JG317: Andra Manfelde

Andra Manfelde (1973) raksta prozu, dzeju un literatūru bērniem, kuru arī pati ilustrē. Vasarā gaidāms jaunākais dzejoļu krājums dilstošais medus mēness. Šobrīd strādā pie daļēji autobiogrāfiskā romāna Kosmonauta iela. Piedāvātais romāna fragments tapis iedvesmojoties no franču rakstnieces Annijas Erno. „Ar šo romānu cīnos kā tēlnieks ar mālu meklējot formu, nu jau veidoju trešo variantu, Jaunās Gaitas lasītājiem ieskatam otrais, man tīkamākais.”

„Manas sievietes runāja augstprātīgi, nebija koptas, šķita pārāk smagnējas vai pārāk kārnas, ar raupjām rokām, nekrāsojušās vai pārlieku spilgtām sejām, lieliem krāsu plankumiem uz vaigiem un lūpām.”

Slaidas, mini svārku un krāsoto lūpu sievietes slaikajos pirkstos tur baltas porcelāna iemutes, piedūmo debesis ar piparmētrām, nevērīgi pārsviež pār plecu sudraba boa, čalo par niekiem. Viņu gaita ir viegla. Švitina rokassomiņas, nevis piebāztas kules ar kaulainām vainām. Skatlogu sievietes iztālēm un ar labpatiku atpazīst savu siluetu autobusa stiklā, veikalā vitrīnā, pulētās mēbelēs, brillēs. Nicīgi iespurgdamās tās apcērtas tikko kas kaiš, knieš vai kaitina. Tām nav žēl ne laika, ne vīrieša. Tās netaupa priekšmetus. Viņas prot izmest. Nosaka: „veltīgi”, aizgriežas un ir prom. Tām nav bail. (Jo tādas necietīs ne smacīgu virtuvi, ne smagnēju roku, viņas neļaus rūpēm un varmācībai nomākt un aplaupīt.)

Nē, tādas sievietes es nepazinu, vismaz manā sīkpilsētā tādu nebija, tikai retumis mani apciemo šādas būtnes no kino vai grāmatām, tās iemitinās manā betonkastes istabā, kuras pelēko, grubuļaino faktūru skopi piesedz plānas, bēšas tapetes. Pieaugot es šīs rēgu un ilgu sievietes pamanīju aizvien biežāk. Varbūt tās gaidīja, kamēr pametīšu savus stūrainos un neveiklos kaulus, pieliešos pilna ar pienu un asinīm, liektām līnijām, mīksta. Tās vēroja mani blokmājas interjerā mēnešiem nelikdamās ne zinis, līdz piepeši es tās sadzirdu sāji ķiķinam. Zelta stars izplājas uz palodzes, varavīksne nolodā uz grīdas, vēja glāsts kavējas pierē. „Tu taču ilgojies,” viņas čukst priekšā. „Caurvējš! Aiztaisi logu!” sauc māte.

Manā pilsētā sievietes nesmejas, bet kliedz. Drīzāk klaigā. Vienmēr kustībā, nemierā, rūpēs. Par visu atbildīgas, tātad vainīgas. Pavēlošas klaigas un parocīga pukstēšana. Iznes miskasti. Sakārto istabu. Izmācies. Paēd. Jā. Jā. Nodžinkst bambusa kareklis durvju ailē, es atgriežos istabā pie rēgu sievietēm, kuru kauli veidoti no grāmatās izlasītajiem teikumiem un sejas no melnbaltā ekrānā noskatītajām femme fatale. Krāsas tām piešķīrusi mana iztēle. Dažādu nokrāsu sarkans, no pīlādža līdz bordo. Neredzamas un tomēr īstas ir šīs prīmu pīpējošās madonnas, buržuāziskās padauzas, sagānas, kuras mīlējas smiltīs ar precētiem, pašpārliecinātas un pievilcīgas viņas snauž manā finiera skapī, iepinušās vienīgajā mātes zīda kleitā un gaida. Skaistas, tramīgas, slaikas, āža kājas ietūķījušas kristāla laiviņās, klikt, klikt, klikt, pastaigājas. Lūk, viena jau aizklidzina zem papelēm, šīm padomju ātraugošajām cipresēm. Augsto papēžu taktis uz Gagarina ielas.

