Esmu komponists, kurš mūziku raksta nu jau 40 savas dzīves gadus, lai arī nemaz tik vecs vēl neesmu. Tomēr vienmēr man licies svarīgi savām skaņām meklēt arī apstiprinājumu, paralēles, sakarības, līdzdarbības arī vārdos, krāsās, dažādās citās formās, kuru pārvaldīšanā sevi par ambīciju pilnu profesionāli saukt nevarētu. Un tomēr ˗ vārdi ir zināma pašterapija, dienasgrāmata, atmiņu un noskaņu grupēšana, kurā vēlāk arī pašam ir interesanti ielūkoties, un, cerams, tas var šķist interesanti arī vēl kādam. Ja tā ir - laipni lūdzu manā pasaulē! Gadā, kurā manā dzīvē ir notikušas būtiskas pārmaiņas, pievērsos esejas žanram.

 

 

 

Andris Dzenītis

 

ESEJA PAR NESVARĪGO Nr.5

 

Kaut kad šajās dienās aprit tieši gads, kopš no manis vairs nekūp dūmi. Nu ir jau nu gan lieta, ar ko lielīties! It kā pateikt, ka šodien aprit gads, kopš esmu iemācījies civilizēti izšņaukt degunu, nevis darīt to piedurknē. Vai arī rupji nelamāties. Vestards Šimkus ne tikai nekad nav smēķējis, bet nav pieskāries alkoholam, un pat ne kafijai, ja tam var ticēt – nesen tā manīju kādā virsrakstā.

