Par autoru: „Tipisks divdesmit pirmā gadsimta pilsonis, kurš vāc kopā izārdītās realitātes lauskas. Ticu, ka reiz atkal sēdīsimies pie pirmatnējās zupas katla un par šo pārpratumu tikai pasmiesimies.”

 

 

 

Toms Jaunzems

 

Mamutu mednieki

 

 

Otto stūma lielus iepirkuma ratiņus, kuros bija sakrauts viss iespējamais un neiespējamais: aromātisko sveču izlase, rozā dušas aizkars, sienas attēls ar uzrakstu LIVE.LAUGH.LOVE, kaut kādi smaržīgie kociņi, dvieļu komplekts rokām, dvieļu komplekts kājām,  četras 180 cm garas grīdlīstes, špakteles spainis un divas milzīgas kafijas krūzes ar pingvīniem. Tagad tika meklēta jauna stāvlampa, jo vecā, Annas ieskatā, vairs nebija stilīga, lai gan bija tikusi iegādāta tikai pirms dažiem mēnešiem. Nebūtu jau arī nemaz tik slikti, ja vismaz varētu izrādīt savu neapmierinātību, ka kārtējā nedēļas nogale jāpavada būvpreču veikala labirintos, taču tas nebija ieteicams, jo paša neapmierinātība šķistu kā mīļa žūžošana, salīdzinot ar to, ko pretī pēc tam liktu Anna. Tāpēc Otto, savilcis seju nopietnas ieinteresētības grimasē, ļoti rūpīgi uzklausīja Annas viedokli par abažūru materiāla kvalitāti, kāju eleganto (vai mazāk eleganto) ieliekumu, lampu vispārējo spēju (vai nespēju) iederēties dzīvokļa iekārtojuma kopējā ansamblī un citām svarīgām lietām. „Šī,” Anna dziļdomīgi noteica, „manuprāt labi ietu kopā ar dīvānu un klubkrēsliem, bet varētu diezgan nelāgi kontrastēt ar aizkariem. Mums vispār vajadzētu jaunus, tagad, cik skatos instā, plūmju krāsa ir tas ejošākais tonis.”

„Jā,” Otto, neapdomīgi novilka, nedaudz zaudējis koncentrēšanās spēju.

„Ko ‘jā’? Tu vispār klausies? Vienmēr man viss vienai jādomā. Man ir vīrietis pie sāniem?”

Ieslēdzās sarkanā trauksme, un Otto centās saglābt situāciju:

„Piedod, piedod! Es aizdomājos tieši par tiem pašiem aizkariem, jo man arī šķiet, ka vajadzētu kaut ko jaunu, kaut ko siltākos toņos ieturētu.”

Anna nedaudz nomierinājās un turpināja pētīt stāvlampas. Šajās dienās viņa bija īpaši aizkaitināta, jo Otto atkal bija niekojies „Optibet”, pazaudēdams lielu daļu no tās summas, kas bija paredzēta Annas venīriem. Šobrīd venīri bija kļuvuši par eksisteniciāli svarīgu jautājumu, jo, kā teica pati Anna, viņa nevēloties staigāt apkārt dzelteniem un apdrupušiem zobiem kā veca bomzene. Otto gan šķita, ka viņas zobi ir vislabākajā kārtībā, taču par to Anna tikai pavīpsnāja, apgalvodama, ka Otto laikam dzīvojot mucā.

Kad stāvlampa beidzot bija izvēlēta (skandināvu dizaina puļķis bez dekoriem), viņi devās uz dārzniecības nodaļu, jo Annai nesen bija parādījusies interese par stādīšanu, kas izpaudās tā, ka viņa puķupodos audzēja pākšaugus, kuri ietiepīgi atteicās uzdīgt, un, ja arī uzdīga, tad drīz vien novīta. Tas bija novedis pie pārmetumu vētras par to, ka viņiem nav normālas mājas ar dārzu, bet gan tikai dzīvoklis ar balkonu, kurā neiespīdot pietiekami daudz saules gaismas.

Anna gan vēl nebija atmetusi visas cerības un tagad vēlējās izmēģināt laimi ar ķiršu tomātiem. Hobiji viņai nāca un gāja, un konstanta palika tikai vēlme ceļot, cik bieži vien iespējams.

Kas tikai nebija izmēģināts: snovbords, veikbords, slēpošana, supošana, nūjošana, krosfits, tantra, joga, meditācija... visas modīgās muļķības.

