No mākoņmalas lūkojot

 

Gvido Drage. Karma sūtra. AS „Latvijas Mediji”, 2021. 159 lpp.

 

Starp Latvijas literatūras spīdekļu uzvārdiem šķiet visai nepelnīti noēnots Gvido Drage un līdz ar to arī viņa pirmā prozas grāmata Karma sūtra. Stāsti, kura pie lasītājiem, izdevniecības „Latvijas Mediji” paspārnē izlolota, parādījās jau 2021. gadā.

Gvido Drage līdz šim bija zināms kā divu dzejas un haiku krājumu autors, taču arī prozas lauciņā iesoļo visai braši un pārliecinoši.

Dzīve grāmatas Karma sūtra stāstos parādās dažādu esības plakņu dinamiskā mijiedarbībā: nacionālais un visuma; konkrēti vēsturiskais un vispārīgi filozofiskais; sociāli politiskais un reliģiski morālais; pasaulīgais un pārpasaulīgais; mirklīgais un mūžīgais, viss, kas veido Karma sūtra galvenā personāža dzīvi un dziļāko jaušamo un neapjausto būtību. Taču visiem stāstiem caurvijas mūžīgās ilgas un meklējumi pēc patiesuma, pēc mīlestības, kas, manuprāt, ir teju viens un tas pats. Gvido Drages vīrišķi savpatā, vienkāršā un vieglā valodā lasāms apbrīnojams realitātes apvienojums cilvēka dzīves attēlojumā ar visu tajā slepeno, intīmo. Iespējams, ka ilggadīgā aizraušanās ar haiku rakstīšanu veidojusi autora izteiksmes veidu arī prozā, kurā bagātīgi izmantots humors, jūtama Austrumu filozofijas elpa, labdabīga ironija un bezbailīgs dzīves-nāves izpratnes atainojums.

Drage brīvi un visai viegli izsakās par sevi un latviešiem kopumā. Jaušams, ka stāstītājs, kas kā klātesošs vērotājs un vienlaikus galvenais, taču neredzamais personāžs, nebaidās ne vienkāršas, ne izaicinošas valodas lietojuma. Ieskanas arī dzejiskais. Tas viss līdztekus humoram un ironijai, rada visai amizantu un harizmātisku izteiksmi: „Gandrīz visa zeme iznomāta: kvieši, rapši, elles, tfu-tu, eļļas rutki.” (6. lpp.) „Parasti viņa iepirkties brauc uz tuvējo Tuķi, nu labi – Tukumu.” (15. lpp.) „Tikai vārdi gan paklīduši – kā ganāmpulks miglainā pieguļas pļavā. Visi savvaļā bradā, rasotu zālīti plūkā, kā lai tos kopā sadzen?” (140. lpp.)

Taču ar šo es gribēju bilst, ka autoram piemīt interesanta, bagātīga, neticami trāpīga valoda, kurā iederas it viss lietoto vārdu un nevārdu arsenāls. „Ilgstoša pauze. Tad viņa savāc manu skatienu no grīdas kā lupatu, izpurina un ceļ augšup. „Vienkārši bradājām brīvlaistos vārdos.” , „Tā nemīlestība kā sirdsprāta tukšums uz naida robežas. ” , „Viss zem šīs saules pateiktais tiek gaismā ierakstīts. ” „Skaidrās debesīs rīta gaisma pārdegušu pelnu krāsā. ” „Atmiņas ir dīvaina dvēseles teritorija." ... u.c. Pielietotais rakstības paņēmiens liek sajust notikumu autentiskumu nevis kā lasītājam, bet gan kā klausītājam/vērotājam. Stāstā „Iršozols” autors uz to nepārprotami norāda: „Mums viņi uz brīdi jāatstāj. Nav smuki tā pa tiešo intimitātes pārķert. Itin kā pašiem zeme zem kājām ne reizi nebūtu prom aizgriezusies. Kad drīkstēs, viņi dos zīmi.” (14. lpp.) Vai arī stāstot par kādas meitenes Helēnas dienām un nedienām: „Pie mīlestības taču var atgriezties vienmēr. / Laikam ne... Nezinu. / Kurš tad var zināt? / Tev jāzina. Tu esi mans stāstnieks.” (132. lpp.)

