Jaunā Gaita nr. 316. pavasaris 2024

 

 

 

 

 

Uldis Ozolants apburā pasaules okeānus un deviņos gados vienatnē uz jahtas pievērsies īsā stāsta formātam. Apsver memuāru, eseju un ceļojumu aprakstu apkopošanu grāmatā, kas sauksies Bumerangs, pavirši mestais (tikai pavirši mestais būs Brīvs). Vietnē <Telos> publicēts viņa stāsts Melanholiskais Future in the Past. Sevi beletristikā dēvē par jauno (77) censoni.

 

 

Uldis Ozolants

 

ŠŪNU MEDUS MĒNESIS

 

Divi procenti grāmatu ir lasāmas, divi procenti mūzikas ir klausāma,
divi procenti gleznu ir skatāmas. Cik procenti meiteņu ir precamas?

 

Pašironiju vajag kultivēt – noņem augstprātību un atklāj lietu cēloņsakarības. Ja ņurcu meiteni starp palagiem jau pirmajā randiņā, nebūtu prāta darbs tūlīt pierakstīt to paša šarmam: varbūt kāda te vienkārši paviršāk audzināta un tāpēc „vaļīga eņģēs.

 

15.42 – ceturtdiena, 18. jūlijs 

Mūsu mijiedarbība – jo tās vēl nebija attiecības – iesākās šai lietainajā pēcpusdienā iepretim Juglas Makdonaldam: – man, kā džipu no Rīgas ārā stūrējošajam, viņai, kā jaunai un pievilcīgai stopētājai (un bez lietussarga) – ierastais scenārijs.

Esot vārdā Dace un, vai es uz Siguldas pusi? Stopētājām spēles noteikumi ir skaidri – atlīdzina par braucienu ar sarunu biedres statusu, ja pieder pie sarunspējīgajām, vai ar svārkiem sprīdi virs celīšiem, ja mazāk tāda. Man ar šo Daci būs laimējies abās „frontēs” – studējot psiholoģiju (saruna tātad solās būt) un mana perifērā redze jau piefiksējusi sprādzi uz viņas gleznainās kreisās potītes – lietas, kas spēj atņemt elpai ritmu. Gāzi grīdā un zirgspēkiem vaļu!

„Psiholoģija ir sabiedrībā tik nenovērtēta disciplīna,” mana pasažiere saka slapjajam asfaltam, kas drāžas mums pretī.

„Hmm,” ir mana reakcija, jo padomus dot ir slidena nodarbe.

„Un darbs, kad pabeigšu studijas... algas arī – droši, ka nekādas? Kāds vispār pielietojums tai manai psiholoģijai?”

„Varbūt, ka nav tik ļauni,” es saku, „paraudzīsimies no cita leņķa – kas ir tas lielais mīnuss vairumā laulību? Kas nav ar tām sievām tā kā vajag?”

„Tu domā to tendenci būt pļāpīgām, tarkšķēt bez mitas?” (opā, jau esam uz ‚tu’)

„Tā būtu tikai pus nelaime. Tukšu tās pārsvarā runā...”

„Nu, un kur tad fīča?” melnais karē nopland, jo nu jau skatiens urbjas manī.

„Fīča iekš tā prinča baltajā zirgā, kuram pēkšņi būs neticami laimējies: viņa sieva runā jēgu! Visu, ko pasaka, princis varēs ielaminēt un karināt rāmītī pie sienas – kolēģiem citu zemju prinčiem par skaudību.”

„Baltā zirgā...,” Dace stiepj garu nopūtu.

Vainosim to lietussargu, kuru džentlmeniski aizdevu Dacei, Siguldā lietū izsēdinot. Kopā ar vizītkarti – gadījumam, ja izdomās atdot. Pēc dažām dienām Dace zvana un Otto Švarca restorāns (ar Uldi Stabulnieku pie klavierēm!) man šķiet piemērota vieta, kur novērtēt viņas godīgumu attiecībā uz manu lietussargu.

 

07.14 – pirmdiena, 22. jūlijs (Rīgas dzīvoklis)    

„Dacīt Spīdacīt, kur ņēmi tādu vidukli?” konstatēju kvalitāti pāri savai kūpošajai brokastu kafijai. (Starp citu, ar prātu neaptverams, bet ar divām saujām – brīvi!)

