Rakstniece Ilze Lāce strādājusi par juristi-lingvisti Eiropas Savienības Padomē, tulkojusi vairāk nekā 50 angļu un amerikāņu darbus, dzīvo Vācijā.
2020. gadā iznāca stāstu krājums Baloži uz Žozetes jumta,un 2022. g. Sarunas uz sētas kāpnēm.
Ilze Lāce
Zaglis Kārlis un putnu sieviņa
Ledaini aukstais ūdens nočūkstēja uz vīru sakarsušās ādas. Kādreiz šī atrakcija – minerālūdens strūklaka rūpnīcas pagalmā – bija pieejama tikai atvērto dienu apmeklētājiem, bet pēc pandēmijas visi kā aptrakuši metās pavadīt atvaļinājumu Spānijā vai kādā citā vēl nejēdzīgi karstākā zemē, un boss Udo laiku pa laikam darbināja strūklaku tāpat vien, lai neierūsē. Todien termometra stabiņš saulē bija apstājies pie četrdesmit pieciem grādiem, un nelielā kalnu pilsētiņa pilnā mēra attaisnoja leģendu, ka ķeizaram savulaik esot bijušas grūtības sadabūt strādniekus baznīcas būvei, jo maz kas gribējuši braukt uz šo Vācijas Sibīriju ar aukstām ziemām un karstām vasarām.
Šteingerolas minerālūdens rūpals nebija liels, parasti te strādāja tikai dežurējošais inženieris un divi palīgstrādnieki, bet boss un šoferi, kas izvadāja gatavo produkciju, nāca un gāja. Kārlim maiņa parasti iekrita kopā ar rumāni Radulesku. Tas dullais, īsu brīdi paskurinājies strūklakas šaltīs, pa avārijas kāpnēm uzrāpās uz rūpnīcas korpusa lēzenā jumta – cepināt savu jau tā šokolādes brūno miesu. Kārlis, izmircis no galvas līdz kājām, labpatikā nosēcās, izlīda no strūklakas un šļap, šļap aizslāja līdz soliņam, kur bija atstājis darba apavus, polietilēna maisiņu ar pusdienu sviestmaizēm un Hansa Pils alus pudeli. Neies jau to minerālūdeni vēl arī dzert, un tās „kaķu čuras” par alkoholu neviens neuzskatīja.
Viņš te strādāja jau piekto gadu. Pats nesaprata, kāpēc tā iestrēdzis miegainajā apvidū, kur dažam labam ciemam ar autobusu cauri braucot, radās iespaids, ka tur visi apmiruši. Bet nebija jau arī tik slikti, lēts miteklis, nepiesārņota daba, puslīdz laba samaksa par darbu. Tiesa, pēc tās vasaras, kad plūdi iznīcināja dzelzceļu, bija diezgan apgrūtinoši kulties uz kādu lielpilsētu, lai, īstens pilsētas puika būdams, varētu, tā teikt, pieplakt pie izpūtēja. Tas radīja zināmu nemieru.
Piektdienās darbu varēja beigt kādu pusstundu ātrāk un pagūt uz autobusu, ar kuru parasti brauca abi dīvainie sievišķi – begemots un putnelis, kā Kārlis viņas domās sauca. Putnelis vienmēr iekāpa pirmā, uzmeta šoferim augstprātīgu, gandrīz izaicinošu skatienu, pavēra prāvo rokassomu un kaut ko parādīja. Lai kas arī nebūtu pie stūres, reakcija vienmēr bija stipri līdzīga – līdzjūtīgs skatiens un mājiens ar galvu, lai iet dziļāk salonā. Mazā, kalsnā tad lēnām izvēlējās vietu, kur sēsties, apveltot pārējos pasažierus ar tikpat izaicinošu skatienu un ašiem, strupiem galvas pagriezieniem, bet resnā skubinādama bikstīja viņai mugurā, astmatiski dvašodama kā tāds ūdens bifelis.
