Jaunā Gaita nr. 316. pavasaris 2024
Dace Lamberga
Mākslas zinātniece Dace Lamberga ir daudzu grāmatu, mākslas katalogu autore un ir bijusi kuratore vairāk nekā 50 latviešu mākslas izstādēm Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, kā arī Armēnijā, Baltkrievijā, Beļģijā, Čehijā, Dānijā, Francijā, Islandē, Īrijā, Luksemburgā, Nīderlandē, Norvēģijā, Krievijā un Zviedrijā. Viņas sarakstīto grāmatu klāstā ir godalgotā grāmata Klasiskais modernisms. Latvijas glezniecība 20.gadsimta sākumā (Classical Modernism. Early 20th Century Latvian Painting), kā arī Latvijas māksla simbolisma laikā, Leo Svemps, Egils Rozenbergs, Fridrihs Milts, Latviešu māksla trimdā, Voldemārs Tone, Konrāds Ubāns, Rūdolfs Pinnis u.c. Pašreiz izdošanai tiek sagatavota grāmata par Ludolfu Libertu.
Ludolfs Liberts
Ekstravertais romantiķis, kā mākslinieku dēvēja mākslas zinātnieks Jānis Siliņš, ar mērķtiecīgu uzņēmību veidoja individuālo ceļu dzīvē un mākslā, ar savu daiļradi nesot Latvijas vārdu pasaulē. Meistara ekstraverto šķautni raksturoja enerģiskā darbība glezniecībā, scenogrāfijā, pedagoģijā un valsts ierēdņa postenī, bet romantisko garu – emocionālā aizrautība ar krāšņām idejām.
Ludolfs Liberts nāca pasaulē 1895. gada 3. aprīlī Valkas apriņķa Tirzas muižā, kur tēvs strādāja par alus brūža pagrabmeistaru. Vasarās ganīja lopus vecvecāku mājās Valdiņos, lai rudenī atgrieztos, vecāsmātes apadīts, ar visādiem lauku labumiem. Dzimto pusi mākslinieks nekad neaizmirsa un Valdiņu māja ar apsūbējušu salmu jumtu un ziedošiem ceriņiem bija pēdējais darbs, gleznots 1958. gada Vecgada vakarā. Pirmo saskari ar mākslu Ludolfs guva 1906. gada vasarā, iepazīstoties ar gleznotāju Voldemāru Zeltiņu, vienu no spēcīgākajiem 20. gadsimta pirmās desmitgades latviešu glezniecības talantiem, kurš gatavoja dekorācijas Ļaudonas Saviesīgās biedrības namam. Zeltiņš draudzīgi izturējās pret zēnu, stāstīja par Vilhelmu Purvīti, jūsmoja par impresionismu un mudināja domāt par māksliniecisko izglītību. Redzot vienīgā dēla zinātkāro prātu, vecāki nolēma turpināt viņa skološanu un 1907. gadā pārcēlās uz Rīgu, kur Daugavmalā tēvs īrēja koloniālpreču tirgotavu. Ludolfs iestājās zēnu reālskolā, kur zīmēšanu mācīja Pēterburgas Štiglica Centrālās tehnikās zīmēšanas skolas absolvents Jūlijs Madernieks. Pedagogs audzēkņus veda uz Rīgas pilsētas mākslas muzeju, kur nozīmīga kļuva iepazīšanās gan ar Jaņa Rozentāla, gan ar franču modernistu glezniecību. Kāda klasesbiedru izraisīta nejēdzīga gadījuma dēļ 1911. gadā Ludolfs tika izslēgts no skolas. Taču enerģiskais pusaudzis par neveiksmi ilgi nebēdājās un sēdās vilcienā uz Maskavu, lai piepildītu iecerēto sapni – apgūt glezniecību. Viņš iestājās Ķeizariskās Stroganova centrālās mākslas amatniecības skolas tēlniecības nodaļā, bet, kad 1912. gadā Maskavā iegriezās Alberts Filka un Jānis Liepiņš, nekavējoties devās tiem līdz uz Tatāriju. 1915. gadā Liberts paātrināti ar I šķiras diplomu beidza Kazaņas mākslas skolas glezniecības nodaļu. Radošo ceļu liktenīgi ietekmēja divi pedagogi. Pēterburgas Ķeizariskās mākslas akadēmijas akadēmiķa Nikolaja Fešina virtuozais rokraksts iespaidoja ar gaisīgi atraisīto triepiena brīvību, un līdzīgs vērienīgs vieglums 20. gadsimta 30. gados atrada turpinājumu Liberta kompozīcijās. 1923. gadā Fešins, braucot caur Rīgu, pameta ienīsto boļševiku Krieviju un emigrēja uz ASV, kur viņa artistiskā glezniecība guva ievērību. Leģenda vēsta, ka skolotājs un skolnieks esot paguvuši satikties Amerikā. Otrs pedagogs Pāvels Beņkovs bija dekorators Kazaņas teātrī, kur Liberts paralēli studijām strādāja par mācekli. Tieši Kazaņā uz mūžu Liberts iedraudzējās ar astoņus gadus vecāko skolasbiedru, nākamo tēlnieku Kārli Zāli.