„Lapsenburgā,” viņa atsmaida pār plecu, – čībās vien, jo ir ceļā uz duškabīni. „Pie nocenotajiem”.

Pielipušais papildinātājs „Spīdace” ir loģisks: acis tai tumšās šokolādes krāsā, defoltā izbrīnīti lielas un tik spīdīgas, it kā būtu valgas no nesenām asarām.

 

11.22 – piektdiena, 1. augusts (Rīgas dzīvoklis)

Esam atpakaļ no Centrāltirgus, krāmējam laukā uz virtuves galda dārzeņus un zivis un mani kaitina divas lietas – Dace nav savlaicīgi ielikusi vīnu ledusskapī, bet tirgū nupat bija nodemonstrējusi nepiedodamu naivumu – neredzēt cauri zivju paviljona tantiņas blefam.  

„Atkal jau gribi iedzelt, ka psiholoģe esmu no sērijas – ‚dekoratīvā‘...” Daces piepūstie vaigi imitē sapīkumu, „labi, esmu jaunizcepta, varbūt vēl nedaudz apcepama no otras puses. Tu taču apmetīsi mani otrādi?”

„Vienalga zini, ja kāds ar tik pusjēlu diplomu uzprojektētu tiltu, es tai upē meklētu braslu.”

Kādu brīdi tā klusējam, pēc tam sākas tik pazīstamie šņuksti, zondējot, protams, kā reaģēšu.

„Tu raudi?” es mēģinu neizklausīties pārlieku norūpējies.

„Neraudu.”

„Bet asaras?”

„Alerģiskās. Man alerģija pret skumjām.”

 

14.11 – svētdiena, 3. augusts (Rīgas dzīvoklis)

„Dace!” es cenšos atraut viņu no pēdējā Cosmopolitan lapu šķirstīšanas. 

„Varbūsniņās baterijas tam manam ‚spī‘ nosēdušās?” viņa nenovērš uzmanību no žurnāla.

„Spī lai pagaida,“ es taisu neapmierinātu grimasi. „Vispirms paskaidro, kāpēc atkal esi rakņājusies pa maniem papīriem.”

„Tur pavīdēja tāda norādīte ‚D.S.‘ un man gribējās palasīt, ko tu par mani domā. Nu, piemēram: kas tev liek ierindot mani pie labās smadzeņu puslodes cilvēkiem?”

„Ja vandies pa manām atvilktnēm, drīzāk esi sliktās smadzeņu puslodes cilvēks. Bet nepārdzīvo tik ļoti – arī tava labā puslode tomēr skaitās smadzenes.”  

„Taču ne tik perfekta kā tava kreisā – racionālā? Saki droši, neliekuļo – tu turpini nošķirt sievietes mentalitāti kā Hertz uber Kopf?”

„Nekā personīga, bet pieprasījumu pēc glamūra tenkām un horoskopiem sieviešu žurnālos ģenerē tieši sievietes.”

„Tas tāpēc, ka sievietes ir cilvēku cilvēki, kamēr...”

„Zinu, zinu – vīrieši ir lietu cilvēki. Starp citu, buča ir lieta.”

„Ko tu ar to gribi teikt?”

„Kur lietu cilvēkam tā buča no cilvēku cilvēka?”

 

06.44 – pirmdiena, 4. augusts

Sēžam džipā virzienā uz Ādažu tirdziņu. Rīts agrs, manējā tāda samiegojusies, tāpēc mundrinu ar provokāciju:

„Dacīt Spīdacīt, ko tu teiktu par kādu biznesa ideju – tevi, piemēram, kaitina šī Statoilā pirktā smaržīgā meitenes bildīte, kas iekārta zem atpakaļskata spoguļa.”

„Protams, kaitina – plika meitene, tas ir tik lēti.”

„Tev taisnība – atkailinātas meitenes attēls, bet nepareizi smaržo pēc lavandas.”

„Ko nozīmē – ‚nepareizi‘?”

„Tāpēc, ka man padomā patentēt atkailinātas meitenes bildīti ar atkailinātas meitenes aromātu!”

„Fui!”

