Jaunā Gaita nr. 317. vasara 2024

Arno Jundze

 

Haralds ir traks

 

 

Tā pavisam noteikti nav kāda Haraldam pazīstama vieta! Tā nav pat Latvija! Tomēr sapnī, ko Haralds redz jau kuro nakti, vienmuļi, gluži kā graudi dzirnās, maļas viens un tas pats: strauts, apkārtne, klintis, spožā saule. Viena un tā pati vieta! Līdz sāpēm, līdz nogurumam un reizēm arī baiļu sviedriem. Līdz smeldzei sirdī un asarām. Viss atkarīgs no fonā skanošās mūzikas. Melodija ir vienkārša, bet viena no tām, kas uzšķērž vai atkailina dvēseli. Tomēr katru reizi tā skan citādi. Reizēm noslēpumaini, reizēm saldi, citreiz gandrīz kā vecajās filmās par Džeimsu Bondu… tikpat draudīgi. Tikai tā galīgi nav Džona Berija sacerētā aģenta 007 tēma vai tās atvasinājums. Melodiju, kas vairāk atgādina internetā dzirdamo mūsdienīgi apdarināto Romas impērijas laika mūziku, caurvij kāds austrumniecisks motīvs. Tomēr tā nešķiet svaigi aranžēta vai sintezēta ar mākslīgo intelektu, drīzāk no aizlaikiem nākusi.

Haralds iet pa aizaugušu akmeņainu klints taku. Tai blakus čalo strauts. Ceļu ik pa brīdim aizšķērso dažādas formas, izmēru un krāsu klints bluķi. Tumši sarkani, dzeltenbrūni, pelēcīgi. Vietām ar zāli un krūmiem apauguši. Citi gluži kaili. Starp tiem ganās kalnu kazas. Kāda melna, kāda balta, cita raiba. Netrūkst arī mazo kazlēnu. Barvedei ap kaklu aplikta saite ar zvaniņu. Kad kaza kustas, tas klusi, bet dzidri zvana. Apslāpēto melodiju, ja tā nav tikai šķitums Haralda sapnī, brīžiem kā apmetnis pārklāj cikāžu apdullinošais koris. Ejot viņš pamana, ka vienīgais, ko cikādes nespēj noslāpēt, ir zvaniņu dzidrā šķindēšana. Tas liecina tikai vienu. Kazu barvede, lai arī reizēm krūmos neredzama, ganās kaut kur tepat viņam blakus.

Apkārtne ir skaista, bet mežonīga. To būtu grūti nosaukt par pastorālu idilli. Pārāk skarbas ir asās bluķu šķautnes. Arī taciņa tāda, ka viens nepareizs solis un nobrāzums vai pat izmežģīta potīte būtu gluži vai taustāmas un garantētas sekas katram, kurš spertu kļūmīgu soli. Arī daiļo ganīti nekur tuvumā nemana. Tas gan nenozīmē ka viņas nav vispār. Haralds labprāt gribētu ticēt, ka ganīte kaut kur ir, turklāt viņa ir skaista.

Valda diezgan pamatīga tveice, tomēr sapnī jau īsti neko saprast nevar. Varbūt vainojama pasmagā sega vai rīta saule, kas vasarā caur logiem piesilda istabu. Tad, strauji laižoties lejup aizvien dziļāk aizā, klintsbluķi sāk mīties ar mūžseniem apaugušiem kokiem, kuru bagātīgās lapotnes met ēnu. Vīteņi, krūmi, neparasti ziedi. Botāniķis no Haralda ir apmēram tāds pats kā no cūkas aviators. Tomēr viņam šķiet, ka ik pa brīdim te aug kaut kas līdzīgs mūsu dzīvības kokiem. Varbūt tās ir cipreses? Haralds, kurš nemācētu atšķirt tepat Latvijā augošu osi no baltalkšņa, sapnī pēkšņi jūtas ļoti noraizējies par savu neprasmi. Bet varbūt platānas? Vai liānas?

Sapnī viņš iet, klumburē, rāpjas, šļūc pa akmeņaino aizaugušo taku, nesaprotot – kurp un kāpēc. Kādubrīd taka kļūst rāmāka. Koku paēnā tā iztaisnojas un ir samērā līdzena. Vienā pusē aiz sarūsējuša mūžsena dzeloņstiepļu žoga zaļo vīnogas. Žēl, ka nav gatavas! Varētu noraut kādu ķekaru. Tad taka vēlreiz strauji metas lejup, sašaurinās un kļūst īsti mežonīga. Pāris vietās Haralds paslīd un dabū šļūkt pa to lejup uz dibena. Labi, ka vismaz nenotenterē kūleņu kūleņiem. Sapnī, par laimi, tas pārāk nesāp, turklāt viņš, kurš neko nezina par sava ceļa mērķi, tomēr zina, ka ir jāiet. Pēc klusuma brīža, ko netraucē pat cikāžu varenā simfonija, cauri ūdenskritumu radītajam troksnim, šķiet, atkal ieskanas tā pati melodija. Šoreiz skumīga un vēl klusāka. Haralds sasprindzina dzirdi, tomēr nav pārliecināts, iespējams tas viņam tikai tā liekas – varbūt melodija skan tikai iedomās.

Kārtējo reizi apdauzījies pret kādu klintsbluķi, braucīdams sāpošo ceļgalu, viņš beidzot nonāk pašā aizas dziļumā. Kas tas? Uz takas redzamas svaigs velosipēda riepu atstāts nospiedums. Pilnīgi nevietā! Haralds nav eksperts, bet, to aplūkojot, viņam šķiet, ka to protektors labajā pusē ir krietni padilis.

Kāda velna pēc Haralds ir te attriecies? Kas vispār šī ir par vietu? Takas kreisajā pusē vīd stāva klints siena. Tā šķiet iespaidīgi augsta un gar to joprojām plūst strauts. Labajā pusē klints ir atkāpusies. Tur arī Haralds ierauga zaļu vīteņu sienu, kas blīvi noklājusi kaut ko. Visticamāk milzu akmens bluķus. Augu ņudzeklis skatienam apslēpj visu, kas atrodas zem tiem. Liekas pat neticami, ka vīteņi var būt tik cieši saauguši. Varbūt tās ir efejas?

