Kā radīt grāmatiņu:

9 padomi pieredzējušiem izdevējiem. Ar lasītāja piezīmēm

 

Kristīne Želve un Vika Eksta. Vēlas turpmāk saukties .Rīga: Strāva, 2024

 

1.  Lai rastos neliela (formāts 70×110 mm), bet bieza, ne pārāk lēta grāmatiņa, būs nepieciešama viena rakstniece/-nieks un viena māksliniece/-nieks, jo jāsaka, kā ir: grāmatas pieaugušajiem, kurās ir ilustrācijas, šobrīd latviešu literatūrā ir nedaudz modē, ja to iespējams atļauties.

2. Rakstnieci var, protams, izvēlēties jebkuru, taču labāk tādu, kas jau ir pierādījusi sevi prozas žanrā un varbūt pat ieguvusi publisku atzinību; ir moderna un sēž internetos, bet nav atrauta arī no intereses par vēsturi un sabiedrību. Šāda rakstniece būs gatava eksperimentiem un labi saderēs ar laikmetīgo mākslinieci, ko var, protams, izvēlēties jebkuru, taču labāk tādu, kas jau ir pierādījusi sevi mākslas žanrā un varbūt pat ieguvusi publisku atzinību; ir moderna un sēž internetos, bet nav atrauta arī no intereses par vēsturi un sabiedrību. Šāda māksliniece būs gatava eksperimentiem un labi saderēs ar...

3…koncepciju, kas jāveido tā, it kā tas būtu arī laikmetīgās mākslas projekta apraksts galerijā, kas izskaidrotu lasītājam grāmatiņas (un patiesībā topošās grāmatiņu sērijas) teorētisko ietvaru un ideju, neuzspiežot uz patikšanu.[1] Pēcvārdā jāatklāj:

3.1. kas veido darbu. Šajā gadījumā darbu veido rakstnieces Kristīnes Želves „gatavie jeb atrastie teksti” un mākslinieces Vikas Ekstas „arhīvā balstītie attēli”.

3.2. darba koncepcija. Šajā gadījumā darbā jaunrade nav tieša; teksti izvēlēti, nemainot to saturu; jaunrade slēpjas atlasē, jo lietoti „neradošās rakstniecības” (uncreative writing) principi; rakstnieces atrastie teksti vēlas saukties par literatūru [attiecīgi mākslinieces veidotās bildes vēlas saukties par mākslu], teksti [un attēli?] ir „unikāls portrets sabiedrībai, kurā dzīvojam”;[2] teksti saspēlējas ar attēliem, kuros redzama kāda paralēlā, neeksistējošā vēsture, jo tie radīti ar kolāžas jeb mākslīgā intelekta palīdzību[3].

4. Kad rakstniece un māksliniece ir izvēlētas, jāsaprot, ka katrai no viņām ir zināmas mākslinieciskas iestrādes, kurās jāatrod jaunais radošums jeb drīzāk neradošums (un runa nav par slinkumu vai haltūru). Piemēram, ready-made teksti kā Kārļa Vērdiņa dzejoļu krājumā Gatavā dzeja, kas viens no pirmajiem latviešu literatūrā tik apzinātā apjomā nodarbojās ar ikdienišķu, apkārtesošu priekšmetu/tekstu pielīdzināšanu mākslas darbiem. Tāpēc labāk mazliet dažādot un meklēt jaunas dramaturģiskas stīgas, lai grāmatiņa nebūtu garlaicīga un galu galā nepaliktu idejiski otršķirīga Vērdiņa grāmatas ēnā, jo nav ticams, ka latviešu tauta alkst saņemt vēl vairāk neradošas literatūras.

