Pa sniegotu ceļu aizejot

Pieminam rakstnieci Ingunu Baueri.

1960.23.VII-2024.20.I

2024. gada pirmais mēnesis mums atnesis sēru vēsti. 20. janvāra agrā rītā Mūžībā aizsaukta daudzu lasītāju iemīļotā rakstniece, vairāk nekā 20 kultūrvēsturiskas ievirzes romānu autore Inguna Bauere (pirmslaulību uzvārdā Tiltiņa). Vien pāris dienu pirms traģiskā notikuma sociālajos medijos izskanēja ziņa, ka rakstniece Madonas slimnīcā cīnās par savu dzīvību, un aicinājums aizlūgt Dievu, lai viņa ātrāk atgūtu veselību. Diemžēl lūgšanas netika uzklausītas.

Lielākās daļas Ingunas Baueres romānu centrā ir vēsturiskas personības, kuru ieguldījums Latvijas kultūrvēsturē ir nenovērtējams. Viņas uzmanību izpelnījās veselas dzimtas, piemēram, Krišjāņa Barona, Ata Kronvalda, Kārļa Skalbes un citas, kā arī viņu tuvākie līdzgaitnieki. Šie dižgari, kurus iepriekš esam iepazinuši skolas gados un vienīgi no grāmatu lappusēm, Ingunas Baueres darbos spēj atdzīvoties, respektīvi, mūsdienu cilvēka apziņā pārtapt par īstiem cilvēkiem ar miesu un asinīm. Lasītājam tie kļūst ja ne gluži tuvi, tad vismaz saprotami – tādi, kas patiesi reiz dzīvojuši. Un ir neparasti, ka to spēja dabūt gatavu rakstniece, kura pēc izglītības bija inženiere. Šķiet, Ingunas Baueres stiprā puse bija tieši sieviešu raksturu attēlošana, piemēram, Kārļa Skalbes dzīvesbiedres Lizetes, Andreja Pumpura dzīvesbiedres Edes, Matīsa Kaudzītes mīļotās sievietes Līzes Rātminderes, Ata Kronvalda dzīvesbiedres Karolīnes un citu dāmu, kuru vārdi Latvijas vēsturē ir paliekoši. Tagad tiem klāt pievienojams arī pašas Ingunas Baueres vārds.

Lai uzrakstītu kultūrvēsturiskas ievirzes literāru darbu, autorei bija nepieciešama ne tikai milzu pacietība, bet arī daudz laika sagatavošanās darbiem, lai izpētītu arhīvus, ierakstus baznīcu grāmatās, kas nereti ir grūti saburtojami, un citus uzziņu avotus. Romānos attēlotais laikmets, vienalga, vai tas būtu 18. vai 19. gadsimts, Ingunas Baueres interpretācijā no mistiskiem aizlaikiem kļūst par gluži labi saprotamu, turklāt interesantu laika posmu. Jāprecizē, ka ne visi autores literārie darbi veltīti vienīgi aizgājušajiem laikiem, tāpēc ir lietderīgi pieminēt kaut vai viņas romānu Jānis Lūsēns trešais (2019), kur uzmanības centrā ir iecienītais latviešu komponists Jānis Lūsēns.

Viena no rakstnieces mākām, varētu pat teikt, talantiem bija savos darbos neuzkrītoši, bez jebkādām didaktikas iezīmēm iepīt pa kādai no dzīves lielajām patiesībām. Viņas piedāvātās atziņas lasīšanas gaitā liek mazliet piebremzēt, apdomāties un tikai tad lasīt tālāk. Ja cilvēki kādas no šīm atziņām saprastu jau jaunībā, varbūt izdotos izvairīties no kādas liktenīgas kļūdas, bet varbūt arī ne… Šķetinot šo domu tālāk, varētu pat būt pamatoti uzskatīt, ka autore ar savu romānu palīdzību lasītāju varbūt pat centusies pasargāt.

