Cerība un mīlestība. Tās divas

Jana Egle Latvju pacients, izdevniecība „Latvijas Mediji” 2023. gads, 240. lpp.

 

Ir rakstnieki, kas jau ir ieguvuši savu lasītāju loku, un viņu grāmatas tiek gaidītas. Tā ir arī ar Janu Egli – jau kopš debijas stāstu krājuma Gaismā, kurš ieguva Latvijas Literatūras gada balvu kā labākais prozas darbs, un ar katru nākamo stāstu krājumu, viņas rakstnieces balss ir sadzirdēta un pieņemas spēkā. Kāds no kritiķiem jau paspējis publiskajā telpā uzrakstīt, ka „tā kā raksta viņa, neraksta neviens” – un tam var piekrist pilnā mērā.

Internetā klejo tāds burvīgs dažu rakstnieku atdarinājums, it kā viņu stilā pārstāstot veco labo pasaku par Sarkangalvīti. Tur ir gan Ē.M. Remarks, gan Dž. Londons, gan G.G. Markess, E.A. Po, V. Igo un P. Zīskinds. Pat Ilfs un Petrovs un Ričards Bahs. Lūk, man šķiet, ka ir iespējams uzrakstīt arī Sarkangalvīti Janas Egles stilā. Varbūt kaut kā šādi: „Sarkangalvītei nepāriet skumjas. Vēlu vakarā viņa iziet pagalmā. Puskrēslā visi vilki šķiet vienādi, katru otro viņa sauc Toma Džonsa vārdā, tie aizdomīgi vēro svešinieci, vairās, tomēr nebēg. Taču neviens nav īstais. Un tad tieši zem laternas Sarkangalvīte ierauga savu vilku sēžam tronī. Nozāģētā koka celms apaudzis ar spirgtām atvasēm un pašā vidū gaismas lokā sēž kaulains, zaļacains skaistulis un nenovērš no viņas skatienu. Tajā atkal ir cerība.”

Cerība ir atslēgas vārds itin visos Janas Egles stāstos.

Jo Janas Egles proza stāsta par mums pašiem, par tām situācijām, kurām līdzīgas piedzīvojis teju katrs no mums, par mirkļiem, kad esam vāji un skumji. Un arī par to, kā mēs izkļūstam no sava vājuma žņaugiem, lai kļūtu citādāki. Drosmīgāki. Lai spētu ne vien iegūt brūces, bet arī tās sadziedēt. Pat tajos brīžos, kad ar mīlestību ir par maz. Kad ar to nepietiek. Protams, tie ir stāsti, un, kā jau titullapā sacīts, „jebkura sakritība ar patiesiem notikumiem vai reālām personām uzskatāma par absolūtu un grūti izskaidrojamu nejaušību.” Taču grāmatas kopējā noskaņa aicināt aicina saplūst ar tēliem, izjust viņu dzīves notikumus caur sevi un atdzimt caur tiem. Latvju pacients ir vienkāršs un piezemēts, arī krājumā atainotās traģēdijas, tāpat kā komēdijas, ir sadzīviskas un saprotamas, te nav nekādu mākslīgi piemeklētu katalizatoru un pastiprinātāju – viss tepat, no ikdienas ņemts.

Deviņi stāsti. Šoreiz krājumā nav titulstāsta, bet katrs no stāstiem tā vai citādi ir saistīts ar kādu kaiti, cits pat ar vairākām.

Elija no stāsta „Strāva” ir maigi pasīva būtne, kura, lai gan nespēj tikt vaļā no ikdienišķā bardaka pašas mājās, ir spējīga atrast slepena prieka avotu pelēkajā ikdienā – un šo viņas spēju nevar sagraut ne vīra netaisnīgie uzrūcieni, ne iedibināto kārtību graujošā kovida pandēmija. Elija ir neapturama kā lietus vai rīta gaisma.

„Nunā manīm” ir skumjākais no krājuma stāstiem. Rakstīts kā mammas dienasgrāmata, tas burtiski dažās lappusēs parāda neiedomājami smagu sievietes mūžu, cīnoties starp nepieciešamību uzturēt savus bērnus finansiāli un izprast emocionāli. Varone ekvilibristiskā veiklībā soļo pa dzīvi kā nospriegotu trosi virs bezdibeņa, katrā rokā turēdama pa bērna liktenim. Ir nojausma, ka labi tas nevar beigties, ir cerība, ka tomēr kāds kādu sadzirdēs...

