāk dziedāt un priecājas.” (ERA II 61, 137 (8))
Magdalena Tumaševiča (Magdalena Tumaševič) ir redzējusi dzīvu faraonu: „Dvinskā [Daugavpils] rādīja dzīvu faraonu. Krūtis kā sievietei. Sākot no vidukļa kā zivs. Sēdēja mucā un vaicāja, kad pienāk pasaules gals.” (ERA II 109, 137/138 (3); tlk I. Annom)
Pēdējos divos pierakstos, saistībā ar „jūras tautu“, ir sajaukuši priekšstatus par „faraonu bērniem” un „nārām” (igauniski – merineitsi (näkk)), uz ko norādīja arī O. Loritss savā grāmatā „Lībiešu tautas ticējumi” (igauniski – „Liivi rahva usund“). (1998: 180-190). Loritss izmanto Volaines pierakstus par „faraona bērniem” (savākti no Ludzas apkaimes čigāniem) savā pētījumā „Pharaos Heer in der Volksüberlieferung” (1935). Iespējams, O. Loritss sniedzis padomus Volainem, kā savākt folkloru, bet raksta autore nav atspoguļojusi faktus, kas to apliecinātu. Pēc Volaines jautājumiem var secināt, ka viņš bija sagatavojies, lai pētītu šo tēmu. Uz iespējamo sadarbību norāda fakts, ka pēc O. Loritsa attiecīgā pētījuma publicēšanas, Volaines interese par minēto leģendu iet mazumā.
Stāstu parādīšanās biežums
Esmu izpētījusi, kādus stāstus čigāni ir visvairāk stāstījuši, lai salīdzinātu rezultātus ar Latviju, Latvijas kaimiņzemēm un O. Kallasa krājumu Astoņdesmit Ludzas igauņu pasakas.
Visvairāk stāstītais stāsts ir leģenda „Faraona bērni” – seši pieraksti. Seko brīnumpasakas, visizplatītākā – ATU 590 „Blēdīgā māte” (igauniski – „Reeturlik ema” (4)), bet šis tips pastāv tikai kā kontaminācija. Sekojošie stāsti ir pierakstīti divreiz:
„Īkšķītis un milzis” (igauniski – „Sőrmesuurune poisike“) – „Brāļi pie nelabā” (igauniski –„Vennad Vanapagana juures“) (ATU 327B)
„Netīrais velna kalps” (igauniski – „Kurat ja soldat” – „Pesemata mees” (ATU 361))
„Mirušais precinieks aizved līgavu” (igauniski – „Surnu mőrsjale järele” – „Kuu paistab, kooljas sőidab” (ATU 365))
„Vīrs meklē zudušo sievu” (igauniski – „Mees kadunud naist otsimas” (ATU 400)) tikai, kā kontaminācija.
„Nelaimīgais Danīls” (igauniski – „Őnnetu Daniil“); „Skaistās sievas dēļ apskaustais” (igauniski – „Vőimatud ülesanded” (ATU 465))
Noveles tipa pasakās gadās divreiz stāsts „Gudrā meita„ (igauniski – „Tark talutüdruk” (ATU 875). Leģendas tipa pasaku vidū nebija divu līdzīgu stāstu.
Bez leģendas, piecām Ludzas apkaimes čigānu visizplatītākām brīnumpasakām ir līdzība ar teiku, viena persona ir velns vai nemierīgs mironis. Arī tips ATU 465 nav t.s. tradicionālā brīnumpasaka, jo šeit ir kristigie svētie Jegorja (svētais Juris), ar kuru bieži tiek saistīta leģenda, kuras sižets sakrīt ar brīnumpasakas tipu „Pūķa kāvējs” (igauniski– „Lohetapja“) (ATU 300), un Mikola (svētais Nikolajs), kurš tiek dēvēts par apspiesto aizstāvi un labdari.
Salīdzinot Ludzas apkaimes čigānu stāstus (62, izņemot teikas, jo arī Kallass pierakstīja tikai vienu) ar Ludzas igauņu stāstiem (80), var konstatēt sakritības 12 stāstu tipos. Pārsvarā tās ir brīnumpasakas (9). Ar Ludzas apkaimes čigāniem ir saistīts viens pieraksts. No Ludzas igauņiem ir pierakstīts vairāk: ATU 303 „Dvīņu jeb asinsbrāļi“. (igauniski – „Verevennad“) – četri pieraksti, ATU 300A „Cīņa uz tilta” (igauniski – „Vőitlus sillal“, ATU 313 „Maģiska bēgšana no velna jeb cita briesmoņa” (igauniski – „Imeline pőgenemine“) un ATU 314 „Par zirgu pārvērstais jauneklis” (igauniski – „Hobune abiliseks“) – divi pieraksti.