Katras jaunas Ingunas Baueres grāmatas iznākšana kļuva par notikumu. Tie bija darbi, ko sabiedrības lasošā daļa vēlējās iegūt un izlasīt. Kurš no izdevumiem ieguva vislielāko popularitāti – to grūti izvērtēt. Šo rindu autore par tādu uzskata romānu Doroteja. Izredzētā (2022), kur galvenā varone ir Kurzemes hercogiene, Pētera fon Bīrona trešā dzīvesbiedre Anna Šarlote Doroteja fon Mēdema.

Lasītāji rakstnieci Ingunu Baueri novērtēja, jo ne velti 2010. gadā viņa saņēma Lielo lasītāju balvu (2. vieta); 2013. gadā – Veidenbauma prēmiju, Draudzīgā aicinājuma medaļu par Draudzīgā aicinājuma atdzimšanas veicināšanu un Egona Līva literāro prēmiju Krasta ļaudis par romānu Piedod, Karolīne! (2013). 

Izsakām visdziļāko līdzjūtību Ingunas Baueres tuviniekiem un darbu lasītājiem!

Lāsma Gaitniece

 

 

 

 

Viktors Avotiņš

1947.12.XII -2023.16.XII

 

Sveiks, Viktor!

Nu jau tavs gars lidinās virs zemes un tagad ir gana laika salikt pa plauktiem savas trakulīgās dzīves laikā padarīto un nepaspēto. Labi vien ir, ka savus trīs dzejoļu krājumus Apiet loku (1979), Taupīšanās (1982) un Lēzenā mūžība (1986) paspēji uzrakstīt pirms Atmodas laikmeta, un mums nu būtu īstā reize tos celt no plaukta pārlasīšanai un varbūt tad var nonākt pie slēdziena „Re, kur tas suns aprakts!” Un kā gan ne – kas tik jaunībā nav sadarīts! Nu kā varēja iztikt bez tādiem kolorītiem momentiem kā studentu celtnieku brigāžu laiks BAMā Kazahstānā, kultūras darbinieku un studentu braucieni pa Latgali zirgu kulbās, dziedot un spēlējot teātri, jauno dzejnieku nometnes kopā ar Viku un turklāt vēl sacerēt trīs dziesmu tekstus Jumpravai un Vaidavai, no kurām populārākā bija „Tu būsi vēl”. Un kā lai nepiemin ar tavu palīdzību laikrakstā Literatūra un Māksla publicēto A. Snipa un D. Īvāna drosmīgo  rakstu par Daugavas HES celtniecību, kā rezultātā redakcija tika pārpludināta ar lasītāju protesta vēstulēm. Protams, tu ne mazums rakstu un spraigu domu esi atstājis periodikā, rosīdamies kā žurnālists un publicists, arī komandējumā pie tālajiem čukčiem.

Enerģijas avots tevī bija neizsmeļams, lai kurā darbavietā atrastos, gan kā atbildīgais sekretārs un redaktora vietnieks laikrakstos Literatūra un Māksla, Latvijas Jaunatne un žurnālā Daugava, tad vēl sabiji par Jaunās Avīzes redaktoru un Neatkarīgajā Rīta Avīzē par politisko komentētāju un sleju autoru. Lai arī pēc kārtas, kā visu varēja paspēt, grūti aptverams, lai gan, tajās retajās reizēs, kad iegriezos ciemos pavakarēt, pēc kāda laiciņa tu cēlies kājās un sacīji „Jūs te ar kundzi papļāpājiet, bet man laiks ķerties pie spalvas!”. Darba jautājumos un rakstos tu varēji būt nešpetns un ar asu mēli savos spriedumos, kas patiesībā nekaitēja aizstāvēt savu pārliecību, ja vien diskusijā netiki pārliecināts par citādāku uzskatu. Lai nu kā, bet līdz ar Suntažu vidusskolas Sarkano diplomu un izglītību Rīgas Civilās aviācijas institūtā, tev līdzi nāca izcila zināšanu bagāža un spriešanas prasme. Cik kastēs visu uzrakstīto un drukāto varēs salikt, to nemācēšu teikt, ir ko vētīt, bet 1988. gada Ojāra Vācieša prēmija un 2010. gadā saņemtā Cicerona balva tev ļoti piestāv.

