Grāmatas nav instrukcijas [..]
Un tomēr grāmatas māca ^[1]

 

Autoru kolektīvs. Rakstniecības laboratorija. Dienas Grāmata, 2023.

 

Nereti recenzijas iesāk ar īsu autora biogrāfijas pārstāstu, taču šajā gadījumā tas aizņemtu visu viedokļrakstam paredzēto apjomu – 2023. gadā izdotā Rakstniecības laboratorija ir piecpadsmit Latvijā zināmu, pieredzējušu un talantīgu rakstnieku kopdarbs, kuri vienlaikus ir arī grāmatas galvenie varoņi. Ir tik ierasts, ka viņi raksta par citiem vai tekstos tēlo citus, gluži kā tādi tekstuālie mīmi, mainot sejas vaibstus pēc vajadzības. Ja arī vēsta par sevi kā personību, to dara, paslēpušies aiz stāsta – tēlu un sižeta – plīvura. Rakstniecības laboratorija nudien atšķiras no citiem darbiem ar to, ka šeit latviešu autori neizmanto kamuflāžu – viņi runā savā balsī (kas sagaidāmi un tomēr arī tik jauki vairumā gadījumu līdzinās viņu literārajai izteiksmei stāstos un romānos), atklādami personīgo pieredzi, kas vienlaikus ir saistoša un rakstīt gribošajiem dod augsni, vielu pārdomām.

Jāsāk ar to, ka šī grāmata ir paredzēta „lietošanai”, nevis tikai pasīvai izlasīšanai. Visvairāk no tās var gūt, tieši darbojoties līdzi un praktiski izmēģinot vismaz kaut ko no ieteiktā. Piemēram, Andris Akmentiņš savā esejā „Rakstnieku baro kustība” dod konkrētus, idejiski interesantus vingrinājumus, kā rakstniekam palūkoties uz savu darbu no citiem skatpunktiem, lai tekstu izkrāsotu, padarītu dzīvīgāku un saistošāku gan lasītājam, gan pašam autoram. Taču jaunajam censonim tos lasīt bez izmēģināšanas ir tas pats, kas iepazīties ar spēles noteikumiem, bet atteikties no dalības tajā, vai izlasīt zāļu instrukciju un tomēr tās neiedzert. Līdzīgā stilā Osvalds Zebris piedāvā LR-20 jeb universālus „divdesmit likumus rakstošam cilvēkam”, no kuriem daži ir visai humoristiski, piemēram, par to, kā jāizskatās rakstniekam, bet visi – gaišas ironijas caurstrāvoti. Un tomēr, tajos ikviens jaunais autors, kurš jebkad mēģinājis kaut ko uzrakstīt un varbūt pat publicēt, atradīs ne tikai vienu, bet vairākus graudus patiesības.

Ne visi dod konkrētus padomus, sadalītus punktos un likumos, un patiesībā absolūtais vairākums rakstnieku izvēlējušies citu pieeju – brīvi plūstošu personīgās pieredzes stāstu, no kura lasītājam pašam ļauts izsijāt sev svarīgāko. Tas, kā nu kuram labāk patīk un šķiet vērtīgāk, atkarīgs no lasītāja personības. Līdzīgi Guntis Berelis sev atvēlētajā sadaļā „Gaišās ieceres un melnais haoss” raksturojis divu veidu autorus – „plānotājus” (tiem droši vien labāk patiktu likumi) un „intuitīvistus” (kuri, visticamāk, sajūsminātos par pieredzes stāstiem, kur tad smelties iespaidus). Protams, tie ir visai kariķēti arhetipi, kā arī licis saprast pats G. Berelis, uzskatāmi par pretpoliem, kuriem pa vidu ir spektrs, un tajā arī atrodas vairums autoru. Viņš savā esejā daudz pievēršas dažādām pieejām rakstniecībā, piemēram, kā tad ir labāk – rūpīgi izplānot sižetu vai ļauties plūsmai, zinot ne vairāk par nākamo teikumu. Un, pētot šīs idejas, aizraujoša ir viņa spēja attēlot kādu skatpunktu tik precīzi, ka lasītājs jau notic – tās ir viņa paša domas! – bet tad negaidīti apmest kažoku uz otru pusi, ļaujot secināt, ka esam tikai iepazīstināti ar to, kā domā viens no poliem, bet īstais jautājums vēl tikai gaida atbildi.

Tuvojoties grāmatas beigām, zūd interviju telpas sajūta, kurā autori ienāk viens pēc otra un individuāli pauž savu sakāmo. Tā drīzāk pārtop par sarunu kopistabu, kurā viedokļi sasaucas vai tieši pretēji – oponē pārdesmit lappušu attālumā. Priecē, ka tiek pievērsta uzmanība arī ne ļoti ērtām tēmām. Viena no tām, netieši liekot ar šo rēķināties arī rakstot gribošajiem, ir ne pārāk lielais atalgojums, ko rakstnieks saņem par savu darbu. Prātā ataust Māra Bērziņa citāts: „...bēgdams no samērā viegla un labi apmaksāta darba, tagad pats labprātīgi, par mazām naudiņām nodarbinu sevi vismaz piecreiz vairāk.” ^[2] Ikdiena un sadzīve, kā var noprast pēc rakstnieku pieredzes stāstiem, ja vien nav pietiekami daudz iekrājumu, rada nepieciešamību apvienot radošo ar kādu citu, pelnošāku nodarbošanos (vai rūpēm par ģimeni, saimniecību). Rezultāts nereti ir rakstīšana, kad vien var – naktīs, kamēr bērni guļ vai ar bērnu klēpī. Un tomēr gandarījums un „padarīta darba sajūta”, tas brīdis, kad „pazūd” tekstā, nemanot vairs neko apkārt, vai ikdienas iespaidu pārpilnība – katram savs iemesls – motivē turpināt.

