Tev nerādās

 

Daina Tabūna. Raganas, Ascendum, 2023.

 

Ir pienācis tas brīdis, kad varu nodēvēt biedrības „Ascendum” izdoto daiļliteratūru par vienu no racionālākajām šībrīža piedāvājumā. Reti, bet trāpīgi biedrība laiž klajā grāmatas, kuru centrā ir prātojošs, biežāk pat kritiski domājošs indivīds. Piemēram, Annas Auziņas Mājoklī (2021), kurā pārskatīta sievietes seksualitāte un tās attēlojums, Jāņa Joņeva Decembrī (2022), kurā autors mēģina izprast nozieguma virknes loģiku, uzbūvi un rezonansi telpā un laikā, un nu arī Dainas Tabūnas Raganās (2023), kas vilina ar savu it kā daudzsološo, eksotisko, bet bezgala pazīstamo maģiskā auru, tomēr visdrīzāk ir radīts, lai atmaskotu patiesās iracionālā un racionālā attiecības. Raganas atgādina: ir vieta ezoterikai un tamlīdzīgām, teiksim, muļķībām, bet nav vietas sevis noliegšanai.

Grāmatas nosaukums jau iezīmē noteiktu dzimumu, kam romāns pieskarsies. Un, lai gan mītu sakņošanās pagātnē nav pat obligāta, jo dažādus rituālus un lepošanos ar burvestībām joprojām popularizē mūsdienu periodika un interneta mediji, Daina Tabūna neizvairās arī no laika šķēluma – tā nav tikai mūsdienu „ragana”, bet gan dažādi ar raganību asociēti tēli vēsturiskā skatījumā. Prieks, ka tur, kur autore atrod vietu pārdabiskajam, parādās arī racionāls pamats stāstam.

Stāsts par „raganu” vārdā Alma veido romāna vēstījuma mugurkaulu. Alma ir trīsdesmitgadniece, kura nesen šķīrusies no Roberta, piedzīvojusi spontāno abortu, nedaudz apjukusi dzīvē un neapdzisušajās jūtās pret bijušo. Viņa meklē mierinājumu un glābiņu no nakts murgiem tur, kur tas introvertam ir visērtāk sasniedzams, – interneta rakstos, retāk – radu un draugu padomos. Un visbeidzot viņa to meklē alternatīvās praksēs (ezoterikā un tās eksperimentos), ko, protams, Alma it kā allaž uztver ar zināmu skepsi, tomēr izmēģina. Alma atzīst, ka viņas raksturs nav ideāls, lai veidotu attiecības, un pie šīs galvenās varones pašatklāsmes autore ir strādājusi jo īpaši. Lasītājam savukārt tas dara Almu saprotamu un pat tādu kā pazīstamu, bet bez klišejiskā uzdevuma identificēties.

Katrs Almas stāsta posms rāda zināmu pāreju, varbūt pat „iniciāciju” pēc šķiršanās, tāpēc romānam pavisam noteikti nevar pārmest klasisko „varonis neaug”. Drīzāk var pateikties autorei, ka viņa neļauj fragmentāri atrādītajā ceļā varonei iestigt sensacionālā ezoterisku prakšu atmaskošanā. Lai gan man patiktu to lasīt, ezoterikas atmaskošana varētu būt šķērslis romāna mērķa sasniegšanai analizēt personību attiecībās ar ārējo pasauli. Tas skar arī Almas attiecības ar mammu un māsīcām. Arī viņas attiecības ar dzīvokli un automašīnu nav vienkāršas.

Varētu domāt, ka romāns būs tikai par to, kā vīrieši piešķir sievietēm raganas statusu un nodod, taču autore šeit saskata arī zināmu samierinājumu: vīrietis var būt gļēvs vai melīgs, bet viņš spēj veidot pamatu jaunām atklāsmēm, tāpēc ka pats (arī vēsturiski) ir vislielākais burvis: viņš neizskaidrojami savaldzina, paverdzina, neatstājas pat sapņos un pat it kā caur sāpēm un asarām liek uzņemties atbildību. Tā sanāk, ka romānā ezoterika kā pieskaršanās neracionālajam ir tikai pavadonis cilvēces racionālajām problēmām – cīņai pret apkārtesošo liekulību, paštaisnību, egoismu, cīņai pret represīvu varu.