Un tas trakais Atmodas laiks... Nu kurš gan būtu domājis, ka Latgales puika no Ludzas sadomās taisīt revolūciju, vest pie sevis uz dzīvokli domubiedrus, rakstīt petīciju Rakstnieku savienībai par Latvijas Tautas frontes dibināšanas nepieciešamību un tad Rakstnieku savienības vārdā nolasīt uzrunu LPSR Radošo savienību plēnumā. Zini, tas arī no šodienas skata rādās nedaudz sirreāli un ar neparedzamām sekām, bet pagāja vien daži mēneši un tapa LTF, tu biji domes loceklis LTF pirmajos trīs sasaukumos, bet 1989. gadā no Ogres vēlēšanu apgabala kā LTF pārstāvis tiki ievēlēts PSRS Tautas deputātu kongresā, kur darbojies LPSR delegācijā. Tad jau Maskavā kopā ar Mavriku Vulfsonu un citiem domubiedriem sākās cīniņš par „perestroikas” realizēšanu maksimālā apjomā, no kurienes tu atgriezies gaužām apslimis. Tev dzīvē visāda veida likstas ir gadījušās, kā jau taisnības cīnītājam, bet, cik tevi atceros, tu vienmēr nākotnē raudzījies ar optimismu un pašatbildību Tāpēc atļāvos tavas patības raksturošanai maķenīt pamainīt kādu tautas dziesmu:
 

Bēdu manu, lielu bēdu,

Es par bēdu nebēdāju:

Liku bēdu zem akmeņa,

Pāri gāju dziedādams.

Vēlāk sanāca līdzdarboties arī citās organizācijās: Latvijas PEN klubs, LR Kultūras ministrijas Nacionālās kultūras padome, Latvijas PSR Žurnālistu savienības Valdes priekšsēdētājs un valdes priekšsēdētāja 1. vietnieks, Nacionālā kino centra Konsultatīvās filmu padomes loceklis, Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs. Vērtē pats, kas bija labi paveikts, kas ne. Lai gan, tu jau tāpat skrietu pa galvu, pa kaklu ar savām domām un idejām. Tev jau nekad nebija miera, un redz, tā nesaprotamā gadiem ilgstošā kaite tevi tomēr pieveica. Vai šodien tevi bieži piemin? Tu jau pats zini, ka revolūcijas apēd savus bērnus. Un patiesībā tā notika arī ar tevi – tu sāki līdzināties Skalbes visas pasaules skumjās iegrimušajam Karalim. Labāk atceries būtisko. Esi izveidoji ģimeni, Latvijai devis divus Atmodas bērnus, un galvenā un kopējā Tautas lieta ir paveikta! Cepuri nost tavā priekšā – IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni 2008. gadā esi saņēmis godam!

Tagad gan dusi Dieva mierā.

Patiesā cieņā,

Imants Belogrīvs

LTF 2. kongresa delegāts

 

 

 

 

Dzejnieku Andri Ogriņu pieminot

1975.11.VIII-2023.17.XII

„bezgalīgajos spārnos pacēlies / laižos”

2023.  gada decembra nogalē daudzi latviešu dzejas lasītāji piedzīvoja zaudējumu – traģiski pāragri mūžībā devās viens no spēcīgākajiem, patiesākajiem mūsdienu dzejniekiem Andris Ogriņš, astoņu dzejas krājumu autors.