Un Otto nepavisam nevēlējās atminēties to laiku, kad katru dienu bija spiests dzert briesmīgos zaļaugu un dārzeņu smūtijus, kas izskatījās pēc toksiskiem atkritumiem un tā arī garšoja; un tad tos nomainīja zied­­­­­­­ūdens gatavošanas mānija, kas beidzās ar to, ka viesistabā nācās nomainīt laminātu; un tad sekoja sveču liešana, kurai sekoja sveču liešana, izmantojot bišu vasku, kurai sekoja ziepju vārīšana, kas lika kaimiņiem izsaukt ugunsdzēsējus, jo tie domāja, ka notikusi pamatīga gāzes noplūde.

Kamēr Anna meklēja tomātu sēklas, Otto devās apskatīt grilus – lielus monstrus, kas atgādināja Viktorijas laika tvaika lokomotīves. Grili gan viņam patika! Grili bija laba lieta, vīrišķīga. Pa katru no tiem viņš nedaudz padauzīja ar kulaku, pacēla vāku, zinīgi papētīja to iekšpusi, dažreiz pat notupās un apskatīja tos no apakšpuses. Viņam pašam gan nebija īsti skaidrs, ko viņš meklē un grib izzināt, taču likās, ka uz griliem nevajadzētu skatīties vienkārši tā, kā skatās uz muzeja eksponātiem vai manekeniem.

„Tagad ejam pie spoguļiem,” pēkšņi viņam aiz muguras ierunājās Anna. „Mums vajag palielinošo spoguli. Savādāk es neredzu uzacis izraustīt.”

Iemetusi ratiņos pāris sēklu paku, viņa apņēmīgi devās palielinošā spoguļa meklējumos. Otto centās neatpalikt, taču rati bija kļuvuši krietni smagi, tāpēc uzsākot stumšanu, viņš negribot mazliet iestenējās. Likās, ka keramisko dārza rūķu armija, kas bija dislocējusies blakus mākslīgo istabas augu džungļiem, par viņu smejas, ka katra šī ņirdzīgā grimase, uztriepta ar lētu krāsu, ir veltīta tieši viņam. Ceļš pie spoguļiem veda cauri dzīvnieku nodaļai, kurā aiz stikliem bija iesprostoti visvisādi grauzēji un putniņi. Skaidra lieta, ka Annai bija šeit jāapstājas, lai sāktu ucināties un dauzīt ar garo, lakoto nagu pa būrīšu stikliem, lai tādā veidā pievērstu kustoņu uzmanību. Otto tas vareni satrauca, jo uz būrīšiem bija uzklēbēti lieli brīdinājumi, kas skaidri un gaiši vēstīja to, ka būrīšu stiklus nedrīkst aiztikt. Taču Annu tas nekādi neatturēja, lai arī reiz jau kāda no pārdevējām bija viņai par to aizrādījusi.

„Nu nedauzi, tur taču rakstīts, ka nedrīkst,” viņš pēc iespējas saudzīgāk aizrādīja.

„Vienalga, kas tur rakstīts,” Anna nevērīgi izmeta un turpināja bungāt pa būra stiklu. „Paskaties uz to kāmīti, tik smukiņš! Mums arī vajadzētu kāmīti. Vai varbūt trusi?”

„Bet mums, taču jau ir suns un kaķis. Kaķis apēdīs kāmīti... vai trusīti.”

„Ai, labi, labi,” Anna sadrūma un atmeta ucinošo toni, „tu jau nekad neko negribi.”

Šie vārdi padarīja Otto gluži vai traku. Viņš un neko negrib? Viņš, kurš pēc mēneša atkal kratīsies uz Ēģipti, lai rītu putekļus un skatītos uz izkāmējušiem arābiem, kuri jāj uz vēl izkāmējušākiem kamieļiem? Viņš, kurš izrāda tēlotu interesi par visām iespējamajām muļķībām un trivialitātēm, kuras patiesībā viņu neinteresē ne tik, cik melns aiz naga? Viņš, kurš bija nopircis viņai to lielo, siekalaino, gaisu maitājošo suni, kuru viņa bija apsolījusies vest regulārās pastaigās, taču tagad to gandrīz vienmēr darīja tikai viņš, jo Annai katru mīļu dienu sāpēja kāda ekstremitāte vai orgāns, vai čakra? Viņš, kurš bija apkrauts kredītiem kā tāds nastu nesējs mūlis? Viņš, kurš...
Otto, mēģinādams norīt dusmas un aizvainojumu, piegāja aplūkot lielo, runājošo papagaili, kas viņam jau sen patika.

