Jaunā Gaita nr. 316. pavasaris 2024
Kristīne Jučkoviča raksta dzeju un prozu, turpinot ceļu latviešu literatūrā pēc Liepājas Universitātes Rakstniecības studiju maģistrantūras un Rakstnieku savienības veidoto Literāro akadēmiju absolvēšanas (2022, 2023). Rakstīt mudina pārliecība, ka dažādu vecumu, viedokļu, tonalitāšu sieviešu balsīm spēcīgi jāskan gan dzejā, gan prozā. |
Kristīne Jučkoviča
Māt-būšana
Mātes dienas pankūkas Trīs olas, cukurs un šķipsniņa sāls, smalki balti milti. Visi mani bērni – tepat, vēl tepat. Kausēts sviests ir kā mīlestība, kas apņem un dod kraukšķīgu maliņu. Piens, vispirms nedaudz, tad izmaisi krietni. Jā, krietni – tas ir pats galvenais. Tad vēl piens – kurš tad bez piena ir izaudzis! Kamēr maisi, uzkarsē pannu. Zied ābeles – tā būs vēl brīdi, bet tu turpini maisīt. Mīklu uz pannas lej vienmērīgi, mierīgi un ar smaidu – pēc minūtes apmet uz otru pusi. Kopā ar pankūkām un ievārījumu sniedz apskāvienu un solījumu – es esmu te, tepat vien.
* * *
„..rūgst rīts kā mīkla maizes abrā” (J. Peters)
Rūgst rīts kā mīkla maizes abrā, skan Pētera Vaska Māte Saule – Mārim Sirmajam pirkstos tā atspīd Dziesmusvētku estrādē. Rūgst rīts, skan dziesma pāri norām un mežu galiem – saule mums katram ir māte, saule un ābele ziediem birstošiem. Mana māte arī ir Saule – mīca mīklu maizes abrā, dzied dziesmu un gauži raud ābeļu dārzā par zeltābolīti. Tikmēr ģēnija elpa un gars plūst no Pētera, Māra un Jāņa Petera, savij āboliņa vainagu un uzliek galvā katram. Māt, mīci mīklu, cik spēka – dziedi, raudi, dusmojies, tikai nepārstāj mīcīt – Saule aust!
|
Zupa
Mierinošākā lieta pasaulē ir mammas vārīta dārzeņu zupa – arī tad, ja tu pati esi mamma. Viena karote – un tevī ielīst visas pasaules mīlestība, visas pasaules karstākās jūtas. Vētras un dziņas norimst, šķīvī peld burkāns, biete un kartupelis – strīdoties, kurš labāks. Vislabākā ir mamma, jo viņa ir izvārījusi zupu. Tu ar karoti dzenā tauku ezeriņus pa šķīvi – tie jūk un savienojas, veidojot mīlīgas formas sniegavīrus Bietes ir mazliet kraukšķīgas, bet uz mēles apmeties melnais pipars. Tāda zupa ir kā dziesma par mīlestību, dziesma par mieru un apzināšanos – pasaulē viss būs labi, jo mamma virtuvē vāra zupu.
* * * Mammas Ziemassvētku frizūra ir gaļas bumbiņas un sautēti kāposti, viņas kleita ir karbonādes. Sārtbalta biešu salātu kaklarota atspīd svecīšu gaismā, un pīrāgu auskari iešūpo vēsti par Jēzu, tik tikko dzimušu. Mamma gluži kā sniega eņģelis izplivina sierakūku pa šķīvjiem. - Kafiju? - Baltu vai melnu? - Varbūt ar putotu mandeļu pienu? Mammu Ziemassvētku restorānos neviena vieta nav brīva. Tie ir nobukoti vismaz desmit gadus uz priekšu. Cerams, pat divdesmit mājas rosola, siļķes kažokā un žāvētas vistas salātu gadu. - Ak, Dievs, es aizmirsu uzlikt marinētus gurķīšus!
* * * katrā ultrasonogrāfijā man saka – jūsu šūnas ir izmainītas tajās iekapsulējušās neizdzīvotu sēru metastāzes (piezīme: visi mēs esam aizšauti vilki pat tad ja izskatāmies pēc lauvām ar plīvojošām krēpēm) togad jūra neaizsala noguruma nebija es apātiski peldēju ledainajā mutulī nenoraktie dāliju gumi izdzīvoja vien vilks izkašņāja bedri kāpās un iegaudoja tajā atšķiršanos no bara smilkst neizpērkama vainas apziņa par nepiedzīvotu mīlestību šogad es vēlos lai mutuļojošā jūra izsalst līdz nāvei dāliju gumu un mana dēla
|