Kurš nozadzis atslēdziņu?

Autoru grupa „Tekstūra”. Dzejas detektīvi. SIA „Dienas Grāmata” 2024. 214. lpp.

 

Nekad neesmu bijusi latviešu detektīvžanra liela lasītāja, vēl jo mazāk es to iztēlojos saistītu ar dzeju, līdz pabiju grāmatas „Dzejas detektīvi” atvēršanas svētkos, kas mani patiesi ieintriģēja izlasīt grāmatu. Lūk, manās rokās nu jau izlasīts autoru grupas „Tekstūra” (prozaiķes un 12 dzejnieku) radītais kopdarbs „Dzejas detektīvi”– kriminālspēle prozā un dzejā. Jāpiemin, jūtamu un simpātisku kompozicionālu ieguldījumu prozas, dzejas un ilustrāciju simbiozē devuši arī divi grāmatas mākslinieki Jānis Esītis un Toms Kalninskis.

Detektīvs ir ļoti īpašs žanrs, kas apvieno aizraujošu, visai intensīvu sižetu un realitāti. Detektīvstāsta darbība allaž notiek kādā reālā pilsētā, šajā gadījumā Jūrpilsētā, un tās varoņi ir parasti cilvēki. Savstarpēji jaucot žanrus, pār detektīvu parasti prevalē piedzīvojumu vai fantastikas žanrs. Tomēr tā sauktās detektīva un fantāzijas „simbiozes” gadījumā – pēdējais drīzāk ir papildinājums detektīvstāstam, piešķirot tam atmosfēru. Lasot Rolandas Bulas darba sasaisti ar 12 dzejnieku darbiem, nevaru apgalvot, ka detektīvstāsts nomāc jeb atstāj fonā dzeju vai gluži otrādi – izšķīst dzejas mistērijā. Teksts līdzinās viļņojošai jūrai, kur lielākie viļņi noslāpē vai aprij sevī mazākos. Taču Rolandas stāstījums nebūt nav tikai šis lielais vai mazais vilnis; brīžiem tas ļāvies spēcīgas dzejas jaudai, brīžiem gādīgi ņēmis savā paspārnē mazāku, sīkāku dzejoli, kopā veidojot vienotu, savstarpēji papildinošu vēstījumu.

Grāmata sākas ar Leona Jūlija Strupīša visai trāpīgu, es pat teiktu – vēstījumu ieviļņojošu – dzejoli „Izmisums”. Citēšu pāris trāpīgas rindas: „Un papīra gulbji turpina slīkt, / Viņu kliedzienus nesadzird.”(25. lpp.)

Pamatīgi, pieņemoties spēkā un apjomā, Jūlija un Rolandas iešūpoto vilni turpina velt Sandra Ratniece ar asprātīgo dzejciklu „Dzejoļa nāve”: „dzejnieki nemanīja / notikumus aiz pirmās lappuses durvīm / bija aizņemti ar tīksmi un jūsmu / baudīja dzejoļa (vairāk gan savu) dzīvi.” (27. lpp.)

Grāmatu slepkavības lietu visai pārliecinoši un skaudri atklāj Alise Mētra, kurai šī ir pirmā publikācija grāmatas formātā. Tāpat turpina arī Elīna Smoļaka caur dzeju izsāpot latviešu valodas likteni un problēmas dzejas ciklā „Valodnieku vēstule”. Visai lakoniski, bet skaidri par problēmu runā arī Elīna Līce. Mazliet mistikas garša uz lūpām un simboliskais melnais „Krauklis” Kristiānas Šukstas dzejā.

Kristaps Vecgrāvis, kurš smalko un bagātīgo dzejas dzirdi demonstrējis jau vairākkārt, arī šajā kopdarbā turpina velt visai jaudīgu un patstāvīgu vilni. Dzejas ciklā „Kāda dzejoļa stāsts” turpina iesākto problemātiku, visai brīvi spēlējas ar ritmu un atskaņām. „Lūkojiet pēc tā, ko nevar redzēt / Ne ar acīm un ne ar steigu, / Kad iepilināsiet manī dzīves sulu, / Es atklāšu, kā es beidzos.” (83. lpp.) Teju vai papildinot Kristapu un Rolandu ar dzejoli „Marts” sevi piesaka Evelīna Mūrniece, kura gan nav pievērsusies detektīvdzejai, bet risinājusi liriskā varoņa iekšējo cīkstēšanos pašam ar sevi: „vienalga / tu uzkāp kalnā vai ne / tu tik un tā esi niecība / pasaules priekšā.” (101. lpp.)

Īstu un pamatīgu detektīva spriedzi un intrigu rada Andris Zeibots ar dzejas ciklu „Nodedzinātā bibliotēka”: „es esmu paša sacerētā dīdžeja / Aretē / rēgu Haosā plandošā mēle // bet es vēlējos virsotne būt / tāda / kas debesīs slienas / vienmēr lai esmu pirmajā vietā / uz visaugstākā pakāpiena.” (138. lpp.)