Te pēkšņi… Skat! Kas tas? Vai tiešām zaļajā ņudzeklī vīd kāds vientuļš logs? Haralds pieliek plaukstu pie pieres, samiedz acis, lai netraucētu nez no kurienes uzspīdējusī spožā saule. Jā, tas nepārprotami ir logs. Sapnī Haralds apjauš – iespējams tieši tur slēpjas viņa kāpiena mērķis, tā ir vieta, uz kurieni viņš tūlīt dosies…

Tajā brīdī Haralds atkal atmostas. Pamostas savā gultā, savās lauku mājās. Pa lielās istabas logiem iekšā gāžas agrā rīta jūnija sākuma saules klusinātais mirdzums. Sapnī dzirdētais cikāžu troksnis maigi pāraug pagalmā rūcošā traktora dzinēja blurkšķēšanā un motorzāģa uzbāzīgi īdīgajā, stiepti garajā un spalgajā – ēēēēē. Laikam taču beidzot tie sasodītie montieri atbraukuši! Solīja jau vakar, bet vēlā pēcpusdienā zvanīja un taisnojās, ka esot iesprūduši objektā pie liellopu fermas. Tas, ka Haralds bija īpaši par godu montieriem atbraucis no Rīgas vēl aizvakar no rīta, viņus, protams, neuztrauca. Tomēr, lai kā tas arī būtu, vecais un grīļīgais elektrības stabs vairāk gaidīt nevarēja. Bija brīnums, ka to nenogāza pavasara vētras, tomēr bija skaidrs – skarbos rudens vējus tas neizturēs. 

Haralds dodas uz virtuvi, pieiet pie kafijas automāta, nospiež pogu un atskārst, ka tas nedarbojas. Sasodīts! Kafijas nebūs. Bet, protams, ka tā! Montieri taču ir atslēguši māju no elektrības. Viņš atver ledusskapi. Arī tajā valda krēslaina pustumsa.

– Bēniņos ir tumšs kā peklē, – Haralds klusi iedungojas, pasmaida un paņem skārdeni ar kolu, atskārtis, ka bez elektrības apstājies viss. Mobilais telefons pēc vakardienas jo­projām ir palicis neuzlādēts. Internets nedarbojas, jo nestrādā rūteris. Līdz ar to izpaliks pat ierastā ikrīta pusstunda, pāršķirstot interneta portālu jaunumus un izskatot elektronisko pastkastīti. Vairums Haralda draugu, mākslinieki, ir naktsputni: dīvaiņi, pustraki un radošu ideju apsēsti. Laiks vai pieklājība šādiem radījumiem neeksistē. Viņi var piezvanīt pēc pusnakts, lai nolasītu savu jauno dzejoli, padalītos ar sižetu idejai par spēlfilmu vai uzgleznojamu ģeniālu gleznu, bet reizēm vienkārši tāpat – lai ap diviem naktī pavaicātu, kā klājas. Tāpat vien! Arī vēstījumi e-pastā mēdz ienākt līdz apmēram četriem no rīta. Tāpēc Haralds, gulēt ejot, allaž izslēdz visas viedierīces, lai to daudzveidīgie saziņas kanālu signāli netraucētu naktsmieru. Draugi reizēm mēdz būt apgrūtinoši, tomēr Haralds uz viņiem nedusmojas. Viņš pats labi zina, ko nozīmē būt pārņemtam ar dzimstošo mākslu. Viņa paziņu lokā lielākoties visi ir tādi. Arī Haralds ir traks. Un viņš vienmēr tāds ir bijis. Jau bērnībā, jau skolas gados. Mākslinieks!

Ārā kaut kas nobūkšķ, zāģa skaņa apklust. Haralds ar kolas kārbu rokā iziet pagalmā pie meistariem. Vīri stāv pie no zemes izceltā zemes staba. Tam blakus guļ veca pusnokaltusi kļava un bērzs ar iztrunējušu vidu.

– Sveiki saimniek! Kā vienojāmies, šos divus vecos kraķus arī nācās nozāģēt. Re, kādi izpuvuši! Nav jēgas likt jaunu līniju, koki agri vai vēlu kristu un pārrautu vadus. Es ceru, tie jums nav kāda īpaša piemiņa vai relikvija no senlaikiem, – saka vīrs, kurš nepārprotami ir darbu vadītājs.

– Tai kļavā imperators Pēteris Pirmais reiz pakāra žāvēties savas slapjās bikses. Bija samērcējis, ar vietējo ganu meitu meņģējoties, – Haralds iemalko kolu no skārdenes un atbild tādā nopietnībā, ka montieri apjukuši saskatās.

– Kā nu ne? Nemaz nebrīnieties! Šeit reiz gāja senais pasta ceļš. Pēteris Pirmais te bieži brauca garām karietē… Lai varētu Rīgā pie aptieķnieka Kunces kunga papildināt melnā balzāma krājumus. Bet ganu meita sēdēja ceļmalā un, imperatoru gaidīdama, sildīja plikās kājas govs pļekā. 

– Nu gan saimnieks lej, – vīri iesmejas.

– Nevis leju, bet radu leģendas tūristu pievilināšanai. Vai varēsiet nogāztos kokus arī sazāģēt malkā skaldāmos bluķos? Par taisnīgu atlīdzību, protams.

Vīri saskatās.

– Kālab ne? – nosaka darbu vadītājs pēc klusuma brīža. – Cik tur tā darba? Uzliksim jauno stabu, nostiepsim vadus un pievienosim elektrību, tad arī visu sakopsim. Tikai jāskalda un šķūnī jādabū pašam.