Mēs dzīvojam tikko celtā kvartālā. Jaunceltņu flīžu rūtiņas atgādina vēl nesaķēpātas burtnīcas. Koridoros ož pēc jaunās dzīves. Cementa putekļu, dedzinātas gumijas un metāla skaidu smaržu vēl nav pārmākuši sačurkstinātie sīpoli, kartupeļi un reņģes. Mājas vēsture briest līdz ar manu ķermeni un pirmajām drupām. Aiz katrām šīm preskartona durvīm tiek austs kāds notikums. Rezultāts ienākas lēni un iznākums paredzams brutāls. Durvju apaļā actiņa kā zivs acs, kas nekad netiek aizvērta. Kad durvis-vienaces skatās uz mani, es pieveru plakstus. (Vēl joprojām ejot caur tumsu aizveru acis.) Bagātais kaimiņš ar dermatīnu nopolsterējis durvis. Lai klusāka vēršana, siltāka dzīvošana, mīkstāki būkšķi. Pieploku pie durvju acs, cerībā, ka tā kā apgriezts tālskatis rādīs svešo noslēpumu baiso nīcību. Tikai neko nevar saskatīt, jāmin pēc skaņas un treniņbiksēm, kādās kaimiņš nes laukā miskasti.

Otrs mūsu trepjtelpas bagātnieks durvis ielicis no metāla, bet arī tās nepasargā ne no papeļu pūkām, ne gružiem, ne ciešanām. „Tu sabiezini krāsas,” man pārmet manas neredzamās fatālās draudzenītes. „Apnikums nav ciešanas, drīzāk vilšanās.” Jā, ciešanas ir tad, kad tu viņu mīli, bet pamet, vai viņš tevi, vai viņš tomēr nemīl, vai viņa nemaz nav bijis, vai viņš aiziet bojā, vai arī tu pati esi pa pusei beigta. „Va-ka-riņās!” kliedz mātes. „Ko mēs šodien ēdīsim?” prasa mātes. Es gribu tikt prom, pirms vēl flīzes būs noklājusi tauku kārta. Gribu gulēt smiltīs, nevis būrī ar bēšajām tapetēm, kuras plīst pa salaiduma vietām un atsedz pelēku, raupju betonu, it kā mājai būtu piemetusies zosāda, varbūt tāpēc tik bieži te salst. Es jau dzirdu tālo pilsētu skārda skaņu. Lietus grabina uz palodzēm maršu. Tur tālāk, stipri tālāk, mašīnu švīksti peļķēs, liftu un automātisko durvju dobjais sakļāviens. Tur dzeltenās nakts gaismas, kas caurdur grūto tumsas vēderu, tur kvartālus apņem vaniļas dūmi. Nē, protams, nekā tāda. Kodīgs tvaiks no kokapstrādes rūpnīcas „Vulkāns”, saldens no konditorejas ceha „Bams”, papeļpūkas kairina nāsis, mums te šķavas, īgnums un kāss.

Manas sievietes ir smagnējas, smejas kā negribot, runā kā taupīdamas, dzīvo krādamas. Viņas slāj zempapēžu kurpēs vilkdamas aiz sevis iepirkuma maisus un bērnus, vīru prombūtni, jo mūsu sieviešu-vīrieši grimst darbā, aizmirstībā, tālumā, sapnī. Viņi ir citi. Cits dzimums. Nes to, ko tu pazīsti, nes, ko vari satvert. Iekāres simulakrs ir dzīvoklis, pēc kura gadiem stāvēji rindā, fiktīvi pierakstīji tēvu un māti (viņi paguva nenomirt!). Smukais, mazais, brūna koka imitācijas ledusskapis arī (piebāzt līdz ūkai!). Televizors, tiesa – melnbalts (galvenais, ka sapņi krāsaini!). Vēl uz nomaksu iegādātā sekcija, uz kuras pulētās virsmas laiks klāj putekļu ādu. Tev tiek sekcija un tev arī āda. Vienreiz nedēļā tu to nīcini, sākumā ar gavilējošu, vēlāk izmisīgu apņēmību, un beigās, pašās beigās jau ne. Bet kas gan ir „beigas”? Nespēja iekārot jeb sekcijas izjukšanas laiks? Varbūt beigas ir tad, kad tavs skatiens nekavējas ne priekšmetos, ne šaubās. Ja „beigas” ir nāves daudzpunkte, tad kurā dienā tā liek savu pirmo punktu un uz kādas no virsmām? Pulēta virsma, glazēta āda. Jauna krūze sekcijā, vēl vakar no krāsns ņemta, negrābsties, tik smuki džinkst. Kluss būkšķis, miniatūra eksplozija, nekas nav droši, atombumbas melnbaltā sēne ekrānā. Uzlīmētas čulgas uz aktrises lūpām, nav īsts, bet būs.