5. Jāsaprot, kur meklēt neradošumu. Šajā gadījumā ir tā, ka visvairāk no literatūras un radošuma ir atbrīvota tieši tvitera vide. Tie var būt tvīti jeb sarunas par būtiskām, eksistenciālām tēmām, kas nosaka visas nācijas nākotni un identitāti. Kristīne Želve ir atlasījusi tvītus ar atziņām par to, no kurienes latviešu kultūrā ir ienākusi čību kultūra un vai tāda kultūra vispār pastāv. Noderīgas ir arī tirpas un nervozus smieklus uzdzenošas kolektīvās atmiņas par Otro pasaules karu un to, ka vācieši smaržojuši labāk par krieviem, bet vienu okupantu šokolāde bijusi garšīgāka par otru okupantu izvarošanām. Vēl rakstniece saglabājusi interesantus tekstus no www.periodika.lndb.lv – paziņojumus par jaunās latviešu valsts tautas identitātes krīzi un tās pārvarēšanu 20. gadsimta 20.-30. gadu avīzēs: „Augusts Aleksandrs Švāns ar dēlu Arkādiju Augustu vēlas turpmāk saukties uzvārdā Gulbis.”[4]

6. Ļoti svarīgi: teksti, kas ņemti no tvitera, drīkst būt gan dzejnieku, gan sabiedrības ārpusnieku, gan slavenību rakstīti, taču pēc iekļūšanas grāmatiņā autorība zūd. Paliek tikai „luga” bez tēliem un remarkām, cēlieniem un aktiem. Vienīgais izņēmums: ja vārdam ir tāda kā kārtas numura nozīme, tad par neradošo literatūru kļūst arī teksti no veco ļaužu pansionātu ziedošanas kampaņām: „Jurijs K. Vīr. 54. Ir psihiskās veselības traucējumi. Patīk nūjot.”[5]

7. Nedrīkst aizmirst, ka grāmatiņā ir arī vizuāli mākslas darbi[6].

(Bet aizmirst attēlus ir visai viegli kaut vai tāpēc, ka no fotogrāfijām, kurās redzami nereālas vides nereāli cilvēki ar nereālām detaļām, nevar sagaidīt to ierasto siltumu, kas staro no senām, vēsturiskām bildēm ar kādreiz dzīvojošiem, dažādas laimes un šausmas piedzīvojušiem cilvēkiem. Bet, iespējams, tas jāpārvar ar domu, ka mākslīgais intelekts vēl labu laiku izraisīs zināmu nepatiku un tehnofobijas, un teksti atlasīti diezgan labi un jūtīgi. Ak jā, kā tad veidojas saspēle starp tekstu un attēliem? Jāatbild ar pretjautājumu: vai tad atlase, kad teksts saspēlējas ar attēlu, tomēr nemaina saturu, lai gan paredzēta satura nemainība?[7])

8. Pirms pašām beigām grāmatiņas saturam ieteicams nonākt arī kapos – pat ja tas pārkāpj koncepcijas robežas. Šajā gadījumā rakstniece nu cenšas „būt kā videokamera”, kas fiksē atnācējus un atbraucējus, taču tā tomēr ir literatūra (ne gluži „Pelēkā akmens stāsti”, tomēr).[8]

9. Visbeidzot jāsaprot: kādēļ lai tāda grāmatiņa vispār rastos?

9.1. Lai mēs vēl varētu sajust atšķirību: teksts bez emocijām tāds ir tikai tad, kad to nedēvē par literatūru (varbūt par piemēru var minēt objektīvu žurnālistiku, statistikas datus, izdevumu „Latvijas Vēstnesis”, likumus u. tml. tekstus, kamēr tie paliek savā „dabiskajā vidē”).

9.2. Lai parādītu „tradicionālajai literatūrai” šībrīža aktuālāko valodu, ja gan teksti, gan attēli nāk no digitālās, nevis analogās vides (ja skatās fotogrāfijas tehnoloģiju, piemēram, jo tā taču arī savulaik parādīja tēlotājmākslai reālāku realitāti[9]).

9.3. Lai mēs saprastu, cik liela ir krīze literatūrā: tauta aprij grafomāniski veidotus detektīvromānus, kas nemitīgi izdzīvo, plaģiatizējot krievu seriālu sižetus; vairojas pašizdotu dzejoļu krājumi, kuriem līdzās nav gulējusi neviena no laba izdevēja trim mūzām: nedz korektūra, nedz atlase, nedz paškritika (kaut kur patālu parasti atrodas arī ceturtā mūza – laba produkta iepakojums jeb tēls, bet pēdējā laikā pašizdevēji šo ir nedaudz apguvuši). Un ko var dēvēt par mākslinieku vai rakstnieku? Jebkurš tāds var būt arī tad, ja nav plašākas atzinības. Bet, ja arī ir atzinība, tad nejēdzīgi sarakstītus romānus var salīdzināt ar „viļņu šūpām”[10] vai, dies’ pasarg’, ar Džeimsa Džoisa „Ulisu”[11] (jo visu var salīdzināt ar Džeimsa Džoisa „Ulisu”, īpaši to, ko negribas kritizēt).

