Studēju statistikas matemātiku, izbaudu garas pastaigas, kolekcionēju neizlasītas grāmatas un tukšas klades. Reizēm kaut ko patiešām arī izlasu vai uzrakstu, ne tikai krāju. Vēlmi stāstīt – gan īsto, gan izdomāto – manī veicinājusi dalība „Aicinājuma” semināros, kuros piedalos kopš 2020. gada.
Patrīcija Preisa
Mātes un hetēras
Annas Brigaderes biogrāfija stāstā izmantota vien kā iedvesmas avots, un nav mērķis to pārrakstīt. Šī ir brīva autores interpretācija.
Ir jēga par sevi rūpēties, ir. Arī tad, ja rūpes un to augļus redz vien rīta klusā tumsa, vēsie grīdas dēļi un aizsvīdušais logs. Vienaldzīga kompānija, bet Anna dzer auzu tumi un gatavojas vingrot.
Viņai nav jāgatavo brokastis vīram un bērniem, nav jāgludina veļa vai jāplāno ģimenes budžets. Tā vietā Annai jāizkustina kājas, rokas un mugura ikrīta vingrošanā, tad jāsēžas pie rakstāmgalda, savukārt vēlāk plānotas pusdienas ar kādu turīgu un pazīstamu ģimeni, kuri gribot aprunāties un lūgt kaut ko saistībā ar viņu jaunākās atvases kāzām. Kopīgi pavadīts laiks ar citām ģimenēm reizumis šķiet vienīgais veids, kā Anna līdz šim vārdam var nokļūt – līdz vārdam „ģimene”.
Viens pietupiens, otrs…
„Mīlestība…”
Trešais, ceturtais, piektais…
„Daudzi domā –”
Sestais, septītais..
„…man par to nav ne jausmas…”
Astotais, devītais, desmitais, Anna sāk elpot straujāk…
„It kā bez mīlestības šajā pasaulē nemaz nevarētu dzīvot!”
Citus stiprina cilvēcisks siltums, tuvība, ģimene. Kas motivē viņu? Kas motivē Annu, kurai jau tuvojas ceturtais gadu desmits? Vai cerība? (Pār muguru nopil pirmās sviedru lāses.) Kas motivē viņu celties no rītiem?
Beigusi vingrot, Anna pārģērbjas un iekārtojas pie rakstāmgalda. Līdz pusdienām ar Baložiem vēl ir pāris stundas.
Oktobra rīts jau kļuvis gaišāks, bāli dzelteni saules stari caursit Annas austrumu puses logus. Viens no tiem kā runātīgs ziņnesis nosēžas uz viņas galda un laiski izguļas virs papīriem, izgaismodams tos. Saules stari vienmēr Annai šķituši komunikabli. It kā Saule caur tiem mēģinātu runāt ar vienu no savām astoņām planētām un tās iemītniekiem. Viņa grib atbildēt.
Sasveicinājušies, Anna un Baložu ģimene apsēžas pie uzklātā galda, kādu brīdi ir neērts klusums.
„Cienājieties, droši cienājieties!” klusumu beidzot kliedē dzidrā Baložu kundzes balss, „tas viss jums par godu sarūpēts!”
Anna jau gadiem ir strādājusi par mājskolotāju vairākās turīgās ģimenēs, tādēļ labi pazīst arī Baložus, kuri, savukārt, Annai uzticas. Viņa nojauš, ka uzaicināta ar kādu līdz tam brīdim neizpaustu mērķi, tāpēc, beigusi pusdienot un pārrunājusi ar mājas saimniekiem labos laikapstākļus un Baložu vasaras beigu atpūtu Ķemeru kūrortā, Anna izdzer pēdējo malku ūdens un visbeidzot pajautā :
„Sakiet, lūdzu, kas bija tas, par ko vēlējāties šodien runāt? Ja pareizi sapratu, bija kāds konkrēts lūgums.”
Baložu kundze vispirms palūkojas uz blakus sēdošo meitu Irmu, tad uz Annu un iesāk savu monologu, kurā pastāsta par Irmas saderināšanos un kāzām, pirms kurām viņa vēlas aizbraukt uz Davosu uzlabot veselību un atpūsties.
„Skaista kūrorta vieta, tik daudz kalnu un labs gaiss…” viņa saka, „Bet saprotiet mūs pareizi, Irma tomēr tāds jauns meitēns vien ir. Mēs nevēlamies, lai viņa, saelpojusies Eiropu, iekultos kādās nepiemērotās situācijās. Tā nu mēs vienojāmies, ka viņa var doties uz savu Šveici, bet tikai ar kādu uzticamu pavadoni.”