Izkāpis savā pieturā, Kārlis ieraudzīja veco Bernardu, viņa īrētās istabiņas saimnieku. Bernards noplātīja rokas un rādīja uz velosipēdu, ko, Kārļaprāt, sen jau būtu vajadzējis atdot horvātiem, kas reizi mēnesī, zvanu šķindinādami, apbraukāja ciemus un vāca metāllūžņus, neatsakoties arī no salūzušiem sadzīves priekšmetiem. Bet nē – Bernards stūma braucamo pie kaimiņa Joahima, kuram aiz tīras draudzības nāksies to grabažu vai simto reizi labot. Garāmejot Bernards uzsauca īrniekam, ka esot atsaldējis pēdējo maisiņu ar pērnajām baravikām, virtuvē uz pannas esot mērce, ja gribot, varot apēst.
Kārlis nenoteikti atmāja ar roku. Gan jau uzvārīs tos pašus pelmeņiem līdzīgos torteliņus. Jo baravikas viņš laikam gan vairs neēdīs nekad.
Kārlis Lejasrungulis uzauga netālu no Ziedoņdārza, kur viņa mamma, klibā Baiba, beidzot bija pieņēmusi sētnieces vietu, lai tiktu pie kaut jel kāda dzīvoklīša. Ilgi nebija gribējusi tik zemu nolaisties, viņa taču bija pastāvīga Mākslas akadēmijas modele, kas draudzējās ar gleznotājiem un dzejniekiem, bet privātie īrētāji bezdievīgi cēla īres maksas, kurām Baiba ar invaliditātes pensiju un nelielo piepeļņu vairs līdzi tikt nevarēja. Viņa bija piedzimusi ar „kleinām kājām”, kad centās iet ātrā gaita, izskatījās, ka rumpis iet pa priekšu, bet kājas atpaliek.
Dzīvoklis bija draņķīgs, pirmajā stāvā, ar mazmājiņu kāpņu telpā un vietām tik izpuvušu grīdu, ka kājas iegrima vai līdz potītei. Laiku pa laikam tie, kas nāca pie Baibas iedzert, solīja paremontēt, bet tālāk par runāšanu netika. Labi, ka vismaz ziemā palīdzēja sniegu nošķūrēt. Baibai bija jau mazliet pāri četrdesmit, kad viņa nolēma pretēji ārstu padomiem tomēr dzemdēt. Sēklas donors bija kāds Baibas kolēģis, biseksuāls modelis. Un pasaulē nāca Kārlis, bāls un slimīgs bērnelis, kuru skolas gados gan itin labi norūdīja ielas dzīve.
Kaut arī to kompāniju kvalitāte, kas iegriezās pie Baibas iztukšot pudeli un pie viena reizēm nokārtot kādu šaubīgu darījumu, bija nokritusi krietni zemu, sievietes dzīve dīvainā kārtā mainījās uz labo pusi. Baiba pati vairs tikpat kā alkoholu nelietoja un vienīgajā istabā nevienu nelaida, tā bija rezervēta viņas acuraugam Kārlēnam, bet ciemiņiem bija jāapmierinās ar virtuvi.
Matīsonkulis pie viņiem sāka iegriezties, kad Kārlis bija nule kā nomocījis pamatskolu un lāgā nezināja, ko darīt tālāk. Nekādos oficiālos darbos viņu vēl nodarbināt nevarēja, pāris gadus vajadzēja nobumbulēt, piepelnoties ar gadījuma darbiem, kas visbiežāk bija saistīti ar smagumu stiepšanu – vecas mēbeles, jaunas mēbeles, malkas zāģēšana vai ogļu šķipelēšana. Reiz Matīss viņu paņēma līdzi darbam ārpus Rīgas, vajadzēja izvest mantas no kādas vasarnīcas. To, ka vasarnīcas īpašniekam par izvešanu nekas nebija zināms, Kārlis nojauta tai pašā brīdī, kad neierāmētās gleznas, kas aizšķērsoja ceļu pie ledusskapja, tika bez ceremonijām izmestas dārzā. Un mātei vakarā bija histērija, Matīss pamatīgi dabūja pa ļecku. Baiba piedraudēja nelaist viņu iekšā, ja kaut kas tāds vēl atkārtosies.
