Jaunā Gaita nr. 317. vasara 2024

Dagnija Dreika

 

PRŪŠU IZZĪMĒJUMI ĢENĒTISKAJĀ ĶĒDĒ

NOREDZĒTĀ PILSĒTA LORENCA SEMBĀ

 

 

GELSO (DZELZS)

Gaidot tevi šoviet, kur vairs neatnāksi, lūkojos krēslā un redzu – mūsu mājas tur ir, saplūdušas ar ēnu, tumsā silueti un gaismas atspīdumi, tātad kāds tur dzīvo. Joprojām.

Vīri braši aizjāja straujos zirgos, pašķīda šļakatas no tuvējā strauta, soļi aizdipēja, dārzā viss noklusa. Apvārsnis zaļgans – mēs teicām saligan, tepat tuvu vien.

Pilnmēness uzlēca asins sarkans, es tramīgi klausījos tālīnās atbalsīs. Herkus Mants galvoja – viņi drīz būšot atpakaļ. Nav.

Reiz mūsu dvēseles noslēdza līgumu palikt kopā uz mūžību. Neaiziet, nezust nekur, lai kas notiktu. Taču alkatība un varaskāre laužas iekšā pie mums kā jebkur, tās abas neievēro nenieka, nekādas vienošanās nav spēkā, tādas atmet kā nevajadzīgas, jo var. Tāpēc uzdrīkstas. Tur neko.

Mēs reiz bijām zem milzīga varavīksnes loka, kurš iekrāsojās spilgtāks un bālēja, tad līdzās iezīmējās otrs, blāvāks. Stīdzējām augšup caur tūcēm pār mūsu laukiem un pļavām, rasā mazgāti.

Un tagad viss ir citādi – nopostītajā dārzā kuplo slimīgi augi, kuru smarža nevis priecē, bet šķebina, tie ož pēc trūdiem un asins. Neviens neredz to patiesību, kas slēpjas tumsā un iznāk uz āru tad, kad negaidām, jo šķita, ka esam drošībā. Bet – neesam.

Nekad.

Drīz būs vakars, es veros uz rēgu pilsētas pusi, kur noriet SAULE – tai vārds arī prūsiski ir tas pats. Mūžīgais spīdeklis virs nodeguļiem. Diena zaudē krāsas, viss apmācas, atblāzmai zūdot, vienīgi

 

DEYNAYNO – rīta zvaigzne

vēl ausīs kaut kad.

Tās gaidīšana esot dziedējoša. Raugos tumsā, kur LAUKSNOS – tās citas spīdekles uzmirdz. Maziņas laiksnes, spožas izplatījuma odziņas, kuras sietiņā savākt. Redzu tavas aprises, atmiņa padevīgi atveido tās, aplam paklausīga, tu nevari neatnākt, MENIG, saproti, MĒNES, tu nedrīksti pamest mani šai laika alā ar senajiem ornamentu zīmējumiem uz sienām, ko gadsimti turpina izpostīt, nogremdējot bijušo pasauli arvien dziļāk!

Par virsaiti lētticīgi ļautiņi dēvē pirmo aunu, kurš skrien uz treknākām ganībām, vedot aiz sevis citus. Ja tas ielec upē, pārējie dodas pakaļ. Tas iet arī uz kaujkambari, ja ieņēmis galvā, ka tur būs labāk nekā ir. Un bars seko, jo tam ir tāds aicinājums. Reti kurš no pakaļskrējējiem apjēdz, kas notiek.

Tad, kad ādas pār kārti – un žūst saulē, ir par vēlu.

Apliecinājumi reizēm maksā dārgi. Visu zeltu un sudrabu, kas tev ir. Pat misiņu. Arī bez apstiprinājumiem. Kaut kas allaž noliekas nepareizajā vietā. Arī tas, kas šķietami bija īstajā.

Mīlestības atstātās rētas dzīst ļoti lēnām. Naida – vēl jo vairāk, Deynayno. Taču – visas sāpju lēkmes kādreiz pāriet. Arī karš, kas iekustinājis cilvēkā labāko un sliktāko. Jebkas reiz beidzas, tikai tu turpini spīdēt.