Tas lēkāja pa krātiņa vidū iespraustu mietiņu, kratīdams galvu kā plānprātīgais. Būra fonā, lai radītu zināmu autentiskuma iespaidu, bija uzlīmēta fototapete, kurā bija redzami džungļi. Otto šī pikselētā bilde pēkšņi aizkustināja, lai arī senāk viņš tai nebija pievērsis lielu uzmanību. Gluži vai gribējās tajā ieiet un pazust, vairs nekad nelīst ārā. Vai tad džungļos varētu būt tik slikti? Varētu medīt, staigāt apkārt ar pliku pakaļu, iepazīt dažādus augus, jaukt brīnumuzlējumus, dzīvot lielā un nesaraujamā saskaņā ar māti dabu...

„Kastrāts!” papagailis pēkšņi ieķērcās.

„Ko? Ko tu teici?” Otto, pavisam izbrīnīts un apmulsis, jautāja būrim.

„Kastrāts!” papagailis spiedzīgi atkārtoja.

Otto aši paskatījās apkārt, vai kāds papagaiļa teikto nav dzirdējis. Netālu stāvošā Anna, kura joprojām dauzījās gar būrīšu stikliem, mēģinādama pievērst jau tā nomocīto grauzēju uzmanību, laikam neko nebija manījusi, un arī neviena cita tuvumā nebija. Pieskrējis pie Annas, viņš gandrīz vai ar varu vilka viņu prom no šīs, kā pašam tobrīd šķita, nolādētās vietas.

„Au, nespied roku! Galīgi sajucis esi? Es gribēju vēl uz pelēm paskatīties,” Anna aizkaitināti spiedza, taču šoreiz Otto bija nepielūdzams.

Beidzot viņi sasniedza spoguļu nodaļu. Anna uzreiz metās izjautāt kādu tuvumā stāvošu pārdevēju. Otto, vēl papagaiļa izlēciena satriekts, nevilšus ieskatījās kādā no spoguļiem. Un tad visu viņa būtni pāršalca ļoti skaidra un nepārprotama atklāsme, ka viņš izskatās pēc īstākā ķēma.

Pirmkārt, kāpēc viņš, pieaudzis vīrietis, kurš agrākos gadsimtos jau skaitītos vecs vīrs, ir apģērbies kā kaut kāds tīnis? Kāpēc viņam galvā ir „Buffalo Sabres” kepons kā tādam divpadsmitgadniekam? Un vai pieaugušam vīrietim nepienāktos valkāt kurpes, nevis Nike kedas? Un vai izejamajā dienā viņam nevajadzētu tērpties uzvalkā un hūtē, nevis kaut kādās stulbās džinsenēs un t-kreklā ar citplanētieša attēlu? Otrkārt, kāpēc viņš bija uzaudzējis tādu stulbu bārdu, kas, ja tā padomā, kontrastēja ar visu iepriekšminēto vizuālo infantilismu?

Un vēl, kāpēc viņa rokas klāja krāsainu tetovējumu musturi? Kas tās bija par muļķībām, kas tur bija sazīmētas? Kaut kādi koki, acis, putni, samuraji... Samuraji?  Ko tas viss nozīmēja? Otto, par to padomājot, pat nedaudz iesmējās. Īsts samurajs viņam bez runāšanas nocirstu rokas, kājas un pēc tam galvu. Samurajs, kurš iepērk špakteli un aromātiskās sveces. Tas nu gan būtu skats!
Otto salieca roku un sasprindzināja bicepsu. Muskuļi tā kā bija, bet kāda no tiem īsti jēga?
Pēc tam, nostājies boksa stājā, viņš uzmeta dažus āķus, taču tas pašsajūtām ne nieka nepalīdzēja.

„Kas tu galīgi sajucis esi?” pēkšņi aiz muguras, paprāvu spoguli padusē pasitusi, ierunājās Anna. „Šī nav tava sporta zāle!”

„Tūlīt pati atrausies āķi,” Otto pie sevis nočukstēja.

„Tu kaut ko teici?”

„Nē, neko neteicu. Varbūt virzīsimies uz kases pusi? Šodien jau pietiks.”

„Man vēl jāatrod drēbju pakaramie, tādi ar samta apdari. Es vakar instā redzēju, kā Zanei...”

