Dāvids Rubens

 

Mans balsojums

 

Bija silta rudens diena. Beidzamajos gados septembris bija kļuvis par likumsakarīgu vasaras turpinājumu, un iespēja staigāt tajā pašā iemīļotajā vasaras krekliņā un šortos vairs nevienu nepārsteidza, bet šogad silta, teju karsta bija arī oktobra pirmā nedēļa. Turklāt uzsildīta bija ne tikai atmosfēra, bet arī sabiedrība un cilvēku prāti, atkal bija pienācis tas brīdis, kad ļaudis devās veikt savu pienākumu, balsojot vēlēšanās.

Vilim šīs bija pirmās vēlēšanas. Mājās viņi bija daudz diskutējuši par politisko piedāvājumu, skatījušies kandidātu debates, pat rakstījuši savas prognozes. Viņu ģimene bija centristi, mamma un tētis ar katrām vēlēšanām gan kļuva mazliet konservatīvāki, bet tik un tā atbalstīja to pašu partiju, ko katru gadu, atļaujoties vairāk likt plusiņus pragmatiķiem, reformistus svītrojot. Viņu uzskata pamatā bija pieņēmums par labi izveidotu esošo pārvaldību, kurai vajag ieskrieties, nevis nemitīgi mainīt pacelšanās vietu, tad arī viss nokārtosies.

Māsa, kurai piederēja neliela Pasteisdenata kūciņu konditoreja, iestājās par mērenajiem liberāļiem. Gan savas kulinārās prasmes, gan politisko kompasu viņa bija kalibrējusi Portugālē, kur bija izveidojies viņas riebums gan pret sociālistiem, gan labējo flangu, taisnības labad pirmie viņai derdzās vēl vairāk – „marksisti mūs izputinās” – bija viņas regulārais sauklis. Naids pret sociālistiem gan nebija tik liels, lai nepieņemtu viņu naudu, jo ironiskā kārtā tieši blakus māsas kafejnīcai atradās kreisi noskaņotās „Tautas sociālās kustības” jeb TSK štābs, kura darbinieki un arī politiskie biedri labprāt bija iecienījuši mieloties ar nemaz tik ne lētajām kūciņām. Cenšoties saglabāt līdzsvaru, māsa nelielu peļņas daļu ziedoja katoļu baznīcai, uzskatīdama to par sudraba lodi cīņā ar kreiso vampīrisko ideoloģiju.

Ticīga gan viņa nebija, neviens viņu ģimenē nebija. Kad Vilis bija divpadsmit gadus vecs, tēvs viņam bija jautājis, vai viņš gribētu tikt kristīts. Piedāvājums bija sašaurināts līdz trijām opcijām – katoļi, luterāņi vai pareizticīgie. Esošās trīs opcijas tika piedāvātas viņu tuvējā pilsētas rajonā, turklāt katra no šīm konfesijām bija sastopama viņu dzimtas kokā. Taisnības labad gan jāsaka, ka par pareizticīgajiem viņu senči bija kļuvuši aiz dedzīgas vēlmes dabūt zemi, kas tikusi apsolīta pret pāriešanu tā laika kroņa reliģijā, un, mainoties laikiem, pareizticības zars bija novītis pavisam. Mazliet padomājis, Vilis gan bija rāmi nolēmis, ka atļausies neradīt dziļāku plaisu jau tā trauslajā dzimtas ekumenismā, saglabājot savdabīga novērotāja statusu, kas tik izteikts bija viņu ģimenē.