„Kāpēc uzreiz ‚fui‘? Parēķini visus tos tālbraucējus šoferus, kas neaizmigtu pie stūres.”

 

10.54 – trešdiena, 6. augusts (Rīgas dzīvoklis)

„Kas vispār notiek?” Daces tonis ir uzstājīgs, stūķējot tosterī maizes šķēles, „par spīti medus mēnesim kopdzīves, ne tu mani bildināt taisies, pat ne reizīti atzīties, ka mani mīli.”

„Kurā no trim mīlestības līmeņiem?”

„Parastajā – amor vulgaris! Vai tad ir vēl citi?”

„Kāds žēlums – sieviete kapitulē savā klasiski uzurpētajā lauciņā.”

„Tad nosauc visus.”

„Tevis pieminētā parastā, – pēc dabas tik savtīga, ka būtībā pat neētiska. Otrā ir unconditional – beznosacījumu mīlestība, kur jebkurš defekts vai slikta pagātne (prostitūcija, cietums) tiek piedoti. Trešā, viscildenākā – kā filmā ‚Kasablanka‘ – kur mīļotā cilvēka labklājībai tiek upurēta paša klātbūtne, varbūt pat dzīvība.”

„Atpestī mani no viscildenākās – esmu savtīga!... Nu?”

„Ko ‚nu‘?”

„Es tā kā gaidu atbildi!”

„Lai būtu bez liekas patētikas, taču godīgi: – tu man esi ļoti tuva.”

„Ļoti tuvs var būt arī pusatmiris viengūžas dvīnis.”

„Ha ha, versija pelna ievērību.”

 

09:14 – piektdiena, 8. augusts – Rīgas dzīvoklis

Aiz loga slapji rudenīgs rīts ar fragmentu slapji rudenīga Rīgas centra. Balvā par izvarošanas noklusēšanu Dace Spīdace ir pieprasījusi mango sulu un mūsu lietusmēteļi tiek steigā vilkti raitam šopingam – kamēr te kādai tā kaprīze vēl noturas uz dominantes. Masīvajām ārdurvīm noklaudzot, saceltās apkakles jāsatur ar roku pret drēgno miekšķi, ko gaisā uzvanda garām braucošie auto.

„Litru,” viņa rausta mani aiz piedurknes, „Dzirdi? – LI-TRU!”.

Ja no universitātes bibliotēkas puses, tad parocīgākais mums iznāk veikaliņš blakus „Saktai”. No pircējiem te patīkami tukšs un nebūs man jāsēž cietumā – ir tur tās dzelteni sarkanās bundžas ar paģērēto reparācijas šķidrumu, vesels plaukts. Dacei garšo jaukt to uz pusēm ar šņabi un labi, ka mamma neredz liberālos apjomus. Pārdevēja jau piefiksējusi mūs kā impulsīvo pircēju kategoriju un tāpēc tiekam aicināti piestaigāt vēl.

 

„Ar augļiem šobrīd nevaram iepriecināt,” viņa smaida, izlīdzinādama saņemtās banknotes kases aparāta atvilktnē, „bet sulas mums dažādas – vieglāk nosaukt tās, kuru nav.”

„Bet pankreasa sula?” šārīta atvieglojuma sajūta, jūs jau sapratīsit, mani noskaņo uz jokiem.

„... ... nav patreiz pievesta,” profesionālais smaids ir izdzīvotājs šai četru sekunžu pauzē, pie kam arī ar mārketinga pirmo bausli viss ir spīdoši – klienta virzienā nekādu negāciju. Veikala vadībai būtu paticis – īpaši, ja zināms, ka pankreasa sula ir sekrēts, kuru izdala aizkuņģa dziedzeris.

 

10.44 – sestdiena, 9. augusts (Arņa Frolova dzīvoklis Pārdaugavā)

Tik skarbi temati kā izvarošana prasa pilnīgi visām kārtīm tikt atklātām uz galda, un labākais galds šādai vajadzībai atrodas Arņa Frolova virtuvē. Pie manis nestā viskija piekožam plāni grieztas ābolu šķēlītes un pieklusinātās balsīs esam gandrīz suverēni no viņa kundzes ausīm blakus istabā. Arnis ir mans kādreizējais vasarnīcas kaimiņš un pieredzējis psihiatrs. Neesmu sajūsmā par viņa nesen pārņemto niķi aranžēt iesirmos matus uz pakauša „bulciņā», bet atzīts eksperts var atļauties jebkuru ārieni.   

