Jautājums ozolam
Es prasu:
„kā
tu to proti
Būt ēna un
izauklēt Sauli,
Būt klusums un
dziedāt vēju?”
Piķa melnumā
tikai vējš redz
ceļu
diena manī elpo
kā koka stumbrs
lēnām
gandrīz nemanāmi
esmu jau
aizsteigusies tālāk daudz
tālāk
kur tumsai vai
gaismai nav lomas
kur rītausmas brīnumam
nevajag
manas liecības
kur upe padzeras
tumsu un
skaita zvaigznes
Migla tik blīva
kā piens
aprij
katru gaismas mirkli
pārvēršot
to ūdens pilienos
uz manas
ādas
migla tik blīva kā
piens
iesūcas
manā ķermenī
neņemot vērā
iespējamu
laktozes nepanesību
migla tik blīva kā
piens
piepilda mani ar baltu elpu
pierādot ka vakardienai
nav
nozīmes
migla tik blīva kā
piens
uzauž rītu pārliecinot
ka tumsas atnākšanai
nevajag atgādinājumu
arī aiziešanai nē
Skatos baltajā
gleznā
un
domāju:
„Es
arī tā
varētu.
Uzzīmēt baltu
gleznu
un piekārt pie
baltas sienas.”
Un tomēr
es laikam
tā
nevarētu
ierāmēt savu
klusumu
Pārtraukums
kā
apklusis
circenis gaida siltāku
laiku
pulsē
siltuma vibrācijā
tik
rimti
kā pazūd saule
rieta
mutē
sakniebto lūpu
apvārsnis
klusē līdz rīta gaismai
kā nakts kas auklē
pilnmēness kristālus
ledus sāk
kustēties kad
rītausmas kreščendo ir
pārplēsis divas pasaules
Es nezinu kas
tu esi
un man arī vienalga
dziļa ir
šodien
ēna
kas piedzima
no
paša rīta
tik agri
ka izlikās
par nakti
ausmas
lētticībā
es nezinu vai esi
kvadrāts
vai taisnstūris
un man arī
vienalga
viss tāpat notiek
pa apli
tikai neziņa kā
ieķēris āķis
uzdodas par ceļvedi un seko
zvaigznei gaismas gadu
tālumā
Iela nomazgāta
ar
pavasara lapu maigo
zaļumu
noglāsta dienas
nogurumu
asfalta
pelēkumā kur
pēdu
nospiedumi
ir izbārstītu soļu
balss
steiga izdzisusi
kopā ar
vīstošu krēslu
plaukstās nakts
mierinājums
Es gribu vārdus
salasīt kā gliemežvākus
un
uzdāvināt priekam
Es gribu vārdus
noplūkt kā puķes
un
uzlikt uz kapa atvadām
Es gribu vārdus
iesēt zemē
un gaidīt
izaugam pēc ledus klusuma
Es gribu vārdus kā
varavīksnes tiltu
divām
pasaulēm vienā
Es gribu vārdus
kas atceras
zemes piedzimšanu klusumā
Mēs piedzimstam
par lietvārdiem
ne darbības vārdiem
un tomēr no
mums
sagaida darīšanu
varbūt darbs nav
jādara
darbs vienkārši ir
kā
saullēkts
kā paisums un
bēgums
kā dziesma
kā
sēras
mūs piepilda līdz plūst
pāri
līdz iztukšo
un mēs
vienkārši esam
kā lietvārds
kā lietots trauks
kā saulriets
piepildīts
iztukšots
kā gaisma
un ēna