Nākotnes ieceres sagrāva Pirmais pasaules karš. 1916. gadā Maskavas Aleksandra karaskolā sāka uzņemt zemāku kārtu pārstāvjus ar ģimnāzijas izglītību, un tā tur nonāca nākamais kājnieku virsnieks. Jauno praporščiku nosūtīja uz Austroungārijas fronti, kur vairākkārt smagi ievainoja un kontuzēja. Par drošsirdību kaujās 1917. gadā Liberts ieguva Sv. Vladimira un Sv. Annas ordeņus, bet 1918. gadā – Sv. Jura krustu. Kad 1918. gada 3. martā Brestļitovskas miera līgums karadarbību pārtrauca, štāba kapteinis Liberts atgriezās dzimtenē. Izpostītajā Latvijas Republikā viņš pārnāca ar to, kas mugurā, bez kapeikas kabatā, ar trim ievainojumu rētām, taču ar ticību nākotnei un radošam darbam. Liberts iestājās jaundibinātās Latvijas studentu rotā, kuras uzdevums bija apsargāt Pagaidu valdību, taču 1918. gada 21. decembrī Valkā iegāja Sarkanā armija, un 1919. gada 4. janvāra rītā ar bruņuvilcienu galvaspilsētā iebrauca Pēteris Stučka, Maskavā izveidotās Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas valdības vadītājs. Sešus mēnešus Latvijā plosījās asiņains sarkanais terors, bet Libertu mobilizēja Sarkanajā armijā. Pēc tās sakāves pie Varšavas Libertu internēja, sekoja gūsts Vācijā un izdošana Krievijai. Ar lielām pūlēm viņš nonāca Maskavā, kur no piedzīvotajām ciešanām glāba mākslas pasaule ‑ franču glezniecība Sergeja Ščukina un Ivana Morozova galerijās. Vienīgi Liberts franču modernisma būtību neuztvēra tik aizrautīgi kā Jāzepa Grosvalda domubiedri, jo Kazaņā bija iepazinis krievu avangarda drosmīgās idejas. Maskavā dramatiska dienišķā problēma bija bads, kas demoralizēja māksliniekus, liekot kalpot padomju varai, jo bez Tautas izglītības komisariāta pasūtījumiem zuda izdzīvošanas iespējas. Uz ielām valdīja pilnīgs haoss, darbojās zagļi un laupītāji, plosījās tīfa epidēmija. Liberts, kas nebija kreisi noskaņots, lai paliktu uz dzīvi Krievijā, 1921. gadā ar viltotiem dokumentiem atgriezās Latvijā. Lai varētu nodoties gleznošanai, Liberts ķērās pie dažādiem iztikas ieguves veidiem, un galvenais pelnīšanas avots bija zīmēšanas skolotāja darbs. Pastāvēja iespēja turpināt dienestu Latvijas armijā, tomēr aizrautība ar mākslu uzvarēja. Liberts sadraudzējās ar Rīgas mākslinieku grupas hiperaktīvo biedru Romanu Sutu, abi ar Kārli Zāli vakaros gāja uz kolēģa mātes iecienīto veģetāro ēdnīcu „Sukubs”, kur sienas bija apgleznotas kubistiskā stilā. 1921. gadā Ludolfs ierosināja Sutam interjeru pārgleznot supremātisma garā, ko tie nekavējoties izdarīja, taču drīz vien paspēja sanaidoties. Liberts 1923. gadā esot uzņemts Rīgas grupā, bet nav pakļāvies disciplīnai un bijis spiests to atstāt.
