Jaunā Gaita nr. 316. pavasaris 2024

 

 

 

 

 

Viviāna Zariņa (2006) ir Āgenskalna Valsts ģimnāzijas Humanitārā kursa skolniece, literārā semināra „Aicinājums” dalībniece kopš 2023. gada. Literatūra viņu fascinējusi vēl pirms lasītprasmes apgūšanas, taču pati rakstīt sākusi tikai 2021. gadā, pateicoties laimīgai sakritībai, nonākot Eduarda Veidenbauma muzejā „Kalāči”.

 

Viviāna Zariņa

 

 

lūgšanas

 

sniedzamies pēc māla

jau netīrām rokām

būs jāsāk pelēt

neatpazīstamākā formā

kaut ko nelīdzami nepieciešams

plaukstās sasildīt citādāku

ķeram saules starus

pārbolītām acīm

nedrīkst novērsties

no pēdējās gaismas

nedrīkst pieskarties

nekam siltākam par zemi

pārtveram elpu

no blakus sēdošā

cik sekli ir

redzēt apkārt notiekošo

cik daudz seklāku

izelpu nodošu nākamajam

 

 

 

*  *  *

pa nakti no pulksteņiem

pazuduši to rādītāji

pamostamies ar

smagākiem soļiem kā vakar

kaut kā aizmirsām

kā sadzīvot ar klusumu

 

 

 

*  *  *

jau trešo dienu

atstāju savu plaukstu

nospiedumus tajā pašā kupenā

drīz tie pārvērtīsies

sarkanās smiltīs

jau atkal gaidam līdz

sāks sāpēt kakls 

lai atcerētos

cik auksti, cik dzīvi

sevi žēlojam pirms rīta

 

 

 

*  *  *

ierastā klusuma svētums

manas trīsas ir kā

trīsreiz pārmesti krusti

pusizirušā striķī pie sētas

karājās mana zvaigzne

mazliet atsaucīgāka nekā

citi debesu objekti

kas mirgo pārāk skaļi toties

nemēģina norauties tikpat ļoti cik

es to aizmirst

 

 

 

*  *  *

deg olimpa kalns un

mirstīgie skatās

karstumā izžuvušām acīm

pārogļotiem pirkstu galiem cenšas

sasniegt pilnību

pirms tā

atmostas

 

 

 

*  *  *

es sevi redzu caur

krāsotu stiklu

meklēju skudras

koka altāru šķirbās

varam kopā skaitīt

cik sveķu piles nokritīs

mūsu klēpjos līdz dziesmas beigām

cik no tām 

sajutīsim

šis ir starp mani

un tiem gaismā izmirkušajiem krustiem

kas attālinās no autobusa loga

varam kopā

iededzināt pa svecei

neatceroties

 

 

 

rītdienai

 

šodien redzēju čiekuru, kas izskatījās pēc beigta putna

un mani pārņēma

tā nevaldāmi stindzinošā sajūta

ka varētu notikt pilnīgi jebkas

man jau sen nav bijis bail

no čaukstošām lapām

un klusuma tik miermīlīga

ka ausis plīst

šodien pirms izgāju no mājas

nepaskatījos spogulī

un sapratu

ka varbūt tiešām esmu pieaugusi

man jau sen nav

pietrūcis kāda paredzami

pārspīlēta pārdzīvojuma

lentīšu manos matos

varbūt no rītdienas

man sāks rēgoties beigti putni kas izskatās pēc čiekuriem

un es sākšu nojaust

savu ilgu vilktos apļus

 

 Jaunā Gaita