„Arni, vakar Dace apvainoja mani izvarošanā!”

„Tiešām? Bija skrāpējusies pretim?” Arnis pūlas slēpt jautrību. 

„Esi taču profesionālis līdz galam. Ja tas tev izklausās kā joks, tad tev klibo gaume. Starp citu, tīri teorētiski – vai no Daces puses tas varēja būt vairāk nekā teātris vien?”

„Līdz policijai konflikts taču nav nonācis?”

„Nē, atpirkos ar divām bundžām mango sulas. OK, ja nopietni, vai sievietes uzvedība spēj pārsteigt pat psihiatru?”

„Sievietes uzvedība spēj pārsteigt pat pašu sievieti!”

„No kurienes viņai tāda pēkšņa agresija?”

„Trijos gadījumos, kas man šobrīd nāk prātā – niknumu var radīt nespēja kontrolēt situāciju, īpaši, ja jaunkundze radusi dominēt, otrais, sievišķības neizbēgamā cena – hormonālās fluktuācijas, trešais, – partneris tai šķiet pārāk distancēts, slinks uz komplimentiem.”

„Jau sapratu – kad atlipām viens no otra, neizslēdzu, ka ‚paldies‘ vietā banāli iesnaudos.”

„Zini, Freids savā laikā Austrijā aprakstīja jaunu sieviešu sūdzības par seksuālu izmantošanu. Astoņos procentos gadījumu šāda anamnēze izrādījās tikai slimīga fantāzija un histērija. Man neliekas, ka ar Daci ir gluži tik traki, taču nervu sistēma viņai nestabīla. Kaut vai toreiz tie žēlie pirkstiņi viņai pie zoda, kad uz sliekšņa vadījāmies, – drīzāk vibrācija, nekā atvadu pamājiens.”

„Hei, uzprasās jautājums: ja tu saki, ka tā noskaņojumu lēkāšana pie sievietēm ir vispārzināms fakts – Arni, vai tas nedegradē rape apsūdzību ticamību kā tādu? 

„Atšķirībā no Korāna, kas sievietei kā lieciniecei paredz vien pus balsi, Rietumu feministes pusotra gadsimta laikā ir panākušas, ka izvarošanu tiesvedībās labi ja pus balss tiks vīrietim. Sabiedrisko domu formē tipiskais alu sadzēries lamzaks, kas iekausta tipiski vājāko, kas tipiski allaž pa rokai – pazīstam kā domestic violence. Loģiski, ka divpadsmit zvērinātie turpina redzēt sievieti kā upuri.”

„Vai objektivitāte nebūtu īstā darba fronte psihiatram?”

„Psihiatra ekspertīze tiek pieaicināta, ja kādai no pusēm rodas šaubas. Bet šaubas, kā zināms, ir stiepjama lieta – man ne reizi vien simfoniskā koncerta laikā ir licies, ka orķestri diriģē epileptiķis. Nesaukšu taču ātros, ja rezultāts tik brīnišķīgs?”

„Mūsu pēdējo kokteiļu pasēdēšanu atceries? Drīksti pierakstīt manai uzskrūvētajai greizsirdībai, bet, vai no Daces puses tas nebija flirts? Nogorījās tavā rādiusā tik vijīgām kustībām, it kā locītavu somiņas tai būtu no Pradas.”

„Ak pamanīji gan? Tavai zināšanai, flirts kā uzvedības modelis ir ar samērā plašu spektru: sākot ar nenopietnu spēlēšanos ar savām momenta simpātijām un beidzot ar seksuālu sakaru piesolījumu bez garantijām.”

 

11.22 – sestdiena, 16. augusts (Rīgas dzīvoklis)

„Kāpēc tev neko nenozīmē būt iecietīgam pret citādo?” Dace jau kuro reizi mēģina mani audzināt liberāļu garā.