1921. gada pavasarī Liberts aizrautīgi pievērsās gleznošanai, diendienā kopā ar Konrādu Ubānu un Jāni Liepiņu devās plenērā iemūžināt zaļojošo Pārdaugavas nostūri. Torņakalna apkārtni Liberts gleznoja ar izteiktu formu vienkāršojumu un kubisma šķautņainību. Nomales ainavas ar vienkāršām īres mājām, koka šķūņiem un sētām, ar augstiem kokiem un mazdārziņu pleķīšiem reālistiskā tiešamībā atklāj apkārtējās pasaules necilo pieticību, bet reizē glezniecisko savdabību. Līdz 1923. gadam Liberta iecienītie krāsu salikumi un formu ekspresija sasaucās ar krievu kubofutūrisma principiem. Krievijā ar šo terminu apzīmēja vai visas avangarda parādības, kubismu, abstrakcionismu, futūrismu. 20. gadu sākumā Libertu saistīja spilgti un spēcīgi salikumi, piemēram, rozā un violetais pret vēsi zaļo vai okerīgie laukumi pret rozā, violetajiem un zaļajiem, kas latviešu glezniecībā ienesa līdz tam neierastu spriegumu, apliecinot drosmīgu vērienu un spilgtu talantu.
Zemnieciskais sīkstums, dažos gados intensīvi strādājot, ļāva Libertam izvirzīties radošo personību avangardā, ko apliecināja izstāde kopā ar Konrādu Ubānu Rīgas pilsētas mākslas muzejā 1923. gada rudenī. „Liberts ir impulsīva daba, reflektīvs meklētājs ar gribu un raksturu – un tādas dabas tik ātri sevis un sava ceļa vis neatrod. Bet visa šī mācīšanās, meklēšana un svaidīšanās liecina par visaptverošu, impulsīvu, temperamenta bagātu dabu, nevis par nespēcību. Viņš ir tik krāsu spilgts, ka uz pirmā iespaida Ubānu pat aptumšo,”[1] secināja dzejnieks Viktors Eglītis. Liberta debija atstāja profesionāli tik pārliecinošu iespaidu, ka izstāde pilnīgi izmainīja jaunā cilvēka dzīvi. Rektors Vilhelms Purvītis uzaicināja viņu darbā jaundibinātajā Latvijas Mākslas akadēmijā, bet savukārt Nacionālās operas režisors Pjotrs Meļņikovs – kļūt par dekoratoru.
No 1929. gada līdz 1939. gadam Liberts vadīja Latvijas Mākslas akadēmijas mākslinieku vienību „Sadarbs”, kurā piedalījās Augusts Annuss, Burkards Dzenis, Jānis Kuga, Jūlijs Madernieks, Jānis Siliņš, Valdemārs Tone, Konrāds Ubāns, Kārlis Zāle, Teodors Zaļkalns u. c. Taču 1932. gadā Liberta pedagoģiskā karjera ekonomiskās krīzes dēļ uz desmit gadiem tika pārtraukta. Akadēmijas padomes aizklātajā balsošanā viņš dabūja tikai vienu balsi „par” un pedagoga vietu zaudēja. Negatīvo rezultātu iespaidoja mākslinieka ilgstošā prombūtne, jo tolaik Helsinkos gatavoja dekorācijas Paula Abrahama operetei Havajas puķe. Augstskolā Liberts atgriezās 1942.–1944. gadā un vadīja Figurālo meistardarbnīcu.