Arī Irma beidzot palūkojas uz Annu. Viņa tik ļoti grib braukt, un Anna ir vienīgā biļete.
Nedēļu vēlāk Anna stāstu skices kopā ar drēbju gabaliem loka čemodānos.
Anna sen nav braukusi ar vilcienu, bet nedz tā rībināšanās, nedz kupeju ierobežotā telpa nešķiet biedējoša. Drīzāk kā bungu rīboņa pirms ilgi gaidīta muzikāla uznāciena. Anna melotu, ja apgalvotu, ka brauc tikai Irmas dēļ un pati nejūtas kā izvilkusi lielo lozi līdz ar šo piedāvājumu. Protams, viņa ir atbildīga kā vecākā māsa, ja ne gluži māte, un vismaz sākotnēji Irmai seko līdzi teju ik uz soļa. Līdzīgi kā gans, kuram uzticēta sprigana kaza vai aita, kam vilna no zelta. Taču iespēja redzēt Eiropu un atpūsties Šveicē – kurš gan no tās atteiktos?
Vairākas dienas pavadot ceļā, Anna un Irma satuvinās. Anna ir sapratusi, ka Irma nemaz nav tāda izlutināta vācbaltu spindzele, kā sākumā šķita, un viņas skatiens nopakaļ Irmai, kas nedaudz līdzinājās auklai ap vedama lopiņa kaklu, atslābst. Irma, savukārt, saprot, ka viņas pavadone nav tikai vecāku ultimāts un nevajadzīga aukle, bet arī lieliska sarunu biedre, kura nelabprāt runā par savu pagātni, taču zina daudz citu dzīvesstāstu – gan īstu, gan izdomātu.
Vilcienam tuvojoties Davosai un pirmajiem kalnu apveidiem logos iznirstot kā labvēlīgi noskaņotu un sargājošu milžu mugurām, abu dāmu mierīgo līdzāspastāvēšanu patraucē kāds glīts, slaiks svešinieks. Anna un Irma savā aizgrābtībā, vērojot ainavu, nepamana, ka viņu kupejā apsēdies vēl kāds, tomēr viņš nesēž vis kluss un nemanāms ilgi, bet vienā brīdī vāciski paziņo:
„Baltietes! Jūs esat no Baltijas, vai ne?”
Abas dāmas pārsteigti palūkojas uz vīrieti. Irma paver muti, lai atbildētu, taču Anna pasteidzas pirmā:
„Jā, kā gan jūs uzminējāt? Vai jūsu saknes arī meklējamas Baltijā?”
Kalniem logos turpinot skriet garām līdzīgi kā Latvijā tas būtu ar kokiem, tik tikko iepazītais Ludvigs Augusts Annai arvien mazāk atgādina netīkamu odu, kas neaicināts un kaitinoši sīcošs ielidojis pa loga šķirbu. Stundām steidzoties uz priekšu, viņa uzzina, ka vīrietis prot divpadsmit valodas un ir gan izglītots, gan dzīvesgudrs, gan diemžēl arī…precējies. Bet tas netraucē izbaudīt sarunu ar sev simpātisku vīrieti, kuram, kāda sagadīšanās!, pieder arī dāmu iecerētā naktsmītne un kurš tur organizē literārus vakarus. Uzzinājis, ka Anna ir rakstniece, viņš aicina autori kaut ko nolasīt nākamajā pasākumā, un Anna piekrīt. Irma sākumā pieklājīgi iesaistās sarunā, tad veras pa logu, līdz iemieg.
„Rītvakar atkal tiekamies?” pēc priekšlasījuma Ludvigs Augusts uzrunā Annu.
„Jā, labprāt!”
„Es jūs ap septiņiem gaidīšu pie baznīcas.”
Izdzirdējusi pēdējo teikumu, Anna uz brīdi sajūtas kā literāra darba varone kādā lugā, kur mīlētāji pārmaiņas pēc ir pelnījuši laimīgas beigas, nevis upes gultni, nazi vai klints malu. Taču viņa zina, ka baznīca būs vien satikšanās vieta, no kuras viņu vedīs tālāk pastaigā pa pilsētu, un nevis abu galamērķis.