9.4. Lai sajustu, ka Adorno krīze joprojām ir te un pēc nebeidzamiem militārajiem konfliktiem, kas joprojām pārsteidz ar savu nežēlību, ir grūti iedomāties, ka pasaulē vēl ir vieta plaukstošam radošumam.

9.5. Lai apskatītu, ka rakstnieka un mākslinieka radošā loma ir pilsoniski niecīga – tad lai tā nav nemaz tik radoša un paliek drīzāk pilsoniska.

9.6. Lai redzētu, ka tekstu ir par daudz, nav vajadzības radīt vēl, drīzāk ir jāpārstrādā tas, kas jau ir samests nebeidzamā, neizlasāmā un bieži vien nebaudāmā kaudzē.

9.7. Lai redzētu, ka grāmatas mēdz izlikties par to, kas tās nemaz nav. Un tas nav nedz slikti, nedz labi. Piemēram, grāmatas izliekas par palīdzību vai aizraujošu lasāmvielu, bet patiesībā ir instagrama estētikas objekts. Grāmatas (kā šajā gadījumā) var izlikties par vēstures iemūžinātāju, bet patiesībā ir tās atcēlējas, jo nenorāda skaidrus avotus; tās var rādīties kā modernisma nihilisms, bet savienoties ar mūsdienu tehnoloģijām. Tā var būt tvīts, bet var būt arī posts, storijs vai rīls, aitems grozā vai vienība bibliotēkā, literatūra vai grāmatiņa.

 

Jūlija Dibovska

 

---

[1] Taču koncepcijas izskaidrošana grāmatiņas beigās var pat nedaudz apbēdināt lasītāju, kurš pirmās 170 lapaspuses iedomāsies, ka varēs pats spriest par grāmatiņas ideju… Las. piez.

[2]  Kristīne Želve, Vika Eksta. Vēlas turpmāk saukties. Rīga: Strāva, 171. lpp.

[3] Šo jēdzienu, kā arī konkrēto AI rīku var aprakstā neminēt, jo visi laikam tāpat apmēram saprot. Las. piez.

[4] Kristīne Želve, Vika Eksta. Vēlas turpmāk saukties, 24. lpp.

[5] Ko lai Jurijam K. nosūta uz pansionātu Ziemassvētkos pēc šāda anonīma personības apraksta? Un vai teksts no anonīma, bezcerīga apraksta rakstnieces rokās nepārtop par kustīgu un dzīvu Jurija K. iemiesojumu? Las. piez.

[6] un diezgan pārdomāts makets. Las. piez.

[7] Turklāt, ja lasītājam tiek ļauts pašam izdarīt secinājumus par izlasīto – vai tad lasītājs tāpat allaž neizdomā kādas nebūt muļķības pats? Las. piez.

[8] Bet kontrasts starp literatūru un gataviem tekstiem apliecina tikai to gatavīgumu. Starp citu, kapu novērojumu un citu tekstu kvantitatīvie rādītāji (īsie teksti plūst šķietami garā straumē) pārsteidzošā kārtā pastiprina koncepcijas garšu, nevis notrulina to. Tātad atlase veikta meistarīgi. Las. piez.

[9] Aaron Hertzmann. Can Computers Create Art? // Arts 2018, 7 (2), 18. <https://www.mdpi.com/2076-0752/7/2/18>

[10] Anda Buševica. Bez sākuma un gala // IR, 2024. gada 17. janvāris. <https://ir.lv/2024/01/17/bez-sakuma-un-gala/> 

[11] Zanda Gūtmane. Kad iemantota augšas redze // punctummagazine. <https://www.punctummagazine.lv/2021/04/12/kad-iemantota-augsas-redze/>