Sakritības pakāpe ir vērtējama kā vidēja. Ja salīdzinātu iegūtos rezultātus ar Volaines savāktajiem Ludzas igauņu stāstiem, tad aina, iespējams, būtu citāda.
Ludzas apkaimes čigānu stāstus noteikti ir ietekmējusi vietējā stāstniecības tradīcija. Ludzas apkaimes čigānu brīnumpasaku tipi lielākoties ir Latvijā labi pazīstami. Trīs tipi ir vairāk izplatīti austrumos un dienvidaustrumos: ATU 329 „Slēpšanās no ķēniņa meitas” (igauniski – „Peitumine kunigatütre eest“), ATU 400 „Vīrs meklē zudušo sievu” (igauniski – „Mees kadunud naist otsimas“), ATU 531 „Gudrais zirgs” (igauniski – „Tark hobune“).
Kopsavilkums
Pauloprīta Volaines 1931-1937 pierakstīto Ludzas apkaimes čigānu stāstu klāstā dominē brīnumpasakas. Pārsvarā ir pasakas, kam ir zināma līdzība ar teikām (bieži kā personas ir velns un nemierīgs mironis). Uz zināmu līdzību ar teikām norāda arī stāstu nelaimīgās beigas un apstāklis, ka daudzām personām ir konkrēts vārds.
Stāstos ir vērojama kristīgās tradīcijas ietekme, jo stāstu varoņi ir svētie ar folklorizētiem vārdiem: svētais Nikolajs (Mikola) un svētais Juris (Jegorja), arī Mesija (Masjaš), Mozus (Mojzej) un Salomons (Salomon). Uz dažādu religiju ietekmi norāda tādi stāstu varoņi, kā katoļu garīdznieks (ksjonds) un pareizticīgo pops (papp/поп). Par kristīgās vides ietekmi liecina arī apstāklis, ka velni parādās bieži gan teikās, gan arī pasakās.
Salīdzinājums ar Heinca Modes (Heinz Mode) daudzviet pasaulē pierakstītām čigānu brīnumpasakām un Oskara Kallasa krājumu Astoņdesmit Ludzas igauņu pasakas nenorādīja uz to, ka stāstu starpā pastāv liela sakritība.
Ludzas apkaimes čigānu brīnumpasaku tipi, lielākoties, ir Latvijā labi pazīstami, tātad, tie atspoguļo vietējo stāstniecības tradīciju, iespējams, arī labu saskarsmi starp čigāniem un citiem vietējiem iedzīvotājiem. Pēc Oskara Kallasa un Pauloprīta Volaines domām, Ludzas apkaimē cilvēku identifikācija notika nevis pēc tautības, bet pēc konfesionālās piederības.
Pamatojoties uz izanalizēto materiālu, esmu izkatījusi vien dažus Ludzas apkaimes čigānu stāstu aspektus. Ludzas apkaime ir ļoti multikulturālā, tādēļ būtu jāpēta visi Volaines pieraksti, kas attiecas uz minēto reģionu, tas jau daudz apjomīgāks darbs.
[1]Pro Folkloristica XVI. Zelta zivtiņa. Ed. Ave Tupits, Kanni Lab. Tartu: Igaunijas Literatūras muzeja Zinātnes apgāds, 5.-17.lpp
[2] Volaine lietoja šī ciema apzīmēšanai divus nosaukumus: Jaani küla un Suure Tsäpsi küla/Lielo Tjapšu ciems. Pēc 1931. g. lielākoties lietoja nosaukumu Suure Tsäpsi (Lielie Tjapši). Domājams, ka abi nosaukumi tika lietoti paralēli O. Kallasa ekspedīcijas laikā (sk.Kallas 1900: 32). Vietvārdi: jau Kallass rakstīja, ka daudzu valodu kopietekmes rezultātā, igauņu ciemam Ludzas apkaimē varēja būt trīs nosaukumi: 1) sākotnējais nosaukums igauniski; 2) nosaukums latviski (reti krieviski), kas var būt: a) igauņu nosaukuma tulkojums, b) igauņu nosaukuma pārveidojums, c) sākotnējais nosaukums latviski; 3) latviešu (krievu) nosaukuma pārveidojums igauniski (Kallas 1900: 31).