Dziļas un personīgas sarunas ar tēvu viņam nebija nemaz tik biežas, un toreiz viņi bija pārrunājuši ne tikai kristību tēmu, bet arī pubertātes gaidāmo postu un ieguvumus. Varbūt tēvs toreiz bija atļāvies pārlieku ātri nomainīt tēmu no reliģijas uz masturbāciju, tomēr ik reizi, kad Vilis domāja par baznīcu, viņam mazliet iekņudējās cirkšņu apvidū. Par laimi, tas nebija kļuvis par viņa fetišu, par kuriem tagad sanāca dzirdēt aizvien vairāk un vairāk, uzklausot aizvien savdabīgākus. Piemēram, reiz viņa labākais draugs Reinis bija atzinies, ka viņu uzbudinot meitenes ar gariem kāju nagiem. Vilis bija veicis mazu pētījumu, un kā izrādījās, kamēr kāju fetišs piemītot pat katram septītajam cilvēkam pasaulē, nagu fetišs esot daudz mazāk un retāk izplatīts, līdz ar to Vilis jutās pat mazliet pagodināts, ka zina kādu ar šādu reti sastopamu fetišu. Reiz viņam pat bija radusies ideja kolekcionēt cilvēku fetišus, bet pagaidām viņš vēl nebija atstrādājis drošu stratēģiju, kā iegūt šo privāto informāciju no sev zināmo cilvēku loka, turklāt pastāvēja risks, ka 90% no viņa paziņām vai nu ir seksuāli tradicionālisti, vai pārāk kautrīgi, lai atzītu savas individuālās tieksmes, kas caurmērā joprojām varētu tikt stigmatizētas.

Katrā ziņā Vilis par fetišiem iedomājās, kad iecirkņa darbiniece ar lielu sajūsmu prasīja viņa pasi. Likās, ka pusmūža sieviete tīri vai gavilē no tā, ka var rokās turēt Viļa mazliet apdriskāto dokumentu. Vai ir tāds personu apliecinošo dokumentu fetišs? Vilis šaubījās. Iegājis kabīnē, viņš cieši aizvilka aizkarus, izklāja sev priekšā visus sarakstus, uz kādas no lapiņas, kas bija atvēlēta partijas, par kuru Vilis noteikti neplānoja balsot, kandidātiem, uzvilka pāris strīpas, lai pārbaudītu, vai kabīnē esošā pildspalva spēj pildīt savus pienākumus, un tad rūpīgi sāka domāt. Mājās viņš bija devis signālus, ka balsos par vecāku atbalstīto partiju, tomēr tagad viņu kņudināja vēlme pamēģināt ko citu. Varētu nobalsot par TSK cerībā, ka tie, svinot uzvaru, dosies svētku maršā uz māsas konditoreju, no otras puses viņam tikpat labi patika, nē, ne patika, drīzāk izklaidēja galēji labējā partija, kuras priekšgalā bija nonākusi sieviete ar apšaubāmu reputāciju un kura bija apsolījusi vaļu visa veida reformām, sākot no imigrācijas ierobežošanas līdz par kristīgās mācības ieviešanai skolā.

Ja kāds cits tagad zinātu Viļa domu gājienu, teiktu, ka tā ir jaunatnes neizglītotība vai vieglā ietekmējamība, svārstoties starp ideoloģiski pretējiem kandidātiem, kas pēc būtības abas bija sliktas izvēles esošajā gadījumā. Tomēr ar Vili bija savādāk, viņš zināja gan to, kāpēc vajadzētu lūkoties uz citām partijām, gan kāpēc svarīgi pieņemt atbildīgu izvēli. Politologi prognozēja plašu neapmierinātas ļaužu masas dalību, kas varētu vājināt tradicionālo partiju vietu, dodot impulsu populistiem. Vai Vilis tiešām gribēja stiprināt šo antidemokrātisko vilni, kas pamazām cēlās no citām daudz lielākām valstīm, vai viņam vienkārši gribējās darīt, ko pretēju labi pieņemtajiem standartiem? Vilis zināja, ka mājās neviens nepārmestu, pat ja viņš šodien nobalsotu par visglumāko, korumpētāko politiķu kliķi, tāda bija viņa ģimenes nostāja – brīva izvēle pāri visam. Tā vismaz šķita Vilim pašam.