PYCULS

– tā saucas elle.

Briesmoņi trako, it kā būtu no ķēdes norāvušies, pekles slaka pasprukusi no saviem apcirkņiem. Cērt un skalda.

Soli nepaspert, tik glums pamats – atkal asiņu smārds, bezgala trausls ir šis uzzīmējums, bet uz cieta un raupja akmens izgrebts. Mīlestība esot pārejoša un pārvērtēta parādība – tā sacīja vaidelotis. Lai kaut ko atrastu, esot jāpārstāj meklēt.

Iespaids, kas radies par kādu – arī tuvu cilvēku – var būt gluži aplams un maldīgs. Virspusējs kā putas strautā virs oļiem. Karā atklājas tādas īpašības, par kurām mums agrāk nebija ne jausmas. Un kaujas cirvi kāds līdzgaitnieks pacels draugam aiz muguras. Tāds ir sliktāks par ienaidnieku tur pāri pretī, jo var iedurt dūci mugurā, kad liksies, ka cīņa jau uzvarēta. Klusējošie piekrītoņi ir līdzdalībnieki, pazaudējums nav atsaucams, saniknoti zvēri saķeras un neatlaižas, glābiņa nebūs.

Aplamas izvēles rada vēl citas, tās saķēdējas un savažo. Ilgi jāķimerējas, lai atpiņķerētu. Reizēm tas nav izdarāms vispār. Ir lietas, kas nekad neatklāsies, vai varbūt kaut kad, kādā citā sakarā. Bet tad tām vairs nebūs svara. Karavīri nekad nebeidz izkarot iepriekšējo karu. Patiesība spējot izrakties pat no kapiem.

RAPA –

sargeņģelis nepamet, kaut kur tepat viņš ir, bet ēnu silueti kā mežs, tā pati upe, siena gubas pagaist stiklainajā dūmakā, kas aiz pilsētas. Esamību viegli var padarīt par neko. Neesamību pārvērst par kaut ko – var, ja ļoti vajag. Stulbiķiem var iegalvot, ka viss notiek otrādi, nevis tā, kā patiesībā. Reizumis – arī gudrajiem, kuri grib to tā saskatīt. Izdoma dažkārt ir spēcīgāka par dzīvi.

Šis ir laiks, kas jāpārdzīvo, nekas cits neatliek. Tas ir gana ilgs, lai dzemdētu briesmoņus. Cilvēkus moka iekšējs nemiers, kas atstāj postošas pēdas. Tās redzamas sejās. Tie, kas līksmo par notiekošo, iestāsta sev neticamas lietas. Notikumu straume nes līdzi – un aizrauj. Dažādās šī vārda nozīmēs.

Naids izžāvē un izkaltē no iekšpuses.

Esmu atdzisusi, daudz ko atstājusi aiz sevis. Sasalušās jūtas pamazām atmirst. Bet – palieku iestrēgusi laika plaisā. Apsniguši āboli kokā vēl turas pie zariem. Un dzīves.

Zili mirdzošs padebess, visi mēs kā uzzibsnījumi. Godkāres svētki, niekkalbības svinības pilnā spēkā. Vēstures starpsiena – režģis, kas atdala no tā, kas it kā bija, arī no esošā, kā patiesībā vairs nav. Un tā, kas varbūt būs. No ēkām, kas sadegušas, no kauju laukiem – īstenībā un apziņā.

Piepildīto vēlmju purvā dažs nogrimst – muklājs izrādās dziļāks nekā šķita. Dzērvenes – asins lāses – rotā akačus, no kuriem vairs neizkārpīties.

 

ASMA –

es esmu, Mēnesniek, kas man solījies, Deywis – pats Dievs to zina, un es tāpat. Veselu dienu tīrīju savas

sudraba rotas, tās visas bija nomelnējušas, laikam no domām. Sapnī pārcilāju vecas lietas. Miers, prieks un skaistums – kur tie palikuši? Ir kodīgs un dzēlīgs izsmiekls, ļaunīga zobgalība. Nekad nedrīkst novilkt bruņu kreklu, citādi caursitīs sirdi – un pagalam būsi.