Vēstījumā koncentrēts drīzāk psiholoģiskais, racionālais, nevis maģiskais, bet tas nav strikts ceļš, kurā nav iespējamas vēstījuma un valodas rotaļas. Turpat arī ironija un traģikomika, varbūt kāda didaktikas dzirksts, taču to slāpē tas, kā galvenās varones tiek visai dzīvīgi attēlotas laikā un telpā: par ceļu uz un no ezoterikas stāsta ne tikai Alma, bet arī pirmskristietības laika latviešu zemniece, raganu medību laika muižkunga kalpone, pasaku laiktelpas dziedniece un padomju nomenklatūras biedrene. Pēdējās prototips varētu būt bijis Mirdza Ķempe, citas ir drīzāk psiholoģiski tvertas mūsu senču arhetipes.

Var nedaudz strīdēties, vai visi šie stāsti, kas it kā ir mūsdienu varones Almas vīzijas (vai iespējamās radu un draugu pēcteces, bet šis netiek dziļāk atklāts), ir vienlīdz veiksmīgi izstrādāti teksti. Tie ir labi sarakstīti tajā nozīmē, ka virza un paņem līdzi, lai gan lasītājs pierod pie principa „nākamais mazais stāsts būs par kāda cita laika sievieti”. Tie arī dara romānu līdzīgu stāstu krājumam, kurā viens stāsts ir vadošais. Rodas zināms paradokss: man ļoti patīk tieši padomju perioda „ragana”, kura rīko spiritisma seansus mājās un neticami stīvi racionalizē dalībniekus sava laika kategorijās, taču ir aizdomas, ka iespējamais atpazīstamais prototips vai vēsturiskā laika relatīvais tuvums mūsu dienām traucējuši novest tieši šo stāstu līdz perfekcijai. Citādi tas ir visraitākais, jo varoņus ir viegli sajust sev blakus (it īpaši ja arī lasītāja dzīvē ir sastopami šādi prototipi, kas sauca garus ar šķīvīti). Savukārt to racionālo, ko var likt ezoterikas vietā, autore atklāj priekšpēdējā nodaļā, un tā, protams, arī ir sava veida maģija – tekstu radīšana. Nez vai tik radoša atbilde derēs visiem, tomēr šī atklāsme piešķir romānam pretenziju uz metaliteratūru.

Ja neskaita grāmatas maketu, kurā kaitinoši „karājas” rindiņas lapas sākumā un beigās, kā arī ir tik daudz nevienmērīgi saspiestu teksta vietu, ka tas pat traucē lasīt, grāmatas vizuālais tēls sakrīt ar manām domām par to, ka Daina Tabūna kopš stāstu krājuma „Pirmā reize” (2014) nav zaudējusi zināmu rakstīšanas vektoru, ko varētu nosaukt par jauneklīgu. Protams, Raganas ir krietni komplicētāk un pamatīgāk veidots darbs. Tajā pat Martas Folkmanes ilustrācijas pilda trīs funkcijas uzreiz: atgādina ar pildspalvu darinātus ornamentus privātā dienasgrāmatā; atsauc atmiņā paštaisītas taro kārtis; gaumīgi un lakoniski dekorē literāru darbu ar daudziem tēliem no dažādiem laikiem, bet kopīgu auru.

Jūlija Dibovska

 

Jūlija Dibovska (1987) ir redaktore, literatūrkritiķe, kultūras žurnāliste, literatūrzinātniece un tulkotāja. Profesionālā darbība saistīta ar izdevējdarbību, kultūras presi un projektu vadību, regulāri publicē literatūrkritiku un grāmatu apskatus.