1924. gadā Kultūras fonda piešķirtā stipendija Libertam pavēra ceļu uz Parīzes muzejiem, izstādēm un galerijām, plašajiem bulvāriem un omulīgajām kafejnīcām. 1922. gadā, kad Francijas galvaspilsētā ieradās Romans Suta, Oto un Uga Skulmes, galerijās valdīja Pablo Pikaso, Fernāna Ležē, Žorža Braka un Huana Grisa kubisms, taču pāris gadu laikā interese par virzienu mazinājās. Arī Liberta aizrautība ar formu ģeometrizāciju beidzās, viņu saistīja mērenāks izteiksmes veids: „Jauno latvieti savaldzina pagājušā gadsimta intīmās ainavas slavenākais pārstāvis – Kamils Koro ar saviem izsmalcinātiem toņiem. Liberts pārvar savu barbarisko skaļumu, pievērsdamies sidraboti zaļiem un pelēcīgiem toņiem, atmetot asās šķautnes un cietās formas.”[2] Kā ikvienu ārzemju mākslinieku Parīzē, Ludolfu apbūra pelēcinātos toņos ieturētā arhitektūra, romantiskie Sēnas krasti, mašīnām pilnie bulvāri, ainava, kuras graciozās formas ievērojami atšķīrās no smagnējām Torņakalna būvēm. Ar 1924. gadu Liberta audeklos iezīmējās minimāls formu vienkāršojums, un, pieaugot reālistiskākam vērojumam, rokraksts ieguva izteiksmīgu, virspusīgi gaisīgu triepiena vieglumu. 1927. gadā izveicīgais mākslinieks Charpentier galerijā Parīzē kā pirmais Latvijas pārstāvis ārzemēs sarīkoja personālizstādi. Liberts eksponēja galvenokārt dekorāciju metus, bet kataloga ievadā autora radošo gaitu apcerēja Izglītības ministrs Rainis. 1928. gadā Liberts izmantoja iespēju un par saviem līdzekļiem atklāja personālizstādi prestižajā Briseles Daiļo mākslu pilī Palais des Beaux Arts.
Nacionālās operas dekoratora postenī Liberta brāzmainā fantāzija no visas sirds varēja iztrakoties sakāpināto krāsu un izdomas pasaulē. 1924. gadā ar pašu pirmo mēģinājumu – krāšņo scenogrāfiju Volfganga Amadeja Mocarta operai Bēgšana no seraja – viņš iekaroja publikas atzinību. Vienlaicīgi darba vieta iezīmēja liktenīgu pavērsienu personīgajā dzīvē: „Operā viņš iejūk mākslinieku pulkā un no ārienes liekas, ka kļuvis par varen lielu bohēmieti. Šo uzskatu pastiprina viņa piepešā apprecēšanās ar dziedātāju Amandu Rebāni. Viss notika tīri amerikāniski. No rīta abi tikko pazīstami, pēcpusdienā viņš aiziet pie Amandas Rebānes uz glāzi tējas, bet vakarā abi jau saderināti. Gaidīja, ka abi mākslinieki drīz šķirsies. Taču, kā tagad visi zina, mākslinieku aprindās laikam nav neviens pāris, kas dzīvotu tik saticīgi un laimīgi.”[3] Mecosoprāns Amanda Rebāne 1925. gadā ieradās Rīgā un Nacionālajā operā dziedāja izcilākās lomas: Amnerisu, Karmenu, Dalilu, Sprīdīti, uzstājās Berlīnē, Briselē, Parīzē, Londonā, Tallinā, Kauņā, Belgradā un Zagrebā. Tā kā Libertiem bērnu nebija, viņi adoptēja 1935. gadā dzimušo Melitu Janu Kaudzīti.
Anšlavs Eglītis Libertu atcerējās „kā daudzinātu Nacionālās Operas dekoratoru, mācekļu un palīgu ielenktu, kad milzu skubā, strādājot caurām naktīm, vajadzēja steigt gatavus jaunā baleta vai operas beidzamos cēlienus. Dekorāciju darbnīcas vārījās sprieguma un steigas pilnas; lejā, uz skatuves, notika dekorāciju mēģinājumi. Pats meistars bija visur klāt. Tukšajā zālē atbalsojās viņa strupie, pašpārliecinātie norādījumi; tad viņš jau bija bēniņos – darbnīcās, nepacietībā steigdams arī pats pielikt roku.”[4] Liberts izteiksmīgi darbojās ar manierīgi stilizētām formām, ietērpjot visu skatuvi spožās krāsās, ornamentālā augu un koku lapotņu arabeskā.