Dzīve tek tikai vienā virzienā. Un mēs bieži ļoti daudz ko nezinām. Arī par tiem, par kuriem itin kā bijām izdibinājuši visu. Sadursmes kliedē ilūzijas un ļauj saprast iepriekš neapjēgto.

Nepiepildīto alku dārzā ziedi ir indīgi. Vai ārstnieciski – atkarībā no devas un apstākļiem. Tas, kas nav dots, reizēm ir aiztaupīts. Murgaino gadu hronikas savas patiesības pavēstīs vēlāk, laikmeta nospiedums paliks tur, kur ir.

Ejot nekurp, neatgriežami, apskretušais vecis Laiks paņem visu, neatstājot neko.

CAYMIS –

miroņu ciems arīdzan pastāv. Kādreiz te bija mūsu galvaspilsēta, bet – laiks aizplūda. Un neatgriezās.

Nejēdzība var turpināties ilgi, stulbums tāpat. Bezkrastu muļķības svētki, truluma audzēšana un kopšana ir atbildīgs uzdevums. Noderīgo nejēgu apbalvošana, lai tie stāv un krīt par virsvadoni, jo – kas viņš būtu bez tiem? Ieroči attaisno visu, nekaunība tāpat. Lai ierādītu zaglim viņa vietu, vajadzīga apņēmība. Un stāja. Mums tā nepalīdzēja, bet – bija.

Arī bēres un sēras var būt skaistas.

Saule un skumjas. Pamestība nav briesmīgākais, kas var kādu piemeklēt. Maitu putni ir lielāki un mazāki. Otrie sēž zemākos zaros un pakalpo pirmajiem, kuri redz tālāk - laupījumu.

Garām aizplīvo kaut kur redzēta būtne. Salipušās matu lēkšķes pielipušas pie galvaskausa, zobi atņirgti. Šī nav mana zvērnīca, ja te kož – atliek attālināties.

Te kuplo augi, kas apstādina sirdi un aizsit elpošanu. Es eju.

PINTIS –

šis ceļš, kas tagad ved uz priekšu, bet nekurp. Es joprojām klīstu tavās ielās, Semba, nav izejas no šī

labirinta.

Atceros tikai vienu mērķi: atrast tevi, nekā vairāk man nav, ar ko aizpildīt mūžību, kas vēl atlikusi.

Man pieder vienīgi mīlestība, cits nekas.

Kaut kā būvēšana uz lauskām un drupām ir nestabila būšana. Pamats iegrimst, purvs iesūc. Nav, kur atsperties.

Apzeltī pēdējo rudens lapu noklīdis stars… Ak Dievs, es vairs nepazīstu tos, kurus pazinu un mīlēju agrāk, tie nav īsti, bet viltojumi, spocīgas ēnas, kas parādās un pazūd kā nebijušas. Neatbilstības un nepareizības vēstures annālēs, jo patiesību neviens vairs neatceras. Tik pēkšņi pienācis vakars – kur palika laiks?

Ainava izmirkusi, ļoti savāda sajūta – vēl nepieredzēta, lai gan piedzīvots viss kas. Tur, tad, kaut kad, nekad. Cilvēki nav pieraduši pie stāvokļiem, ko nespēj iespaidot. Nāves vilcējspēks piesaista un patur. Zvērs allaž tepat klāt, pieplacis lēcienam. Reģi vēstī tikai nebeidzamas ķibeles, bēdas un rūpes, vaideloši spēj saskatīt tikai to, kas ir, neko no tā, kas būs. Varbūt tas nozīmē, ka nebūs nekā, Mēnesniek.

Cawx –

Velns vai kā viņu tur. Tas, kuru no pirmā acu uzmetiena neiepazīt. Ierodas tāds maigs un mīlīgs, šķietami laipns, tēlo smalku kundziņu, melo vienā gabalā, spēj tik klausīties.