Lasījums Ludviga Augusta literārajā vakarā bija izdevies. Kamēr Anna lasīja, telpā kļuva tik kluss, ka viņa uz mirkli sabijās no nedalītās uzmanības, ko saņēma. Klusums varēja būt gan piekrišana, gan nopēlums. Taču, paceļot acis uz klausītājiem, saprata, ka laikam tomēr piekrišana. Bet ar to nepietika, pēkšņi grupa nezināmu cilvēku bija par maz, pat ja to sejas pauda atzinību. Viņai bija svarīgi atrast tikai vienu. Vienu, ar kuru pietiktu. Augusts it kā arī bija nepazīstams cilvēks. Vai tomēr vairs nē? Kaut Anna viņu pazina vien dienu, Augusts vairs nešķita nepazīstams. Viņa nolēma būt drosmīga un telpā uzmeklēja Augusta acis. Tās bija nopietnas un mierīgas. Mazliet pārsteigtas, bet ne šokētas. Abu skatieniem satiekoties, tajās ievilkās mazas rieviņas. Smaids. Tātad piekrišana. Vai viņš ieraudzīja? Vai ieraudzīja Annu?
Anna negribīgi arvien, arvien mana Augusta klātbūtnē mostamies savu sievišķību, par kuras esamību agrāk tik viegli izdevās aizmirst ikdienas darbos. Nevis to cēlo un tikumisko, bet to, kas simttūkstošiem gadu veca un grūti vadāma un kuru viņa iepriekš bija iegrūdusi kaut kur dziļi pakausī kā Zevs titānus Tartarā. Nu tā raujas brīvībā.
Anna jūtas kā kamīnā lēni brūkoša koka pagale.
Sēdēdama savā istabiņā, Anna kādu vakaru izlaiž garos matus, ļaujot tiem noslīdēt pār pleciem un lāpstiņām, un apsēžas pie spoguļa. Viņa diezgan ilgi veras savā atspulgā un nojauš, ko tieši tur meklē – kādu skaistuma apliecinājumu, ko tādu, kas aizrautu Augustu.
„Vai tiešām es?” viņa sev jautā. „Tas tiešām notiek ar mani?”
Tobrīd istabiņā negaidīti ienāk Irma.
„Tev nu gan ir skaisti mati!” viņa šķiet patīkami pārsteigta un pieiet tuvāk, „Nekad nebiju domājusi, ka tie ir tik gari…un mīksti.”
Un lūk arī skaistuma apliecinājums! Līdz šim Anna vienmēr matus bija rūpīgi sakārtojusi kādā frizūrā, īpaši neizrādot nevienam. Varbūt laiks kaut ko mainīt?
Atbildes vietā Anna kautri pasmaida un papliķē matraci, aicinot Irmu apsēsties.
„Kas uz sirds?” viņa vaicā. Anna prot klausīties, un par to cilvēki viņu mīl.
* * *
Augusts atkal runā. Viņš to dara teju nepārtraukti, taču Anna, šķiet, var tikpat nepārtraukti klausīties viņā. Par atbrīvošanos no principum individuationis, par līdzjūtību un askētisku dzīvesveidu kā zālēm pret gribas verdzību un apaļojoši – visām pasaules ciešanām. Par viņa jaunākajiem dzejoļiem. Viņa arvien vairāk jūt, ka nespēj dzīvot bez šīm pastaigām, bez sarunām, bez vīrieša, kurš ir viņas līdzinieks, lai arī precēts. Un šovakar viņu urda kāds cits jautājums, kas zemāks par filozofijas augstumiem, bet ne mazāk būtisks.
„August, mēs ar Irmu rīt braucam atpakaļ uz Rīgu.”
Kādu brīdi ir netīkams klusums. Anna gaida, ka Augusts pateiks:
„Es došos jums līdzi, Anna, jā, kā gan citādi!”
Bet Augusts klusē un Annai uz brīdi šķiet, ka viņa varētu blakus stāvošajam gļēvulim iesist.
„Es jūs mīlu, vai tiešām jūs to neredzat? Vai tiešām tas ir godīgi?” viņa varētu kliegt, spējajam skaņu vilnim satricinot Šveices klusās un omulīgās mājiņas un notraucot kalniem sniega cepures.
Tomēr tā vietā Anna turpina runāt atturīgi un mierīgi:
„Jūs jau saprotat, ko tas nozīmē…”
„Es saprotu. Bet saprotiet arī mani, es esmu…”
„Precējies.”
„Bet jūs mani fascinējat, Anna! Te būs mana adrese, rakstiet man! Rakstiet, es vienmēr gaidīšu!”
Anna ieloka papīra gabaliņu somā un ļauj Augustam sevi pavadīt uz naktsmītni, kaut atpakaļceļš ir miglains. Aizverot durvis un redzot Augusta seju pēdējo reizi, Annas kājas vēl nedaudz ir uz zemes. Līdz viņa saļimst. Ienāk Irma un neizpratnē skatās uz raudošo Annu, kura vienmēr ir tik cēla, tik mierīga, bet nu guļ šķērsām, paslēpusi seju palagos. Anna paceļ galvu:
„Viss kārtībā, Irma, es vienkārši…kājas sarīvēju,” viņa pa vidu asarām pasmejas kā kaut ko sapratusi, „par ilgu laikam pastaigājos.”
