No vārnām par kraukļiem

Laura Vinogradova. Vārnas. Zvaigzne ABC, 2024., 159. lpp.

 

Lasot Lauras Vinogradovas Vārnas, aizdomājos par šī darba žanru, jo grāmatas titullapā tas nav atzīmēts. Izdevniecība darbu nosaukusi par garstāstu, bet literatura.lv to nodēvējusi par romānu. Patiesi, romāns būtu piemērots apzīmējums, jo darbs sastāv no divām daļām un aptver lielu laika nogriezni un veido pamatīgāku prozas struktūru nekā garstāstam raksturīgs.

Autore ir guvusi atzinību ar prozu bērniem un pieaugušajiem, kura tikusi nominēta Latvijas Literatūras gada balvai 2021. un 2022. gadā. Garstāsts Upe guvis Eiropas Savienības balvu literatūrā. Romāns Vārnas ir nominēts šī gada „Kilograms kultūras” balvai. Šādi strauji rakstnieces panākumi vieš lasītājā cerības ik reizi sastapties ar tekstu, kas noteikti jāizlasa.

Grāmatas Vārnas vēstījums izaug no bērnunama skumjām un riebuma. Tas ir stāsts par citādā nepieņemšanu daļā sabiedrības un diskriminējošās attieksmes pārdzīvošanu. Vārnas ir arī sentimentāls vēstījums par cilvēka īsto, patieso, laipno, ģimenisko un dabisko būtību, kura joprojām ir paslēpta un kuru jāmeklē sevī katram – gan dzīves pabērnam, gan tiem, kuri šos pabērnus uzlūko no augšas, pacieš to klātbūtni, bet neatzīst par vēlamiem labai sabiedrībai.

Grāmatas pirmo daļu sauc Sanna, caur kuras balsi lasītājs iepazīst bērnunama ikdienu.Te bērni dzīvo tādā kā caurvējā, no kura gribas ātrāk tikt projām, atrast savu vietu un mājas. Sannas tēls atklāj vientuļa pusaudža iekšējo pasauli ar raksturīgo pretošanos pieaugušajiem, mūžīgo izsalkumu pēc ēdiena, patiesām jūtām un mīlestības. Šie bērni labi saprot audzinātāju un skolotāju izvairīgo valodu, samāksloto līdzjūtību un arī patieso līdzjūtību un vēlmi saprast un palīdzēt. Patiesībā bērnunama bērni ir tādi paši kā tie, kuri auguši ģimenē. Katram savu reizi kaut kas sāp. Cilvēks negrib rādīt citiem savas sāpes, jo, ja tās paliek apslēptas citiem, tad ir vieglāk pārciest un iet tālāk. Toties, ja citi redz kāda sāpes, tās aizēno cilvēku pašu un viņam ir jāraud no tā, ka citi redz, ka tev sāp. Sanna dziļi pārdzīvo savu atstumtās likteni skolā un citur un reaģē agresīvi, savukārt Andrejs, kurš arī ir no bērnunama un turklāt vēl arī roms, tātad diskriminēts divkārt, ir allaž pozitīvi noskaņots un nievām nepievērš uzmanību, it kā viņam būtu apkārt apvilkts kaut kāds aizsardzības aplis. Tikai vēlāk atklājas, ka arī viņā ir rēta par to, ka ģimene viņu atdevusi prom. Šķiet, visvairāk diskriminētie ir arī stiprāki un iecietīgāki pret citiem atstumtajiem.

Šie bērni izdzīvo, atzīst bērnunamu par savām mājām, nocietinās pret gudrajiem pamācītājiem un padomdevējiem, ģērbjas humpalās, kuras izvēlēties viņiem priekšroka, pīpē un dzer, kad rodas tāda izdevība. Šie bērni izdzīvo mīlestības un cilvēciskā siltuma vakuumā, iemīlas un aiziet tālāk. Tekstā ik pa laikam tieši teikts, ka viņi ir izdzīvotāji, citādie, norūdītie. Ne velti Andreja uzvārds ir Krauklis, kuru iegūst arī Sanna un Lia. Sanna skaidro Liai: „Viņi sauc tevi par vārnu, jo baidās, ka tu esi krauklis. Kraukļi ir visgudrākie putni pasaulē, tos var iemācīt runāt.” (100. lpp.)

Un tad kā likteņa saukti, Sannas dzīvē ienāk cilvēki, kuri izmaina viņas dzīvi. Brīnumainā kārtā atrodas no bērnunama pēkšņi pazudušais Andrejs. Sanna iepazīstas ar Ritas tanti, kura ir pieskatītāja, mierinātāja, psihoterapeite, dzīves skolotāja un ātri kļūst par Sannas faktisko ģimeni, aizpildot viņas bioloģiskās un juridiskās ģimenes neesamību. Ar Ritas tantes muti tiek izteikts tas, ka visa veida krampjos sarautā pasaule, stereotipu, augstprātības, baiļu un apjukuma ciešais kamols var tikt atritināts aizbraucot sēnēs, tās nesalasot, izbiedējot ķirzaku, piekliedzot mežu ar savu balsi un saprotot, ka tu, cilvēk, vienkārši esi. Tu esi un tev ir visas tiesības būt. Lai nav kā Sannai naktī ciemos, kad nevar aizmigt, baidās pakustēties, jo viņa grib, lai draudzene „…neiedomājas, ka es jau tikai traucēklis, ka bez manis labāk.” (49. lpp.)

Grāmatas otro daļu sauc Lia, un šajā teksta sadaļā viņai pieder vēstītājas balss. Lia ir pieaugusi un guvusi dzīves rūgto pieredzi, jo viņas tēvs ir roms un viņa ir pieredzējusi mātes nāvi. Un tad ierodas Kraukļi, romi, visa viņu lielā ģimene. Ritas tante un Andrejs pieņem viņus un nu viņi ir stipri, jo kopā. Lasītājam varētu šķist, ka Ritas tantes doma un rīcība uzņemt teju visu taboru savās mājās ir utopiska, nereāla, pārāk optimistiska un galu galā lemta neveiksmei. Vienlaikus ir saprotama autores iecere paspilgtināt atšķirību starp neapgrūtināto dzīvesprieku, spontānumu, mirkļa burvību, cilvēka esības nepiespiesto vieglumu no vienas puses un aizspriedumiem, samierināšanos ar tiem, pārmērīgu praktiskumu, bailēm un apjukumu – no otras puses. Lai arī dažs lasītājs teiks, ka šī teksta izskaņa ir pārāk sentimentāla, tomēr to jāuzsver kā šī romāna vērtību. Līdzīgas izjūtas brīžiem uzmirdzējušas cittautu literatūrā, piemēram, Trumena Kapotes romānā Pļavas arfa, kurā galvenais tēls, Dollijas tante, savāc sev tuvos cilvēkus savā koka zaros uzbūvētajā būdā, lai tos pasargātu no visapkārt valdošā saltā aprēķina un egoisma.

Šķietami, risinājums ir izteikts un tas ir saprotams. Tomēr paliek jautājums, vai būs iespējams visus pieņemt Ritas tantes mājā vai Dollijas tantes būdā, vai lielā draudzīgā ģimene nesāks šķelties mazākās šūniņās, kuras atkal varētu nonākt pie dalījuma mūsējie un svešie. Ja tā notiktu, tad atkal rastos vārnas, tās izdzīvotu atstumtības grūtības un pazemojumus, norūdītos, pārvērstos par kraukļiem un kļūtu vēl stiprākas. Tās noteikti būtu citas vārnas.

 

Laimdota Ločmele