|
Velta Kaltiņa
TAI DIEVIŠĶĀ KROGĀ
* * *
atskatos
atskatos
atskatos
nepadarītais blakām
tev to govi izslaukt vajadzēja
zinību grēdām cauri dzīties
vajadzēja
čūskai indes zobu novārdot
vajadzēja
mazāk ņemt un vairāk dot
reizēm atskurbt nenobīties
apstāties pie dzīva kapa
vajadzēja
vajadzēja vajadzēja vajadzēja
zemeslodei riņķī vajadzēja
nepadarītais un nepagūtais
kaut kā sanācis bez visa tā
bērnības pagalmā
māmiņas pavēnī
balti vizbuļi ganās
zelta lietiņš nolija . . .
vēlreiz sāksi ar to pašu
ar to pašu arī beigsi
vajadzēja
vajadzēja
vajadzēja
trīsreizriņķī zemeslodei vajadzēja
* * *
ne rāmītī
ne rāmjos
es nevaru tā
kopējas saskaņas labad
pieberzēt
piebremzēt
lai būtu
bet dziļumā gruzd
burzguļo
brīvi sevī elso
dziļumā tur zem
neko tu neizlem
tam dievišķam svārkam
piepogāta gan
bet ne pavisam
dievišķā maizīte
dienišķā krogā
* * *
satriekta esmu
veselu pusstundu
bez humora devas
veselu pus-stundu
par sīkumiem plosos
satriekta esmu
augstāko saietu vada
cilvēks bez valodas
tai vāveres ritenī
kārtējo reizi
cilvēks bez valodas
satriekta esmu satriekta
tepat aiz loga
bezspēka pārspēkā
CILVĒCE noasiņo
no-asi-ņo
saka jau saka
šajā pasaulē trakā
nekā lieka
tavā labā strādā pat slieka
* * *
tā Zemeslode ir apaļa
un pilna visādu drazu
o nē
tā Ūdenslode
raibraibās dzīvības pārpilna
tā apaļā ūdens lode
ar dažām klinšainām salām
turas vienīgi gaisā
ne piliens nenokrīt
ne ziedlapiņa
toties iekšzemē
ņigu ņagu
vai nu aprīt vienam otru
vai izpeldēt
kulstīt asti vēl parīt
kājnieku mīnas
peldošās mīnas
cilvēku draza
nekrīt nost
ko mums iesākt
kurā pirkstā kost
* * *
kamēr tu ierakumos
kamēr tu karā ierauts
tu nevari burbulī savā
tu esi ārā
tev atmestais
līdz galam izbaudāms
vai nu pats to gaļasmašīnu griez
vai sagriezties ļaujies
Visuvarošais
apturi mūs
visus !
* * *
mīnu izarta vaga
cik asiņaina šī zeme
cik smaga
* * *
kad nemierā ar sevi
kad dvēsele gruzd
tās neizdarības
kaislības sīkās un dziļās
skrāpē
atkal un atkal atmiņa
to vienu vienīgo maļ
atkal un atkal tai sāpē
nu kā tu varēji
kā varēji tik tizli
bērna prātā vai
knibini un knibini savu nabu
nekādi nokratīt
to pieaugšanas duļķi
neskaties atpakaļ
saku
pietiek
izbeidz
kāds nepateikts paldies
jau atkal piesteidz
* * *
es esmu šai laikā
šai vietā
gribot vai nē
es nevaru vienīgi trallināt
nepiestāt brāļu kapos
es nevaru galvu smiltī
ārpus savējās cilts
mūžīgais būt vai nebūt
kā zibens uzlādēts gaiss
gribi vai negribi
ELPO
* * *
jūs palīdzat mani sakārtot
jūs visi te apkārt
gan taustāmi redzamie
dzirdamie
gan tikai gaisos jaušamie
par sāpīgu dzēlienu
paldies
par mīlestības maigo rīksti
ak Dies!
Tevi noskūpstīt drīkstu?
