Jūtīga pārdomu telpa

 

Nora Ikstena. Jōna. Dienas grāmata, 2023., 168 lpp.

 

Noras Ikstenas Jōna, vēl nelasīta, gan ar grāmatas noformējumu, gan nosaukumu uzjundī vairākas sazarotas reminiscences un pārdomu tēmas.

Pirmkārt, mītiskajā ūdens pirmpasaulē piedzīvojām „Ūdens mirdzēšanu”, kuras varone sieviete (sievietes) piedzīvo laiku un telpu no sīkām, precīzām ikdienišķām detaļām līdz filozofiskai, vizionārai esības apjausmai. Ar ūdeni nesaraujami saistīta Vecajā Derībā iekļautā pravieša Jonas grāmata, kas vēsta par Jonas bēgšanu no Dieva, nokļūšanu lielas zivs vēderā, Dieva sūtņa uzdevuma pildīšanu, vilšanos un izskaidrošanos ar Dievu. Uz grāmatas vāka mirdz tamborēts zils rotaļu valis, ko tur cilvēka roka un kam fonā ūdens klaids, kas saplūst ar debesīm. Atgādina arī Mobiju Diku, taču tas bija baltais valis.

Otrkārt, uzmanību piesaista garumzīme uz burta o. Man tā asociējas ar Gunara Janovska Sōlu – salu, uz kuras turpinās latviešu trimdinieka dzīve. Jādomā arī par joniem [jōniem], jonizāciju un jonosfēru, kas ieskauj zemeslodi. Latviešiem turklāt ir vārdi „jonis” [juonis], ar ko apzīmē gan laikposmu, gan sparu un enerģijas uzplūdus, „joņot” [juoņuot], „joņiem” [juoņiem] un izteiciens „ar joni” (ļoti strauji, pēkšņi). Autore uz ceturtā vāka norāda: „Mēs nereti sakām – dzīvot ar joni. Skaisti, plaši, ar prieku un vērienu.” Tātad jonis ir. Aizsteidzoties uz priekšu, piebildīšu, ka rakstniece minētos vārdus grāmatā tiešām izmanto: ar joni nāk miegs un savelkas negaiss, ikdienā cilvēks joņo pa dzīvi; vēl vairāk – it kā spēlējoties ar vārdiem, autore mums vēsta, ka „jōna uznāca joņiem” (11. lpp.) un jōnai pat ir savi joņi.

Loģiski nonākam līdz jautājumam, kas tad ir jōna. Nora Ikstena saka – „acumirklī vārdā nenosaucama sajūta” (4. vāks). Grāmatā jōna šo vārdu iegūst, taču ir ļoti mainīga: ir pasaulīgā jōna (43.), šolaiku jōna (43.), miega jōna (151.), tukšuma jōna (14.), vientulības jōna (34., 101.), drūmuma jōna (77.), grūtuma jōna (99.), piedzīvotā jōna (149.–150.), gaidu (71.) un trauksmes jōna (72.), izturības un pacietības jōna (16.), spēku izsīkuma jōna (145.), „gaiša, mīloša un pateicības pilna” jōna (24.). Grāmatas varoņiem jōna atnes neziņu, varbūt pat bailes, cerību uz kaut ko neticami skaistu vai neskaidrību par ko briesmīgu. Ļaudis dzīvo atšķirīgas jōnas pasaulēs, jo ikviens savai dzīvei izvēlas pamatnoskaņu, lai gan pa reizei katra no pieminētām vai nepieminētām jōnām var gūt pārsvaru. Jōna tātad apzīmē izjūtu, sajūtu, jūtoņu, noskaņu, varbūt intuīciju.

Par ko tad ir grāmata? Īsi sakot, Vecās Derības Jonas stāsts mūsdienu pasaulē: kurjers Jona tikai pandēmijas un kara laikā sāk domāt par tēva vēlējumu, uzdevumu, bagātīgā dienvidu pilsētas dzīve viņa acīs pēkšņi iegūst krasu kontrastu ar pagaidu ļaužu (bēgļu) dzīvi, viņš sāk novērtēt dabas un Dieva pasaules skaistumu, īpaši pēc tam, kad redzējis zilo vali, un, kad arī pagaidu ļaužu meitene ir projām, Jonu pārņem vilkme doties ceļā. Sižetiski spraigākie notikumi, ja par šo grāmatu tā vispār var teikt, risinās pēdējā trešdaļā, kad Jona ir ceļā. Atšķirībā no Bībeles stāsta rakstniece savu vēstījumu pauž arī caur dabas pārstāvja – zilā vaļa, vārdā Valis, – domām un pieredzējumiem.