Liberts nemitīgi gleznoja, un 1934. gadā nolēma rīkot personālizstādi, kas izvērtās par unikālu notikumu, jo autors 185 gleznas eksponēja savā savrupmājā Pārdaugavā. Uz preses jautājumu, kāpēc skate notiek nomalē, mākslinieks atbildēja, ka muzejos pretendentu ir daudz, bet centrā piemērotas telpas nevarot atrast. Liberts uzsvēra, ka izstādei ir jubilejas raksturs, jo paiet 20 gadi, kopš strādā glezniecībā. Apstāklim, ka to rīko Torņakalnā, nav nekādas nozīmes, jo, viņaprāt, Rīgā vispār nomales nav. Ārzemēs Liberts galvenokārt izstādīja efektīgi krāšņos operas dekorāciju un kostīmu metus, taču personālizstādē eksponēja vienīgi gleznas – lauku ainavas, zemnieku dzīves un darba ainas, pilsētas nomales un ostas skatus, bet ceļojumu atmiņās uzbūra Venēcijas fascinējošo arhitektūru un Parīzes bulvāru naksnīgi mirdzošo mudžekli. Ainavā Libertu nesaistīja dabas noskaņas, bet vairāk spēcīgie tumšo un gaišo krāsu laukumu kontrasti. 20. gadsimta 30. gados dzimusī, dziļi atmiņā iekodētā, dzimtenes tēla sintēze atbalsojās visu mūžu arī tālajā Amerikā. Meistars rezignēti secināja, ka visi domā, ka viņš prot tikai operā taisīt vieglus kases gabalus, tāpēc izstādē nav nekā no skatuves; visi kostīmu zīmējumi un dekorāciju meti uz kādu laiku tika aizceļojuši uz šķūni.
1930. gadā akadēmija Libertam piešķīra studiju komandējumu uz Austriju, Ungāriju un Dienvidslāviju, kur tolaik uzstājās Amanda Liberte-Rebāne. Mākslinieku pāra ceļojums turpinājās romantisku noskaņu pārsātinātajā, kanālu tīmekļa cauraustajā gotikas arhitektūras pērlē Venēcijā. Emocionālā pārdzīvojuma rezultātā Liberta krāsu palete un gleznieciskais izpildījums piedzīvoja krasu pavērsienu un liktenīgas vizuālās izmaiņas virzībā uz pelēcīgu, krītaini pieklusinātu kolorītu un dinamiski vibrējošu, sīku triepienu. Liberts ieceļoja Venēcijā ar kuģi pa Adrijas jūru, un pirmo emocionālo iespaidu radīja iespaidīgā panorāma, kas atklājās skatam – Lielais kanāls, Dodžu pils, slaidais Kampanilles tornis, varenā Svētā Marka katedrāle. Pāreja uz rāmāku, brūngani pelēcīgu krāsu gammu atklājās 1930. gadā apvienības „Sadarbs” izstādē eksponētajās Venēcijas ainavās. Par etalonu varētu pieņemt 1930. gada gleznu Lielais kanāls Venēcijā, kuras brūngani pelēkajā kolorītā iemūžināts skats uz Lielo kanālu un Santa Maria della Salute balto kupolu. Laikabiedri mēdza ironizēt, ka Liberts Venēciju glezno no pastkartēm, un viņš atklāja, ka nepatīk sēdēt ar krāsu kasti Marka laukumā, kad tevi apstāj ziņkārīgie. Pietiek ar mazu uzmetumu, lai pēc tam no atmiņām gleznotu darbnīcā. Liberts savos audeklos idealizēja izsapņotu Venēcijas vīziju, kas ar gadiem ieguva arvien dinamiskākus vaibstus, atklājot ne tikai apmākušos debesu pelēkās gaismas, bet arī negaisa mākoņu mutuļojošo krāsu orģiju.