Neatkārtojās. Tomēr savu darbarīku komplektiņu Matīss Kārlim uzdāvināja. Tas notika tā. Matīsam bija jāslēpjas, uz ielas rādīties nedrīkstēja. Par to, ka pie klibās Baibas viņu neatradīs, kramplauzim ilūziju nebija, taču pieredze liecināja, ka paies vismaz trīs nedēļas, kamēr pa stukaču ķēdi ziņa nonāks līdz mentiem. „Ja mani tagad paņems ciet, dzīvs vairs neatgriezīšos, nav veselības,” tā Matīss teica, kad bija teju visas iekšas izklepojis. Un, laiku īsinādams, mācīja Kārlim, kā rīkoties ar tiem štrumentiņiem, kas glabājās sarullētās dermatīna mapītes kabatiņās.
Kārlis gan atteica, ka par zagli kļūt netaisās, bet ieinteresēts skatījās un mēģināja pats, tāpat vien, ponta pēc. Un varēja taču kādreiz noderēt, ja pazūd atslēga. Nodzīvojis mēnesi labprātīgajā ieslodzījumā Baibas nožēlojamajā mājoklī, Matīss neizturēja, aizstaigāja līdz tuvējai alus dzertuvei un nekad vairs neatgriezās. Nē, par kaimiņu apzadzēju Kārlis patiešām nekļuva, kaut pēc mātes nāves palicis bez līdzekļiem, pāris dzīvokļus kopā ar Robčiku un Grišuku nolika uz ausīm. Tas bija tāds baisi tīkams adrenalīns un kauns vienlaikus. Jo Kārlis labi redzēja, ka tie ļaudis, kuru mantas viņi paņēma, nav nekādi bagātie.
Gadi ritēja, Kārlis joprojām mētājās pa gadījuma darbiem, dzīvokli pārdeva, nopirka vecu mersi, pārdeva arī to, lai tukšā brīdī samaksātu par istabas īri. Vajadzēja kaut ko mainīt, jo izdzīvot kļuva aizvien grūtāk. Grišuks bija pārcelies uz Vāciju, sauca turp arī bērnības draugus, jo darba esot pa pilnam, arī tiem, kam nav nekādas īpašas profesijas. Uz rudens pusi viņi abi ar Robčiku saņēmās ceļam. Divas mugursomas ar pārtiku, kāds džemperis un trennūzenes, pudele šņabja un pavisam maza, izbalējusi telts, tas bija viss viņu ekipējums. Naudas tikpat kā nebija. Lietuvai ar stopēšanu ātri tika cauri, aiz Suvalkiem vairs tik labi negāja. Poļi bija aizdomīgi, šoferi diez ko negribēja ņemt mašīnā divus jaunus vīriešus, kas neizskatījās pēc vietējiem un nerunāja poliski.
Kā par nelaimi, viens labvēlīgāk noskaņotais, īsti nesaprazdams, kurp džeki dodas, aizveda viņus patālu no nospraustā kursa – Frankfurte pie Oderas un tad Ķelne, kur dzīvoja Grišuks. Ceļojums ieilga, viņi nakšņoja mežā, jo bija brīdināti naktīs neuzturēties automašīnu stāvvietu tuvumā. Tas nemaz nebija slikti, jo naktis vēl turējās siltas. Bet izbeidzās ēdamais. Un tad viņi divas dienas pārtika no baravikām un apšu bekām, ko apcepināja uz uguns. Bez sāls. Tas bija kā ēst gliemežus. Sāpēja kuņģis. Mobilie telefoni bija izlādējušies, un nevarēja saprast, kur īsti viņi atrodas.