Ilgāk atrasties kabīnē nevajadzētu, to Vilis saprata. Lai gan rindas šajā nomales iecirknī nebija, droši vien gan vecāki, gan māsa jau atradās mašīnā un tagad brīnījās, kur iestrēgusi viņu apzinīgā jaunākā atvase. Tomēr jo vairāk viņš sevi spieda pieņemt lēmumu, jo lielāku atbildību sajuta, līdz sīks kapilārs viņa degunā kapitulēja, un no nāsīm sāka pilēt asinis. Vilis attapās tikai tad, kad vairākas lapiņas bija ar sarkaniem plankumiem izraibinātas. Nāksies iet pakaļ jaunam komplektam, viņš sprieda un jau gatavojās vērt vaļā aizkaru, kad pēkšņi attapās, ka no potenciāli iespējamām kandidātu listēm bez Viļa asins zīmēm bija palikusi tikai viena. Vai tā nebija ļoti izcila likteņa sakritība un tajā pašā laikā neracionāli idiotiska rīcība, kādu Vilis jau tāpat bija plānojis pieņemt, lai nedaudz iztramdītu to pareizību, kas ieskāva viņu ļoti analizējošo un dziļi balstītā viedoklī pamatoto izvēli? Uz labu laimi ielika pāris plusiņus un veica retus svītrojumus. Perfekcija. Vilis bija gatavs pirmo reizi dzīvē iemest savu balsi urnā, pie kuras stāvēja dusmīga paskata cerbers, nemaz ne līdzīgs jaukajai dokumentu dāmai, turklāt viņš to bija izdarījis tik tehniski interesantā veidā, ka jauno vīrieti patiešām pārņēma kāds teju neizskaidrojams lepnums, varbūt par revolucionāra gars.

Viņš bija nobalsojis par galēji labējiem, kuri bija apsolījuši neticamas pārmaiņas. Faktiski nopietni Vilis nebija domājis par šīs partijas izvēli, bet tā kā balsojumu bija veicis vairāk neapzinātā kārtā, tad ar mierīgu sirdi ielidināja aploksni urnā. Viņš arī pārāk neticēja, ka šī partija tiks iebalsota, tie bija fašisti savā tīrākajā formā. Ja čuras var sajust pa gabalu, tad šī bija tīra urīnviela, kas smirdēja desmit kilometru attālumā. Vēl pirms došanās uz transportlīdzekli vajadzēja noslaucīt degunu un mazliet sakopties.

„Nu, tas gan tev ilgi gāja,” tēvs noteica, Vilim iekāpjot mašīnā.

„Jā, pirmā reize nav tik viegla,” Vilis iesmējās.

„Par ko tad nobalsoji,” māsa viņu tencināja.

Vilis svārstījās ar atbildi, bet tad, cenšoties atrast racionālu pamatojumu, nevis asins pilienu izkrišanas secību, izskaidroja savu izvēli. Mašīnā sēdošo vidū iestājās viegls šoks, kas rezultējās pāris minūtes ilgā klusumā, pēc kura māsa tikai noteica: „Nu, nav vismaz sociālisti.”

Vakara tālākais plāns bija vienkāršs. Sekot līdzi vēlēšanu norisei no māsas kafejnīcas, kura šodien tika aizslēgta ciet ātrāk. Pamatojums par labu šai vietai bija ne tikai garšīgo uzkodu piedāvājums, bet arī sociālistu kantoru tuvums, tādējādi viņiem šķita, ka atrodas tuvāk politiskai virtuvei, jo, ja ieklausījās, tad tīri labi varēja dzirdēt, kā aiz sienas skanēja partijas līderu balsis. Tagad tikai atlika gaidīt, vai tās būs raudas vai prieka saucieni, kas atskanēs pēc pirmo rezultātu saņemšanas.

Vakars pienāca draudzīgā čaloņā, un visi lēnām sāka meklēt savas prognožu lapas, lai saprastu, vai viņi būs uzvarējuši šajās mazajās ģimenes derībās. Pirmās prognozes bija ļoti pārsteidzošas – populisti abos spektra galos bija uzrādījuši neticami labu sniegumu. Jautājums nebija, vai būs parlamentā, bet cik vietu tie dabūs.

„Tomēr es nesaprotu, Vili, kā tu varēji balsot par tiem atpakaļrāpuļiem?” māsa uzrunāja brāli, kurš jau bija apradis ar domu, ka viņa izvēle ir tikusi pieņemta visu ģimenes locekļu prātos.

„Nē, nu, ir taču tur sava loģika, valsts drošība, sabiedrības saliedētība,” Vilis meklēja racionālu pamatojumu šim visam.

„Naids un neiecietība,” māsa turpināja, „ksenofobija.”

„Nē, nu mēs tomēr esam kristieši,” Vilis neapdomīgi izmeta.