 

*  *  *

Pagāja vēl divas garas stundas līdz viņi beidzot nostājās garajā rindā pie kases Nr.4, kura Annas ieskatā šķita visīsākā. Kāds priekšā stāvošs vīrietis uzsāka skandālu sakarā ar skrūvēm, kurām uz plaukta esot bijusi norādīta cita, zemāka cena. Tas rindas kustību krietni sabremzēja. Beigās izrādījās, ka vīrietim tomēr nebija taisnība, tāpēc viņš paziņoja, ka tādā gadījumā skrūves neņemšot; tas visu sabremzēja vēl vairāk, jo pārdevējai vajadzēja atgriezt viņam samaksāto naudu, kas bija iespējams tikai ar menedžera autorizāciju. Taču menedžeris bija aizņemts pie kases Nr.2, kur kāds klients mēģināja tikt vaļā no aizvakar iegādātā dārza rūķa, kuram bija nolauzta kreisās auss ļipiņa, ko klients, kā pats apgalvoja, iegādājoties nebija pamanījis.

Otto mēģināja veikt elpošanas vingrinājumu, kas palīdz nomierināties - četras sekundes ieelpot, četras sekundes elpu aizturēt, četras sekundes izelpot, četras sekundes atkal elpu aizturēt. Viņš gan juta, ka tas nepalīdz, un viņa vēderā sāka dejot durstīgs kamols, kurš pēc tam rāpās augšup līdz sasniedza viņa krūškurvi, kur izpletās liels un varens.

Kad beidzot pienāca viņu kārta norēķināties, Otto iepirkumus uz slīdošās lentas svieda gluži vai paniski. Pārdevējai, rezignētai pusmūža sievietei, kuras acu mirdzumu sen bija nokāvis nebeidzamais un nepārtrauktais skenera pīkstiens, radās problēmas ar špakteles spaini, jo tam bija bojāta svītrkoda uzlīme, tāpēc cenas kodu vajadzēja ievadīt manuāli, taču lielajā kodu grāmatā, kas atradās katrā kasē un bija paredzēta tieši šādiem gadījumiem, šī konkrētā špakteles spaiņa koda nebija, jo tas bija pavisam jauns produkts, tāpēc kodu grāmatā vēl nebija ierakstīts. Šī iemesla dēļ pārdevējai nācās pa skaļruni paziņot, lai kāds no zāles darbiniekiem atnes uz kasi Nr.4 „Buz” špakteles spaini ar nebojātu svītrkodu. Pēc dažām minūtēm tas tika izdarīts, bet tad sekoja nākamais pārpratums, jo Anna atskārta, ka ratos nejauši ielikusi attēlu ar uzrakstu LIVE.LAUGH.LOVE, lai gan patiesībā bija vēlējusies attēlu ar uzrakstu BE YOUR OWN KIND OF BEAUTIFUL, tāpēc Otto nācās iet to samainīt. Aiz viņiem jau bija sadzirdama klusa, neapmierināta bubināšana.

 

*  *  *

Apvāršņi bija aizvilkušies melniem mākoņiem, no gaisa krita sīks lietutiņš, kas gan drīz solījās pāraugt pamatīgā gāziena. Otto, kaut kādas dzejiskas dzirksts dzelts, nodomāja, ka debesis laikam raud, taču šāds skatupunkts viņam īsti negāja pie sirds, jo ilgtermiņā varēja novest tikai trakomājā vai nabagmājā. Viņš  ātri šo domu aizgaiņāja.

Un varbūt vainojama bija migla un visu lietu tēraudpelēkais ietvars, taču Otto pēkšņi radās problēmas atpazīt savu auto, lai arī viņš sevi uzskatīja par lielu spēkratu ekspertu un entuziastu. Tajā brīdī tie visi šķita gandrīz identiski, ja vien neskaita nelielas krāsu atšķirības. Otto par savu dzelzi bija izmetis 30 000 eiro, turklāt, lai varētu veikt šo aizņēmumu, bija nācies nodibināt pat fiktīvu SIA. Pēkšņi tas šķita kā muļķīgākais lēmums viņa muļķīgajā dzīvē.

Beigās auto, tumši zils BMW ar automātisko kārbu (jo Anna nespēja iemācīties manuālo), tomēr tika uziets. Tas atradās iespiests starp tumši pelēku Peugot un melnu Audi, tāpēc, vismaz tā sevi mierināja Otto, bija grūti pamanāms.