Artūra Uškāna un tālāk pieminēto dzejnieku darbi neviļus liek man aizdomāties par neizprotamo iekšējo dzinuli pašizteikties, par radošumu, par katra cilvēka iekšējo, iespējams, sociālo procesu aizslāņoto balsi, kas liek urdīties, meklēt, līdz tu atgriezies, sāc tai sekot. Cik daudz un ko no savas dzīves esi gatavs ziedot, lai sekotu šai noslēpumainajai balsij. Un galu galā – tā nāk no Dieva vai Sātana? Turpinot risināt daudzu dzejnieku skartās tēmas no sava skatupunkta, ņipri sevi parāda arī Dainis Deigelis. Kur Dievs, elle, nāve, kur sapnis, kur realitāte, vai slimnieka murgojums, jāizšķir lasītājam vai izmeklētājam Bērziņam. Spēcīgi un daudzslāņaini noslēgumā izskan Džonatana Melgalvja ar dzejas cikls „Arhivāra piezīmes”: „ja ir kāds viņam līdzīgs tam arī šķirsies klints / tas arī nonāks arhīvos kā brīdinoša bākas gaisma / līdz dzīvos tikai sermuliņi zālē.” (186. lpp.)

Krājuma dzeja patiešām ir dažāda, gan atainoto sabiedrībā aktuālu tēmu, problēmu, gan stila un formas, arī pašu dzejnieku literārās pieredzes un vecumposma dēļ. Brīžiem, iespējams, ir sajūta, ka kaut kas ir par daudz, ka tematika jau pietiekami klāstīta, taču jūrā iederīgi it visi vilnīši, kas zina, ja kāds iztrūktu, vai viļņojums nebūtu citāds.  

Kā pauž autore Rolanda Bula pēcvārdā, detektīvā obligāti jābūt atklātam noziegumam. Šis nu reiz ir detektīvs (lai arī rakstniece Bula savā detektīvstāstā profesionāli un niansēti vadījusi galvenā personāža izmeklēšanas procesu), kurā noziegumu varēs izmeklēt gan šī paaudze, gan arī nākamā. Šādu varbūtību izsaka arī detektīvstāsta galvenais personāžs grāmatu drošības eksperts Bērziņš: „Es izvirzīju sazin cik versiju, bet nevienu nespēju atrisināt. Universālu risinājumu nav.” (192. lpp.)

Mūsdienās rakstītā teksta nozīme zināmā mērā ir samazinājusies. Sabiedrība arvien vairāk dod priekšroku skatīties un klausīties, nevis lasīt. Tas, protams, ir relatīvi, jo pats rakstītais vārds nekur nav pazudis un arī nepazudīs. Jo ļaudis ir vienīgās būtnes uz šīs planētas, kas spējīgas uz refleksiju par sevi. Lai gan daudzi cilvēki neapzinās, ka viņiem šī iespēja piemīt, to neizmanto, dzīvo tādu konvejerisku dzīvi. Tomēr negatīvā tendence pastāv. Pieaugošā interese par audio un video saturu ir saistīta ar interneta izplatību, taču tā “aizvietotāji” pastāvēja arī pirms interneta. Tāpēc ir paradoksāli, ka savulaik ne televīzija, ne audio un video ierakstītāji nevarēja nogalināt literatūru, un tikai tagadējā interneta laikmetā rakstītajam vārdam ir manāmi jāsarūmējas, lai atbrīvotu tam vietu. Katrs teksts ir sava veida simbolu, kodu kopums, kuru atšifrēšana ir ieslēpta mūsu izglītības atslēgā. Cilvēka neironu tīkls nespēj uztvert, atkodēt un saslēgties ar tādu tekstu, mākslu, mūziku, kura šifriem, kodiem neder cilvēka izglītības atslēdziņa.

Agrāk vai vēlāk šīs pārdomas noved pie jau senākām un ne tik senām diskusijām par literatūras nozīmi sabiedrības dzīvē (vai tā atslēdziņa maz nepieciešama?), ko bez šaubām, risinājusi arī Rolanda Bula savā detektīvstāstā ar grāmatu drošības eksperta Bērziņa palīdzību, kurš attēlots kā ierēdnis, kas brīnumainā kārtā iesāk rakstīt dzeju – teju birokrātijas aparātam pavīdējusi gaisma tuneļa galā. 

Cik patiesi esam paši pret sevi, cik sabiedrības slāņojumu caurēsti, kas ir tas nerimstošais dzinulis, katrā no mums, paģērošs rakstīt. Un vai gan nebūs tiesa, – ja dzeja mirst, tad nevis tāpēc, ka kāda iemesla dēļ būtu vainojams dzejnieks, vai, ka tam nepiemīt talants, bet gan tāpēc, ka zudis jūtošs un meklējošs lasītājs? Ja grāmatas, bibliotēkas iznīcina, tad pie vainas birokrātiskais aparāts, bibliotekārs vai sabiedrība? Tad kas patiesībā ir miris – dzejolis, grāmata, bibliotēka, kultūra vai lasītājs, kultūras lietotājs? 

Gadsimtiem šis jautājums ir bijis aktuāls. Risināts izmeklēts, apspriests. Vai tālab likties mieriņā un lai iet kā iet? Jā, vaicājumu vairāk nekā atbilžu arī man. Mēs taču visi esam savstarpējā simbiozē. Līdzvainīgi un tajā pašā laikā – nevainīgi. Kaut kur pakrūtē, brīžiem sprandā ietrīsuļo neizprotami klātesoša trīsvienības – upuris, varmāka, klusētājs/apsūdzētājs – sajūta.  Bet galvā riņķo mūžīgie jautājumi: kurš ir slepkava, kas ir nogalēts, kad tas noticis, kāpēc?          

 

Vija Laganovska