Domājot par Andra Ogriņa personību un mantojumu, neizbēgami ir personiskas saziņas nospiedumi. 2023. gada aprīļa beigās Andris Ogriņš kādā vēstulē par dzīves jēgu man mazliet pārmetoši rakstīja: „tu dzīvo, bet neesi”. Ar nāves un laika distanci šie vārdi ieguvuši citādu nozīmi. Lai arī labāk pazinu Andra dzeju, ne viņu pašu, šķita, ka viņš pats patiešām gan dzīvoja, gan bija – radošas eksistences vispārākajā pakāpē, nepiepildāmās dzīves alkās un poētiskā esībā. Autoru raksturoja neatkarība no tendencēm un paaudžu, literāru kopienu piederības, vienlaikus mijiedarbojoties ar savas dzejas lasītājiem, interesējoties par aktuālo literāro procesu un tā norisēm.

Kritiķim Aivaram Madrim, rakstot par agrīnajiem Ogriņa krājumiem, pieder autora salīdzinājums ar 20. gadsimta sākuma latviešu dekadentiem un tekstu īpatnēji arhaisko iespaidu.^[1] Patiesi, autora dzejas virskārta ir melanholija, fatālisms, misticisma, nekrorealitātes akcenti, un dzejas cilvēks pastāv metamorfozēs starp mirklību un mūžību, dzīvi un nāvi, laiku un tukšumu, vīzijām un realitāti. Vienlaikus Ogriņa lirikas zīmes ir asociatīvais spilgtums, urbānās vides elementi, eksistenciāli nospriegota pasaules telpa, bibliskie motīvi, pilnības, patiesības meklējumi. Intuitīvs vērojums, ka arī melnais un tumsa autora „iekšējā visumā” bieži ir miera, skaidrības un patiesības simboli, sēru un smaguma konotācijas atstājot katra lasītāja subjektīvai interpretācijai.

Autora debijas krājums es zvēru pie kraukļiem (Neputns, 2008) saņēmis Latvijas Literatūras gada balvu nominācijā „Debija”, kā arī Starptautiskās Rakstnieku un tulkotāju mājas un Ventspils pilsētas domes Izcilības stipendiju. Dzejas metrs un vairāku Andra Ogriņa krājumu redaktors Jānis Rokpelnis raksturojis autoru kā „apveltītu ar spēcīgu poētisku temperamentu”, ar emocionāli un intelektuāli līdzsvarotu poētiku, izteiksmes meklējumus raksturojis kā interesantus, rosinošus.^[2]

Arī otrais dzejoļu krājums Zem pulksteņa pulkstenis (Neputns, 2011) atzinīgi vērtēts un nominēts Latvijas Literatūras gada balvai. Literatūrkritiķe Anda Baklāne un literatūrkritiķis, dzejnieks Artis Ostups norādījuši uz sirreālistiskās dzejas ^[3] raksturu, kas palikusi nemainīga autora dzejas iezīme arī nākamajā desmitgadē.

Gan laikabiedru, gan kritiķu un lasītāju vērtējumos izkristalizējas viena no Andra Ogriņa dzejas vērtībām – vārdā nenosaucamā, grūti aprakstāmā, iracionālā dzejas vilkme, suģestija. Nozīmīgi, ka autors visa sava rakstniecības mūža garumā nezaudējis šo savas rakstības kvalitāti, tās neatkārtojamību, ārkārtīgi retu īpašību. Tāpat Ogriņš spējis neatkārtoties asociativitātē, ilgstoši neiestigt motīvos un poētiskajos elementos, ar katru krājumu lasītāju uzrunājot arvien nobriedušākā intonācijā un intriģējot mazliet citādi. Arī pats autors vēl nesenā sarunā par dzejas tapšanu minējis, ka viņam nepatīk atkārtošanās.^[4] Iespējams, arī tādēļ lasītājam joprojām ir un būs saistoša mijiedarbe ar autora dzeju, jo tai piemīt oriģinalitāte un aktīvi reflektīva dimensija.

