|
Elīna Līce
*
tie
miruši –
sīkie spārnainīši
kam
viņnakt
ļāvām
saskriet istabā
no
rīta
slauku palodzes –
virtuve kā parasti
smaržo pēc mīlestības
*
tumsa nāk ar joni
tumsa jau ir
piejoņojusi klāt
kamēr lasu
ieceldama
krēslu plakstiņos –
krēsla ir mans mīļākais
domulaiks
*
dažkārt
visskaistākās bildes
ir
bez cilvēkiem
ar
kalnu mugurām
robusti platām
ar
kalnu
sevi
vērojošajām acīm
ar
tām skopajām
maigajām puķītēm
kas
saplaukst
atkāpjoties
arktiskajai ziemai
dažkārt visskaistākās bildes
ir
bez civilizācijas
saēstiem cilvēkiem
*
Dieva plauksta pār tevi lēna,
ik
sludinošais –
ēna.
*
vai
dzejā drīkst
arī
atpūsties?
laikmets prasa
kara
zonu
laikmets uzlādēts
kara
joniem
*
Sievietes kā bites
nāk
uz ziediem,
ja
apsēdīsies
sabiedriskajā transportā
ar
smaidošām narcisēm,
tūliņ kāda būs klāt.
Nāk
mielot acis
un
arī sievietību,
nāk
nevis paņemt,
bet
sevī pavairot.
Tas
tev nav stāsts
par
stikla kalnu,
kur
nezin kāpēc
vajag kāpt
(„vajag”
ir vīriešu vārds).
Sievietes nāk noglāstīt
tā
mirdzošās šķautnes
gaismēnu rotaļās.
Sievietes kā bites
piekļāvušās ziediem,
ko
pašas nes dāvināt.
*
satikšanās ir maigums
uz
vēl neapēstas maizītes
*
katrai nācijai sava erotika
mūzikā
*
Es
ticu labajam cilvēkā –
vai
nu dzīves satvars vai kas
to
piepeši izspiež
kā
dzelzceļa malā
saziedējušās māllēpītes,
kuras taču tur
nemanīju gadiem!
*
ūdens ar visu
mirdzēšanu
šanu šanu
piedošanu
kristāmtraukā
cilvēkrokas
Dievā iegremdēta
sirds
*
muguras –
izsaukuma
jautājuma
daudzpunkšu
zīmes
tavējo lasu
Braila rakstā
*
šis autors ir
ģeniāls
vai
arī viņa darbi –
tie
uzplēš mani
kārtu pa kārtai
līdz
slāpstošais jēlums
neatrod neko labāku
kā
atdoties gaismai
Atsauces uz dažiem dzejniekiem
*
Akmentiņ, tu nes
pilnus grozus
ar
sevi –
līdaku sāni, brekši, asari…
Vizulis kā paliela asara.
*
E.
Raupam
antoloģija kurā manis nav
pusnakts zaļojošais knābis
maršējošajā tumsā
vienas zivs kunksts
dzejolim līdzīgais
tepat
sasaukšanās viņpus
zilbju krastiem
skumju gazelēm
tuvinot purnus
skanīgajai valgmei
*
Solens
öga
sevi apslēpj,
dzejoļi vairs neatstaro sniegu–
tie
sāk izrunāt
smagnējību.
Viesmīļa smiekli aizkrīt
telpas tālākajā stūrī,
tikmēr modernisms
pārstaigā mēli–
deformēti kustas modeļu
jeb
datu nesēju stāvi.
Saule aizslēpusi
savu
spirgto aci,
un
es domāju par atmiņām,
kuras mani neredz*.
*
T. Transtrēmers
„Atmiņas
mani redz”
|