Radošajā vidē Haraldu uzskata par turīgu. Dažādu mākslas fondu ieredzēts, ar stipendijām dāsni apveltīts, profesors privātā augstskolā, teātra izrāžu režisors, performanču un dažādu publisku šovu lielmeistars un publikas provocētājs, Haralds ir pazīstams ar savu ekscentrisko publisko tēlu un izturēšanos. Kamēr citi mākslinieki bariņos minas pa Rīgu uz sagrabējušiem velosipēdiem, jo tas skaitās hipsterīgi stilīgi, Haralds visur spītīgi brauc ar savu melno, matēto geländewagen. G – sērijas Mercedes ar Brabus tjūningu. Tā stikli ir aptumšoti, vāģis izskatās kā no spiegu filmu ekrāniem izripojis. Dažs eksperts ar skaudību zina stāstīt, ka elegantā kubika melnais riteņu disks maksājot vairāk par viena otra mākslinieka auto. Turklāt, Haralds jau kādu laiku ir brīvs vīrietis. Tas, protams, raisa daiļā dzimuma pārstāvju interesi, tomēr Haralds šai ziņā ir atturīgs un vēlreiz precēties netaisās.

– Ko es te neesmu redzējis? – viņš izvairīgi parausta plecus, ja kāds to vaicā. – Drēbes man mazgā veļas mašīna. Traukus – trauku mašīna. Reizi pāris nedēļās es samaksāju apteksnei par dzīvokļa kopšanu. Kāda vella pēc man vajadzīga sieva? Lai klausītos, kā viņa pārstrādājusies? Esmu to visu jau divreiz pieredzējis, manam mūžam pietiks.

Haralda pirmā laulība studiju laikos bija īslaicīgs pārpratums. Otrs pārpratums turpinājās ilgāk – gandrīz desmit gadus, un to pat nevarēja īsti uzskatīt par pārpratumu. Vienkārši izrādījās, ka nosēdēt divos krēslos ilgstoši nav iespējams. Izvēle – būt māksliniekam, bija nesavienojama ar izvēli – būt labam ģimenes galvam. Lai cik godprātīgi Haralds vienubrīd censtos to apvienot, tomēr dzīve mākslā, kas ietvēra sevī gan radīšanas procesu, gan darbošanos mēnešiem ilgās starptautiskās rezidencēs, ar dzīvi laulībā ilgstoši nebija savienojama. Vienreiz, otreiz, trešoreiz… Kādā brīdī tā vienkārši izbeidzās.   

Toreiz, pirms sešiem gadiem, kad Haralds nopērk Kukurvecvilkulaužņas, tas pārsteidz visus. Haralda vecāki ir sašutuši.

Tēvs, vienkāršs cilvēks būdams, pasaka skaidri un gaiši. – Kam tev tā sūda lauku būda nekurienes vidū? Vai tu taisies sienu vākt un kartupeļus audzēt? Kurš tev malku skaldīs? Tu taču esi mākslinieks! Ja gribēji atpūsties, būtu sev nopircis kaut ko kādā zvejnieku ciemā jūras krastā, bet te (tēvs šai brīdī nicīgi nospļaujas pāri balkona malai) – zemē nomesta nauda. Kas tev viņu sargās? Kurš kurinās? Uz mani neceri, ciest nevaru dzīvi laukos!

Haralda mamma neteica neko. Tikai izteik­smīgi raustīja plecus. Vecāki bija apraduši ar dēla dīvainībām un, šķiet, klusībā pateicās liktenim, ka viņš vismaz ir kļuvis par slavenu mākslinieku, ar kuru reizēm, kad Haraldu rādīja televīzijā, varēja arī palepoties. Tomēr kopumā Haralds viņiem šķita kā nepieaudzis puika. Par mājas pirkšanu apvainojās arī Haralda vēl tobrīd sieva Inese. Viņa dusmojās gan par to, ka Haralds nav apspriedies, gan par to, ka ņēmis kredītu bankā un nostādījis Inesi fakta – nopirktās mājas priekšā. Grūti saprast, kas tieši Inesei kremta vairāk, un iespējams tas arī bija liktenīgais piliens, kas nosvēra svaru kausus par labu tam, lai viņa ierosinātu šķirt laulību. Kāpēc Haralds tā izrīkojās, viņš diezin vai spētu izskaidrot pats. Pirkums bija spontāns. Haralds toreiz braukāja meklējot vietas filmēšanas vajadzībām. Tas bija kaut kāds ārzemju kopprojekts, kas beigās tā arī palika neīstenots, bet maksāja viņi labi. Lai gan Kukurvecvilkulaužņās nekas no redzētā filmēšanas vajadzībām neatbilda, fascinējošā ainava ar ozoliem, veco dīķi, vītoliem, pāraugušo zāli un mežonīgiem apsūnojušiem ceriņu krūmiem iedzēla Haraldam sirdī kā ar īlenu. Deivida Linča filmā Malholandas ceļš tās varonim režisoram, kuru vajā kāds noslēpumains albīns redneks, lai atrisinātu savas radošās problēmas, bija jāpasaka liktenīgā frāze – This is the girl! Haralds, Kukurvecvilkulaužņas ieraudzījis, pateica – šī ir tā vieta. Noformēja kredītu un nopirka māju kopā ar septiņiem hektāriem zemes un diviem hektāriem meža. Par to, ka Kukurvecvilkulaužņu ēkas nebija necik labā stāvoklī, Haralds daudz nebēdāja.

– Vai tad Feldbergam Pedvālē ir daudz labāk? – Haralds tikai nosmējās, kad par to kārtējo reizi ierunājās kāds no viņa mākslinieciskajiem draugiem. – Neiespringsim! Tie ir tikai sīkumi.

Kļuvis par saimnieku, Haralds tiešām neiespringst. Viņš sāk rīkot Kukurvecvilkulaužņās plenērus, radošās nometnes, vēlāk arī retrītus. Mājas ir lielas, vietas daudz: astoņas istabas, klēts un rija – var izvērsties. Mākslinieciskā publika dedzīgi atsaucas un labprāt piedalās. Tak jau atkal kaut kas jauns. Kāds par dalību pat maksā. Haralds prot rakstīt projektus, bet daži uzņēmēji piesakās par sponsoriem. Kopīgi talkojot, Kukurvecvilkulaužņas pamazām atbrīvojas no mūžsenā kolhozu laika kultūrslāņa. Izdodas puslīdz sakārtot ēkas, nojaukt kūti un sazāģēt to malkā. Pļavās zāli pļauj vietējais liellopu audzētājs. Trešā gada vasarā, kas ir ļoti sausa, tiek paplašināts un no atkritumiem iztīrīts dīķis, tagad tajā var droši peldēties. Tā krastā tiek uzslieta jauna pirts. Vasarās te dzīve sit diezgan augstu vilni. Protams, ka uz visa šī mākslinieciskā burziņa fona saimniekam pagadās pa romāniņam. Gribētāju apmīļot veiksmīgo, seksīgo un nedaudz vientuļo mākslinieku, netrūkst. Te rindiņā piesakās gan studentes, kam vajadzīga labāka atzīme semestrī, gan pāris aktrises no projektu teātriem, kāda dzejniece un modes māksliniece. Tomēr šie sakari no Haralda puses nav nekas vairāk par spriedzes noņemšanu. Seksam nav ne vainas, bet viņš pats ir tik neģimenisks – reiz uz Kukurvecvilkulaužņu pirts lāvas secina trīs dāmas, kurām bijusi pieredze Haralda guļamistabā kādas radošās nometnes laikā.

