Atis Rozentāls

Atgriešanās pie Raiņa

Latvijas profesionālajā teātrī 2023./24. gada sezona iezīmējusies ar negaidītu Raiņa darbu un arī personības izvērtējumu uzreiz četros iestudējumos, turklāt Rainis kā tēls īslaicīgi parādās arī šā gada februārī Latvijas Nacionālajā teātrī iestudētajā krievu emigrācijas režisora Dmitrija Krimova darbā Pīters Pens. Sindroms.

Četri Raiņi vienā sezonā nebūt nav ikdienišķa parādība, un, atšķirībā no Raiņa un Aspazijas jubilejas gada, kad abu klasiķu darbu iestudējumiem bija atvēlēts īpašs finansējums, pērnā rudens Raiņa pēkšņo renesansi nekādā veidā nestimulēja „no augšas”. Tās ir konkrēto izrāžu veidotāju idejas, kas konkrētas aprises ieguva patstāvīgi. Uzreiz jāsaka, ka divos iestudējumos Raiņa lugu idejas ir izmantotas, stipri pārstrādājot pirmavotus, savukārt divos citos gadījumos tieši paša Raiņa teksts ir izprasts kā pamata vērtība.

 

Politika un velni

Latvijas Nacionālais teātris šo sezonu atklāja ar Spēlēju, dancoju pirmizrādi. Iespējams, sākotnējā iecere bija ar Raini, kurš ir bijis Nacionālā teātra direktors, ieskandināt jaunu laikmetu teātra vēsturē, kad līdztekus direktoram Jānim Vimbam pirmo pilno sezonu vēlējās uzsākt teātra mākslinieciskais vadītājs Elmārs Seņkovs, un sezonas izrādes bija jaunās komandas saplānotas. Taču vasarā notikušajā konkursā uz Nacionālā teātra direktora vietu uzvarēja cits pretendents – Māris Vītols, kurš bija gatavs sadarboties ar Seņkovu, kurš savukārt pēc abu sarunām no šādas sadarbības atteicās. Par Spēlēju, dancoju līgumi bija noslēgti un tā uz skatuves parādījās, taču ar vasaras notikumu zīmogu, jo Seņkovs uzskatīja, ka Kultūras ministrijas neuzticība Vimbam ir neuzticība arī viņam pašam kā teātra mākslinieciskās vīzijas autoram.

Raiņa teksts Nacionālā teātra izrādē ieskanas tikai otrajā daļā, kad Tots nonāk velnu rijā. Pirms tam ir dramaturģes Justīnes Kļavas sacerēta diskusija starp dažādiem ar Raiņa lugu saistītiem tēliem. Piemēram, Zemgus ir izteikts konceptuālās mākslas piekritējs, pret kura veikumu gan izrādes veidotāji izturas ne mazāk dzēlīgi kā pret „vienkāršo tautu” – Spīzmani un Moderi, kuru lomās Juris Lisners un Indra Burkovska izsmej piezemētu pieeju kultūrai. Savu daļu ironijas saņem gan valsts ierēdņi, gan nevalstiskās organizācijas, ko attiecīgi pārstāv Zemgus un Leldes mātes Evijas Krūzes un Līgas Zeļģes izpildījumā. Tots šajā kompānijā iemaldās kā nolīgts kāzu muzikants, un viņu sākumā nemaz nesauc par Totu. Režisors publiski ir salīdzinājis Totu ar sevi, tomēr šāds salīdzinājums ir mulsinošs, jo, lai arī Raimonds Celms šajā lomā ir ļoti organisks un pārliecinošs, viņa Tots ir uzsvērti „vienkāršais cilvēks”, lai arī ar ģitāru, kamēr Seņkovs tomēr ir intelektuālis. 

Velnu rija ir krāšņa satīra par cinisku un senilu politisko eliti, kuru vada bijušie čekisti, vārdā gan nevienu nesaucot, bet pilnībā pārejot uz Raiņa tēlu sistēmu un tekstu. Egona Dombrovska Trejgalvis un Artūra Krūzkopa Kungs te ir galvenie, bet krāšņa ir visa velnu un raganu kompānija kopumā. Taču tālāk par šo satīru režisors neskatās un Raiņa lugas kopējā simbolika viņu ne pārāk interesē. Tota ģitāra (ne kokle) paliek Leldei. Bet lielas cerības uz nākotni izrāde neizraisa.