Turpmākie krājumi pēdējā santīma grāmata (poētiski īsstāsti) (Dienas Grāmata, 2012), Plaukstu šķērsielas (Mansards, 2015), debesu punkti (Pētergailis, 2017) un trīs Jāņa Rozes apgādā izdotie krājumi tā putna diena (2019), kā būtu ja tevis nebūtu epikūr (2021) un par bites tiesu (2023) guvuši gan lasītāju ievērību, gan vairākkārt nominēti Latvijas Literatūras gada balvai. Ogriņš arī atdzejojis Latvijas krievu jaunās dzejas sērijas darbu, Oļega Ļencoja dzejoļu krājumu Pieceļas ieelpo... (2014) (kopā ar Māri Salēju) un apliecinājis savas atdzejotāja dotības.

Īpašu uzmanību jāvelta pēdējam autora dzejas krājumam, vizuāli un saturiski atšķirīgam no līdzšinējās daiļrades – izdevuma dizainā melnbalto spektru nomainījis saules intensitātes tonis un dzejā radīta noturīgāka, noslīpētāka poētika. Pārdomāta ir arī izdevuma kompozīcija un, šķiet, arī dzejoļu noskaņa ir emocionāli piezemētāka. Urbānās vides ainavās indivīds risina eksistenciālas attiek­smes ar Dievu, mīlestību, dzīvību un nāvi, garīgo un materiālo, sakrālo un sadzīvisko, juteklisko un bezjūtīgo, jēgu un bezjēdzīgo, cerīgo un bezcerīgo, un citām vērtību kategorijām. Daļa lasītāju jau minējusi, ka šī ir autora labākā grāmata. Andri, vai Tu patiesi visu jau biji uzrakstījis?

Dzejoli „dievam nav acu...” noslēdz rindas: „dievam nevajag neko no visa tā ko viņš devis cilvēkam izņemot / mīlestību” (14. lpp.), kas ir iezīmīgas kontekstā ar dzīvotgribas un mīlētgribas vērtībām. Tās spraucas cauri ogriņiski melnajiem spārniem katrā izdotajā krājumā, šajā mikrokosmā tumsa bez gaismas nepastāv. Andra Ogriņa dzejas visums ir bezgalīgs un pārlaicīgs, tas joprojām asociējas ar Ogriņa evaņģēlija jēdzienu – fundamentālu mācību par pasauli un cilvēcību, kurā meklēt savu „līdzsvara zvaigzni” un patverties ikvienam, kurš dzīves gaismēnās meklē jēgu. Nemirstību nedod dzīve, bet dod dzeja, tā dod arī sava veida brīvību: „bezgalīgajos spārnos pacēlies / laižos” (72. lpp.). Dzīve ir īsa, dzeja mūžīga. Tiksimies dzejā un mūžībā, Andri.

Agija Ābiķe-Kondrāte

 

 

 

---

^[1] Madris, Aivars. Izlasīt Ogriņu. (A. Ogriņš. Pēdējā santīma grāmata. Rīga: Dienas Grāmata, 2012) Literatūras žurnāls LatvjuTeksti, 2012, Nr. 7, 43. lpp.

^[2] Ogriņš, Andris. Es zvēru pie kraukļiem. Neputns.lv. Tiešsaiste <https://www.neputns.lv/products/es-zveru-pie-kraukliem>

^[3] Ostups, Artis. Mirklīgā raža. (A. Ogriņš. Zem pulksteņa pulkstenis. Rīga, Neputns, 2011) Literatūras žurnāls LatvjuTeksti, 2011, Nr. 3, 47. lpp.,

    Baklāne, Anda. Nominācijas 2012: Dzeja. Zem pulksteņa pulkstenis. Ekspertu vērtējumi. Tiešsaiste. Laligaba.lv <https://laligaba.lv/index.php/lv/dzeja-201/zem-pulkstena-pulkstenis>

^[4] ANDRIS OGRIŅŠ. Literārās sarunas Lūznavas muižā. Tiešsaiste. Youtube.com <https://www.youtube.com/watch?v=XfbBtz_Uwgo>