Jaunā Gaita nr. 316. pavasaris 2024
Viktors Avotiņš
1947.12.XII -2023.16.XII
Sveiks, Viktor!
Nu jau tavs gars lidinās virs zemes un tagad ir gana laika salikt pa plauktiem savas trakulīgās dzīves laikā padarīto un nepaspēto. Labi vien ir, ka savus trīs dzejoļu krājumus Apiet loku (1979), Taupīšanās (1982) un Lēzenā mūžība (1986) paspēji uzrakstīt pirms Atmodas laikmeta, un mums nu būtu īstā reize tos celt no plaukta pārlasīšanai un varbūt tad var nonākt pie slēdziena „Re, kur tas suns aprakts!” Un kā gan ne – kas tik jaunībā nav sadarīts! Nu kā varēja iztikt bez tādiem kolorītiem momentiem kā studentu celtnieku brigāžu laiks BAMā Kazahstānā, kultūras darbinieku un studentu braucieni pa Latgali zirgu kulbās, dziedot un spēlējot teātri, jauno dzejnieku nometnes kopā ar Viku un turklāt vēl sacerēt trīs dziesmu tekstus Jumpravai un Vaidavai, no kurām populārākā bija „Tu būsi vēl”. Un kā lai nepiemin ar tavu palīdzību laikrakstā Literatūra un Māksla publicēto A. Snipa un D. Īvāna drosmīgo rakstu par Daugavas HES celtniecību, kā rezultātā redakcija tika pārpludināta ar lasītāju protesta vēstulēm. Protams, tu ne mazums rakstu un spraigu domu esi atstājis periodikā, rosīdamies kā žurnālists un publicists, arī komandējumā pie tālajiem čukčiem.
Enerģijas avots tevī bija neizsmeļams, lai kurā darbavietā atrastos, gan kā atbildīgais sekretārs un redaktora vietnieks laikrakstos Literatūra un Māksla, Latvijas Jaunatne un žurnālā Daugava, tad vēl sabiji par Jaunās Avīzes redaktoru un Neatkarīgajā Rīta Avīzē par politisko komentētāju un sleju autoru. Lai arī pēc kārtas, kā visu varēja paspēt, grūti aptverams, lai gan, tajās retajās reizēs, kad iegriezos ciemos pavakarēt, pēc kāda laiciņa tu cēlies kājās un sacīji „Jūs te ar kundzi papļāpājiet, bet man laiks ķerties pie spalvas!”. Darba jautājumos un rakstos tu varēji būt nešpetns un ar asu mēli savos spriedumos, kas patiesībā nekaitēja aizstāvēt savu pārliecību, ja vien diskusijā netiki pārliecināts par citādāku uzskatu. Lai nu kā, bet līdz ar Suntažu vidusskolas Sarkano diplomu un izglītību Rīgas Civilās aviācijas institūtā, tev līdzi nāca izcila zināšanu bagāža un spriešanas prasme. Cik kastēs visu uzrakstīto un drukāto varēs salikt, to nemācēšu teikt, ir ko vētīt, bet 1988. gada Ojāra Vācieša prēmija un 2010. gadā saņemtā Cicerona balva tev ļoti piestāv.
Un tas trakais Atmodas laiks... Nu kurš gan būtu domājis, ka Latgales puika no Ludzas sadomās taisīt revolūciju, vest pie sevis uz dzīvokli domubiedrus, rakstīt petīciju Rakstnieku savienībai par Latvijas Tautas frontes dibināšanas nepieciešamību un tad Rakstnieku savienības vārdā nolasīt uzrunu LPSR Radošo savienību plēnumā. Zini, tas arī no šodienas skata rādās nedaudz sirreāli un ar neparedzamām sekām, bet pagāja vien daži mēneši un tapa LTF, tu biji domes loceklis LTF pirmajos trīs sasaukumos, bet 1989. gadā no Ogres vēlēšanu apgabala kā LTF pārstāvis tiki ievēlēts PSRS Tautas deputātu kongresā, kur darbojies LPSR delegācijā. Tad jau Maskavā kopā ar Mavriku Vulfsonu un citiem domubiedriem sākās cīniņš par „perestroikas” realizēšanu maksimālā apjomā, no kurienes tu atgriezies gaužām apslimis. Tev dzīvē visāda veida likstas ir gadījušās, kā jau taisnības cīnītājam, bet, cik tevi atceros, tu vienmēr nākotnē raudzījies ar optimismu un pašatbildību Tāpēc atļāvos tavas patības raksturošanai maķenīt pamainīt kādu tautas dziesmu:
Bēdu manu, lielu bēdu,
Es par bēdu nebēdāju:
Liku bēdu zem akmeņa,
Pāri gāju dziedādams.
Vēlāk sanāca līdzdarboties arī citās organizācijās: Latvijas PEN klubs, LR Kultūras ministrijas Nacionālās kultūras padome, Latvijas PSR Žurnālistu savienības Valdes priekšsēdētājs un valdes priekšsēdētāja 1. vietnieks, Nacionālā kino centra Konsultatīvās filmu padomes loceklis, Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs. Vērtē pats, kas bija labi paveikts, kas ne. Lai gan, tu jau tāpat skrietu pa galvu, pa kaklu ar savām domām un idejām. Tev jau nekad nebija miera, un redz, tā nesaprotamā gadiem ilgstošā kaite tevi tomēr pieveica. Vai šodien tevi bieži piemin? Tu jau pats zini, ka revolūcijas apēd savus bērnus. Un patiesībā tā notika arī ar tevi – tu sāki līdzināties Skalbes visas pasaules skumjās iegrimušajam Karalim. Labāk atceries būtisko. Esi izveidoji ģimeni, Latvijai devis divus Atmodas bērnus, un galvenā un kopējā Tautas lieta ir paveikta! Cepuri nost tavā priekšā – IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni 2008. gadā esi saņēmis godam!
Tagad gan dusi Dieva mierā.
Patiesā cieņā,
Imants Belogrīvs
LTF 2. kongresa delegāts