20. gadsimta 30. gadu vidū Liberts sasniedza dzīves augstāko kāpumu, iegūstot prestižu pilsonisko statusu un izvirzoties valsts ievērojamāko mākslinieku virsotnē. 1938. gada rudenī viņš nobrieda nākamai personālizstādei, kuru veltīja 25 gadu radošās darbības atcerei. Paplašinātajā Torņakalna savrupmājā skatītājus sagaidīja trīs zāles apakšējā stāvā, greznas kāpņu telpas, ar milzīgu dekoratīvu panno, tad vēl trīs telpas augšstāvā. Ja saskaita gleznas, ko „šajā laika posmā meistars uzbūris ar savu otu, bet jau paguvušas aizsteigties uz dažām pilīm, valsts iestādēm un privātiem mājokļiem iekšzemē un svešumā, tad iznāk, ka viņš bijis ne tikai mākslinieks, bet gandrīz vai burvju mākslinieks, jo ik pēc piecām, sešām darba dienām regulāri laidis pasaulē vienu gleznu, zem kuras varējis nekautrējoties parakstīt savu vārdu. Šīs darbaspējas vēl jo vairāk apbrīnojamas tādēļ, ka mūsu tautietis nav tikai „brīvmākslinieks” vien, bet arī augsts valsts ierēdnis, pie kam „ierēdnim” tiek upurētas visgaišākās, bagātākās un saulainākās stundas, atstājot „brīvmāksliniekam” vienīgi paskopās pievakares.”[5] Liberts neticēja, ka radīt var tikai tad, ja ir iedvesma, un ka „štimungs” ir viens no lielākiem mākslinieku ļaunumiem, jo bieži gadās, ka vēlēšanās radīt rodas ļoti reti. Viņaprāt, gleznošana prasa grūtu darbu, lielu piespiešanos, lielu pacietību un, galvenais, paškritiku.
Liberts vairākkārt gleznojis savu draugu vēsturnieku Franci Balodi, ar kuru saistīja kopīgas intereses par Latvijas senvēsturi. Savukārt Jūlija Madernieka portretā (20. gs. 30. gadi), gleznojot savu zīmēšanas skolotāju melnā mētelī, raibi svītrainā šallē ar cigareti un grāmatu rokās, Liberts atļāvies emocionālu tēla atklāsmi, ko papildina fona gleznieciski atraisītais otas triepiens un raupjās faktūras. Vairākkārt Liberts gleznojis pašportretus, kuros cigarete izcelta kā neiztrūkstošs modernā vīrieša tēla atribūts. 50. gadu sākumā Amerikā gleznotā pusfigūra rāda mums cienījamu kungu ar neiztrūkstošo, eleganto cigareti, bet vāze ar otām norāda uz personāža radošo profesiju. Nepamet iespaids, ka pašportretos Liberts mērķtiecīgi un apdomāti centies savu ārējo veidolu vizuāli tuvināt kinofilmu varoņu iespaidīgajam etalonam. 1934. gadā Liberts radīja patiesi veiksmīgo Kārļa Zāles portretu, kas uzskatāms par nozīmīgu sasniegumu, jo vienlaikus ar ārējo līdzību atspoguļots Brāļu kapu un topošā Brīvības pieminekļa autora kūsājošā enerģija un radošais gars, bet domīgais skatiens atklāj personāža izteikto pašpārliecību, spēju koncentrēties un eksperimentēt.