„Sers Toms Džonss un Dzelzītis” ir stāsts, kuru rakstniece nolasīja pērnajos „Prozas lasījumos” un tas ir veltījums kaķiem un mūzikai. Vienlaikus dziesmas „Dilaila” pieminēšana atsauc atmiņā spraigo mirkli, kad es pēkšņi sapratu vārdus... vairs nekad Toms Džonss man nešķitīs apburošs. Bet runcim tāds vārds piestāv. Viņš drīkst būt instinktu varā.

„Jūras žagatas noslēpums” aicināt aicina iegremdēt kāju pirkstus jūrmalas smiltīs un pavērot cilvēkus. Kurš vienkarši pastaigā iznācis, kurš vēro rūpīgāk, nekā jelkad izdosies kādam no mums? Un cik labvēlīga ir šāda vērošana? Un mūsējā? Iedomāties jau var visu ko... bet kadrā ietilpst tikai īpašais.

„Pasaulē viss pa vecam” ir stāsts, kuru vajadzētu izlasīt ikvienam, kurš reiz pa „zaļo koridoru” (nez kāpēc asociējas ar „Zaļo jūdzi”, vai ne?) gājis. Rimti un mierīgi izlasīt. Un beigās, iespējams, atcerēties kādas nu jau īsti nemodīgi citējamas rindas no krievu barda V. Visocka repertuāra: Koridori končajutsja stenkoi, a tonneļi vivodjat na svet.” („Gaiteņi beidzas pie sienas, bet tuneļi izved gaismā” – tulkojums mans).

„Memento mori” Modris ir vīrietis, kurš lielāko tiesu lasītāju – sieviešu varētu kaitināt. Varbūt pat tracināt. Bet tikai līdz zināmam brīdim, kad ar autores gādību negaidīts pavērsiens Modra dzīvi parāda no citas puses. Un tad jau kā kurš, es tīri vai ar bažām sekoju Modra izgājieniem līdz pat beidzamajām stāsta rindiņām. Vareni!

„Nemīz, sirsniņ” Lindas stāsts tikai pirmajā acu uzmetienā šķiet skaidri saprotams, vēlāk autore veic dažus gaidāmus un arī pavisam negaidītus pavērsienus, atstājot atvērtas beigas – un teju vai pamudinot ķerties stāstam klāt vēlreiz, lai pārbaudītu, vai kāda būtiska nianse nav palaista garām.

„Pārcelšanās” ved gandrīz vai pāri Stiksai. Bet notur šaipusē. Gandrīz visus. Verners, Georgs un Agnese te sastopas un nesastopas, katram ir savs ceļš un savs ātrums, savas attiecības ar dzīvi un nāvi. Un Nāvi. Par to laikam kādā brīdī aizdomājas gandrīz katrs, bet Jana Egle arī še atradusi īpašu izteiksmes veidu un īpašu skatījumu. Terapeits, kuram vajadzīga palīdzība, mirstošs bandīts un mirusi mīļotā – šis savādais trio saistīts neredzamām, bet ciešām saitēm. Kā jau dzīvē.

„Krupīts prasa, vai būs gana” ir beidzamais krājuma stāsts, un tas ir arī pats spraigākais, pats izmisīgākais, vismaz manā skatījumā. Mazais krupītis, veļu valstības vēstnesis, rupucītis, iejaucas divu sieviešu dzīvē. Alīda un Vera reiz bijušas viena vīrieša mīļotās. Sen. Un vismaz Alīda vēl joprojām lolo smagas un naidīgas domas par Juri un Veru. Bet šodien Verai ir deviņdesmit viens. Un Alīdai tikai par desmit mazāk. Viņas dzer tēju un pirmoreiz sarunājas. Un mājā lodā krupīši, siltumā pamodušies...

Janas Egles jaunais stāstu krājums ir brīnišķīgs – kā vienmēr, smeldz līdz kaulam un dvēseles dzīlēm. Un tikpat patiesīgi modina cerību: ja ir kāds, kas spēj mūs ieraudzīt tajos tumšajos dzīves brīžos, tad, iespējams, tā tumsa ir caurredzama. Jā, ikviens no mums vismaz reizi mūžā ir bijis pacients. Mēs esam trausli un vientuļi, un pat mīlestība nespēj pasargāt no sāpēm. Taču tas, ka mīlestība ir un ka daudziem no mums tomēr ir kāds, kas vēlas palīdzēt grūtā brīdī, ir vēsts, kura vienmēr uzmundrina. Īpaši rudenī.

 

Kristīne Ilziņa

Kristīne Ilziņa (1969) ir dzejniece un publiciste. Kopš 2012. gada strādā apgādā „Zvaigzne ABC” par projektu vadītāju.