Telegrammas mūsdienu simbolisms

Kaspars Zalāns. Telegrammas. Valters Dakša, 2023.

 

Šķiet, jāsāk ar to, ka Kaspars Zalāns latviešu literatūras vidē savu vārdu nostiprinājis jau pirms šī debijas dzejoļu krājuma iznākšanas – viņš zināms gan kā tulkotājs, piemēram, viņa tulkojumā lasītājiem tiek dota iespēja iepazīties ar Hovarda Filipsa Lavkrafta stāstu tulkojumiem latviešu valodā, gan atdzejotājs (Hilda Dūlitla, Viljams Karloss Viljams u.c.), dzejas performanču autors; Zalāna dzejas kopas publicētas latviešu literārajā presē kopš 2018. gada, tāpēc, ņemot vērā šo pārliecinošo klātesamību latviešu literatūrā, ir likumsakarīgi, ka 2023. gadā Valtera Dakšas apgādā arī iznāk Zalāna pirmais dzejoļu krājums Telegrammas.

Uzreiz laikam var apgalvot, ka šis krājums ir visnotaļ spilgts un interesants jauna autora piedāvājums, radot savu dzejas valodu, dzejas telpu un, iespējams, rosinot jaunas dzejas tradīcijas vai vismaz jau esošu tradīciju modernu un – pirmo reizi lietojot šo vārdu! – ambiciozu tekstu tapšanu. Tiesa, iespējams, ka šis mans apgalvojums, pagaidām redzot tikai pirmo debijas krājumu, ir izteikts, cerot arī uz nākotnes Kaspara Zalāna dzejas krājumiem, taču nevar noliegt, ka līdzšinējā debitantu sarakstā Zalāns ienāk ar savu unikālu piedāvājumu.

Krājums veidots no četrām nodaļām, un to caurvij pieci dzejas teksti, kas nosaukti par un veidoti kā telegrammas, savukārt pēc šīm telegrammām seko epigrāfi, iegūti no dažādām nozarēm, piemēram, dzejas, kino, mūzikas. Zalāna krājums kopumā ir kultūrreceptīvs, atsaucoties uz dažādiem kultūrfenomeniem, veidojot diskusijas ar tiem, piemēram, Aleksandru Čaku, antīkās un modernās kultūrpasaules vērtībām. Šeit uzreiz jāsecina, ka Zalāns piesaka ne tikai intelektuāli bagātu, pat pārbagātu krājumu, bet arī demonstrē jaunās paaudzes – atkal jālieto šis vārds – ambiciozitāti, kas ne tikai transformē iepriekšējo paaudžu pat sakralizētās lietas, bet dekonstruē tās, pārvēršot par telegrammu signāliem, kurus katrs mēs varam atkodēt savā lasījumā. Ir tikai loģiski, ka dzeja nav lasāma tikai vienā līmenī, bet katram lasītājam atklāj savu līmeni, balstītu gan autora vadītajā un veidotajā, gan lasītāja paša intelekta pasaulē. Šajā ziņā krājums piedāvā gan intelektuālu, gan arī pat juteklisku/jutīgu (piemēram, „tavs noliegums atbalso manā jogurta karotītē” 11. lpp.), gan ironisku (piemēram, vismaz recenzijas autoram tā nolasās dzejolis 48. lpp., ko atstāšu katra paša ziņā), gan izteikti temperamentīgi eksistenciālu un valodiski eksperimentālu piedzīvojumu.

Iespējams, tāpēc šķiet, ka vismaz viena krājuma atslēgfrāze ir „rakstība plīst uz marmora šķembām” (13. lpp). Arī literatūrzinātnieks un kritiķis Ivars Šteinbergs uz krājuma aizmugures vāka uzdod jautājumu – „kā sazināties, ja priekšā stāv valoda?” Iespējams, telegramma ir viens no tiem veidiem, kas ļauj un veido mūsdienu saziņu līdzīgi kā jau par mūsdienu komunikatīvo klasiku kļuvušajiem multimodālajiem ziņojumiem, ar kuriem saskaramies ikdienu.

Mūsdienu cilvēkam gan jādomā mazāk skaidrs, kas ir telegramma un kāda ir tās būtība, bet Zalāna krājumā tieši telegrammai tiek piešķirta īpaša simboliska nozīme. Telegramma kā īss vēstījums, pa telegrāfa tīklu pārraidīts teksts vai attēls, turklāt tekstā iekļauta arī pamatgramatika, proti, komatus vai teikuma beigu noslēgumzīmes nosaucot to nosaukumā nevis attēlojot ar tos apzīmējošām zīmēm. Arī šajā krājumā – tas, kas ir starp šīm telegrammām, jau ir cita realitāte un cita komunikācija, kurā krājuma varonis jau citā valodā atklāj un demonstrē gan sevi, gan savu pasauli, kas ir groteska un barokāla vienlaikus. Telegrammas metafora kļūst simboliska – dzejas teksts ir telegramma, taču atklāts paliek jautājums, vai dzejas pamatforma ir rakstīts teksts?

Vienlaikus Zalāns arī rosina domāt par paradoksiem, kur telegrammas būtība ir lakonisms, bet krājuma dzejoļi nebūt nav uztverami kā lakoniski to māksliniecisko izteik­smes līdzekļu ziņā. Lai gan tajā pašā laikā krājums piedāvā arī īsus, ļoti kodolīgus tek­stus. Un te vietā atzīmēt – ne tikai tekstus, ar telegrammu palīdzību iespējams pārraidīt arī attēlus, ko krājumā iemieso grafiskās dzejas mēģinājums.

Tomēr nedaudz kritiski gribas piezīmēt, ka reizumis krājumā tomēr iestājas tāda kā stagnācija, rodas sajūta, ka autors pats nav vairs spējis kontrolēt savus valodas un teksta eksperimentus, tomēr tas rezultējas krājuma pēdējā nodaļā „Mākslinieciskie izteiksmes līdzekļi”, kur autors konceptuāli izpauž arī krājuma „Liriskā <es>” (tā nosaukta viena no krājuma nodaļām) būtību dzejas tekstā „Temperamenti”, jāsecina, rādot savu paaudzi kā – atkal jālieto šis vārds – ambiciozu, un iepriekš minēto lasītāja sajūtu attaisno ar „cilvēki barokalizē, sagruzuļo vienkāršo (..)” (67. lpp.), proti, cilvēki sarežģī, cilvēki kļūst sarežģīti savos simbolos un to kodos: arī krājumā iekļauts Morzes koda signāls, latīņu frāzi, kuras skaidrojums dots grāmatas noslēgumā esošajos komentāros. Informācija dažādos kodos un šo kodu lasījums plīstošajā rakstībā šī krājuma būtisks akcents, sniedzot līdzpārdzīvojumu un zem šiem kodiem un telegrammām parādot cilvēku, kurš aiz tā visa ir paslēpis visu cilvēcisko jūtu gammu.

Noslēgumā gribas uzteikt arī krājuma māk­sliniecisko dizainu, ko veidojusi Anna Priede, atturīgie, brūnā ietinamā papīra vāki lieliski kontrastē ar krājuma saturu.

 

Ingus Barovskis

 

Ingus Barovskis (1981) ir folkloras un literatūras pētnieks, strādā LU Humanitāro zinātņu fakultātē un Rakstniecības un mūzikas muzejā. Zinātnisku un populārzinātnisku publikāciju autors.