Laimējās. Kāds vīrs, kas bija nolicis mašīnu uz meža ceļa, lai uz ātru roku pasēņotu, aizveda viņus līdz pat Vācijas robežai. Iedeva sviestmaizes ar treknu desu un ļāva palādēt vismaz vienu telefonu. Kaut ko stāstīja poliski. Kas zina, varbūt kādreiz bija piedzīvojis līdzīgu situāciju. Kārlis sazvanīja Grišuku, kas smagi pūta, bet draugus nelaimē tomēr neatstāja. Pēc stundām piecām atbrauca pakaļ ar sagrabējušu folksvāgenu.
Visu ceļu līdz Ķelnei viņi pavadīja pusmiegā, apkārt neko daudz neredzēdami. Un nebija jau arī ko redzēt. Mežs, lielceļš, tālumā kaut kādas pelēkas dzelzsbetona ēkas. Arī Ķelnes nomale, kur dzīvoja Grišuks, izskatījās noplukusi un garlaicīga. Bet ieiet dušā bija svētlaime, un no kebabnīcas atnestais ēdiens garšoja dievīgi.
Divas dienas Roberts Jembergs un Kārlis Lejasrungulis pavadīja Grišuka virtuvē, ēda un gulēja uz matračiem. Ar ko īsti nodarbojas Grišuks, nevarēja saprast. Daudz runāja pa telefonu, pārsvarā krieviski, gāja un nāca. Pēc mitekļa iekārtojuma bija redzams, ka trūkumu necieš, bet pie pārticības laikam gan arī nav ticis.
Roberts diezgan ātri atrada darbu celtniecībā, Kārlim neveicās. Varbūt tāpēc, ka čoma vārds un uzvārds skanēja vācu ausīm saprotami, bet to Lejasrunguli neviens nespēja izrunāt? Grišuks gan teica, ka Robčikam ir cita priekšrocība – lai cik slikti bija mācījies skolā, tomēr varēja apgalvot, ka viņam ir basic vācene. Kārlim bija tikai tāda pusaizmirsta angļu valoda. Galu galā darbu tomēr dabūja arī viņš. Tajā nelielajā minerālūdens fabrikā apvidū, kur diezgan ilgi bija uzturējusies amerikāņu armija un vietējie itin labi komunicēja angliski.
Boss Udo bija jau sameklējis Kārlim dzīvesvietu – istabiņu pie vecā Bernarda. Viņš nebija pirmais viesstrādnieks, kas te apmetās. Izbijušajam Rostokas ostas krāvējam, kas uz dzīvi aizspriedumainajos laukos bija pārcēlies tikai pēc pensionēšanās, no svešiniekiem bail nebija, īri maksāt uz priekšu nevajadzēja, jo Udo garantēja, ka vecis tos dažus simtus saņemtu arī tad, ja īrnieks aizlaistos lapās. Pārsvarā fabrikas strādnieki nevis aizmuka, bet, rēķinus godprātīgi nokārtojuši, pārcēlās uz kādu dzīvelīgāku vietu, tikko bija sameklējuši labāku darbu.
Kārlis palika. Viņu bija pārņēmusi kaut kāda apātija, automātiskā ikdienas rutīna šķietami apmierināja. Ar Bernardu viņi sadraudzējās, reizēm iedzēra kopā kādu šnapstu (kas, izrādas, nebija tas pats, kas šņabis), saimnieks tad dziedāja jūrnieku dziesmas, bet īrnieks – parasto latviešu galda repertuāru. Un viens otrs meldiņš bija vācietim labi pazīstams. Pēc kāda laika Kārlis sāka izrunāt vienkāršas frāzes vāciski. Ja uzspļāva gramatikai, tik briesmīga tā valoda nebija.
Paēdis Kārlis ieslēdza televizoru un atlaidās gultā. Ieskatījās whatsapp – pa dienu bija zvanījis Robčiks, runāt nebija laika, un draugs bija solījis vakarpusē atrakstīt. Sauca Kārli uz Berlīni, kuras austrumdaļā esot iecerēti lieli demontāžas darbi, strādniekus ļoti vajagot, cik ilgi viņš tusēšot pa to meža kaktu, esot tak jāsāk dzīvot, jāsatiekas ar skuķiem.