Otto atvēra bagāžnieku un sameta tajā iegādātos krāmus; grīdlīstes nācās novietot salonā, jo tās bija pārāk garas. Pie stāvlaukuma izbrauktuves, kā jau sestdienās ierasts, bija izveidojies pamatīgs sastrēgums. Otto atkal sāka veikt nomierinošos elpas vingrinājumus, taču atkal bez panākumiem, jo Anna uzsāka seno sūdzību par to, ka viņai, atšķirībā no Zanes, Ilzes, Mudītes un Sofijas, vēl neesot pašai sava braucamā.

Tiekot uz šosejas, Otto nedaudz nomierinājās, jo šoseja piedāvāja vismaz kaut kādu brīvības izjūtas erzacu. Viņš juta vajadzību uzdot gāzi, galvenokārt jau tamdēļ, ka Annu tas vienmēr kaitināja. Taču Anna, tajā brīdī piekalta savam viedtālrunim, pat nepamanīja, ka ātrums sasniedz jau 140 km/h. Paņemot rokās savu telefonu, viņa iegrima katatoniskam stuporam līdzīgā stāvoklī, tāpēc nebija pat vērts mēģināt piesaistīt viņas uzmanību ar sarunu. Tad Otto ienāca prātā cits triks. Samazinājis ātrumu līdz 80 km/h, viņš strauji nobremzēja. Anna, kura, lai arī Otto to vienmēr viņai lūdza, nebija kārtīgi piesprādzējusies, ar lielu būkšķi atsita pieri pret priekšējo paneli.

„Au, tu stulbs esi? Kas notiek?” viņa iebļāvās.

„Ak, piedod! Tu sasities? Stirna uz ceļa izskrēja. Labi, ka paspēju uzsist pa bremzi.”

„Kāda stirna, kur viņa ir?”

„Iemuka mežā jau. Tāpēc es tev teicu, ka vienmēr vajag kārtīgi piesprādzēties.”

„Labi, netēlo profesoru. Pats senāk pālī braukāji, tagad baigi godīgais atradies.”

„Tas bija sen,” Otto drūmi noteica.

Anna, izlikdamās apdullusi, berzēja pieri.  Otto atkal sāka attīstīt ātrumu, tam sasniedzot 120 km/h, Anna uzsāka izteikt savus aizrādījumus:

„Nebrauc tik ātri, traks esi? Es vēl gribu dzīvot!”

„Labi,” Otto, turpinādams spiest gāzes pedāli, mierīgi noteica. „Bet tu sākumā man paskaidrosi vienu lietu!”

„Kādu lietu, ko tu murgo?”

„Tu man esi teikusi, ka vīrietim esot jānes mājās mamuts. Saprotams, ka tu to kaut kur esi dzirdējusi, jo vispār tā saka bieži. Mani vecāki arī tā teica. Tā jau ir tāda klišeja principā, iezīsta ar mātes pienu. Bet ne par to stāsts. Vienkārši pasaki man - vai es nesu mājās mamutu?”

„Ja tu nenestu, es ar tevi nemaz nesatiktos,” Anna aizkaitināti atcirta. „Tagad nomet gāzi!”
„Neesmu mājās nesis. Ja atmiņa neviļ, es strādāju skābbarības tirdzniecības uzņēmumā, un mājās es nesu naudu, nevis mamutu.”

„Tas ir pārnestā nozīmē, pamuļķi.”

„Bet tad vajag runāt tiešu valodu, tad vajag teikt - vīrietim jānes mājās nauda. Jo, godīgi sakot, es labprātāk tiešām vilktu mājās mamutu. Labi, pat ne mamutu, derētu jebkurš cits liels dzīvnieks.”

„Beidz muldēt un nomet gāzi! Tu tāpat brauc medībās, kas tev vēl nepatīk?”

„Pēdējo reizi, kad biju ar čaļiem medībās, Oskars saķēra plaušu karsoni, es - divas ērces, Imants nejauši iešāva Igoram ciskā skroti un Edgars pazaudēja savu jauno telefonu. Nožēlojams pasākums. Turklāt tā kaulainā stirna, kuru nomedījām - tā bija inficēta ar tārpiem.”

„Nu tā ir jūsu pašu vaina. Vienkārši beidz muldēt, tev ir labs darbs, labi maksā, visam pietiek, ko tu te tagad fantazē, es nesaprotu.”