 

Par ko tiesā Raini

Dramaturga Matīsa Gricmaņa vārds norādīts starp citiem izrādes Spīdolas nakts veidotājiem, bet autora vārda vietā rakstīts „Pēc Raiņa”. Režisora Viestura Kairiša iestudējuma žanrs – raganu medības – vienlīdz attiecas gan uz Raiņa lugām Uguns un nakts un Rīgas ragana, kuru tēli izmantoti Gricmaņa versijā, gan uz vēršanos pret pašu Raini, kas attēlota uz skatuves, bet notiek arī dažādās publikācijās joprojām. Redzamākais no Raiņa „atmaskojumiem” ir žurnālista Armanda Pučes grāmata Ar baltiem cimdiem (2022).

Zīmīgi, ka aktieriem Artūram Krūzkopam un Mārtiņam Meieram Rainis ir kļuvis par tiltiņu starp pagātni un nākotni – Krūzkops Kungu Nacionālajā teātrī spēlēja, jau zinādams, ka ies no tā projām, bet Dailes teātrī, kurā aktieri uzaicināja strādāt, viņa pirmā loma ir Rainis Spīdolas naktī. Savukārt Meiers no Valmieras teātra aizgāja, vēl gatavodams Jāzepa lomu (par to vēlāk), bet Dailē nonāca Melnā bruņinieka lomā.

Vienā skatuves malā scenogrāfe Ieva Jurjāne uzbūvējusi Raiņa un Aspazijas vasarnīcu. Dzejnieku mēs redzam viņa dzīves nogalē, kad realitāte saplūst ar iztēli, ierodas tēli, pats pirmais – Līkcepure, kurš nemaz nav ierakstīts Ugunī un naktī, bet palicis tikai Pumpura eposā Lāčplēsis. Līkcepure Artura Skrastiņa atveidojumā vēlas, lai Rainis pārraksta Uguns un nakts finālu. Raiņa tēli, kas atdzīvojas izrādē, ir divējādi – daļa no tiem (Spīdola, Laimdota, Lāčplēsis, Spīdolas meita Dedze) šķiet izkāpuši no seniem iestudējumiem, runā izteikti teatrāli, grezni tērpušies Baibas Litiņas kostīmos. Bet ir arī lietišķi mūsdienīgais Kangars, kurš aktīvi darbojas Raiņa apsūdzēšanā, un Mārtiņa Meiera nemitīgi mainīgais Melnais bruņinieks. Iedzīvināti arī trīs dzejnieki – Andrejs Pumpurs, Andrievs Niedra un Fallijs – kuri sacerējuši darbus par Lāčplēsi un ne tikai – Niedras darba galvenais varonis ir Kangars. Lai arī plakātiski, tomēr iedarbīgi risināta aina, kurā Rainis sastingst pieminekļa pozā, bet ap viņu līksmojas sabiedrība, skanot šlāgerim „Dažu skaistu ziedu” ar Niedras vārdiem. Viestura Kairiša izrāde, vismaz pirmizrādes vakarā, varbūt nebija pilnīgi perfekta (mēģinājumu procesā izrāde tika arī īsināta), taču tā bija neapšaubāmi rosinoša un aizraujoša kā saturiski, tā skaniski (Uģa Prauliņa mūzika) un vizuāli, izmantojot arī pēdējā laikā Dailes teātra iestudējumos gandrīz neiztrūkstošo video ekrānu un filmēšanu izrādes laikā.

