Leons Jūlijs Strupītis

Atbilde Ārijas Elksnes dzejolim „Mans cilvēks”
 

Vai es ticu cilvēkam savam?

Kur viņš noteikti ir?

Kad zināšu visus tos gadus, jūras un jūdzes, kas šķir?

Mani nemoka halucinācijas par viņa balsi,

Un tas kalns tik nepārvarams šķiet.

Sirdi pārņēmis prāts,

Tagad vairs nesāp,

Nejūtu slāpes,

Neticu.

Tikai svešās iedomās maldos.

Vēji noplūkuši manas sarkanās.

Izkaisītās lāses nepaņemsi līdzi,

Tāpēc negaidu, saku, ka neprotu,

Smelties nav jēgas,

Jo noslīku pēdējā vilnī.

*  *  *

Rau!

Raud rauda.

Raud, raud, raud, raud.

Skatoties spogulī, it kā tīksminādamies par ūdeni.

Skumji.

Neredzēs saulīti, kamēr neizkusīs atspulgs.

Ja lūkosies caurumos – lamatas.

Uztraukumā ieelpo gaisu Bāros zem Celsija.

Tai vaicāju: „Ko tu darīsi aiz saulrieta?”,

Viņa: „Raudāšu!”,

„Un ko pēc tam?

Asaru nepietiks visam vakaram.”

*  *  *

Neko nepasaka

Putekļu sūcējs ap kaklu,

Un zemādas asins izplūdumi mīl drēbes.

Atgriežam grāmatas mežam,

Aizmirstam, kā lasīt,

Lai nodarbotos ar pašsaprotamo.

Sajūta, ka runāt ir lieki,

Tev jāsaprot nošķirtību ar acīm,

Jānogaršo kaņepju balzāms no gredzenveida muskulatūras.

Jo gribu saprast vai tas ir pa īstam,

Nosaukt to vārdā caur tavas balsenes vibrācijām,

Pasargāt sevi no drebuļiem,

Vienkārši atļauties ieelpot telpu

Arī tad, ja

Neko nepasaka.

*  *  *

Mīļo Ziemassvētku vecīti

Šogad man nevajag dāvanas

Vēl padsmit lietas ar ko aizpildīt jau tā krāmiem piesārņoto istabu.

Nenes neko, lai tev vieglākas kamanas

Par pieturu mazāk un nakts paies ātrāk.

Tik tiešām es iztikšu

Šoreiz bez mantiņām

Vienalga lielām vai maziņām.

Ļauj svētku kņadai norimties

Kā sniegam lēni nolaisties

Pār mieru un klusumu

Starp citu  

Kāds ir neto svars brīnumam, kas darīts no prieka?

Jo man liekas, ka manā pasaulē tas ir,

Tikai šķietams.

*  *  *

Sapnis

Septiņos divdesmit no rīta

Četrdesmit gadīga sieviete

Kura sevi apraksta kā dāmu norieta gados

Vēlas nodarboties ar sintakses pētniecību

Un rakstīt dzeju

Latgaliešu valodā

*  *  *

Tālumā neredz sabiedrisko transportu, jo sniegs.

Mazie alvas zaldātiņi cīnās pret dabu.

Bet šodien pat koki noliec zarus tās varenības priekšā.

Tā turpināt!?

Viss palicis tik gaišs, pirksti salst, joprojām auksts.

*  *  *

Lūk ko tā dara ar cilvēku

Neļauj sakārtot istabu

Piespiež pie gultas

Liek slidināt viedtālruni

Tas tev ir slinkums

Tu to tikai iedomājies

Varbūt

Tik ērti neuzņemties atbildību

Bet viņa tā turpina

Mani ar astmu spīdzina

Separācija

Notiek kārtošanas process

Viedtālrunī top dzeja

Tiek veikta skapja demontāža

Lai atbrīvotu vietu jaunām mēbelēm

Liekas viņš ir pārvarēts

It kā pierādījās tava taisnība

Varbūt

Katram ir sava atbildība

Es taču neesmu viņa

Un viņa galīgi nav es

Mana mazā

Vienmēr klāt esošā

Depresija

*  *  *

Ceļā uz iemīlēšanos sevī,

Lai tā pārtop par īstu mīlestību!

Piedzeršanās, nebūs,

Pārdozēšana arī,

Pusstundā nenotiks.

Cienītā, kā lai nokļūstu vietā ar nosaukumu „Es sevi mīlu”?

Ejam,

To uzzināsim pa ceļam.