„Atļauj atgādināt, ka tu neesi kristīts, draudziņ,” tēvs iestarpināja. Viņam kā vēsturniekam faktu precīzs lietojums bija ļoti svarīgs. Ak tad arī tu, Brut, nodomāja Vilis.

„Man likās, ka tu esi gejs, mīļum, vai galēji labēji tiešām atbalstīs tavu identitāti?” mamma ierunājās, turpinādama pārējo ģimenes locekļu uzsākto krusta karu pret Vili.

„Kādā sakarā, mamm?” ar pēdējo jautājumu Vilis jutās kā zaudējis pamatu zem kājām. „Man vispār ir draudzene.”

„Daudzi homoseksuāļi savas agrīnās tiek­smes cenšas apslēpt zem viltus…”

Vilis viņu pārtrauca pusratā. „Es domāju, šī nav īstā vieta tavām psiholoģiskajām gudrībām. Bet es neesmu gejs.”

„Es domāju, ka viņš vienkārši centās izrādīt pretestību jums, pusaudžu vecumā tas ir ļoti raksturīgi,” māsa pārņēma stafeti, saņemdama piekrītošus mammas mājienus. „Turklāt tā kā viņš to darīja diezgan slepeni, tad jautājums, vai viņam nav arī zināmas bailes no jūsu autoritātes.”

Tas bija slēdziens, par ko visi bija puslīdz gatavi vienoties.

„Man arī liekas, ka tam par iemeslu varētu būt fakts, ka mēs esam pārāk centriski. Redzi, Vilim pietrūkst izpratnes par galējībām. Mēs nekad neesam bijuši reliģiski vai seksuāli radikāli, tāpēc viņā izveidojusies kaut kāda kāre nobaudīt šo aizliegto augli,” tēvs piemeta.

„Jā, bet mēs jau esam tikai centušies Vili pasargāt, turklāt darījuši to ļoti pārdomāti, vienlaikus skaidrojot negatīvo parādību iespējamās sekas,” nu jau mammas balsī ieskanējās vairāk mātišķā, nevis profesionālā, lai gan nejaušs klausītājs joprojām domātu, ka tā ir drīzāk kāda akadēmiska diskusija, nevis parasta ģimenes saruna.

Vili paralēli notiekošā saruna satrauca, kaitināja, bet arī viegli uzjautrināja. Viņi tik viegli bija spējuši atrast izskaidrojumu Viļa izvēlei, nemaz nezinot, ka patiesībā tas notika tik nejauši, cik vien iespējams.

„Es domāju, ka Vilim vajadzētu aizbraukt padzīvot uz ārzemēm, Portugāle manu dzīvi mainīja par simtu astoņdesmit grādiem,” māsa ieteica.

„Zini, tas varētu būt prātīgi, man ir labs draugs Polijā, varētu viņu sūtīt uz turieni jau šajās skolēnu brīvdienās.”

„Polija? Nebūs pārāk konservatīvi? Mums jau te ir tāds radikālisma aizmetnis tāpat,” mamma nervozi iesmējās.

„Nē, nē, viņš, protams, nav liberālis, bet konservatīvs noteikti nē, turklāt tajā vidē arī varētu redzēt, cik bīstams ir nesavaldīts konservatīvisms,” tēvs sprieda.

„Vienīgi sanāk, ka tas būtu jau pēc divām nedēļām, domā tavs draugs Vili paņemtu?”

Tēvs mirkli padomāja un tad sāka rīkoties: „Nav ko gari spriest, es viņam uzzvanīšu, vēl jau negulēs.”

Pēkšņi Vilis attapās, ka saruna acumirklī bija eskalējusies neticami strauji. Beidzot viņam vajadzēja iejaukties. „Kāda Polija? Man vispār jau ir savi plāni. Un vispār tā balsošana.” Vilis ieturēja pauzi, domādama, kā šo stāstu labāk pasniegt. „Man no deguna sāka pilēt asins un vairākas lapiņas appilēja, izņemot šo vienu, tāpēc es nolēmu to arī ielikt, lai nevajadzētu prasīt jaunu komplektu.” Tas izklausījās neticami nožēlojami, un Vilis jau sāka šaubīties, vai vispār bijis pareizi to teikt, bet mātes komentārs viņu nomierināja.