Tā jau arī ir. Kad pārņem kāda ideja, vai viņš darbojas ar saviem nebeidzamajiem mākslas projektiem, Haraldu neinteresē gandrīz nekas. Protams, kafijai, cigaretēm un kādiem produktiem ledusskapī ir jābūt. Tāpat arī vēlams konjaks, vai vismaz amerikāņu burbons zāļu skapītī. Tomēr kopumā šādos brīžos Haralds ir savā pasaulē. Ko viņš tur dara, īsti saprotams nav nevienam. Viņa bijusī sieva Inese par šādām reizēm mēdza pazoboties, ka virtuvē uz krēsla sēžot Haralda ķermenis, zombijs, kam viss vienalga, bet viņš pats ganās sev vien zināmos astrālos laukos. Tagad, kad laulība šķirta, Haraldam vairs nav jāpūlas, lai, atgriežoties parastajā dzīvē, kompensētu absolūto intereses trūkumu par apkārtējiem radošajos brīžos. Vienam ir vienkāršāk. Savukārt apkārtējie kādā brīdī beidzot samierinās ar to, ka Haralds ir tāds, kāds ir. Viņš nav ne ļauns, ne savtīgs, ne egoistisks. Vienkārši, kad ideja atnāk, Haraldam ir jārada.  

Laikam ritot, sabiedriskā kņada Kukurvecvilkulaužņās palēnām pierimst. Haraldam aizvien vairāk patīk te dzīvot vienam. Viņš atbrauc, darbojas te savā nodabā, Rīgā parādoties vien tik, cik tas nepieciešams, lai nokārtotu darīšanas un neizkristu no aprites. Pasākumi ar publikas piedalīšanos Kukurvecvilkulaužņās notiek vien tad, kad tie iekļaujas Haralda radošajās iecerēs. Nav tā, ka viņš no pilsētas norobežotos pavisam. Brīžiem, kad teātri piedāvā iestudēt kādu izrādi, Haralds Kukurvecvilkulaužņās var neparādīties mēnesi vai pat divus. Mēģinājumu process ir mēģinājumu process. Šajā laikā teātris kļūst par Haralda pasaules centru. Tomēr šādi periodi negadās bieži, jo viņš kā režisors ir diezgan izvēlīgs un negrib pakļauties mūsdienu repertuāru ražošanas ritmam, tāpēc iestudē ne vairāk kā vienu izrādi sezonā. Kad pirmizrāde pārdzīvota, Haralds atgriežas Kukurvecvilkulaužņās, izslēdz viedtālruni, iekurina kamīnkrāsni, malko konjaku un stundām ilgi, raugās uguns liesmu dejās, it kā tajās slēptos kāda sakrāla jēga. Tāpat notiek pēc izstāžu atklāšanas.

Todien, kad montieri savu darbu ir paveikuši, Haralds nesteidzas atpakaļ uz pilsētu. Gluži tāpat kā sapnis par aizu un slēpto logu zaļo vīteņaugu biezoknī tovasar viņu vajā kāda ideja. Haralds, protams, zina par bulgāru mākslinieka Christo un viņa sievas Jeanne Claude slavenajiem „Vārtiem” Ņujorkas centrālparkā. Pašam viņam neizdodas tos apskatīt dzīvē, jo toreiz 2005. gada februārī, kad šī bezprecedenta akcija notiek, Haralds iestudē komēdiju Liepājas teātrī. Viņš zina arī par to, ka Christo šīs idejas realizācijai veltīja sešpadsmit gadi, ka šis projekts izmaksāja divdesmit vienu miljonu dolāru. Zina arī par publikas ņemšanos gan par zemē nomesto naudu, gan velobraucēju sašutumu, kam plandošais audekls traucē mīties pa ierastajiem parka celiņiem. Galu galā arī par to, vai no audekla un metāla veidoti vējā plandoši „vārti” vispār ir māksla. Tagad, atskatoties uz gandrīz divdesmit gadus seno pagātni, tādas diskusijas liekas sīkas un banālas. Kas gan ir divdesmit viens miljons uz Ukrainas kara fona? Viens Leopard 2 tanks, kas frontē sadeg desmit minūtēs, ir par astoņiem miljoniem dārgāks. Haralds negrib atkārtot vai kopēt Christo ideju. Viņš no tās iedvesmojies, vēlas radīt savu konceptu par durvīm. Par durvīm, kas atrodas visneiedomājamākajās vietās, par durvīm kā portāliem, pa kuriem ieejot vai izejot, mainās indivīda dzīve. Haralda doma pagaidām vēl virmo gaisā. Tā ir pārāk zaļa un negatava, lai kādam to rādītu vai apspriestu. Lai īstenotu laikmetīgās mākslas projektus, idejai un koncepcijai ir jābūt stiprai un pārliecinošai. Mākslu salikt visu pa punktiem Haralds ir apguvis, studējot Londonā, tomēr viena lieta ir teorija, otra – praktiskā prasme tikt līdz tai robežai, kad pirmatnējā, haotiskā ideja pārtop tvirtā un kārdinošā koncepcijas miesā, par kuru ir gatavi maksāt gan fondu eksperti, gan privāti mākslas sponsori.     