Bumbšs... Liesma. Gāze smird. Uzliec uz plīts lielo katlu veļas vārīšanai. Stangām, ar ko izķeksēt veļu, ir balti, grubuļaini gali, tādi paši kā pirkstiem, kas līdz ar drēbēm visu svētdienas rītu mērcēti ziepjūdenī un brucināti uz veļas dēļa. Taisi pelēko par baltu. Izlēmīgu roku dzēs pirmos iznīcības punktus. Dzīve tikai tāds blusas kodums vien ir. Ak tā? Laiks atriebjas. Garaiņi veļas aumaļām, gultasveļa ar apakšbiksēm vārās, tvaiks pieplok pie spīdīgi krāsotajām sienām, noraso, ieēdas starp finieri un betonu un tā no pirmās svētdienas rīta uz nākamo. Iznīcībai melna, mitra mēle. Pelējuma sporas nevajag slaucīt ar lupatu, tā tu, meit, tās iznēsā pa visu dzīvokli, māju, kvartālu, pilsētu, valsti. (Impērija stāv uz māla kājām, bet kurš tad tam tic?)

Laiks nāk lēni, bet neiet prom. Slaukot spoguli tajā neskaties. Notrauc ar lupatu, tad vēlreiz, vēl. Putekļu āda pieplok un iegraužas. Tikai no spīdīgajām virsmām to iespējams padzīt kā nebijušu. Manām sievietēm spožas mēbeles un dažas dzīves dienas. Izlaiduma sestdienā spīdēja neilona zeķēs tērptās kājas, pamatīgas kolonas ar sudraba maliņām, izskatās resnākas nekā ir. Arī mati spīd, deg vaigi un acis. Spoža atvaļinājuma diena, kad vīrietis pieliek jūru pie auss, klausies vairākus gadu desmitus, līdz gliemežvāks noput. Noberz pamatīgi, pieliec pie auss, pakrati, bet nav nekā – neskan vairs. Nekas, ārā jau nemetīs, ieliks skapī. Kārtīgas ir manas pilsētas sievietes. Ķermeņi kārto priekšmetus, puksteņi rēķinās ar rūpēm. Varbūt manējās arī gribētu karāties gaisā vai plunčāties ūdenī, bet Kurzemes sievietēm liels pievilkšanas spēks. Tās ir zeme un maize reizē, krāsnis ar karstām klaipu krūtīm, pat ja piens trešajā mēnesī paliek zaļš, kā tas gadījās manai mātei. Zīdainis tiek izbarots ar auzu tumi un burkānu sulu. Un vēl man nebija tēva.

Labsirdīgākā no tantēm ieminas, ka tēva meitas tās laimīgākās. Ja nejaukās mātes māsas būtu lasījušas grāmatas, prastos saukt mani par „mīlestības augli”. Nevienai no viņām nav plakana vēdera, varbūt tāpēc, lai nobriestu augļi? Es labāk gribētu kokā. Karāties zarā kā līdztekās ar galvu uz leju un šūpoties tā, lai mati glaužas gar zemi un tajos saķeras nopļauta, sausa zāle. Dīkos brīžos plēst smilgas un minēt – vistiņa vai gailītis, mīl-nemīl. Mīlestības augļi nav skābi āboli. Tāpēc jāsauļo kājas un nabas, jāskuj paduses un jāpīpē „Kosmoss”. Bet pirms es pametu zelta pilsētu, Kurzemes sirdi, Gagarina ielu, istabu ar konsuelsagānām un smilškrāsas tapetēm, papes jumtu ar brūno kāju biedrenēm, māju ar gāzes trubu un rūtiņu balkonu, pirms pametu savu istabu un pati sevi, ir jāsāk ar māti.