Rakstniecības laboratorijā jaunie vai topošie autori var atrast pietiekami daudz padomu valodas prasmju un teksta kvalitātes uzlabošanai, viens no visbiežāk sastopamajiem – lasīšana, jo rakstniekam jābūt „lielai, lielai mīlestībai pret literatūru. Nevis pret sevi literatūrā, bet cieņai un mīlestībai pret literatūru kā fenomenu.” ^[3] Tāpat atrodami ieteikumi par spēju atsacīties no liekā un ieklausīties redaktorā, par rakstīšanu vien tad, kad ir ko teikt, par neļaušanu darbam „nomirt”, mēģinot to nebeidzami uzlabot kā Rīgu, kas nekad nav gatava, vai izplānojot tik precīzi, ka zūd vēlme idejām piešķirt formu uz papīra. Par disciplīnu, jo „prozaiķi negaida, kad tad beidzot tā iedvesma ieradīsies, bet atved to paši.” ^[4] Par šaubām, kas ir dabiskas, un laba vārda nozīmi radošajā procesā.

Ļoti interesanti ir lasīt stāstus par grāmatu sērijas „Es esmu…” tapšanu, kurā bijuši iesaistīti vairāki Rakstniecības laboratorijā iekļautie autori – par materiālu vākšanu un cīņu ar šķietami „neiespējamo uzdevumu”, kā darbu pie sava romāna Es nemiršu nekad nodēvēja Arno Jundze. Patiešām, pēc sausiem vēstures faktiem, kur reizēm mīklu un neizdibināmu jautājumu ir vairāk nekā atbilžu, uzrakstīt romānu ar īstu, dzīvu, saistošu un līdzjūtību raisošu galveno varoni varētu būt ļoti sarežģīta misija. It īpaši, ja lasītāji sagaida arī vēsturisku precizitāti, ko gan reizumis stāsta dinamikas un literārās kvalitātes dēļ nepieciešams mazdrusciņ samazināt. Andra Manfelde piemin cilvēku pretestību, ja vēstures periods, ko viņi ir piedzīvojuši, grāmatā netiek atainots saskaņā ar viņu atmiņām – lai gan atmiņas var būt tikpat iluzoras un mānīgas kā jebkurš stāsts.

Svarīgi arī pieminēt, ka Rakstniecības laboratorijas veidošanas laikā sākās karadarbība Ukrainā, un šī notikuma ietekmi var just dažos no tekstiem. Iestarpinot kādu vērtīgu domugraudu par rakstīšanu, Gundega Repše savā lakoniskajā esejā „Es vienkārši runāju” pauž visai nihilistisku skatu uz cilvēci un literatūras jēgu tagadējā pasaulē, noslēdzot to ar vārdiem: „Es vienkārši runāju. Bez motivācijas un bez jebkādas garantijas.” ^[5] Māris Bērziņš par savas esejas „Grūtā rotaļa” tapšanu raksta: „Sākumā nemaz negribēju knibināties ap savu nabu, jo prāts bija pilnībā aizņemts ar notiekošo karalaukā.”

Rakstniecības laboratorija vienlaikus ir un nav pamācību grāmata – tā noteikti nav in­strukcija, kur atliek sekot septiņiem akmenī kaltiem soļiem, lai kļūtu par rakstnieku, vai maģisks brīnumlīdzeklis, jo par talantīgu un spējīgu sevi var padarīt tikai katrs pats. Tā drīzāk ir nepretenciozs skolotājs, kurš brīvi runā, atļaujot pašam lasītājam izvēlēties, ko sev paturēt, bet ko – nē. Tā ir maza lūka, caur kuru varam redzēt vismaz tik daudz no daiļrades aizkulisēm, cik paši autori mums atļauj (jo maz ticams. ka viņi mums atklātu it visu). Tā ir pieturpunkts, „laterna nomales ceļmalā drīzāk, – tu nevari zem tās kluknēt un mīņāties mūžīgi, ir jāiet tālāk, tumsiņā”. ^[6] No šīs laternas katrs sev lukturim var paņemt mazdrusciņ gaismas, bet tālāk jāiet pašam savā tumsiņā, lai pēcāk kaut ko no tās izceltu redzamībā.

 

Patrīcija Preisa

 

Patrīcija Preisa šobrīd studē statistikas matemātiku un paralēli studijām raksta prozu, lasa un seko līdzi literatūras procesiem. Ir piedalījusies „Aicinājuma”semināros un „Literārajā Akadēmijā”.

 

---

^[1] Andra Manfelde, Rakstniecības laboratorija – „No kurienes plūst elektrība?”, 135. lpp

^[2] Māris Bērziņš, Rakstniecības laboratorija – „Grūtā rotaļa”, 49. lpp.

^[3] Dace Rukšāne, Rakstniecības laboratorija – „Izlīst no kastes”, 158. lpp.

^[4] Māris Bērziņš, Rakstniecības laboratorija – „Grūtā rotaļa”, 53. lpp.

^[5] Gundega Repše, Rakstniecības laboratorija – „Es vienkārši runāju”, 146. lpp.

^[6] Osvalds Zebris, Rakstniecības laboratorija – „Viss būs”, 175. lpp.