Ludolfs Liberts ar enerģisku aizrautību vienlaikus darbojās dažādās jomās, gribēja būt klātesošs visos notikumos un visur ievērots. 1937. gadā Parīzes Starptautiskās teātru savienības 10. kongresā Libertu uzaicināja piedalīties ar lekciju par teātra jautājumiem. Savukārt 1939. gadā viņš tika komandēts uz Lielbritāniju, kur Karaliskajā britu arhitektu institūtā kopā ar Vilhelmu Purvīti iekārtoja latviešu mākslas izstādi. 1938. gadā Liberts sarīkoja personālizstādes Stokholmā un Berlīnē; neviens latviešu mākslinieks līdz tam ārzemēs nebija tik bieži izstādījies, un neviena latvieša darbi nebija ārpus Latvijas tik daudz sastopami. 1935. gadā Ludolfs Liberts tika iecelts par Valsts papīru spiestuves pārvaldnieku, bet 1937. gadā viņu paaugstināja par Valstspapīru spiestuves un naudas kaltuves direktoru. Ludolfam Libertam tas nozīmēja ne tikai karjeras kāpumu, bet piešķīra arī „galma mākslinieka” statusu. 1937. gadā viņš tika komandēts uz Parīzi, lai starptautiskās izstādes „Māksla un tehnika modernajā dzīvē” Baltijas valstu paviljonā iekārtotu Latvijas zāli. Liberts pats eksponēja Valsts un Ministru Prezidenta Dr. K. Ulmaņa portretu un simbolisku gleznojumu, kas atainoja atjaunotās Latvijas vienoto darba tautu. Patriotiskā lielformāta kompozīcija Vienotā latvju tauta (Piecpadsmitais maijs) ieguva izstādes Grand Prix, bet Teātra sekcijā viņš nopelnīja zelta medaļu. Gleznas oriģināls politisko pārmaiņu gados zudis, taču saglabājies mets Alegorisks motīvs (1937), kas ļauj nolasīt teatrāli iecerēto koncepciju. 30. gadu vidū, kad plauka nacionālpatriotiska vēstures glorificēšana, Liberts aizrāvās ar dzimtās zemes senatni. Mākslinieka fantāzijā dzima senie virsaiši, drūmi, bārdaini vīri ar stingru stāju un vērīgu acu skatienu. Patiesībā šiem personāžiem trūka saiknes ar vēsturisko patiesību, jo Tērvetes Viestards, pirmais zemgaļu valdnieks, kurš minēts senajos dokumentos, bijis tikai apmēram 25 gadus vecs.
Iecelts Valstspapīru spiestuves un naudas kaltuves direktora amatā, Ludolfam Libertam radās arī iespēja attīstīt latviešu mākslas vēsturi un pētniecību, jo spiestuve drukāja ne tikai naudaszīmes, bet arī ar dažādus izdevumus. Prezidents Kārlis Ulmanis Pieminekļu valdes priekšsēdētājam Francim Balodim izteica domu, ka valstij nepieciešams zinātnisks žurnāls, kas atklātu mūsu senās saknes ne tikai pašu tautai, bet arī pasaulei. Tā 1936. gadā dzima žurnāls Senatne un Māksla, sniedzot vērtīgu ieguldījumu sava laika mākslas atspoguļojumā un vēstures pētniecībā. 1937. gadā Ludolfa Liberta redakcijā ar Franča Baloža ievadu izdeva patriotisku oriģinālofortu krājumu Brīvības cīņas[6] ar astoņpadsmit autoru darbiem. Kopš dibināšanas 1929. gadā Liberts bija Kulturālās biedrības ar PSRS tautām biedrs, un kā Latvijas tēlotājas mākslas biedrības priekšsēdētājs 1940. gada 28. maijā Maskavā atklāja Latvijas grāmatu izstādi. Neviens pat nenojauta, ka pēc dažām nedēļām Latvijas neatkarība tiks noziedzīgi sagrauta un iznīcināta, un ka idilliskie „ulmaņlaiki” būs beigušies uz neatgriešanos. 1941. gada maijā mākslinieks uzzināja, ka viņa vārds figurē čekas iznīcināmo sarakstos, un sākās bēguļošana. Paglāba kāds ķirurgs, kas uzņēma savā slimnīcā kā pacientu. Lielinieku vadība kategoriski aizliedza operai, teātriem, grāmatu apgādiem un arodbiedrībām runāt ar Libertu par darba lietām.