Pū... Kārlis nopūtās. Viņš bija sākumā mēģinājis, bet uz tām vācu meičām īsti nestāvēja. Vai nu resnas un sentimentālas, vai kārnas, briļļainas un briesmīgi gudras. Un arī viņas nekādu lielo interesi par Kārli neizrādīja, kaut daba viņam pāri nodarījusi nebija – gara auguma zilacains blondīns, tiesa, drusku uzkumpis un bāls, bet tas labi saderēja ar viņa ārpusdarba klozītēm – platām, melnām biksēm, kam pāri pārlaists pagarš balts krekls, uz pleciem reizēm Hemingveja džemperis ar priekšpusē sasietām piedurknēm, vēsākā laikā melns, garš trencis. Nu īsts aktieris vai mākslinieks, bet varbūt tieši tas praktiskās provinces hannelores atbaidīja. Vai arī pagļēvais zods, kas diezgan stipri sabojāja viņa vikinga cienīgo tēlu. Vai bērnišķīgā, greizā vācu valoda. Pēc pāris neveiksmēm Kārlis iepazīšanās mēģinājumiem atmeta ar roku. Ja vīrietis varēja sev vakariņas pagatavot, varēja arī to miesas vajadzību pats nokārtot.
Pēdējā laikā kaut kāda urdoņa tomēr bija sākusi kniest. Kumodes atvilktnē zem apakšbiksēm un zeķēm bija tas dermatīna rullītis. Vienīgais suvenīrs no mājām, tā viņš sev teica. Bet, kad kādu vakaru bija pārcilājis smalkos metāla darbarīkus, deniņos sāka pulsēt, un Kārlis ātri iegrūda to priekšmetu atpakaļ atvilktnē. Tā laikam jūtas cilvēks, kas atmetis pīpēšanu, bet zina, ka kaut kur plauktā paslēpta paciņa ar cīgām. Ļoti bija sagribējies izdarīt kaut ko neikdienišķu. Tikai vienu reizi. Principa labad. Kārlis zināja, ka tas nebūtu pārāk grūti. Šajā nostūrī no Austrumeiropas ieklīdusi zagļu banda pēdējo reizi bija uzdarbojusies pirms gadiem piecpadsmit, un lāga vācieši bija zaudējuši modrību. Viņš bija apsvēris iespēju paniekoties ar Bernarda durvīm, bet ar vilšanos konstatēja, ka tās nemaz netiek slēgtas.
Un tovakar bija tik tveicīgs. Ap pusnakti Kārlis vēl nebija aizmidzis. Ar pusaci noskatījies divus detektīvseriāla turpinājumus un pēdējās nakts ziņas. Rīt brīvdiena, varēs ilgāk pagulēt, viņš domāja, grozīdamies no viena sāna uz otru. Beidzot piecēlās, uzrāva sporta bikses un izgāja nezālēm aizaugušajā dārzā uzpīpēt. Kapa klusums. Kārlis saprata, ka darīs to šonakt, pretoties vairs nebija iespējams. Ne jau savā ciemā, aizstaigās līdz nākamajam, kas aiz labības lauka.
Īpašu apmierinājumu viņš no šī nakts piedzīvojuma gan neguva. Kaimiņu ciema pirmajai mājai bija tik primitīva slēdzene, tur būtu pieticis ar kredītkarti. Kārlis iegāja verandā, telefona gaismiņā saskatīja galdu, vāzi ar puķēm un tai blakus kādu kārbu. Patiesībā viņš pat nebija gribējis kaut ko ņemt, bet likās, ka vajag kādu taustāmu pierādījumu, ka ir to paveicis, citādi nebūs miera. Un verandā jau neviens nekādus briljantus neturēja.