Tad man jāstāsta par to, kā nav. Kā nekad nav bijis. Jāuzmin, uz ko viņa skatās, seju pavērsusi pret loga stiklu. Uz ielas krēslo un zem blāvajām laternām vējš čubina ēnas. Papeļkoki izmēda graciozās Manē cipreses, es šķirstu reprodukciju albumu, bet mana māte neredz pat to. Viņas ķermenis ir šeit, istabā, kamēr pati klīst tumšajos dziļumos un varbūt blakus viņai rosās mana tēva lellis, kurš atkārto vienas un tās pašas kustības, saka vienus un tos pašus vārdus. „Man jāiet. Kāds pie velna bērns? Tu visu izgudro.” Tad viņa uztrūkstas un apjož pienākumu jostu, kas notur drošībā pie tā, kas taustāms. Pie katliem un pannām dienas gaismā. „Izrādās, es visu dzīvi esmu gaidījusi to, kā nav.” Pēc trīsdesmit gadiem pateiks. Es čukstu savām draudzenēm konsuelsagānām priekšā, lai taču saka mātei, lai ved pie prāta, bet laika mašīna vēl nav izgudrota un manas rēgainās draudzenes ir vecmodīgas seksistes augstpapēžlaiviņās ar kaislīgām vīnkrāsas mutēm. Un viņas jau sarunājas tikai ar mani. „Pastāsti, pastāsti visiem,” viņas mudina. „Par nogriezto bizi, kas saritinājusies guļ augšējā sekcijas plauktā un gaida, kad varēs tīties ap delmu kā čūska. Un pēc tam tā roka, izstāsti, nu ko, ko dara tā roka...” Nekā nebij, es netaisos visu teikt. Labāk parunāšu par Bībeli vecajā drukā, par Ābela asinīm (vai ābeles nosauktas par godu jaunākajam brālim, kurš nav skops un nežēlo pirmos augļus?). Nu vēl varētu pastāstīt par to grāmatu mašīnrakstā, ko atradu sekcijā blakus bizes čūskai. Burtoju starp rindām un nezinu, ko iztēloties. Bučošanās un čamdīšanās. Manas draudzenes konsuelas un sagānas atkal jau ķiķina par manu sarkšanu un stomīšanos. „Svešvaloda, ja? Padomju erotikas rokasgrāmata, ja?” „Izbeidziet! Neesmu nekāds bērns...” atcērtu.. „Es tikai nevaru iedomāties, ka šito te lasa mana māte!” Varbūt pat pārrakstījusi ar rakstāmmašīnu vai kopējusi darbā, jo ko tad viņa citkārt līdz vēlai naktij kavējas? Varbūt to darījusi ar kādu kopā? Piemēram ar melno, skaisto, resno, neprecēto Intas tanti, kurai pašai savs dārzs, pirts un noslīdējusi dzemde? Vai ar to garbizes Silviju, kuras smukumu pie paša deguna bojā dzimumzīme zirņa izmērā. Lasījušas, smējušās, sarkaniem vaigiem starp lapām likušas zilus koppapīrus un gūlušās virsū, lai košāki burti. Varbūt manai mātei arī ir neredzamās draudzenes? Skaudīgas nīgras meles baltos lina lindrakos, jo kāpēc tad viņas seja tik skumja. Gan jau skumst par mīlestību, ko tad citu. Tikai tādus vārdus mēs te neizrunājam. Mīlestība. Ciešanas. Pat manas draudzenes sveicinot skumjas ķiķina. Nenotikušais ir spēcīgāks par to, kas ir. Nenotikušais lielāks. Tabu sēž uz tumbiņas un mizo kartupeļus.

Kā tik nejēdzīgs uzvārds vispār iespējams, skrienu pēc pildspalvas, bet kamēr atrodu, aizmirstu, es minu, minu, bet otreiz viņa nesaka. „Pati neatceras, ko samelojusi?” smejas konsuelsagānas. Nē, viņa nemāk. Mana māte nekad nemelo.

Mūsu pilsētas sievietes vīriešus izgriež no kartona un noliek kaktā, lai nemaisās pa kājām. Pārģērbtie pūķi krīt koridorā, gārdz, smird un prasa, lai maukas atdod uguni. Vēl ir tādi, kurus nekā nesauc. Melnā laukuma vīrieši klaiņā pa istabu, virtuvi, velkas līdzi kā ēnas ēna. It kā sieviete, tu pati būtu māja. Visuma karte uz sienas. Melnajiem caurumiem pārāk spēcīgs gravitācijas lauks. Notikumu horizonts guļ uz sekcijas virsmas, ritinās gliemežvākā un čūskas bizē. Veļas mašīna un kafijas dzirnaviņas griežas. Viņš ir šeit, jo viņa nav. Radījis, paņēmis un nobēdzinājis spožos notikumus. Vairs neatdod vai atgriež citādus. Jo nekas tāds jau nav noticis. Sievietes pievelk zeme, vīriešus debesis. Man gribētos domāt, ka esmu radusies šo divu titānu cīņas rezultātā. Bet jūtos kā pārpratums. Mans tēvs ir rītdienas spogulis, stikls krāsots ar melnu, ne amalgamu. Skatos, cik stipri varu, sejas vietā traips. Skatlogā redzu sievieti. Tā noliecas, paceļ iepirkuma maisu, šo stafetes kociņu, ko viņai devusi māte, un turpina iet uz mājām.