Šādās radīšanas reizēs Haralds pārvēršas par sūkli, kas pārstrādā smadzenēs kaudzēm informācijas, īsti pat nezinot, vai tā būs noderīga, vai vēlāk tiks nežēlīgi pamesta klaviatūras taustiņa Delete varā. Viņš vāc visu, ko var dabūt, kopē kopējā datora failā, metot tur idejas kā tādā lielā maisā. Tas nebūt nav tik vienkārši, kā izskatās no malas. Informācijas blāķis ir milzīgs. Droši vien arī kādam tas ir noderīgs. Tomēr tas, kas vajadzīgs Haraldam, lai radītu jaunu ideju, ir atrodams tikpat reti kā zelta graudiņi milzīgā oļu, grants un akmeņu kaudzē. Viņš meklē internetā, rokas Nacionālās bibliotēkas elektroniskajos katalogos, lasa tiešsaistē neskaitāmus grāmatu, žurnālu un avīžu rakstus vai to fragmentus.

Vispirms Haralds noskaidro, kā cēlies vārds durvis. Tas nenāktos vienkārši, bet, par laimi, kāds feisbuka draugs no rakstnieku aprindām atsūta viņam ieskenētu Konstantīna Karuļa „Latviešu etimoloģijas vārdnīcas” lappusi. Haralds nav filologs, no valodniecības viņš saprot maz, tomēr no ieskenētās vārdnīcas lappuses Haralds uzzina par seno divskaitļa formu un to, ka šis vārds līdzīgi skan neskaitāmās valodās un ka tas cēlies no indoeiropiešu pirmvalodas. Tad viņš apstājas pie sena latviešu ticējuma – ja istabas durvis pašas atveroties, tad pa tām nāve nākot iekšā. Tomēr viņa nākamie atradumi latviešu folkloras materiālos šim runā pretim. Haralds izlasa arī teiku par to, kā Velns gribējis aizsprostot svaigi uzceltās Matīšu baznīcas durvis, nesis naktīs akmeņus, bet līdz baznīcai tā arī neesot ticis. Lai kādu akmeni Velns nesis, viņa plānu izjaucis mācītājmuižas gailis ar savu dziedāšanu. Vienīgais, ko sev piezīmē Haralds, ir tas, ka vārds Velns šai tekstā godprātīgi uzrakstīts ar lielo burtu. Tātad atzīts par Dievam līdzvērtīgu pretspēlētāju.

Ticis līdz sakāmvārdam vai varbūt parunai „kas vienreiz aiz durvīm, tas otrreiz istabā”, Haralds, latviešu folkloras materiālos vīlies, pārslēdzas uz skandināvu Valhallu. Dieva Odina namam, kurā visi gaidījuši pasaules pēdējās kaujas dienu Ragnaroku, esot bijušas 540 durvis, pa kurām, līdzās stāvot, varējis ienākt vesels lērums vīru. Stāsts par to, ka Ragnarokā iešot bojā visi vecās pasaules dievi, ir saistošs. Tomēr kādu dziļāku saistību ar daudzajām durvīm tajā ir grūti saskatīt. Nakts stundā internetā izlasītais vēstījums turpina rosināt fantāziju. Pārlapojis ne mazums neiedvesmojošu materiālu, Haralds aizraujas ar seno romiešu dievu Jānusu (vai varbūt Jaunusu vai Jānu – internetā rakstība ir visai dažāda). Anonīmie autori vēsta, ka šis dievs bijis divsejains. Viena viņa seja simbolizējusi pagātni, otra – tagadni. Romieši godinājuši Jānusu kā durvju, vārtu un pāreju dievu. Viņš bijis starpnieks starp sākumu un galu, dzīvību un nāvi, bērnību un vecumdienām. Jānuss esot sargājis arī debesu vārtus un līdz ar to piekļuvi pārējiem romiešu dieviem.

Šo izlasījis, Haralds samulst – viņš tiešām nezina, vai senie romiešu dievi dzīvoja debesīs, vai varbūt kādā paralēlā pasaulē, kurā senajiem romiešiem nebija lemts iekļūt. Vajadzētu ar kādu pakonsultēties, tikai Haralda daudzo paziņu vidū nav neviena senās Romas pagānisko reliģiju pārzinātāja. Vēl jo vairāk viņu samulsina apgalvojums, ka Jānusa priekštecis grieķu mitoloģijā esot divgalvu suns Ortuss, vai varbūt Orts – velns lai parauj šo dažādo pareizrakstību! Apspēlēt Jānusu vai varbūt Jānu šķiet kārdinoša doma. Tomēr ar pareizrakstību un visu šo Siāmas dvīņu galeriju jau pats velns var kaklu nolauzt: romiešu dievs ar divām sejām, tad grieķu suns ar divām galvām, kura saimniekam esot bijušas trīs galvas. Gatavā mutantu banda!

Lai nedaudz attaptos, Haralds nolemj parakāties youtube. Viņam nedod mieru, ka reiz senos laikos viņš ar sajūsmu klausījies kādu dziesmu par durvīm. To atrast nav nekādu problēmu. Atliek vien ierakstīt meklētājā frāzi „un aiz katrām durvīm burvis”, vienīgo, kas aizķērusies prātā. Te nu tā ir. „Līvu” dziedātā Ērika Ķiģeļa dziesma ar dzejnieka Māra Čaklā vārdiem. Kā gan viņš to varējis aizmirst? Turpat internetā atrodas arī vārdi.

Durvis, durvis...
Un aiz katrām durvīm -
burvis.
Ko viņš tur
bur? 

Māra Čaklā teksts Haraldu iedvesmo. Kas par to, ja tas ir tikai bērnu dzejolītis? Smadzenēs kaut saslēdzas, bet Haraldam medicīniskā terminoloģija tobrīd ir vienaldzīga: neirons, receptors, impulss… Nu un? Galvenais, ka viņa koncepcija beidzot sāk noskaidroties.