Jocīgi apzināties, ka vairāk kā puse līdzšinējās dzīves bijusi piesūkusies ar dažādas kvalitātes tabakas smārdu. Vēl tagad atceros pirmo līdz galam nosmēķēto „Camel” cigareti pie Imantas vasarnīcas stūra ozola, kas bija vissliktāk pārredzamā un visattālākā vieta teritorijā. Kaut gan man īsti nebija no kā slēpties. Darīju to, visdrīzāk, klasiska iemesla dēļ, jo likās, ka pirmā mīla mani vairs pietiekami nemīl un ir pievērsusies kādam citam. Jāteic, ka līdzīgu iemeslu dēļ gadus padsmit vēlāk pēc trīs mēnešu pārtraukuma atsāku smēķēt ar trīskāršu intensitāti, jo biju atklājis kādus šokējošus, man, protams, iepriekš nezināmus faktus par manu toreizējo dzīvesbiedri. Atmiņas par automašīnas cimdu nodalījumā atstāto pēdējo, neizsmēķēto cigarešu paciņu, kas kādreiz noderēšot smēķējošiem draugiem, lika auto virzienā lidot gaismas ātrumā, un ar tām dažām, protams, bija par maz, lai iespētu nokavēto un dzēstu nervu ugunskuru. Bērnībā, sekcijas sekretārā glabājās paliels maiss ar neatplēstām rietumu marku cigarešu paciņām. Tās mans tēvs saņēma dzeramnaudā un dāvanās no ārzemniekiem, būdams viesnīcas „Latvija” šveicars laikā, kad neko vairāk par „Elitu” vai „Kosmosu” kioskos netirgoja. Bet tad, kad man jau sāka augt ūsas un nonācu līdz cigarešu potenciālai lietošanai, tās izrādījās pleķainas, savilkušās, negaršīgas. Pašā savas pircēja pieredzes sākumā atminos „Bond”, „Monte Carlo” un „L&M” marku draņķus no tirgus, laikus, kad vājprātīgi trakos bohēmas ceļojumos pa Dzimteni savas pārtikas iespējas rēķinājām pēc tā, cik paliks pāri, ja uz visiem nopirksim lētāko aliņu un cigaretes, kādas nu būs. Reiz pat tās bija „Prīma”, kuras, stopējot uz opermūzikas svētkiem Kuldīgā, ar ņirdzīgu ironiju biju ielicis baltā krekla krūšu kabatiņā un ar lepnumu priecājos, kā brūnsarkanie toņi ar balto uzrakstu spīd cauri krekla materiālam. Vēlāk jau par bezapziņas pirkumiem kļuva „Marlboro” (tirgū bija TĀS – ar balto filtru) „Winston”, „Barclay” vai „Twilight” (cigaretes, kuras „prinss” ražoja Latvijā, taču tās bija nopērkamas tikai Lietuvā). Starp citu, būdams students Lietuvā, par spīti drūmam pīpmaņu mākonim, savā apkārtnē – un mēs dzīvojām vienā stāvā ar aktieriem – biju pirmo reizi dzīvē uz mēnesi „atmetis”, taču ar laiku sapratu, ka cigarešu ikvakara aizvietošana ar paciņu cepumu, divām lielkonfektēm „Nomeda” un litru piena arī nav diez ko veselīga, un tad jau – līdz pirmajai iespējai atkal uzvilkt. Vēlāk ilgus gadus smēķēju „Kent” marku, līdz pat brīdim, kad manā dzīvē ienāca tabakas tirgotāju dinastija, jo apprecējos ar vienu no tabakas veikala līdzīpašniecēm, un pēkšņi sapratu, ka tas, ko līdz šim smēķēju, vispār nav tabaka. Līva, starp citu, visas parastā kioskā nopērkamās cigaretes sauca par kentiem. Līdz ar to vairākus gadus sagādāju sev problēmas, cenšoties neaizmirst pirms darba dienas uztīt sev vajadzīgo daudzumu īstas tabakas cilindriņu, lai nav atkal jāiet pēc „kenta”. Veidu, aromātu un iespaidu bija tik daudz, ka šķita, ka nekad neapniks. Par veselību piemirsās pavisam. Tā arī ne reizi kūpošu smaržkartonu vairs netiku lietojis. Ak, jā, tad vēl nāca visādi „veselīgākie” „aikosi”, kā arī meloņu, zemeņu un citi draņķi, bet, lai arī ar tiem kādu laiku niekojos, joprojām uzskatu tos par tādu „mīksto” padarīšanu. Kā pirms daudziem gadiem, kad pēc kāda pārtraukuma smēķēt bija atsācis komponists Kristaps Pētersons, no kabatas ar plašu žestu izvilcis sarkanās, pagarinātās „Marlboro” cigaretes un redzot manu pārsteigto skatienu, viņš vien noteica: „Ja jau reiz pīpē, tad pīpē!” Gluži pretēji rīkojās kāds cits mans kolēģis, kurš bija pārgājis uz tievajām „sieviešu” cigaretēm, ticot konspirācijai, ka tās tievuma dēļ mazāk bojā veselību. Toties uzreiz pēc kārtas „notiesāja” divas.

Gaidot Vari, kūpēt beidza Līva, pēc mēneša arī es stilīguma dēļ nolēmu pamēģināt vairs nemēģināt. Bez solījumiem un mērķiem. Galu galā, kaut kā kopā nelīmējās arī tas, ka biju sācis intensīvāk sportot, piedalīties sacensībās. Tā nu mēģinu jau 369. dienu, un atšķirībā no siekalu dziedzeru darbību veicinošām ainām filmās, kur kāds ārkārtīgi garšīgi dzer dubulto viskiju vai lielu glāzi sarkanvīna, tabakas dūmi šobrīd drīzāk izraisa nepatiku. Tomēr Alberta ielas tabakas pagrabiņā joprojām smaržo dievīgi.

Kāpēc vispār cilvēkam jākūp? Droši vien senajiem indiāņiem par to bija pavisam cita teorija, kā Laimonim no Ķengaraga autoservisa, ievērojamam teātra režisoram ar ciešanu pilnām grumbām sejā vai ādas krāsotājam Bangladešā. Smēķē arī slaveni ārsti, kuri skaidri zin, ka tā darīt nav labi, bet dažādos meistarkursos, noslēguma ballītē, bieži izrādās, ka smēķē teju visi, ne tikai tie daži pārņemtie, kuri ikdienā regulāri pārtraukumos steidzas aiz stūra. Arī es savā 9.klases izlaiduma pirtī biju šokēts par to, ka, izrādās, smēķē teju visas manas klases smukās meitenes.