„Mīļum, par to nevajag kautrēties, jaunu cilvēku vidū tas ir ļoti populāri. Socializācijas problēma ir viena no tēmām, ar ko regulāri saskaros. Patiesībā teju katru dienu,” mammas balss bija kļuvusi rāmāka.

„Vili, kāpēc tu neteici, ka tev pa degunu tek asins, es taču būtu tev varējusi ienest salveti,” arī māsā ieslēdzās līdzjūtība.

Tēvs klusēja, bet kautrīgi iekrekšķinājās, saprazdams, ka bija kļūdījies spriedumos par savu dēlu. Ar Vili, kā izrādījās, viss bija kārtībā, nelielas socializācijas problēmas bija sīkums, kamēr viņa saprāts darbojās pareizi, to viņi atrisinās visi kopā tepat, un nekādu Poliju nevajadzēs.

Fokuss, cik ātri parādījies, tik steidzīgi no Viļa atkal bija pārvirzījies uz vēlēšanām. Ziņās stāstīja, ka neticamais radikāļu uzvaras gājiens esot aktivizējis abu pušu dalībniekus, tāpēc pilsētā vairākās vietās esot izvērtušies aktīvi kautiņi te starp sociālistiem un labējiem, te starp komunistiem un sociālistiem. Policija cenšoties visas puses nomierināt, bet trūkstot resursu, tāpēc cilvēki aicināti palikt mājās un šajā vakara stundā nedoties ielās bez īpašas nepieciešamības.

Izklausījās patiešām sirreāli, kas tāds viņu valstī vēl nebija piedzīvots, un, lai gan pārējie ģimenē uz to raudzījās ar satraukumu, nožēlu vai dusmām, Vili šāda situācija tīri vai apmierināja. Viņš bija ilgojies pēc kaut kāda asuma, un beidzot tas bija noticis.

Vecāki izlēma doties mājup, Vilis ar māsu palika kafejnīcā. Šeit, centrā, nekam bīstamam notikt nevajadzētu, bet sociālistu biroja tuvums darīja viņus bažīgus. Māsa gan atlūza pirmā, Vilis turpināja sekot aktualitātēm televīzijā. Bija jau krietni pāri pusnaktij, kad viņš izdzirdēja vārdu apmaiņu pavisam netālu, ārpusē kaut kas notika. Un Vilim gribējās kļūt par tā liecinieku.

Varēja saprast, ka ārpusē sapulcējušās divas atšķirīgu viedokļu grupas. Vilis nevarēja atšķirt, kuru partiju atbalstītāji tie bija, lai gan pieļāva, ka TSK pārstāvji turējās tuvāk biroja durvīm. Kad Vilis izgāja uz ielas, vārdu apmaiņa sen bija kļuvusi par grūstīšanos, un tagad sekundes līdz kautiņam bija skaitītas. Vilis jau gribēja atgriezties atpakaļ kafejnīcā, bet tad saprata, ka tā būtu viņa ģimenes nostāja – lēnām un mierīgi sekot lietām no malas, cenšoties tās ietekmēt kā leļļu meistariem, kuri vēlēšanās izvelk savas neredzamās aukliņas, balsojot par viduvējiem priekšstāvjiem.

Nē, Vilis tā nedarīs. Šis bija viņa rajons, vajadzēja iet palīgā sociālistiem. Ja ne ideoloģiskās sakritības dēļ, tad vismaz kaimiņu būšanas vārdā. Kautiņš gan izvērtās daudz īsāks nekā plānots, tiklīdz tuvumā ieskanējās policijas signalizācijas, otra grupa devās prom. Vilis gan šajā īsajā laikā bija paspējis dabūt pāris belzienus pa galvu, un tagad maza tērcīte no deguna sāka rotāt bruģakmeņus.

„Viss kārtībā?” kāds viņam jautāja.

„Jā, jā,” Vilis atmeta, lēnām virzīdamies uz kafejnīcu. Durvis, šķiet, viņš aizcirta pārāk strauji, jo māsa momentā bija augšā, ieslēdzot gaismu.

„Vili, kas ar tevi?” māsa satraukti ierunājās, redzot brāļa plaukstas aizliktas priekšā degunam.

„Viss labi, man tikai atkal sāka tecēt asins,” viņš samelojās.