Kārba bija aizslēgta, un Kārlis to atmūķēja tikai mājās. Atviegloti uzelpoja. Tur bija putna ligzda ar četrām raibām oliņām, droši vien kāda bērna „dārgums”. Nekas, atradīs citu.
Visu nākamo nedēļu viņš strādāja pacilātā omā, svilpoja un pa laikam atviegloti nopūtās, kā no liela smaguma atbrīvojies. Radulesku prasīja, vai šis esot loterijā vinnējis vai vismaz labu darba piedāvājumu dabūjis. Kārlis nenoteikti atņurdēja, ka viens piedāvājums esot gan. Rumānim iedegās acis, vai nevarot šo arī paķert līdzi, te drīz atdošot galus, tās minerālūdens kastes stumdīdams. Kārlis paraustīja plecus, neesot vēl izlēmis, vai vispār grib prom, lai neizmuldoties Udo.
Piektdienas novakares autobusā Kārlim priekšā sēdēja divas mutīgas vācu tantes, bez mitas tarkšķēja un palaida zviedzienam līdzīgu smieklu. Bet tad piepeši kļuva nopietnas – autobusā bija iekāpusi viena no abām dīvainēm, tā begemotam līdzīgā, un atkritusi pirmajā brīvajā sēdeklī. Izaicinošās sīkaļas nebija. Pļāpas pārgāja uz pusbalsi, kas tomēr bija pietiekami skaļa, lai Kārlis saklausītu runāto. Esot atgadījies kaut kas nedzirdēts ar to Toll, neriktīgo, stāstīja viena, nu, ar jaunāko no tām, ko savulaik pēc ballītes izspēkoja, jā, bijušas tādas jocīgas jau pirms tam, bet tad jaunākā galīgi nojūgusies, un tu padomā – kāds naktī ielauzies un nozadzis tos viņas bērnus. Kādus bērnus, nesaprata otra. Tās putnu olas, ko šī vienmēr nēsājusi līdzi, arī uz darbu veikalā, kur abas draudzenes strādā pie fasēšanas, dzīvo arī kopā. Nu, jā – un vienmēr uzrādījusi šoferiem biļetes vietā, jo viņai kā „daudzbērnu mātei” par braucienu neesot jāmaksā. Otra tai aiz muguras vienmēr slepus samaksājusi.
Kārlim notirpa pakausis. Viņš nojauta, ka tūlīt izdzirdēs kaut ko ļoti nepatīkamu. Runātāja bija pārgājusi uz čukstiem, viņš tik vien saklausīja kā „tabletes”, „slimnīca” un – „ko tad, ja darīs atkal, to olu taču vairs nav”.
Īso ceļu no pieturas līdz Bernarda mājai viņš nogāja streipuļodams, reiba galva. Knapi sagaidīja tumsu un gāja atkal uz kaimiņu ciemu. Galīgi traks sievišķis, Kārlim tiešām uznāca dusmas – tām durvīm pat nebija nomainīta slēdzene. Nolika uz galda kārbu ar ligzdu un nezin kāpēc vilcinājās, it kā gribēdams, lai viņu pieķer. No blakus telpas skanēja skaļa krākšana. Mirkli pagaidījis, Kārlis devās prom.
Nākamās dienas pusdienlaikā viņš aizstaigāja līdz upei, kas karstumā gan bija sarukusi, tomēr straume vēl aizvien dzinās uz priekšu pāri akmeņainajai gultnei. Izņēma no plecu somas iepirkumu maisiņu, sameta tur dažus nelielus oļus, tad ielika arī sarullēto dermatīna mapīti. Aizsēja maisiņu, ar atvēzienu iemeta upē. Sainītis gan nekur tālu netika, aizķērās aiz kāda akmens, bet Kārlis bija ziņās dzirdējis, ka pēcpusdienā gaidāms negaiss. Upe uzreiz piepildīsies ar ūdeni, straume kļūs spēcīgāka un aizraus viņa pagātni sev līdzi.
Viņš bija pieņēmis lēmumu. Brauks ar’ uz to Berlīni demolēt sociālisma paliekas.