Fizioloģiskas jēgas nav nekādas. Ja kāds uzskata pretēji – lai iesniedz referātu. Reibstošā galva pāriet drīz, asinsspiediens pielāgojas, plaušas samierinās, ātri saproti, ka pīpe nav nekas vairāk par striķi, kas absolūti neizskaidrojami nelaiž vaļā, un mērkaķītis, šķīvjiem rokās dimdot, smadzeņu koncertzālē daudzbalsīgi auro: „At-kār-tot! Aat-kāār-tot! Aaaat-kāāār-tooot!!!”. Kāpēc – par to, lai dzied mediķi savā terminoloģijā, bet kaut kā tā tas strādā diezgan veiksmīgi tam vellam un filipmorisam par prieku.

Vairāk par skābo smaku, ikdienas taustes pārbaudi kabatā, vai nav aizmirsies paņemt četrkantīgo objektu un šķiltavas (un vai paciņa ir pietiekami pilna), periodisku apziņu, ka droši vien šodien dzīve ir par kādu daļiņu saīsinājusies (bet kas gan to neīsina?), vairāk par ikgadējiem plaušu rentgeniem, jo strādāju pedagoģijā, ģimenes ārsta norādēm, ka ir cilvēki, kas var pīpēt un kas – nevar, un es piederu pie otrajiem, smēķēšanai tomēr ir bijušas arī savas svarīgās puses.

Skolas laikā smēķētāji lielākoties bija visi „citādi domājošie”, tāpēc izglītības iestādes tualete vienmēr bija jaunu konceptu, cinisma un nihilisma ideju, viegli kutinošas domubiedrības vieta. Ik pa laikam parādījās arī pa kādam skolotājam, kuru nezinājām smēķējam, un tas nez kāpēc zināmā mērā pret viņu palielināja cieņu. Paradoksāli, ka daudzas svarīgas personiskas un profesionālas pazīšanās notikušas pīpētavās, pie koncertzāļu, augstskolu, bāru durvīm. Te arī laikam esmu norūdījies un atritinājis domas par ziemas peldēm, jo visbiežāk, ārā ejot, pat visvājprātīgākajā spelgonī, vienas cigaretes dēļ vilkt mēteli un tuntuļoties likās stulbi. Mūžīgā redzes atmiņā būs bilde ar manas skolas direktoru, kurš reiz, pārdesmit grādu mīnusos pa skolas durvīm bija izbāzis vien smēķējošu galvu, kura blondi sirma, acīmredzami cieta līdzās toreizējam jaunumam – spilgti sarkanbaltam uzrakstam – „nesmēķēt 10 metrus no ieejas”. Nav ko slēpt, ka vairākas nozīmīgas sadarbības ir aizsākušās tieši no atkarību izraisošām substancēm – smēķēšanas, iedzeršanas, naktīm sociālajos medijos. Vai paliekot pie kotlešu un pīrāgu galda, koncerta starpbrīdī stutējot sienas, vai pēc pasākuma uzreiz dodoties mājās, izrakstoties no visiem „pašreklāmas medijiem” nekas tāds nenotiek? Grūti pateikt. Šis un tas profesionālajā dzīvē ir bijis dots tieši pateicoties kādām paciņām izsmēķētu cigarešu, nevis uzbāzīgiem telefona zvaniem. Dotas arī vismaz 10-15 minūtes starp darba cēlieniem, stundām skolā, darbības formām. Pailgi bija pierast pie domas, ka ārā iziet un izstaipīties var arī tāpat.