„Es fantazēju to, ka gribu medīt mamutu. Zini, cik darbietilpīgi bija nomedīt vienu vienīgu mamutu? Veselai ciltij tas varēja prasīt divas dienas, kamēr tādu monstru piebeidza. Sievietes, redzi, ir vācējas, jūs jau kopš laika sākuma esat staigājušas apkārt ar ķočiem uz rokas un kaut ko vākušas, tāpēc arī tu tādā būvgružu veikalā jūties savā elementā, bet es, savukārt, tur jūtos ārpus sava elementa.”

„Kur tu šitādas muļķības esi sagrābstījis? Tev senāk patika braukt iepirkties, nevarēja ārā dabūt no tiem veikaliem.”

„Tas bija senāk! Zini, es vairs negribu tirgot skābbarību, man šķiet, ka es nomiršu, ja turpināšu to darīt.”

Anna, sapratusi, ka kaut kas nav lāgā un lieta nopietna, nolēma, ka šo sarunu vairs nevajadzētu tālāk attīstīt, tāpēc mēģināja izmantot nedaudz samierinošāku toni, jo attiecīgās situācijās pieprata arī to. „Labi, mājās par to parunāsim,” viņa pielabinoši noteica. „Pasūtīsim Boltā picu un kebabu, paskatīsimies kādu seriālu. Ā, šovakar gadījumā nebija tavs hokejs?”

„Hokejs ir priekš idiotiem,” Otto atcirta, „es vairs hokeju neskatīšos. Nekādu sportu vairs neskatīšos. Un nekādas picas arī negribu, jo liekas, ka pārtieku tikai no surogātiem un pusfabrikātiem - kā tiešā, tā pārnestā nozīmē.”

„Beidz runāt niekus,” maigā tonī noteica Anna.

„Atceries to lielo, runājošo papagaili? Viņš mani nosauca par kastrātu. Vari ticēt, vari neticēt, bet tā bija.”

„Klau,” Anna, nu jau nedaudz panikodama, teica, „varbūt nobrauksim ceļmalā, nedaudz izvēdināsim galvu. Te, re, tāda klusa mežmala, varbūt varam iet kaut kur pamīlēties? Atceries kā senāk visādās publiskās vietās to piekopām.”

„Mīlēties negribas,” Otto, joprojām neatlaiz­dams gāzes pedāli, vēsi paziņoja. „Man tas veikals nosūca visu seksuālo enerģiju. Tāpēc jau tauta nevairojas, jo pavada lielāko daļu sava laika tādos aseksuālos angāros.”

„Es zinu, kas par vainu. Tev vajag satikt čaļus, iziet kaut kur.”

„Nevajag man nekādus čaļus, tie visi arī ir rūnīti. Viņi tajā vietā ir pielikuši desu vai sardeli un, priecīgi apkārt lēkādami, izliekas, ka tā ir īstā manta . Mirlas īstākie!”

„Fui, kā tu tā vari teikt par saviem draugiem? Es par savām draudzenēm nekad tā nerunātu.”

„Jā, jo tavas draudzenes ir nevis mirlas, bet mimras.”

„Nerunā tā!”

„Mimras, kurām dzīves mērķis ir iebāzt mutē klozetpoda zobus un bezsakarīgi blandīties pa pasauli.”

Anna saprata, ka būs jāiztur līdz mājām, pēc tam jāzvana Otto mātei un jāpasūdzas par viņa uzvedību. Tas nostrādāja vienmēr. Jā, tik lielas dīvainības viņš tiešām nekad nebija gvelzis.

„Iedomājies,” Otto atsāka, „cik ilgs laiks pagāja, lai tādu mamutu nodīrātu. Un no tām ādām viņi sev gatavoja kamzoļus, bet no ilkņiem - visvisādas rotas un ieročus.”

„Kāpēc,” Anna lūdzoši jautāja, „tu nevari beigt runāt par to mamutu? Kas notiek?”

„Bērnībā,” Otto, it kā viņu nedzirdējis, turpināja, „es reiz ausī iebāzu pūpolu, jo man gribējās zināt, kāda ir sajūta, kad tās spalviņas pieskaras auss iekšpusei. Labi, varētu jau teikt, ka pārāk gudri tas nebija, jo bija jābrauc uz slimnīcu, kur to pūpolu vilka laukā ar lielām knaiblēm, taču svarīgi tas, ka es vismaz gribēju zināt. Tagad es vairs negribu zināt neko, jo šķiet, ka es visu jau zinu, izņemot to, kā būtu medīt mamutu.”