* * *
pati pati
visu pati
pati varu
pati daru
pati savu zemi aru
pati pārnāku no kara
pati arī sēju
pati izsēju pa vējam
nu bez tevis neiztikt
Sargenģeli manu
nolūdzos jau kuro reizi
neesi nu pārāk pikts
* * *
nevajag žņaugties
mīļvārdiņu
parītam taupīt
azotē slēpt
paķer to kamieli klēpī
samīļo kaut mazuliet
viņam nesametīsies sliktāk
tev arī nudien
mēs nezinām
kas Providences varai prātā
ne rīt ne parīt
mēs nezinām kas pašu spēkos
bet rosāmies bet knosāmies
kaut ko jau darām
tak vairāk varam
vai nu gluži par velti mēs te
karalauka pašā speltē
* * *
zemapziņai tīkas
zem tās apziņas
neskarti un brīvi
kā upei zem ledus
klusi šūpojot meldrāju savu
savas zivtiņas lolojot
divas zemapziņas
mana un tava
sasmaidās skaujas
straumei ļaujas
bet dzirdams
tur augšā
divi prātīgi prāti
divas pašapziņas
tava un mana
skaļi zobenus lauž:
tai butei – uz pannas
vai atpakaļ jūrā
ikdiena sūrā
* * *
vaimandieniņ
pa kuru laiku
šauršaura strīpiņa
naža asmens
kur tava reiz sulīgā mute
vienīgais mans
pats nograuzi
līdzēju es
bez žēlas te mūs
caur nātrēm
caur ērkšķiem nes
uz riteņiem mūsu nams
neapturams
* * *
rau
melnbaltā cūku pupa līdz debesīm jau
nokāpj pats RAINIS
* * *
kā zīda diegiem samargota
debesu ūdeņu skalota
dvēsele pēc vētras
atskabargu zibeņu pērta
caur lāpāmo adatu vērta
nesatverta
* * *
ak tu pasaulīt pasaulīt
zemeņu lauki
un arbūzu lauki
kā nu kur
karalauku plājiens
piemājas krūmājā
smalki mezglotā zirnekļa tīklā
sapinies sienāzis viens
* * *
savā burbulī mēs
mēs arī savā
burbulis burbulim rada
un tā nu mēs visi
burbuļu burbulis milzīgs
Edītes Vīgneres krāšņais gobelēns
nu nesprauslo kā nīlzirgs
man vēlīgi aizrāda tēvocis visai sens
* * *
mana roka tavā rokā
tava roka manējā
o! kā viņi nu teciņiem
joņu joņiem
aulekšiem
pa ceļiem un neceļiem
bez aizsargvestes
bez glābējriņķa
pret straumi
aizgūtnēm
vēzieniem neveikliem
toties cerams ar gaumi
vēl savi
vēl jauni
tādi starpkontinentālie klauni
nu jau iemieti šajā krastā
cauru karogu mastā
bērniem trāpīgas pasakas stāsta:
mana roka tavā rokā
tava roka manējā
* * *
kamēr laiskojos mūsējā dārzā
kaimiņu zemē mutuļo
ložu nopļautie slāņiem
bumbu izrautā bedrē
izšķaidīts bērns
aiz ūdeņiem kaut kur
tur palmu ēnā
sakļauti augumi karsti ļaujas
čardašs vai tango
kamēr laiskojos mūsējā dārzā
mirklī šajā pusplanēta
pušuplēsta smagi mirst
otra puse
uz nebēdu dzīvojot dzīro
viss vienlaikus
kosmosā šajā viss vienlaikus
kamēr laiskojos mūsējā dārzā
kamēr spuraino vaigu tavu
mana delna tā maigi glauž
šīsdienas vakarēdienam nāves garša
* * *
nu neceri – pāries
nepāries
tautu atmiņā it viss
uz mūžu mūžiem
ļautiņi čumosies
tirgoņi tirgosies
sirdīs ieskrāpētais
degdams neizdegs
ne izkautās ciltis
ne krusta kari
naida pārņemtie zvērīgie viepļi
izzagtais izžņaugtais izvemtais
kauna zīmogs -
Kaina zīmogs
asiņains
* * *
mēs vajadzīgi viens otram kā ēst
mūs nevar nedrīkst pušu plēst
bez manis tu vulkāna verdošā lavā
ar visām četrām kultos uguni spļaudams
bez tevis es noslāptu dvēseles badā
kā lapsa slazdā graužot savējo kāju
pa vienam šai piesaulē mēs par vāju
nu esmu tavas mājas
tu manējās
mēs beidzot mājās
pasaule neapstājas
* * *
nozied lazdas
nosūbējis zelta lietus
zeme modusies pa pusei
gaisi gauži pelēkā
asni kautri vēl
bet asi
gāzienu gaida
apsolīts
lielais sprādziens būs
pērkondārdi
zibens ložmetēju zalves
debess vaļā pātagām
svaigi trieptā eļļas gleznā
krāsu smaržu murskulī
iekrāsojas mani vaigi
ilgi stieptā atsmaidā
arī gaidu
protams tevi
tevi gaidu
pastiep dārgais saulessargu
* * *
un
un laiki bij citi
strāvojums citāds
biju tur visā
nebiju
piedzima dvēseles
atvērās krāšņi
atmira arī
nu gadu simteņa
repajā riekšā
pārskatu visas
ik novakari
attālināti
kopējā skāvienā
ik pa vienai
te aizejošais it viss
ir atnākošais Visuma ritā
tikai pieskarē citā
neziņā ievīstītā
|