Kad 1944. gadā austrumu fronte tuvojās Latvijai, Liberts nešaubījās par emigrāciju, jo kā vācu okupētā Ostlandes apgabala civīlpārvaldes Valsts spiestuves direktors viņš tiktu pakļauts nāves draudiem. Ģimene devās bēgļu gaitās ar kuģi uz Dancigu, kur 31. augustā saņēma policijas apliecinājumu, ka var ceļot tālāk uz Vīni. Kara pēdējā gadā viņi uzturējās Forarlbergas zemē Austrijā, bet 1945. gada rudenī nonāca Eslingenē Vācijas amerikāņu zonā. Lielākajā latviešu bēgļu nometnē 1946. gadā nodibinājās Latviešu mākslinieku savienība, jo tajā bija apmetušies uz dzīvi daudzi mākslinieki: Augusts Annuss, Anna Dārziņa, Erna Geistaute, Jānis Kuga, Ludolfs Liberts, Jūlijs Matisons, Sigismunds Vidbergs u.c., bet Jānis Kuga sāka vadīt mākslas skolu, kur darbojās Liberts, Francis Bange, Matisons un Hugo Mercs. Savukārt audzēkņu vidū bija nākamie mākslinieki Voldemārs Dārznieks, Ēriks Dzenis, Kazimirs Laurs, Dainis Miezājs, Raimonds Staprāns u.c.
1949. gadā Eiropa palika pagātnē, un kuģis Libertu ģimeni 3702 jūras jūdzes no Vācijas ostas Brēmerhāfenes aizveda uz Ameriku. 26. novembrī latviešu trimdas avīze Laiks ziņoja, ka Ludolfs Liberts ieradies Ņujorkā. Ar Centrālparka un Maiami ainavām, ikoniskiem Parīzes skatiem un fantāzijām par Latvijas dabu viņš aktīvi piedalījās izstādēs. 1951. gadā Liberts sāka vadīt eļļas glezniecības un figurālās glezniecības kursu Ņujorkas pilsētas koledžā un septembrī sarīkoja personālizstādi Barbizon Plaza viesnīcas galerijā Centrālparka un 58. ielas krustojumā. Taču 1952. gadā pirms izstādes atklāšanas Liberts saslima un arī nākamajā gadā meistars nebija klāt izstādes atklāšanā, jo smagās aizkuņģa dziedzera diagnozes dēļ, kas viņu mocīja gadiem, atradās slimnīcā. Taču latviešu sabiedrībā dzima ierosinājums pasniegt meistara gleznu Atmiņas par Rīgas torņiem kā dāvanu Amerikas prezidentam Dvaitam Eizenhaueram. Kad kļuva pārāk smagi, mākslinieks noteica, ka nu gan ir tā, ka ne dzīvot, ne mirt, bet spītēja slimībai un strādāja, reizēm saļimstot pie molberta. Ludolfa Liberta dzīves gaitas beidzās sešdesmit četru gadu vecumā 1959. gada 11. martā Ņujorkā. Pēc Amandas Libertes-Rebānes nāves mantojums nonāca Ņujorkas latviešu evaņģēliski luteriskās draudzes īpašumā, kas 300 gleznu kolekciju 1993. gadā uzdāvināja toreizējam Valsts mākslas muzejam.
2024. gada decembrī Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā tiks atklāta plaša Ludolfa Liberta darbu izstāde, un izdevniecība „Neputns” gatavo izdot bagātīgi ilustrētu monogrāfiju. Līdz ar to būtu vērtīga katra jauna dokumentālā informācija par mākslinieka dzīvi un darbību trimdā, kas varētu papildināt izdevumu.
[1] Eglīts, V. Konrāds Ubāns un Ludolfs Liberts. Latvijas Vēstnesis, Nr. 222, 1923, 5. okt.
[2] Siliņš, J. Ludolfs Liberts 1895‑1959. Latvju Māksla, Nr. 14, 1988, 1351. lpp.
[3] Trīs reiz Ludolfs Liberts. Rīts, Nr. 265, 1938, 25. sept.
[4] Eglītis, A. „Ciemos pie prof. Liberta”. Laiks, Nr. 62, 1950, 12. jūn.
[5] H.V. Ludolfs Liberts. Students, Nr. 1, 1938, 27. sept.
[6] Brīvības cīņas. Rīga: Valsts spiestuves izdevums, 1937.