 

Jāzepa un brāļu sacensības

Pagaidu spēles laukumā – Kurtuvē – Valmieras teātrī ļoti lakoniskā Reiņa un Kristas Dzudzilo skatuves ietērpā par zināmu sensāciju kļuvusi režisores Ineses Mičules versija par Raiņa traģēdiju Jāzeps un viņa brāļi. Spēles laukums sadalīts celiņos kā sportā, aktieri lielāko daļu izrādes spēlē puskaili, vienās peldbiksēs un ar ebreju kipām galvā, bet Jēkabs ir ne tikai tēvs, bet arī treneris sporta kostīmā. Balstīts idejā par brāļu nemitīgo sacensību par tēva labvēlību, izrādes vēstījums, lai arī formā atšķirīgs no tradīcijas, tomēr ir vērsts tieši uz Raiņa ideju atklāsmi. Kurtuves spēles laukums ir tuvu skatītājiem, un  no aktieriem tiek prasīta maksimāla precizitāte, lai iezīmētu psiholoģiski pamatotu konfliktu starp Jāzepu un brāļiem, kā arī pretrunas pašā Jāzepā. Mārtiņa Meiera Jāzeps ir pārliecināts par savu izredzētību, bet pieņem to kā nenovēršamību, kā pašsaprotamu faktu, kamēr brāļi (un te katrs savā lomā Valmieras teātra aktieri darbojas ļoti precīzi) dzīvo pārliecībā par līdzšinējās ganu dzīves un ieražu, kā arī ģimenes iekšējās hierarhijas nesatricināmību (Jāzepa lomā ir arī Aksels Aizkalns). Savukārt brāļu naids krājas pamazām, līdz kļūst par postošu, bet neizbēgamu spēku.

Apzināti lakoniskā spēles telpa māksliniekiem liek nosacīti risināt gan Jāzepa iemešanu bedrē, gan otrā cēliena Ēģiptes skatu. Te ir savi ieguvumi un arī daži strīdīgi risinājumi, tomēr kopumā izrādes ideja pārliecina. Mākslinieku piedāvātais risinājums salīdzinoši neizdevīgā pozīcijā nostāda gan Ievas Esteres Barkānes Dinu sarkanā peldkostīmā, gan Ineses Pudžas Asnati ar abažūram līdzīgu galvassegu.

Valmieras teātra izrādes spēks ir uzticībā Raiņa tekstam, ko ir izdevies iedzīvināt reizē intelektuāli un emocionāli iedarbīgā saskaņā. Taču sezonas laikā Jāzepa tekstiem pievērsās arī Dailes teātris, Mazajā zālē sagatavojot Jāņa Paukštello un Kārļa Arnolda Avota kopīgu poētisko izrādi Čūsku vārdi, kas pagaidām parādīta ļoti maz reižu.

Čūsku vārdi, kam dots apzīmējums „meditācija par lielām patiesībām”, ir projekts, kas īstenots ciklā Dailes kanons – tajā jau pirms kāda laika vairāki vecākās paaudzes aktieri uzstājās kopā ar mūziķiem. Jānis Paukštello veselības stāvokļa dēļ vairākus gadus bija projām no teātra, un šis bija pieteikts kā viņa atgriešanās pasākums, literārā materiāla izvēli atstājot aktiera ziņā. Viņa interesei par Raini ir pamats – ir nospēlēts gan Jāzeps, gan Antiņš, bet šoreiz izrāde Jura Joneļa režijā, lai arī vienā cēlienā, tomēr nosacīti sadalās uz pusēm. Sākumā uzsvars ir uz Paukštello un dzeju no Raiņa Dagdas piecām skiču burtnīcām, brīžiem liekot skudriņām skriet pār kauliem no tās domas skaidrības, ar kādu aktieris raida tekstu zālē. Izrādes otrajā pusē jaunais aktieris Kārlis Arnolds Avots sniedz savu skatījumu uz Jāzepu, pieredzējušais kolēģis te noder kā partneris gan ar Jēkaba, gan Potifera tekstiem. Tādējādi Avots, kurš savulaik pabeidza Valmieras teātra aktieru kursu, bet pieņēma Dailes teātra piedāvājumu, nenospēlē Jāzepu Valmierā, bet izdara to Rīgā, lai arī saīsinātā variantā. Paukštello analītiskums un Avota emocionalitāte padara izrādi par notikumu, kas pārsniedz poētiska kamerpriekšnesuma rāmjus.

Rainis izrādās svarīgs kā domātājs, kā lielums, kas ir pretrunīgs, bet diskusijas vērts. Kā personība, par kuru domāt un kuras idejas atkal apspriest. Vērtīga pieredze.

 

Raiņa Spēlēju, dancoju izrādē: Lelde – Elizabete Skrastiņa, Kungs – Arturs Krūzkops     Foto: Lita Millere