„Vai, es tūlīt pasaukšu ā…”
„Neko nevajag, paldies, viss labi! Nomazgāšu kājas un būs labi!” viņa pieceļas, izšņauc degunu un noslauka sapampušās acis, „Nāc, sēdies! Labāk pastāsti par sevi, ko darīji šovakar?”
Irma vēl arvien savādi lūkojas uz Annu, taču apsēžas uz gultas malas un, sapratusi, ka Anna par savu īsto asaru iemeslu runāt nevēlas, sāk stāstīt par apmeklētajām veselības procedūrām.
Eleganti iekārtota kupeja, eleganti sēdekļi, priekšā elegants ceļš un mājās tikpat eleganti pienākumi. Viss ir eleganti un tik…skumji. Cik jauki būtu, ja kupejā atkal negaidīti ienāktu Augusts un jautātu, vai viņas ar Irmu ir baltietes. Bet viņš nenāks, to Anna zina un savā blociņā ieraksta:
„Es protu atsacīties. Un es, protams, atkal kļūšu padevīga un mierīga.”
Nomierināties. Aizmirst kaut ko, kas uz mirkli pamodās – titānus Tartarā.
Parādoties Rīgas torņiem, Anna jūtas tā, it kā iepriekšējos mēnešus būtu nosapņojusi, it kā nebūtu bijis nedz Davosas, nedz Augusta, bet viņa ar Irmu būtu atbraukušas no, teiksim, Jelgavas. Tomēr somā esošā lapiņa ar Augusta adresi atgādina, ka viss ir noticis pa īstam. Pusei Annas gribas to izmest pa logu, bet otra puse zina, ka jau rīt sēdīsies pie rakstāmgalda un rakstīs vairākas lapas garu, sirsnīgu vēstuli par piedzīvoto atpakaļceļā uz Rīgu.
* * *
Pagājuši divi gadi, Anna Augustam ir nosūtījusi vismaz divdesmit vēstules – katru vismaz piecas lapas garu, teksta rindas cieši notamborētas maziem burtiņiem – un saņēmusi pretī tikpat. Taču nekā vairāk par papīru kaudzi viņai nav. Augusts it kā ir blakus, bet vienlaikus tālu prom citā dzīvē. Augusts it kā gadiem neliek mieru, bet tomēr ir Annu atstājis un tuvāk par sirsnīgām vēstulēm, kas sevī tur kādu neizteiktu solījumu, nenāk. Sirdi var izrakstīt tukšu un atdot otram, kas varbūt nav pelnījis, bet vai sirdi var arī pierakstīt pilnu? Anna cenšas un, rakstot arī kādam citam, izņemot Augustu, tas gandrīz izdodas. Uzticamiem lasītājiem, māsai, draudzenei.
Viņa nav gluži viena. Tomēr Anna redz citas sievietes, kurām nav īpaši jānopūlas, lai pievērstu sev to uzmanību, kas viņai gājusi secen. Vai tas ir slēpts rūgtums, kas iezogas viņas matu šķipsnās, vai skumjas, kas ielien lakata krokās, bet Anna sāk prātot - kautrums esot sievietes rota, taču vai tas vienmēr viņai nācis par labu? Anna atkal ir viena. Rūdis* reiz pieminēja „hetēras” – ar to viņš nedomāja Senās Romas pērkamās dāmas, bet sievietes, kuru tiešums un spēja savas jūtas paust publiski ir pretstats Annas diskrētumam. Viņa nav hetēra, viņa nekad nevarētu būt hetēra, pat ja gribētu par tādu kļūt, viņa ir citāda.
Anna vēl arvien nesaprot – tā ir atklāsme vai slēptas sāpes, vai nedrošība un nožēla, ko aizklāt ar tikumības kārtu, bet viņa ieraksta savā kladē:
„Ir divi galvenie sieviešu tipi – hetēras, kuras sasniedz visus savas dzīves mērķus ar vīriešu palīdzību, un madonnas, kurām priekštece ir mūsu lauku sieviete - māte.”
Viņa prātā sevi piepulcina madonnām. Un daudz vieglāk ir pateikt, ka nemaz nevēlējies to, kas nav saņemts. Un daudz vieglāk ir nosodīt to, ko pats klusībā vēlējies, bet nekad nespēji paust.
* Rūdolfs Blaumanis
