|
Aleksejs Ivļevs
No krievu valodas tulkojis Sergejs Moreino
Nekas, vienīgi
Lūk, beidzās vasara
šķiet arī
manī.
Daba uzmeta mitrās lūpiņas
vēl pirms sairis hlorofils uz
dienasgrāmatu lappusēm izjauktām un
Nenotikušo…
Trakais atvaļinājuma rublis samiedzas senča-totēma acīs,
runči
laizās no visas sirds, kā
pantokrīnu apdzērušies,
sieviete vienkāje krāso sev skropstas…
–
Dievs ar tevi, saku, Dievs lai ar tevi…
Stinguma-punkts te Neveiksmes Upītē,
ziemeļu vēdeklis-septembris…
* * *
Cik gan maz tavā
sarakstā
nozīmes manam vārdam, ziema!…
Slepenā
sezona, impersonāls gadalaiks.
Uz logu stikliem ainavas
–
aizjūras ziedoši dārzi,
bet elpas laukumiņš
–
virszeme dzimtā,
miegazāļu manna līdz kaklam.
Vien elpa spēj nosarmojušā
stiklā
mīt pēdas.
Tātad vārdam ar izelpu ir jālīdzinās,
bet pasaulei
–
visam
citam, pat ja arktisko platumu sals
līdz asinīm saplēstu plaušas,
mums mēģinot aprakstīt to
nenormēti.
Tā
tu mīlestībā
rauj vaļā
logu.
Atklāta nakts, tīrais rentgenuzņēmums,
viss caurskatāms, tomēr domāt
it kā
nav par ko…
Tad kādēļ
tā
centrēties
šajā
ārpasaulē
un kas tiek meklēts tās kauna oderē
un kolbiņā,
līdz pirkstu tirpšanai, kamēr
–
top dziesma.
Komandantstunda
0
Mūzika,
vai gan stāsies pret spoguli
neausmas stundā
šai no atspīdumiem patālajā,
atkailinot krūtis?
No bara noklīdušai
nav taisnā
gana,
un Pastarās Taures arvien jaušamāk rēc
un strupceļa blatnojs brangums
kā
armijas auri
–
ar lakstīgalu
salīdzini, kad deso virs galvas
augšstāva kaimiņš
ap nebeidzamo pusnakts stundu.
1
Darbīgs ir pavasars
–
dzīvnieku līķi plūdos
brīvības aizrijušies,
ūdens caurduru svētkos
ziemīgā
kapu vaskā.
Izturīgas ir mūsu straumes.
Mūzika, kam skani
šodien?
Pilnplūsmā
ģitāras dzīles maigās
tev uzvandīt, kruķi-stīvinātāj, ar
karoti ledaino tavu,
ar ziloņkaula cietajām
šķembām sev ceļu izklāt,
ar lidlauka betonu nu jau eņģeļu asinīs
Mikseris Ikss.
Es it kā
sekoju pēdās tev, Mūzika,
un vēroju mēģinājumos lidot:
virknē
–
„izdzīvot
cienīgoo”
ganāmpulki. Un liekas
–
vairs neilgi palicis gaidīt
–
drīz raus vaļā
tvīksmē
savas kulinārās himnas
–
raujas
diriģents…
Jo viss sen jau konstruēts (kad
–
pat atcerēties nevar)
mūsu vispareizākajās zinātnes laboratorijās
–
Normālā
Bada Zinātnē…
Virknējās balts kāpurs bezgalīgais.
Un laukumā
nezināmā,
ne pielikt, ne atņemt, cik sarkanā
gulsnējas sirdsvārdā
„VANESSA”
lai izskatās visus uzvarējuši.
2
Buļļu salā,
tai atkritumu saliņas svētlaimē
starp divu upju spīguļojošām grīvām
laiskām, ugunsbīstamām vietumis,
reiz mitu, Komandanta gādībā,
kā
atvilktne
savā
mīlestībā
iegrūstā,
es
ar mūziku savu komandoriski
draudzējos
–
donžuāniskie pauriņi apvārsnī
cēlās…
Atceros, tos ar lociņu padzenāju…
Tāpēc ka zināju, tie uzvarēs,
jo tu tā
gribēji.
Šautuves izvēlētie
…mērķus izvēlēdamies attālā koridorā –
kurš tīģeri, kurš kāpnes, kurš patafonu –
ar neskaidriem šermuļiem ziņoja par vēlmēm
sporta skolotājam.
Koridors pustumsā, tikai atkailināta aina
ložu necaurlaidīga. Drīz
šāvieni atskanēs, un ne rokām darinātajā
kronikā
mēs atstāsim mūsu uzskatu pēdas, lodes sapresētos.
Satricinātas, mūsu uzvaras ierakumos krīt,
un kam tie padomi, kam putekļi ceļmalas plāksnēs,
kam
Šivas ņirbeklis
un kam Partenona vējgāze,
kad mēs caur adatas aci tēmējam savā
nekustīgumā,
bet dzirnaviņas laiciņu maļ un, lidojot mūžīgi, stāv!
…Un – kā pirmo atmaksu par fizkulturāli kulturāliem
mēmumiem –
„skrienošais mežakuilis” burtnīcā pāvu uzzīmēs,
tad nopūšas nemanāmi.
Un izšļakstīts pa kreisi un pa labi caurdurts, kā sirds,
vienkāršs strautiņš neaizskaramais steidz lapotnē pazust
aizspogulijā,
mūsu sasistajā
no jauna atdzīvināmajā
jaunajā.
* * *
…Bet viedais zellis neba katra ceļu rādīs.
Apmetņa ēna vīd, zobena smaile.
Un ērgļa spalva it kā antena ir vietā,
kas vieno mūs ar izplatījumiem ārpus laikiem.
Es vēlētos viņam teikt: Nu piedod
man kaut ko, kā pats reiz piedevis esmu.
Un miris ne dēļ neizturamām slāpēm.
Un tomēr savus soļus izdzirdēju.
Jel piedod man, ka nākšu tikai otrais.
Ko daudz tie numuri! Te numuru nav.
Te visi ir līdzīgi. Tie neslāpst cita slāpju,
bet mūžam – vienkārši – ir laimīgi arvien.
– LŪK, KAULS NO MANA KAULA …
Un – ja izberzēt acis –
Viņa sirds
kā simtgrādīgais
vārds sāk pārbriedis sulot
velti – atkal pievils
Necaursitamība.
* * *
Kādu reizi
es atkal pietuvošos jūrai,
lai ielaistu plaukstas zem virsmas
tās milzu plakanajam klusumam.
Spoguli debess, piekūniņ, eju
pa vēlīnu rugāju agrīnām tekām,
kas atgriež mūs pie nomācošiem darbiem.
Nav vairs rudens – sarma. Sastingušā
tecē strautiņa auksts mirdzums
it kā rūgstoša rīta pusvēzienā…
Pat saule šajā gadalaikā velk –
uz salu, uz jaungada saltisonu
no cūkkājām… Ak, jūra! Eju,
tomēr atgriezīšos, lai tevī reiz atkūstu…
Vai mana vaina, ka ziema ir klāt?
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Jūra klusēja kā bibliotēka.
* * *
Šai pilsētā
ziema pavasars vasara
slēpjas notekcaurulēs,
vienīgi rudens
spējīgs uz atklātu pretestību.
Un to sadedzina kā raganu. |
