Laika ilūzija

 

Evita Hofmane. Simulacra. Latvijas Mediji, 2024. 269 lpp.

 

Evita Hofmane lasītājiem ir pazīstama ar debijas stāstu krājumu Durvis. Darbs Simulacra ir autores pirmais romāns, kurā savijas pagātne kopā ar tagadni, meli ar patiesību, īstenība ar šķitumu.

Romāns Simulacra, iespējams, var nedaudz mulsināt lasītāju, jo tā galveno vadlīniju saista elementu kopums, ko autore atspoguļo kā ekscentrisku fizisko un garīgo atkailināšanos. Var teikt, ka tā ir vīzija par to, kādā laikmetā mēs patiesībā dzīvojam, kā sabiedrība akli tic tam, ko redz, kam grib ticēt, arī tam, ko ignorē, bet ir spējīga izteikt savu viedokli, kam nav pamatojuma. Kā zināms, dzīve nemēdz būt bezproblemātiska, līdz ar to darbā tiek meklētas atbildes uz mūsdienu aktuālajām problēmām sabiedrībā un katrā indivīdā atsevišķi, sarežģītajiem procesiem cilvēka psihē, kā arī ārējiem apstākļiem, kas to ietekmē. Paralēli romānā tiek apspriestas arī eksistenciālas tēmas, kas skar teju visus cilvēkus, proti, vientulība, bezjēdzīgums un nāve.

Visa romāna gaitā piedalās jau pazīstamais tēls – Filips, kuru satiekam no stāstu krājuma Durvis, stāstā „Grūst”. Tur Filipu var iepazīt, kā par sevi pārliecinātu ciniķi, nihilistu, tikai tā brīža noteicēju pār savu dzīvi un viesiem tajā, tāpēc patīkamu faktu rada tas, ka Filipa pagātne tiek intertekstualizēta un parādīta citā rakursā, ko varam lasīt romānā. Sākotnēji Filips var radīt maldīgu priekšstatu par sevi. Daudzi var teikt, ka galvenais varonis ir psihopāts, sociopāts, manipulators utt., un te pat nevajadzētu liekuļot! Tomēr gribas ticēt, ka Filips ir mākslinieciska un apmaldījusies dvēsele, kurš meklē glābiņu pats no sevis, mēģinot rast atbildes uz pagātnes iesīkstējušajiem jautājumiem, kas tiek atainoti autores „pagātne – tagadne” saspēlē.

Rakstniece centusies atainot atsevišķu varoņu dzīvesstāstus un attiecības ar tiem. Tēlu psiholoģiskais portretējums ir kā iedarbināts motors, mudinot tos iepazīt vairāk, padziļinātāk. Lai gan romānā ieskanas kāda filozofiska apcere par cilvēku savstarpējām attiecībām, traģisko cilvēku dzīvēs un pašas dzīves īslaicīgumu, vispārējo un galveno toni nosaka paši varoņi, līdz ar to arī sižetisko līniju autore veidojusi pēc iespējas saudzīgāk, viegli uztveramu, ar līganām pārejām notikumos, tomēr savā neatkāpībā paliek tieša izteicienos, „iekāpjot” varoņu dvēselēs.

Jāmin fakts, ka neatņemams elements ir Somijas pieminēšana, ceļošana uz turieni. Tieši tas ir viens no faktoriem, kas  raksturo romānu Simulacra, proti, tas asociējas ar skarbumu, tiešumu un dziļumu. Simulacra ir romāns, kas liek apvienot visas maņas, lai katrs spētu rast savas atbildes uz jautājumiem, kas rodas lasot romānu. Darbs liek aizdomāties par cilvēciskām vērtībām un smagām mācību stundām, kas var ietekmēt līdzšinējo dzīvi.

Violeta Tilta

 

Violeta Tilta (1992) ir beigusi Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultāti maģistra studiju programmu „Baltu filoloģija”. Recenzijas publicētas LRS mēnešrakstā konTEKSTS. Violeta Interesējas par aktualitātēm  literatūras procesos un autoru darbiem gan Latvijā, gan ārpus tās.