|
Jānis Rokpelnis
Bedre ir ziedošs dārzs
* * *
vecais kleperis Pēgass
sasniedz galamērķi
ātrāk
nekā apvidus auto
* * *
nazis aizvijas mākoņos
nav kas sagriež aizu
vienādos līdzenumos
* * *
mans sencis
bija Kurzemes seglinieks
ar iesauku Rokpelnis
viņš nenoģida
ka pēcnieki apseglos
melno kuili
un Pēgasu
reizē
* * *
bedre ir ziedošs dārzs
zem kājām avoti ganās
mēness kā olīvlapa
zaļš nevis žultaini dzeltens
bedre ir ziedošs dārzs
kad bezdibenis aizvēris žaunas
* * *
akla nakts
kāpēc tās skatiens
tik caururbjošs
* * *
nākotne
aust
katrā sekundē
sekundē
uzceļu
paliekamu namu
palēnām izroku aku
tomēr žēl ka celiņš
kas ved
uz minūti
sen aizaudzis ar jūdzēm
* * *
beidzot ūdens
ir sakustējies
ieraugu vardes
kas pārtaps
princesēs
sabāžu vardes
atpakaļ kurkuļos
skatos uz enģeļa
nesaredzamo spārnu
neredzu
kājāmgājēja stāvu
* * *
lielum liela ir dzeja
slienas tās kolonādes
Mūzai aiz ādas
* * *
Erota bultu rētas
cilvēki mīl
šautrmeša Apollona bultu rētas
nolād
bet abiem
bultu uzgaļus izkaļ
tas pats Hēfaists
par kura klibumu Olimpa dievi ieņirdz
bet nedziedē
* * *
savus vēršus
es neizvēršu
viņu ragi
nobadīs Mūzu
* * *
neapciemo Raudives balsis
atrauju durvis vaļā
uz sliekšņa
paklupis balets stāv
* * *
krāna ūdenim
ir nepatīkama
memuāru piegarša
neatceros ko ūdens atceras
iedzeru pāris litru
* * *
no sava talanta
no 6000 drahmām
notērējis
5999
esmu nabags
un pliks kā grasis
no kura
desmito tiesu
esmu piemirsis
atdot Dievam
* * *
Bābeles torņa ķieģeļa ēnā
nosauļojos līdz čulgām
* * *
mūžīgi pele skrien
mūžīgi pele grauž
arvien arvien
ko grauž neizpauž
* * *
nodzisa balodis
aizšalca čūska
sitas pret palodzi
mēle –
mans vienīgais muskulis
* * *
sekunde mani mīda
it kā es būtu
tās nāves dejas grīda
* * *
meklēju pēdas tuksnesī
tās aizputinātas
smilšu graudiem
nav mobilo
lai fočētu
sūtītu īsziņas
tikai šakāļi plaši
un to ķepas uz sirds
* * *
uzlūkoju kokus
to pumpurus
uzplaukst cirvju kāti
zied pūču astes
birzīs i norās
manas acis
piekaltas
ar nepielūdzamu veseri
pie vīģes koka
* * *
kamēr skaita eņģeļus
uz adatas smailes
caur tās aci svilpodams
iziet kamielis
* * *
zibens ātrumā
tiku līdz kliņķim
patiesību sakot
autentiskais zibens ir nokaunējies
par savu lēnīgumu
* * *
kā lilija logā
tikai vientuļa zvaigzne kā poga
tūlīt satrūksies notrūks un aizies
kādā dīvainā smadzeņu aizā
|
