Agnese Līcīte

*  *  *

Pilsēta pielaiko ļaudis vienu pēc otra, 

izmet ielās, dod darbu,

tad viņi īrē dzīvokļus,

iepazīstas un šķiras,

savas kļūdas skaidrojot ar aizņemtību,

uzdod ikdienišķus jautājumus

un paši atbild, 

viņiem ir bērni, kāmīši un kaktusi,

par ko runā stundām.

Vienmēr licies, ka neiederos,

nevaru nosodīt, 

salnas joprojām ir zaļas, 

dzērves tikai mācās lidot uz dienvidiem

un mājas ir siltas, un smaržo pēc jūnija zemenēm,

nekad nav paticis dalīt – es un viņi,

nenolādu dienu, kad dienas kļuva vienādas kā kabaču ziedi,

ir jābūt vēl kādam

no tā biškrēsliņu un vilkābeļu pagalma,

kas saburzīts

šajā iestīvinātajā pasaulē.

*  *  *

Varbūt, ja tā cieši aizvēršu acis,

būs cits gads, cita otrdiena,

skanēs radio, kur meitene Polianna 

stāstīs savu prieka spēli,

es būšu maza un priecīga,

man atkal būs suns

un laukos skries brūni teliņi pār zaļām pļavām,

neviens nebūs neviena pusē,

un mana izraudzītā pasaule

piepildīsies,

es nebūšu ievainota un saplaisājusi,

un pieradusi pie visa, kas caurskrien.

Šodiena izšķīla manī to bērnu, kas ticēja medainām pavasara kļavām,

rakstīja naivus pantiņus un dziedāja gumijas lāčiem,

patiesībā es negribu runāt,

viss noticis, nenoticis un nākošs

ir tikai laiks.

*  *  *

Augusts vienmēr nāk nonēsātās kurpēs

starp atāliem, salmu ķīpām un pārziedējušām smilgām,

tādēļ jūliju sevī es pieturu ilgāk,

kad velkas pirmās salnas, 

iztinu domās svīru cauršķeltās debesis

kā ņirbošu, mazmazītiņiem acumirkļiem izšūtu atspulgu acīm

un skatos caur to,

visus pieklusumus un skumjas

ieslogot taipus lapseņu pūžņiem,

šogad nav ābolu, 

kas varētu atgādināt par rudeni,

lietus mākoņi ir pazaudējuši ogles,

kurās vēl vakar dusmīgi krāsoja savas pazodes,

debesīs kaķpēdiņas iespiež siltumu,

un es domāju par tevi.

Vai pietiks spēka arī tavas skumjas sagrābt aiz skausta

un izpurināt kā putekļus purina suns no drebošām nāsīm,

vai tu vari pats,

lai viss, kas drūzmējas baros tava pagalma priekšā,

izšķīstu, velkot sadriskātās tumsas

pāri slaiko birztalu krūtīm,

es nevaru izlauzt ceļu, ko nevari parādīt,

un tu nevari izlauzt manu ceļu,

varbūt tādēļ mēs nesatiekamies

šaipus irstoša jūlija tiltam.

*  *  *

Mirdzošiem skalpeļiem zibens caurstaigā debesis,

ir septembris, tu skaties izgaismotajos pagalmos,

meklēdama kādu pieturas punktu vai norādi, 

kas solītu vasaru rīt

un vēl pēc trīsdesmit mēnešiem,

bet ir tikai tukši koki,

zāle un sprakšķoša, dzirksteles mētājoša nakts,

kas nekur neved.

Joprojām nav pietiekoši kluss, lai varētu dzirdēt,

kā iet laiks,

paliek tikai skrambas un nospiedumi,

kaili jāņogu zari

un saudzīgi velēnu skausti 

uzartu tīrumu zvīņojošajā ādā.

Un tu, kārtējā nenozīmīgā, biezā naktī,

vilkdama kontūru 

savai iedomātajai dzīvei.

*  *  *

Tukšās caurteku acis,

plānās ielas, mājeles un kraupainās ābeles -

runājiet ar mani,

gribu sapīties balsīs,

gribu ticēt, ka būšu ilgāk par jums,

ka sniegu pavasaros nolaks milzīga saule, 

bet rudens piekaltīs pie mākoņu pazolēm

līdz atdrups, birstot pār auglīgiem laukiem,

saucot dzērves uz launagu,

skudras uz skudrupūžņiem,

gribu runāt caur jums,

stāstīt savas bēdas un priekus, 

pielaikojot laimīgās un skaisto rītu sejas,

zināt, ka drīkstēšu tās novilkt,

un jūs mani atpazīsiet,

mirkļos, kad šķelšos liepziedu smaržā un purvainos grīšļos,

es būšu parasts mainīgais gadalaiks,

un jūs mani lasīsiet tādu.

*  *  *

Šodiena tik saplaisājusi kā māls,

kurā mēnešiem ilgi saule spiež pieri,

akmens pie akmens,

smilts pie smilts,

saplakuši soļi atbalsojas manī,

sitot ugunskurus

katrā ieelpas mūrī,

krūtīs sausums sīkos būrīšos ieslodzījis asinsvadus,

vairs nezinu, kā tikt mājās.

Sapņi sacietē rokās,

guļošos mākoņos ietriekti vārpzāļu stiebri izliekas dzīvi,

metot ēnas, lodā gar kaklu kā mazi, pulsējoši dārzi,

neprotu prieku,

protu izžūšanu un sāpes.

Visu var aizskalot, ja vien lietus,

ja vien tu apsolīsi,

ka līs,

būs labi.