Gvido Drage visai labestīgi iesmej par latviešiem, atklājot mūsos pagāna un vienlaikus kristieša ikdienišķās izpausmes un pasaules uztveri,norādot – „tas apgaismotais” ir Buda, taču: „Šis te mūsu pašu, latviešu, cilvēks un ar īpašu skaidrību neizceļas.” (5. lpp.) Šo latviešu kodu autors nepārprotami iezīmē arī stāstā „Vīngliemeži un irši”: „Un, lūk, Ziemassvētku vakars Upeslīčos, cilvēku sarūpēts un Dabas mātes ar salu un baltu sniegu svētīts. Paga, varbūt tomēr Dieva svētīts? Labi, labi, dubults neplīst.” (11. lpp.)

Zīmīgi, ka par grāmatu Karma-sūtra. Stāsti rakstu šogad, tā dēvētajā karmiskajā gadā. Gvido Drages kompaktajos, filozofiskajos, par Latvijas ļaužu dzīvi un problēmām rak­stītajos stāstos, izgaismojas šī cēloņu un seku kopsakarību saikne. Stāstu ideju vēsta arī grāmatas nosaukums Karma sūtra. Stāsti nemoralizē, tajos nav didaktikas, par stāstītāju (autoru?) gribas teikt paša Drages vārdiem, nedaudz pārfrāzējot – šis te mūsu pašu, latviešu, cilvēks – ne nu gluži būs „tas apgaismotais” Buda, tomēr visai saprātīgs ļaužs gan.

Austrumu filozofija vēsta, ka Karma nav ne slikta, ne laba, tā ir vēlama. Tā liek mums apgūt pieredzi, tās rezultātā transformēties, pilnveidoties un kļūt labākiem. Izvēles vienmēr ir pašu rokās. Drage neviļus un maigi, ar grāmatas stāstītāja vai paša Budas līdzdalību, liek aizdomāties par dzīvi uz Zemes un Debesīs. Dažbrīd sastingstu no rakstnieka izpratnes par kādu no dzīves niansēm, jo viņam izdevies noķert kaut ko tādu, ko nekad neesmu spējusi aptvert. It kā pašas debesis viņu apbalvotu ar maģisku spēju uztvert būtību tādā līmenī, kas ir ārpus cilvēka redzesloka, un nodot to ar matemātisku precizitāti rakstveidā.

Aizvēru pēdējo grāmatas lapaspusi un „noliku malā” stāstus vērtējošās „brilles”. Lai arī pats stāstītājs brīžiem ir galvenais varonis, bet citkārt vērotājs, manī aizvien ir sajūta, ka šos stāstus vasaras pēcpusdienas bula laikā samtainā baritonā, apsēdies uz mākoņa malas, stāsta padzīvojis vīrišķis, kurš ik pa laikam pieliek acīm binokli, lai precizētu redzēto. Brīžiem viņš tā aizraujas, ka pat nemana, kā pārtop savā novērojamajā objektā, tādējādi radot manī notikuma klātesamības sajūtu. Pats stāstītājs atgādina tikko meditēt sākušu cilvēku – iesācēju, kurš ik pa laikam gaiņā no sevis laicīgās domas un sociālos uzslāņojumus, lai dotos ceļojumā pie sava patiesā „Es”.

Lūk, it kā „vienkārši” vārdi, kas sniedz īstu, neizcakotu „patiesību”, taču vārdu „patiesība” es domāju visā tā polisemantiskajā apjomā: reālistiskā attēla patiesums; reālisms, iedvesmojoties no romantiskās tradīcijas, bet tajā pašā laikā arī tā, kas paceļ pāri pelēkajai dzīvei, paverot to plašumā un tālumā, un arī tā, kas mums katram, droši vien ir pilnīgi cita un sava. Ko teiktu Buda?

 

Vija Laganovska

 

Vija Laganovska (1975) ir dzejniece, rakstniece, tulkotāja un izdevēja. Kopš 2017. gada biedrības „Literatūras Kombains” vadītāja.