Nākamajā rītā Haralds pieceļas agri, padzer kafiju, brokastīs apēd ceptas olas ar šķiņķi, tomātu salātus, piekožot grauzdiņu ar vistas pastēti. Tad viņš uzvelk darba džinsus, kreklu ar garām piedurknēm un stilīgo rūtaino naģeni, piedzen pie nojumes savu daudz aprunāto geländewagen, pievieno tam piekabi. Dabūt laukā no klēts vecās Kukurvecvilkulaužņu durvis vienatnē nenākas viegli. Tās ir smagas, darinātas no priedes. Lai pārbaudītu savu ideju, Haraldam pietiks ar trim. Tomēr tās vajadzīgas komplektā ar visu dur‑^­vju kārbu: ar puslīdz normālām stenderēm, sliekšņiem ieeņģotas, atveramas, aizveramas. Turklāt tās vēl būs jāuzstāda klajā laukā pietiekami stingri, lai neapgāžas no pirmā vēja pūtiena. Haraldam paškritiski jāatzīst – durvis no klēts ir diezgan nožēlojamā stāvoklī. Vietām ķirmju saēstas, šķībi greizi aptēstas brīžos, kad sēdušās mājas sienas un to iemītnieki mēģinājuši pielāgoties situācijai tā, lai durvis varētu puslīdz normāli aizvērt. Vairākkārt mainīto slēdzeņu atveres šķiet ir nevis iekaltas ar kaltu, bet izgrauztas ar kādu trulu neasu dzelzs gabalu. Varbūt tas bijis kāds atbaidošs krievu laiku skrūvgriezis, varbūt tikpat neass nazis, bet skats ir briesmīgs. Normāls meistars tā nekad nedarītu. Tādas pat samuļļātas ir eņģu vietas, suņu nagu saskrāpēti, saplaisājuši pildiņi, slāņu slāņiem nolobījusies krāsa. Tas viss ir pārpalikums pēc dzīvojamās ēkas remonta. Durvis toreiz tika atzītas par nerestaurējamām un aizstātas ar jaunām. Tomēr Haralds, piepešas domas vadīts, palūdz vīrus tās nevis sazāģēt malkā, kā sākotnēji bija paredzēts, bet gan glīti salikt klētī. Viņš atceras kādu izstādi divtūkstošo gadu sākumā Parīzes Pompidū centrā un tajā skatītos fantastiskos Roberta Raušenberga gleznojumus, kas tapuši uz vecām kumodēm, durvīm un logu slēģiem. Tie fascinē gan ar savu faktūru, gan māksliniecisko ideju. Varbūt kādreiz Haralds pamēģinās izveidot ko līdzīgu. Protams neatdarinot.  

Nu šī reize ir pienākusi. Apbruņojies ar kokmateriāliem, sauso cementa maisījumu, krāsām, instrumentiem un bezgalīgu pacietību, Haralds vairāk nekā pusmēnesi no rīta līdz vakaram ņemas pa nomaļu pļavu piekalnītē, aiz kuras sākas kaimiņu mežs. Viņš vertikāli iebetonē zemē durvju kārbas, ar visām durvīm, tā, lai tās varētu netraucēti atvērt un aizvērt, saliek durvīs lētas atslēgas un rokturus, lai tās nevērtos vaļā pašas, uzpūšot pirmajam vējam. Tāpat nākas pamatīgi apslīpēt durvju malas, lai mitrumā piebriestot, durvis neiestrēgtu kārbā. Tad Haralds turpat uz vietas veic nepieciešamos gleznojumus ar eļļas krāsām un pārklāj visu ar matētu caurspīdīgu laku, lai tie labāk saglabātos. Viņš brīvi improvizē, ātriem triepieniem zīmējot uz pildiņiem to, kas nu ienāk prātā. Haralds mierina sevi ar domu – ja kas nederēs, tad, attīstot konceptu, visu varēs pārgleznot. Pēc tam viņš nolemj izveidot celiņu, kas ved no durvīm uz durvīm. Tam jābūt precīzi tikpat platam kā durvis un jāsākas pļavas malā. Neregulāriem zigzagiem līkumodams, ceļš vedīs vispirms uz tuvākajām durvīm, tad nākamajām un nākamajām. Ceļa labākai iezīmēšanai viņš būvmateriālu veikalā iegādājas mietiņus un lenti, ar kādu pilsētā norobežo teritoriju gadījumos, kad, piemēram, ziemā no ēku jumtiem tiek tīrīts sniegs, izveido no tiem improvizētu norobežojumu abās takas pusēs. Haralds rūpīgi nopļauj taciņu ar zāles pļāvēju. Vairākkārt. Aiz pēdējām durvīm zāle pļauta netiek. Haralds to iecerējis kā zāles stiebru sienu. Kad darbs pabeigts, viņš paņem fotokameru, ilgi fotografē un filmē objektu no dažādiem skatpunktiem. Tad viņam iešaujas prātā, ka derētu visu nofilmēt ar dronu. Domāts – darīts! Haralds piezvana draugam uz Rīgu, kurš ar aerofilmēšanu nodarbojas profesionāli. Viņš atbrauc jau nākamajā dienā. Projekts tiek safilmēts no gaisa, dažādos augstumos un dažādos leņķos, viss materiāls no atmiņas kartēm tiek pārkopēts datorā un tad, kad drauga Subaru Forester šūpodamies dodas prom pa Kukurvecvilkulauzņu ceļu, Haralds atviegloti nopūšas. Smagākais darba cēliens ir galā. Ideja ir skaidra, rezultāts vizuāli fiksēts, redzams un saprotams. Tagad sāksies garas stundas montējot, tīrot attēlus un rakstot koncepciju, tā lai viss būtu perfekti.