„Ja tu par jocīgajām orientācijām, tad daba tādas nereproducē, bet man sieviete un īpaši sieviete-māte ir svētums tieši kā dzīvības turpinājums. Ja par citādo plašākā nozīmē, – ne viss, kas ir citāds, pelnījis vietu zem saules. Arī tolerancei ir robežas – tu taču nenolaidīsies tik zemu, lai bez smīna uzklausītu, teiksim, plakanās Zemes apoloģētus?”

„Būšu... nolaidīšos,“ Dacei acis top kareivīgi piemiegtas, „tiesības uz atšķirīgu viedokli pieder pie cilvēktiesībām!”

„Bet kur paliek atbildība patērēt civilizācijas augļus, šodienas zinātni, medicīnu, saukties homo sapiens galu galā? Ņemt par pilnu visādus šarlatānus – tā ir veselā saprāta zaimošana!”

„Mazāk nikni to nevar pateikt?”

„Tu taču zini, cik terapeitisks manam metabolismam ir kvēls naids? Atļauj man to prieciņu.”  

 

20.45 – svētdiena, 17. augusts (luksa numurs hotelī Jaunķemeros)

Asiņojošais saulriets liecina par svētdienas tuvo izskaņu, ēnas aiz loga blāvina krāsas, bet mums ar Daci nav aizspriedumu pret tumsu. Sēžam pie neieslēgta televizora ar viskija glāzēm rokās un ne no šā, ne no tā dzirdu no savas psiholoģes savādu sentenci: „Zināji, ka līdzjūtība esot baiļu paveids?”

„Kur tu to izrāvi?”

„Atcerējos mūsu profesora reiz sacīto. Kādā starptautiskā psihologu saietā šāds formulējums esot izskanējis un vairums piekrītoši mājuši ar galvām. Tātad konsenss, jautājums izsmelts.”

„Kāds konsenss?” es ar troksni nolieku glāzi. „Iznāk, ja esmu emocionāli inteliģentais un redzu kāda nabadziņa nelaimi, empātija nozīmēs manu gļēvulību? Labāk būtu to konsensu meklējuši jēdzīgākā virzienā. Piemēram, ‚naivums‘ – tas ir informētības trūkums vai defekts informācijas apstrādē?”

No psiholoģes atbildi vēl gaidu, – ielaminēšu un karināšu pie sienas.

 

16.22 – trešdiena, 20. augusts (Carnikavas vasarnīca)

Pa guļamistabas logu vēroju kā Dace sirdīgi sper vaļā vārtiņus, smukais ģīmītis tik nikns, ka tūlīt spļaus uguni. Jau iekštelpās Dace knapi valdās, un labi, ka viņai pa rokai nav izstrādājumu no kristāla vai bronzas.

„Es kaut ko nesaprotu,“ viņa stīvi vēstī.

„Kam negadās.”

„Tu redzēji mani sēžam autobusa pieturā un vēsā mierā pabrauci garām! Bijām taču sarunājuši, ka, autobusam kavējoties, paķersi tu.”

„Tu izskatījies aizņemta, manu džipu pat nepamanīji.”

„Aizņemta? Ko tu ar to gribi teikt?”

„Baroji ar šūnu medu savu blakussēdētāju pieturā. Izskatījās aizkustinoši.”

„Nu, laiku īsinot, iztinu mammas doto pergamentu, lai apskatītos, vai sainītis nav pārāk saspiedies. Tas svešais tā skatījās, ka pajautāju, vai viņam arī garšo šūnu medus. Kad viņš purināja galvu, ka nav mēģinājis, likās tikai civīli piedāvāt gabaliņu.”

„Civili, saki? Ar savu roku un tieši viņam uz mēles?”

„Man jau pirksti bija lipīgi, priekš kam viņam vēl savējos smērēt?”

„Varbūt bonusā ļāvi džekam arī savus pirkstiņus aplaizīt?”

„Tava iztēle, zini, ir vienkārši slimīga. Ko es velti dzesēju gļotādu kaut ko skaidrodama!”

 

Pēdējais vārds lai pieder tev, Dacīt! Objektīvi ņemot, tu būtu ideāla partnere tādam, kam dzīvē pietrūkst krāsainības. Tātad, ne man.

 

09/05/22 – uz enkura Pago Pago līcī, Amerikas Samoa

 

 Jaunā Gaita