Mežs kreisajā pusē kļuva retāks. Drīz vien to nomainīja liels rapšu lauks, kas gan vēl nebija ziedā. Otto samanīja, ka tā vidū kustas kaut kas milzīgs un savāds. Strauji samazinājis ātrumu, viņš uzmanīgi vēroja gigantisko kustoni.

„Paskaties,” viņš piebikstīja Annai, „kas tas tāds? Alnis?”

„Nē,” Anna izsaucās, „pārāk liels! Un pārāk spalvains!”

„Vai tiešām būs mamuts?” Otto neticīgi jautāja, vairāk jau debesīm, nekā Annai.

„Tiešām! Paskaties, kas par ilkņiem!”

„Nē, tā nevar būt! Es tieši tikko runāju par mamutu, un tagad mamuts parādās, kā no gaisa nokritis.”

„Materializācija!” Anna iesaucās.

„Kas?”

„Domu un vēlmju materializācija. „Noslēpumā” par to tēmu bija, Ekhartam Tollem arī ir grāmata. Ja kaut ko dikti grib, tad tas materializējas.”

„Domā?” Otto neticīgi jautāja.

„Pats tak redzi! Tu jau man toreiz neticēji, kad tev stāstīju.”

Tik grandiozu kustoni ne Otto, ne Anna nekad nebija redzējuši, lai arī Indonēzijā bija jājuši uz ziloņa un Indijā barojuši nīlzirgu ar beigtiem samiem.

Šķita, ka tas varētu sagraut visu, kas parādītos tā ceļā – izgāzt kokus ar visām saknēm, ar savu snuķi sadauzīt daudzstāvu namus lupatu lēveros, uzdurt uz saviem ilkņiem smagās mašīnas, ar varenajām kājām sabradāt putekļos asfaltu.

„Šī ir mana iespēja!” strauji sagriezdams stūri, iekliedzās Otto. Nobraucot no gludās šosejas, mašīna palēcās, Anna atsita galvu pret jumtu, kas lika viņai iekliegties. Rapšu laksti sitās pa auto priekšējo stiklu, bet Otto tikai spieda grīdā. Viņš tuvojās izsapņotajam mamutam, aprēķinājis, ka vislabāk būtu mēģināt to dabūt gar zemi, ietriecoties tā pakaļkājās. Anna kliedza un ālējās, taču Otto tam nepievērsa uzmanību. Viņš atcerējās pretīgos dārza rūķus, viņš atcerējās ļauno papagaili, viņš atcerējās smacīgo dzīvokli un vēl smacīgāko biroju, kurā bija nonīcis daudz par ilgu.

„Es nesīšu mājās mamutu! Īstu mamutu,” viņš kliedza un smējās, un beidzot jutās laimīgs.

Pēdējais, ko redzēja Anna, bija mamuta baltais ilknis, no kura, viņas ieskatā, vajadzētu sanākt labum labiem venīriem.

 

*  *  *

Detektīvs Kurmītis nodeva raportu uzstājīgai un ziņkārīgai žurnālistu brigādei:

„Situācija, jāatzīst, ir visai savāda, taču izskaidrojama. Ezers, kā redzams, atrodas visai tālu no ceļa, un, kā jau zināms, mēs no tā izvilkām arī beigtu mamutu ar pamatīgi sadragātām pakaļkājām. Izskatās, ka mamuts ir notriekts tīši, pēc tam stumts uz priekšu, taču, ņemot vērā tā izmēru, aizsedzis skatu uz priekšā atrodošos ezeru, kas tad arī rezultējies traģiskajā iznākumā.”
Pa ezera virsmu peldēja vientuļa grīdlīste. Kāds no policistiem to makšķerēja ar garu zaru, apcerēdams, ka arī pašam mājās vajadzētu šo un to pieremontēt. Ekskavators cēla ārā sadragāto mašīnu. Zālājā gulēja izmirkušais mamuta līķis, kas bija ticis izcelts brīdi iepriekš. Ap to spietoja fotožurnālisti, policisti un tuvējā ciema ļaudis, kuros šī ambrāža izraisīja priekpilnu satraukumu. Bet visu šo kņadu izgaismoja lieli, uz ugunsdzēsēju mašīnas jumta novietoti, prožektori, jo bija jau dziļa nakts.