Tomēr nekas šai pasaulē nenotiek perfekti. Diena ir smacīga. Pievakarē savelkas lietus mākoņi, vēji auro skurstenī. Haralds jūtas piekusis un viņam no straujās atmosfēras spiediena maiņas sāk sāpēt galva. Nepalīdz ne konjaks, ne ibumetīns, ne abi kopā. Otrā rītā pamostoties, nekas nav beidzies. Galva ir kā spainis, vēji auro, lietus lāses skaļi dārd, sitoties pret skārda palodzi, pasaule ir dzestra un riebīgi slapja. Piedevām, jau atkal pazūd elektrība. Haralds gulšņā uz dīvāna un klausās, kā kaut kur mežā lūzt koki. Vēlāk pēcpusdienā, kad elektrības padeve ir atjaunota, Haralds izlasa internetā, ka vētra, kas norimšot pret vakaru, esot lauzusi kokus, rāvusi nost māju jumtus, nesusi pa gaisu plēves siltumnīcas un, protams, atstājusi bez strāvas vairāk nekā 20 000 mājsaimniecību Vidzemē un Latgalē. Postījumi esot pamatīgi. Visu apkopojot, viņš secina, ka, par laimi, Kukurvecvilkulaužņas tā atkal skārusi tikai ar vieglu dvesmu: pašņākusi, pagaudojusi, pabiedējusi, tomēr nekādu būtisku postījumu nav. No ābelēm vējā norauti negatavi āboli, pasaule ir pilna ar sīkiem nolauztiem zariem, mežā nogāztas četras vecas apses un egle – tas viss globālā mērogā ir tīrais nieks. Galvenais, ka jumts ir uz vietas, ēkas veselas, vējš nav nogāzis pat pļavā iebetonētās durvis. Strādāt ar datoru todien negribas. Galva joprojām ir smaga, tāpēc Haralds dienu pavada, gulšņājot uz dīvāna un lasot Bolanjo romānu.

Naktī viņš atkal redz sapni par aizu. Tajā, kā jau sapnim pienākas, ir strauts, mežonīgā taka un logs zaļajā vīteņu sienā. Haralds pamostas ap pieciem no rīta. Saule ir tikko uzlēkusi, tomēr šķiet viegli noputējusi, tās zeltainie stari izskatās pienaini blāvi. Palūkojoties pa logu ir redzams šīs dīvainās rīta gaismas iemesls. Vētra ir aizgājusi, migla – atnākusi un pārņēmusi Kukurvecvilkulaužņu pasauli tik cieši, ka tā vien šķiet – ārpus tās nav nekā. Haralds apņēmīgi pieceļas, noģērbjas kails, paņem lielo pelddvieli un dodas uz dīķi. Rīta peldes ir viens no viņa Kukurvecvilkulaužņu rituāliem. Visi tie stāsti par to, ka ūdens liekot organismam pamosties, gan ir vistīrākās muļķības. Pupu mizas, ko izplata tie, kas paši nekad no rīta neiet peldēties. Haralda ķermenis peldi izbauda, bet nekāds enerģijas pieplūdums no tā nerodas. Būt ūdenī ir vienkārši labi. Arī tagad, kad lietus to ir padarījis duļķainu un vismaz piecus grādus aukstāku. Peldot, viņš nevar izšķirties, ko iesākt – beidzot ķerties pie darba, vai doties atpakaļ gultā un gulēt līdz pusdienlaikam. Galva vairs nesāp, domas ir skaidras, bet nīkt pie datora tik ļoti negribas! Nākot atpakaļ uz māju un slaukot slapjos matus, prātā iešaujas doma paņemt kafijas krūzi, pāris cepeškrāsnī uzsildītu kruasānu un izstaigāt jaunizveidoto durvju ceļu pļavā. Haralds uzmet mitro dvieli uz veļas auklas pagalmā, kails ieiet mājā. Viņš nekautrējas no sava kailuma, ja kāds grib lai blenž. Šī tomēr ir viņa māja – Haralds ir tiesīgs rīkoties tā, kā pašam patīk. Viņš ieiet virtuvē, ieslēdz cepeškrāsni un kafijas automātu. Tad beidzot istabā saģērbjas: uzvelk šortus, tēkreklu un uzauj vieglas sporta kurpes ar gumijas zoli, kam rīta rasā samirkusī zāle neradīs nekādas problēmas. Kruasāni pa to laiku ir gandrīz gatavi, atliek vien nospiest kafijas automāta pogu, lai iztecinātu no ķiršu sarkanā un šņācošā aparāta dzīlēm lielu krūzi melnas Americano.

Lēnām malkodams kafiju un piekozdams kruasānu, Haralds ieiet lēni plokošajā miglā. Pasaule pļavā ir viegli nojaušama, bet ne skaidri saskatāma. Viņa soļu skaņa iztraucē miglā neredzamu dzērvju pāri. Tās spēji uzraujas gaisā, skaļi sakliedzoties, kā tādas divas miglā lidojošas trompetes. Haralds nepamana arī to, ka viņam aiz muguras tramīgi saausās trīs stirnas, bet galu galā tomēr nolemj nekur nebēgt un turpina plūkt zāli.

Haralds atver pirmās durvis pļavā, iziet tām cauri, aizver. Nekas nenotiek. Haralds iet tālāk, nonāk līdz otrajām durvīm, dzerdams kafiju un domādams, ko, pie velna, ar šo visu gribējis pavēstīt. Tad atver tās, iziet cauri šķietami absurdajai durvju kārbai, kurai no loģikas viedokļa pietrūkst paša galvenā – sienas. Tajā brīdī, sazin no kurienes uzradusies, rīta klusumā un miglā uzpūš neliela vēja brāzmiņa – durvis aizcērtas pašas. Haralds nodomā, ja reiz ticējumos teikts, ka durvīm, pašām atveroties, istabā ienākot nāve, kas notiek tad, ja durvis pašas aizcērtas? Vai nāve tiek izdzīta pa tām laukā? Jautājums paliek neatbildēts, un Haralds turpina ceļu uz trešajām durvīm. Tās ir pēdējās. „Pēdējā barjera,” – nodomā Haralds, bet tad atceras, ka viņa senčiem senos laikos sekcijā stāvējusi grāmata ar tādu nosaukumu. Par ko tā vēstīja, Haralds neatceras. Viņš atver durvis, aiz kurām nav pļauts un taka neturpinās. Haralds sev par izbrīnu ierauga, ka migla pazudusi, ir tikai gara, rīta saules apmirdzēta zāle un tālāk mežs. Tomēr, kas tas? Kāds uz atvērto durvju pildiņiem uzrakstījis:

sator

arepo

tenet

opera

rotas

Pavisam noteikti to nav darījis viņš. Un ko vispār nozīmē šis uzraksts? Haralds noliek zemē kafijas krūzi, izvelk no ķešas viedtālruni un ieraksta šo frāzi internetā. Māte Google izmet blāķiem informācijas par senajiem romiešiem piedēvēto maģisko teksta kvadrātu. Lasi to kā gribi: no kreisās vai no labās puses, no augšas vai no apakšas, bet visi vārdi ir vienādi. Varbūt kāds mēģina viņu izjokot? Tomēr kurš? Kukurvecvilkulaužņās rezidentu šobrīd nav. Diezin vai kāds vietējais šai vientulīgajā apkārtnē būtu nācis uz pļavu, lai uzrakstītu uz durvīm sator arepo tenet opera rotas. No vietējiem neko gudrāku par neveikli uzšņāptu huj sagaidīt būtu grūti. Haralds neizpratnē parausta plecus, skatās garajā zālē un pēkšņi sajūt nepārvaramu vilinājumu tajā iekāpt, aizverot aiz sevis durvis.