Izdomātā īstenība daudzu apziņā aizstāj patieso, taču tas nenozīmē, ka tās nav. Mīlestības apsīkums no nebeidzamiem kariem, apmātība ar ieguvumiem – un neparedzamas sekas. Visas gultnes izkaltušu kaulu pilnas, sirds kļūst par akmeni un nogrimst. Nevar būt pa pusei klāt, pa pusei prom. Sēras un sērga – cik līdzīgi vārdi, un tad vēl sērs – kaut kas no pekles. Tās, kur neko nesauc īstajā vārdā, kur smird pēc nāves un meliem. Viens otrs tur jūtas labi, jo uzskata, ka citādi nemēdz būt. It kā patiesība pārklājas iepriekšējai, kura aizmirstas. Tevi vairs neviens neatceras, Semba. Tikai es – burta verdzene, vārda kalpone no valodas dzimtcilvēkiem – tas ir liktenis un dzīvesveids, no kura nevar izdziedēties.

Bet – viss turpinās: bezvērtība un nejēdzība, stulbs karš un lipīga muļķība. Nožēlojami, turklāt ilgi murgi. Buri neko nav piebūruši, ļaunums trako uz nebēdu, tas jau ir bijis un būs atkal. Nāves parāde.

Dangus –

tās ir debesis. Mākoņu dangās var redzēt, kas bija un būs. Es visu saskatīju iepriekš, tu to zini.

Es biju tava veiksme, Mēnesniek, kamēr biju. Aptvērums. Saķere. Tās vairs nav, jo ir pārstājusi būt. Itin kā nemainīgā dzīve kādu dienu pārvērtās. Pēkšņi un neatgriežami.

Līst un līst. Tur augšā kāds neapturami raud. Ar jebkuru no mums var notikt pilnīgi jebkas. Ikbrīd. Arī ar veselām tautām un pilsētām. Drēgnums un mitrums iesūcies līdz serdei, drebina. Veļu būšana. Valstība, kura it kā nepastāv, tomēr ir. Likumi nedarbojas, lai gan tos neviens nav atcēlis. Galvojumi, kuriem netic. Nekas nav pasargāts, arī pasaules kārtība. Šķietamība, un tikai.

Sagraut var visu. Arī to, kas likās noturīgs kā mūris. Pat stiprāko mīlestību – līdz kapam un vēl aiz tā. Bet – vienmēr kaut kas uzpludo, tikai jāsaķer aiz gala un jāizvelk no dūņām. Prauli spīd visspožāk, nekāds zelts nestāv līdzi.

Warto –

Tie ir vārti. Uz kurieni? Nav ne jausmas.

Iekšējā nemiera sajūta ir postoša, briesmu tuvuma nojauta ar izpratni par draudošu sabrukumu saēd iekšas un izputina prātu. Nešķiebies, stāja ir svarīga. Galwa – tā, kas uz pleciem – ir vissvarīgākā. Kamēr tā nav norauta, viss ir labi. No šī nosaukuma radies vārds galvenais. Tas, bez kā nevar. Tad, kad notiek nejēdzība un seko pagrimums. Dubļu uzbrukums un netīrumu uzplūdi, kas pārņem. Stāvi kā addle – tas ir, egle. Adatīgā un pamatīgā, tev ir saknes un galotne, tātad nekā  netrūkst.

Es eju un nāku, mani neviens nevar aizkavēt, Menig. Esmu vērēja – turp, atpakaļ. Iešu, kur gribēšu. Ne tu esi noteicējs, nedz tas pusnakts zvērs, kam ilkņi asinīs, jo šis jau daudzus saplosījis. Laizās un rīstās, jo palielāks gabals iesprūdis rīklē, bet glūn samiegtām acīm pēc nākamā upura. Tas vēl daudz ko paspēs, ja nesekos šāviens no niedrāja, darot plēsonībai galu. Nav gaismas, tikai

Swāigstan – zvaigzne tur, tālumā.

Taču ir vēl kas. Viss, ko atceros. Dubultā varavīksne pār drupām, mākoņu krāvumi kā izkausēts sudrabs pirms tumsas. Vārti ir ciet. Aizšāvu bultu, aizbīdīju, esmu prom.

Bet – tas, kas pa asinīm brien, tajās paslīdēs.

Es tevi mīlu, Semba. Tagadijā, šībrīža zemē, kuras nākotne vēl nav iezīmēta.