Sanita Dāboliņa   Es nezinu, vai dzeja ir putns, kas aizlaižas, līdzko ieņurdas ikdienība, paģēroša kā izsalcis plēsējs.   Es nezinu, vai dzeja ir taurenis, kas, mirklī savēcinājis spārnus un izraisījis nogruvumu kādā dvēselē, pārtop neesamībā, vienaldzīgā un rāmā kā novadējies minerālūdens.   Es nezinu, varbūt nevajag dzejot; kas tad mūsdienās tos pantiņus lasa? Un vispār jau kurš tad vairs dzejo pantiņos — vecmodīgi, tāpat kā turēt mājās senlaiku telefonu ar ciparu ripu.   Bet pat nezinot virknējas vārdi, kas aizspurdz kā putni pāri manas pasaules robežām, un nekādi ikdienības plēsumi neietekmē tauriņa spēku un pantiņu garumu; kaut kā jau tā dzeja izdzīvo, atļauju neprasot.     Vārdi   kā krusas graudi acu zīlītes kapā Teikumi duras ausīs kā kapsētā nolauzti krusti   Dzejoļi ieskrien krūtīs un pārplēš tās caurcaurēm pušu   Tā mēs noasiņojam: pa  vārdam pa teikumam pa dzejolim       Laiks kā uztrīts asmens   nogriež pa šķēpelei dzīves pa kokam pa cilvēkam pa lāsei notek gar ilūzijas priekškaru Kad sāksim dzīvot pa īstam līdz kaulam       *  *  *   Laiks sastindzis cirvī bez kāta Neregulējams, nevirzāms Nezini, kur trāpīs       *  *  *   Mājā iemitinājies romāns Slepeni noklaudz durvis Miķelīša pušķis rokturī šūpojas Ēka nopūšas klusi Tik daudz romānu piedzīvojusi Saspringtu dzejoļu, noveļu kalniem Ik pakāpiens izēdies cauri Bet visas pasakas beigušās Pirms Dzīvoja ilgi un laimīgi       *  *  *   Tavā lēnajā elpā Atmirdz bezgalība. Vārdi un kliedzieni sastingst, Skāruši tavas lūpas: Klusuma līkločos taču Visbiežāk dzimst mīlestība.