Laikam jau arī kādreiz vairāk patikušas tās „nepareizās” meitenes – teju visas manas sirdsdāmas bijušas smēķētājas vai vismaz – veiksmīgi tā nedarīšanu slēpjošas. Droši vien, ka grūti rīt košļenes, skalot muti ar kumelītēm un apslāpēt savu brīvdomīgo nepieradināmību kādas burvīgas, harmoniskas būtnes, ar ļoti augstiem ēstētikas standartiem gludumā, kurai tas izteikti netīk (un par laimi – tādu ir daudz). Tā kā esmu pasīvi maniakāli introverts, arī pats iepazīšanās process vienmēr licies daudz vienkāršāks, ja vari pateikt: „Klau, ejam uzpīpēt?” Un tad vismaz kādu brīdi būšana divatā. Ja nepietiek, ja patīk – vēl otras cigaretes garumā. Ja kāds iztraucē – iespēja pie šīs nodarbes atgriezties vēlāk. Esot pašam ar sevi, neaizsargātam, cigarete pārvēršas par stabilu dzelzs stieni, pie kura pieturēties, negāzties, ja vajadzīgs – noslēpties, aizlīst aiz dūmu vai svarīgas nodarbes tapetēm, patiesībā visu lauku it labi pārredzot. Nezināmi „speciālisti” stāsta, ka vislielākie smēķētāji parasti esot tie, kuriem bērnībā visagrāk atņemts mammas pups.

Laiski liderīgā sajūta starp rādītājpirkstu un vidējo, ievilciens caur mutes kaktiņu, izpūtiens – kā sanāk. Dūmu vērpetes, ātrgaitas maģistrāles ceļa zīmi atgādinošs zīmējums, kas izplūst no abām nāsīm, lēni, apjukuši garaiņi, straujš izpūtiens dažādos virzienos. Svarīgums. Mnja. Pauze, pirms ko teikt, atbrīvotas kustības, pozas. Ir, kad tas pat liekas nedaudz seksīgi. Tam, kas šo motoriku pazīst tuvāk – kādreiz arī kliedzošu vājumu nododoši. Vēl ja pīpe, vēl ja cigārs... Gluži ne tā kā aikosisti. Tie nedaudz atgādina tādus kā pārsalušus obojistus, kuri kaut kur stūrī ik pa laikam maina oboju uz angļu ragu, pielāgojot dažādas mēlītes, un vienalga, izskatoties ar darāmo darbu nedaudz neapmierināti, nedaudz nosaluši, drudžaini grozoties, domājot, kur to čupiņu ar mēlītēm pēc tam likt, un īsti skaņa (dūmi) arī ārā nenāk.

Kāpēc tad es nekūpu? Šobrīd liekas, ka tā ir labi. Man nav ikreiz jākāpj no sestā stāva un atpakaļ, lai to darītu. Mani bronhi ir tīri, man nav jākrekšķ (es taču teicu, ko par to domā mans ģimenes ārsts). Man nav jādzer, lai pīpētu, un jāpīpē, lai dzertu, jo dzeru tikai ūdeni, labu kvasu un kefīru. Pat mutuļiem pīpēdams esmu bijis visdedzīgākais aizliegumu un cenu celšanas aizstāvis, jo neuzskatu, ka par to, ka šņaucu degunu piedurknē, man pienākas kādas privilēģijas un īpašas iespējas. Nav arī lielas nepieciešamības iepazīties ar veco metožu palīdzību, es ceru, ka tie, kas gribēs iepazīties, atnāks paši tur un tad, kad tam būs jānotiek, vai arī uzrakstīs (nu labi, varbūt šim ne līdz galam ticu). Man patīk sportot un sasmaržot. Es ceru, ka nesmirdu, arī ne pārāk pēc kaut kā smaržoju. Nauda? Droši vien jau, ka arī kāda summa ir gada laikā ietaupījusies, lai gan tāpat ikdienā tērējam daudzām muļķīgām vājībām, iegribām un nevajadzībām.

Ir tik daudzas lietas, kuras potenciāli varam nedarīt. Faktiski visas. Jebkura, ko vari iedomāties. Un ir tās, kuras mēs potenciāli varam darīt. Ar tām, droši vien, katram būs savi objektīvi ierobežojumi, tomēr vispārināti – teorētisku robežu darīšanai nav. Man ļoti patīk pāršķirt lappuses. Sevišķi tās, kurās nodaļas beidzas un sākas jaunas, un ir krāsaini attēli. Pie dažiem gribas palikt.

Ādamam bij’ septiņ dēl’, seeeeptiņ dēl’, ne tie ēda, ne tie dzēra, ne tie zin, kas jādara…

Visi dara tā!

Es daru tā!