Rinalds Einiks

MIERS NAV PADOŠANĀS

*  *  *

es esmu ārpus visām formām

es esmu ārpus visiem tekstiem

un spriedumiem un burtiem un cietumiem un dieviem 

un viņu eņģeļiem es esmu

ārpus skumjām un

priekiem un veikaliem un tirgiem un ciešanām es esmu

ārpus šīs ielas un  miesas un segas un miega un

lietus es esmu ārpus visām formām es esmu

*  *  *

Dvēsele

Ziedi vāzē ir kā dvēsele ķermenī

Kad vāze saplīst ziedi paliek

*  *  *

kas ir cilvēks 

smilšu pulkstenī iesprūdušas smiltis 

tās trenkājas te augšā te lejā 

grib būt brīvas

saplūst kā tuksneša vētra ar debesīm  

kaut kur pie jūras aizlidot 

būt smilšu tuksnesī 

brīva smilts

*  *  *

origo

ir viens spēcīgs muskulis

katra vilciena ienākšana un iziešana stacijā

ir vēl viena pulsveida kontrakcija

un cilvēki un cilvēki šīs skaistās šķiedras

savijušās

pat ja starpā sienas

tik kaulainas un

stipras 

kādu dienu no šī tuvuma mēs tapsim redzīgi

*  *  *

lūgšana
 

kaut mana domāšana būtu tik dabiska kā gremošana

kaut mana trešā acs būtu tik spoža kā vilciena acs

kaut mana trauksme nobirtu kā sniegs nobirst no ādas

kaut mana sirdsdaba iemīlētu visu, kas pāriet

kaut līdz visdziļākajai kaula šūnai zinātu, ka viss ir viens

kaut vienmēr ar mums visiem būtu labi, jo

„Iesākumā bija Dzejolis, un Dzejolis bija pie Dieva, un Dzejolis bija Dievs.

Viņā bija dzīvības dzejolis, un dzīvības dzejolis bija cilvēks.” [i]

*  *  *

skrienu

krīt baltas pūkas

varenas

kāpēc

*  *  *

mans ķermenis ir ietilpis rasas pilē

vēl neuzzieduša koka pumpurā

sunī kādas vecmāmiņas azotē

jaundzimušā silītē

gribētos teikt

(..)

visas piedzimšanas ir pašpiepūle griba

pavasara mākonis gatavs nolaisties zemāk iekāpt cilvēkā 

*  *  *

dvēsele kā varde

pavasarī

ielec avotā

lēni lejuplaižas

ķermenī

lai dažreiz pa ceļu

ietu atmuguriski

un justu, cik zvaigznes

tālu

nekož

*  *  *

ja mazāk lietotu telefonu 

es dotos vairāk dabā pie sevis 

dotos iepazīt augstāko realitāti

mācītos mīlēt visu to kas

pāries un

divos naktī mežā spēlētu ģitāru

zvaigznēm

kā koala sēdētu koku zaros meditētu

elpotu dzejoļus klausītos

pasaules un koka sirdspukstos

spēlētu stabulīti

kad no rītiem saule vēl lēnām paceltos

virs galotnēm

jo esmu saules ganiņš un

vakaros dziedātu

šūpuļdziesmas

kalniem un

jūrām

un

ar dabas gariem

ar elfiem rūķiem milžiem fejām 

vārītu siltu dārzeņu un

aizvakardienas mākoņu zupu 

upes krastā pieļautu domu ka es esmu arī viss kas

domāju ka neesmu un saplūstu ar visu

laiku un telpu un elpu un aikutomērvissirlabi kas no

vienas puses ir sapnis no otras puses cik

skaisti

atrast sevi pienenē

pieneņpūkā

atrast sevi uzplaukstam un noziedam

es esmu pats

es esmu pati nakts un pats vakars

es esmu pats dievs un pats cilvēks

un vēl es ar zariem

mērītu mākoņus debesīs

svinētu mākoņiem dzimšanas dienas

uzticētu augiem visus savus dziļākos aizvakardienas

noslēpumus kamēr

visums tāpat visu zina un

peldētos skaidrā meža avotā

celtos līdz ar sauli

nosnaustos pusdienās

siltas siltas sūnas

un būtu tāda

klusa dzīve

              svēta dzīve

                                īsta dzīve

                                             sapnis

 kas arī pāries

 un ir labi

*  *  *

kaut pārietu bailes no otra nē

bailes ka viņa gribu nebūs līdz ar manu gribu

piemēram stumdīt kopā mākoņus vai vakarbuļļos

skaitīt smiltis

dobelē kaut kur uz jumta tēlot zvaigžņu tulkus vai

izmēģināt jaunas lomas

piemēram

es būtu nekas un tu būtu viss

tas nekas

kaķis joprojām čuč uz segas kā lietus uz āboliem rudenī

vai kā

sniegs uz pirkstiem, kad tie kā maizes cepēja plauksta ielien graudos

Pizāne raksta

dzeja nozīmē pienākt tuvu [ii]

esmu dzejolis

es nāku pie tevis

es pienāku pie tevis tuvu

un tas nekas

ka tavs gribu nebūs līdz

ar manu

gribu

es vismaz atcerēšos

ka ceļā var būt daudz prieka 

un mēs abi tik un tā esam

augstākās realitātes

manifestācijas

*  *  *

miers nav padošanās