[3] Igauņu Kirbu küla, dēļ latviešu valodas ietekmes pārveidots: Kirbani (Kallas 1900: 31). Tagad: Šķirpāni.
[4] Šeit un turpmāk datu avots par apvidiem ārpus Ludzas novada: Eesti muinasjutud. I:2. Imemuinasjutud. Koostanud Risto Järv, Mairi Kaasik, Kärri Toomeos-Orglaan. Toimetanud Inge Annom, Risto Järv, Mairi Kaasik, Kärri Toomeos-Orglaan. Monumenta Estoniae Antiquae V. Fabulae Populares Estonicae I:2. Tartu: Eesti Kirjandusmuuseumi Teaduskirjastus, 2014.
Arhīvu avoti
Igaunijas Folkloras Arhīvs (igauniski – Eesti Rahvaluule Arhiiv – ERA II 61, ERA II 79, ERA II 109, ERA II 162
Literatūra
Ariste, Paul 1940. Natuke eesti mustlaste usuelust. Tartu: K. Mattiesen.
Ariste, Paul 1941. Romenge paramiši: mustlaste muinasjutte. Koost P. Ariste. Tartu: K. Mattiesen.
Ariste, Paul 1959. Mustlasest. – Eesti Loodus, nr 1, lk 22–28.
ATU = Hans-Jörg Uther 2004. The Types of International Folktales. A Classification and Bibliography. Based on the System of Antti Aarne and Stith Thompson. Part I: Animal Tales, Tales of Magic, Religious Tales, and Realistic Tales. FF Communications 284. Helsinki: Suomalainen Tiedeakatemia.
Druts, Gessler 1985 = Друц, Ефим; Алексей Гесслер. Сказки и песни, рожденные в дороге: Цыганский фолклор. Cост и перев Е. Друц, А. Гесслер. Москва: Наука.
Fraser, Angus 1995. The Gypsies. Oxford: Blackwell.
Folkeryd, Frederik; Ingvar Svanberg 1995. Gypsies (roma) in the posttotalitarian states. Stockholm: The Olof Palme International Center.
Järv, Risto 2005. Sehvtjeviiten ja seitse tődemust. Isikunimedest muinasjuttudes. – Keel ja Kirjandus, nr 6, 7. Toim H. Niit, M. Jőgi. Tallinn, lk 442-454, 549-557.
Järvinen, Irma-Riitta 2001. Legenda. – Perinteentutkimuksen terminologia. Toim S. Apo, E.-L. Kinnunen. Helsinki, s. 27.
Kallas, Oskar 1894. Lutsi maarahvas. Helsingi: Soome Kirjanduse Seltsi trk.
Kallas, Oskar 1900. Kaheksakümmend Lutsi Maarahva Muinasjuttu. Jurjev: Schnakenburg’s Buchdruckerei.
Korjus, Hannes 2008. Lutsi maarahva kirikud, kogudused ja preestrid. – Tartu Ülikooli Lőuna-Eesti keele- ja kultuuriuuringute keskuse aastaraamat VII, 2007. Toim T. Iva, M. Mets. Tartu: Tartu Ülikooli Lőuna-Eesti keele – ja kultuuriuuringute keskus, lk 92-104.
Kärner, Ülle 2003. Karjala legendide senise uurimise aspekte. – Teekond. Pro Folkloristica X. Toim M. Hiiemäe, K. Labi. Tartu: Eesti Kirjandusmuuseum, lk 99-110.
Loorits, Oskar 1935. Pharaos Heer in der Volksüberlieferung. Tartu: Eesti Rahvaluule Arhiiv (Tartu: K. Mattiesens Buchdruckerei), S. 132-143.
Loorits, Oskar 1998 (1926). Liivi rahva usund I-III. Tartu: Eesti Keele Instituut, lk 180-190.
Mode, Heinz 1991. Zigeunermärchen aus aller Welt. Herausgegeben von H. Mode und M. Hübschmanovŕ. Frankfurt am Main: Insel Verlag.
Valk, Ülo 1998. Allilma isand: kuradi ilmumiskujud eesti rahvausus. Tartu: Eesti Rahva Muuseum.
Voolaine, Paulopriit 1926. Lutsi ja Koiva maarahvas. – Eesti ja Soome üliőpilaskondade Hőimualbum I. Tartu, lk 83.