Un tad viņš jau atkal ir nonācis akmeņainajā aizā, kur vienā pusē šalc strauts, bet kaut kur krūmos, neredzama gana vai ganes uzmanītas, klejo kalnu kazas. Haralds veras uz vīteņaugu klāto aizas sienu un noslēpumaino logu tajā. Tikai šoreiz nekas viņam netraucē doties tam klāt. Jo tuvāk zaļais vīteņaugu ņudzeklis, jo skaidrāk Haralds redz, ka tas slēpj sevī nelielu vecu no akmeņiem mūrētu namiņu. Pie tā sienas piesliets mūžvecs sieviešu divritenis. Aprūsējis, noputējis bet šķiet darba kārtībā. Ar to kāds tikko braucis. Uz smilšainās taciņas redzami svaigi riepu nospiedumi. Riepas labajā pusē tiešām ir nodilušas vairāk nekā kreisajā, bet logs nav nekāda ilūzija. Tas tiešām ir logs senas ēkas sienā. Durvju šim namiņam nav, jo kāds tās izcēlis no virām un atstutējis sāņus pie akmens. Haralds palūkojas iekšā. Namā ir tikai divas telpas, istaba un virtuve ar jocīgu, mūrētu pavardu. Viņš tādu redz pirmoreiz. Haralds visu rūpīgi apskata, tad iziet ārpusē un nezin kāpēc paceļ durvis, labu brīdi nopūloties, mēģina tās iekarināt atpakaļ kaltajās eņģēs. Nu ļoti smagas, bet galu galā tas izdodas. Haralds atviegloti nopūšas, atkal ieiet namā, aizver aiz sevis durvis. Tās noklaudz, bet kāda neredzamas sievietes balss nosaka – beidzot tu esi atnācis!

Nākamā gada jūlijā tā pati montieru brigāde pārbauda elektrolīniju pie Kukurvecvilkulaužņām. Mājas ir ieaugušas zālē. Pie staba melnē pērn sazāģētais bērzs un kļava. Izskatās, te neviens nav dzīvojis vismaz gadu.

 – Nez, kur palicis saimnieks? Prasīja taču toreiz sagarināt stumbrus malkai, labi samaksāja bet viss pamests, pūst tepat zemē, – brīnās montieri.

Tai brīdī pa zemes ceļu gar Kukurvecvilkulaužņām uz velosipēda minas kāda sieviete. Saule spoži spīd tieši pretim montieriem, tāpēc grūti saredzēt, vai viņa jauna, vai gados. Viņas braucamais gan ir veca un čīkstoša grabaža. Uz grantētā ceļa paliek tā krietni padilušo riepu nospiedums ar raksturīgu izdilumu labajā pusē, bet neviens to, protams, neievēro.

– Sakiet jaunkundz, vai neesat redzējusi mājas saimnieku? – viņai uzsauc montieru brigadieris.

– Vai tad jūs nezināt? – skan atbilde, kaut braucēja neapstājas, bet montieriem rodas jokaina sajūta, ka sieviete runā viņiem tieši blakām. – Mākslinieka kungs ir pazudis. Vēl pagājušajā vasarā. Viņu te izmeklējās policisti ar suņiem. Zemessargi un brīvprātīgie. Laida dronus, ņēmās teju pāris nedēļas. Neko neatrada. Kā zemē iekritis. Jocīgs jau nu uz beigām bija. Skraidīja pa māju pliks. Taisīja visādus kumēdiņus. Galu galā sastutēja trīs durvis pļavas vidū. Kas tā par tādu traku iedomu? Apzīmēja un uzrakstīja jocīgus vārdus. Kaut kādu tur satoru vai rotoru. Paši varat iet izlasīt, ja nav slinkums vai bail no ērcēm. Ārzemēs tā tagad skaitoties māksla, bet te… Nu, spriediet paši – kurš muļķis liek durvis pļavā nekurienes vidū?

Sievietes sacītie vārdi jau ir pagaisuši, saule joprojām žilbina acis. Elektriķi tā arī nespēj saskatīt viņas seju, paliekot neziņā, vai vientuļā riteņbraucēja ir veca vai jauna. Klusi ieskanas kaut kas līdzīgs zvaniņiem. Kāds nospriež, ka visticamāk tās esot riteņbraucējas alumīnija kanniņas, kas uzkarinātas uz velosipēda stūres. Otrs iebilst, ka alumīnijs nevis skanot, bet grabot, un atgādina, ka pie mājas otrā pusē pie pakša pērn taču karājušies sapņu ķērāji. Gan jau tie arī būšot tie zvanītāji. Tomēr brist garajā zālē, lai to pārbaudītu, nevienam nav ne mazākās vēlēšanās.

Vīri tā arī paliek neuzzinājuši, ka sapņu ķērājus sen norāvis vējš. Tie klusē, ieauguši nepļautajā pagalma zālē. Sieviete aizbrauc uz meža pusi, velosipēdam čīkstot. Pēc brīža pretējā virzienā aiztraucas arī montieri. Gaisā nosmird pēc dīzeļmotora atgāzēm. Kad smaka aizvējo, iestājas klusums un miers. Varbūt vien, ļoti piepūloties, joprojām var saklausīt kaut kur tālumā klusi skanam kalnu kazu zvaniņa dzidrās šķindas, kas savijas smeldzīgā melodijā. Īsta vai tikai šķitums, bet tā trāpa tieši sirdī.