Grāmatā sakususi sapņu pasaule un ikdiena, te milzums senu līdzību, mītu, atmiņā tiek atsauktas leģendas, piemēram, „par vīru, kurš četrdesmit dienas nodzīvojis bez maizes un ūdens” un atkalatrastā (pazudušā) dēla atgriešanos mājās (33.); grēku plūdiem (35.); daudzām valodām un (Bābeles) torni (84.-85.); ūdens liliju (88.); vaska spārniem, kas saulē var izkust (144.); putniem, kuri ne sēj, ne vāc (119.); u. tml. Bībeles, folkloras, literatūras, mūzikas alūzijas – ik lappusē, ārkārtīgā blīvumā, tiešā un atvasinātā citējumā: „sānu pret sānu, spuru pret spuru” (35.), „aci pret aci, knābi pret degunu” (120.), „aci pret aci, zobu pret zobu” (149.); „ir taču labi, brīdis ir skaists” (100.); „izgāja plāniņa vidū” (101.); „šī zeme ir mūsu, šie lauki ir mūsu” (142.); Kleptons, „Coldplay”. Jonas klienti ir Mateja kungs un Pāvils, pārējie tikai nojaušami. Zīmīgākos ikdienas atribūtus iepazīstam saistībā ar pārtiku un ēšanu: tie ir tirgus („Tirgus laukums ir ienesīgs” – saka Pāvils; 102.); ēdiena piegāde, jo Jona ir kurjers, kurš strādā arī tad, kad visu pilsētu pārņēmusi tukšuma jōna; kafejnīca; pavards ēdiena gatavošanai pagaidu ļaužu mājās. Abi galvenie varoņi – Jona un Valis – sapņo, viņu sapņiem grāmatā pievērsta liela uzmanība, piemēram, Valis sapņo, ka krauklis, saēdies sēnes, ieveļ Vali atpakaļ jūrā, savukārt Jonas sapnī vaļi un delfīni runā Jonam saprotamā valodā. Nereti sapņi ietiecas nākotnē – tajā, ko viņi gribētu piedzīvot īstenojamies.

Darbība norisinās okeānā un pilsētā okeāna krastā. Okeāna un krasta dzīvē telpa sadalīta zonās: ir laika, dzīvības, pusnakts, bēdu, krēslas, sapņa zona; telpa tā ir tikai nosacīti, varbūt drīzāk izjūta, noskaņa – jōna. Krasta zonas raksturīgas pazīmes ir vīģes, vīnogulāji, akāciju birzis, pīniju meži, kolibri, sikspārņi, lielas spāres, un tur mīt krasta draudze – cilvēki; okeānā mīt okeāna draudze – vaļi, airkājvēži, krāsainas zivtiņas, koraļļu rifi, jūras zirdziņi, astoņkāji, haizivis, rajas, ūdens lilijas. Pilsētnieki bauda olīveļļu, rozmarīnu, vīnu, sieru, sparģeļus, jēru, kurš kopš dzimšanas saēdies timiānu, savukārt pilsētas austrumu pusē mitinās pagaidu ļaudis, kuri aizbēguši no kara un kuriem kauns piedzīvot laimi svešumā. Stāstā rodamas saulstaru un dzīvības vai netīrības un nāves caurstrāvotas kinematogrāfiskas ainas: Jonas atmiņas par putniem mājas augšstāvā; sabozušies baloži pilsētas laukumā; Valis iepeld atkritumos, kas sagāzti, saplūduši okeānā; saulē pūst beigts valis u.c. Lasītājs ir ieaicināts stāstā, kurā stāstīšana ir viena no atslēgas darbībām: stāsti kļūst par laika liecībām, ar laiku pāraug pasakās; katram savi stāsti, un jautājums ir par to, vai kādi stāsti ir galvenie, pārākie. Laiks ir nozīmīga gan šo stāstu un atmiņu, gan sapņu kategorija. Kura draudze un kad piekāpsies, paskatīsies no otras puses, ļaus dzīvot Dieva dāvātajam skaistumam, kā abām draudzēm sadarboties, saskaņoties?

Grāmata – pēcvārdā uzzinām, ka tas ir romāns, – ir kā autores ideju, konceptu krātuve: tie virmo, riņķo, ik pa brīdim atgriežas vēstījuma virspusē, pat izlien no teksta kā tiešas norādes. Autore, vēloties izsacīt savas atziņas, domas, vērtējumu, pārrada seno un aizvien aktuālo mītisko pasauli. Atsevišķas lapidāras epifāniskas, meditatīvas, apcerīgas epizodes, kur notikumiem pastarpināta loma vai detaļām piešķirta ārkārtīga precizitāte kā zibspuldzes uzliesmojumā, iznirst no pieblīvētā teksta, kurš ar daudzajiem atkārtojumiem, uzskaitījumu, šķiet, ievedis rakstnieces radošajā laboratorijā, tādējādi vairāk nozīmīgs autorei nekā lasītājam. „Vārdi viņa [Jonas] galvā arvien nāca un gāja” (111.). Esam ielaisti jutīgā un smalkā telpā, kura vēl top. Ko katrs no tās iznesīsim?

 

Sanita Dāboliņa