Esmu pabeigusi Literāro Akadēmiju pie Ievas Melgalves, Osvalda Zebra un šogad arī pie Daces Vīgantes. Līdz šim esmu publicējusies interneta žurnālā Punctum, Satori un mēnešrakstā Avīzes Nosaukums. Rakstu īsākus un garākus stāstus. Šobrīd strādāju pie manuskripta debijas romānam.
Elīna Rudoviča
Baznīcas kalns
Ilgvars nav ne ticīgs, ne kristīts. Citi viņu sauc par pagānu.
Viņš katru gadu gaida sniegu, lai dotos uz kalnu pie luterāņu baznīcas un vērotu bērnus, kas, aizrāvušies ar ziemas izpriecām, uz mirkli aizmirst par apkārtējo pasauli. Arī viņš tur sēžot mēdz aizmirsties.
Priežu zarus ietin balta sniega sega. Šogad tā ir ļoti bieza. Ilgvaram nav viegli uzkāpt baznīcas kalnā, neiestiegot sniegā. Tomēr viņš to paveic.
Ilgvars grib aizdedzināt cigareti, bet neuzdrīkstas to darīt. Viņš negrib sabojāt šo dabas skaistumu ar kaut ko tik pretīgu.
Bērni bezrūpīgi laižas lejā no kalna. Daži vecāki stāv un sabozušies drebinās, degunus ietinuši šallē. Ilgvars ir gatavs atdot visu, lai kaut uz mirkli būtu viņu vietā.
Puisis ar sarkanu rupja adījuma cepuri velk augšā koka ragavas. Tas nav nemaz tik viegli. Spēcīgāk paraujot, viņš atkrīt sniegā un palaiž tās vaļā. Lielo vilšanos ātri vien nomaina prieks, vērojot smaidīgos vienaudžus laižamies lejā no kalna.
Puisis nopūšas un dodas pēc ragavām, kamēr Ilgvars, mierīgi sēžot, izliekas to nemanām. Tāpat kā citus gadus, arī šoreiz viņš tikai vēros notiekošo.
Pamazām sāk krēslot. Zelta gailis, izslējies baznīcas jumta smailē, vizuļo vakara saulrietā. Priežu un melnalkšņu galotnes iekrāsojas maigi rozā. Bērzu zari cenšas noturēt smagās kupenas, tomēr tas neizdodas - sniegs nokrīt, atklājot to kailumu.
Piebrauc sudrabots džips, un no tā izkāpj tēvs ar dēlu. Atveras bagāžnieks. Tēvs izņem sarkanas ragavas ar stūri un saka: „Ej! Es tevi gaidīšu tepat.”
Zēns dodas augšā, stingri turēdams ragavu striķi. Viņš smaida un ik pa laikam atskatās uz tēvu, kas, iegrimis telefonā, turpina lasīt jaunākās ziņas. Zēns mazliet saskumst.
Ilgvars redz, kā bērns noslauka degunu cimdā, un viņam iesmeldzas pakrūtē. Viņš iekrekšķinās. Zina, ka neko nevar ietekmēt.
Zēns ir uzkāpis kalnā. Viņš lūkojas uz savām ragavām. Nelāgo noskaņojumu nu ir nomainījis priecīgs satraukums. Tēvs paceļ acis un smaidot uzlūko dēlu, atrāvies no svarīgām ziņām.
„Gatavs?” tēvs uzsauc dēlam un parāda īkšķi.
Zēns atbild ar to pašu. Viņš iesēžas ragavās, iztaisno stūri un pārbauda, vai striķis netraucēs.
Pēc nelielas minstināšanās viņš šļūc. Ragavas mērķtiecīgi traucas virsū priekšā stāvošajai priedei. Tēva acīs pazib bailes, bet viņš ir sastindzis un nespēj pakustēties.
Priede ir pavisam tuvu. Lielais, pelēcīgi brūnais stumbrs ar biezo mizu stāv izslējies kā milzenis iepretim mazajam bērnam, kas satraukts cenšas sagriezt stūri, lai tajā neietriektos. Ātrums ir liels, un Ilgvaru pārņem auksti sviedri. Viņš saprot, ka nepaspēs.
Zēns sāk gāzelēties. Ar savu ķermeņa svaru viņš cenšas sagriezt ragavas, bet stūre ir iestrēgusi. Tēvs atjēdzas un sauc: „Lec ārā!”
„Es varu, tēt!” dēls attrauc, bet bailes ņem virsroku.
„Lec ārā!” tēvs satraukumā kliedz un skrien pie dēla, kas, spiežot bremzes, mēģina griezt stūri. Bet vēl aizvien tas neizdodas.
Tēvs cenšas panākt ragavas: „Lec ārā, vai nebūs labi!”
Draudi palīdz zēnam attapties. Viņš izkrīt no ragavām un iekrīt ar seju izbraukātajā sniegā, kas asi saskrāpē maigo ādu. Zēns nekustas.
Ilgvars ievelk elpu. Viņam trīc rokas.
Tēvs pieskrien pie dēla un sapurina viņu. Zēns ir aizmiedzis acis un lēni, lēni ver tās vaļā.
„Viss labi?” tēvs vaicā.
Zēns bailīgi pamāj ar galvu, un Ilgvars ir gatavs apzvērēt, ka pat viņš, sēžot uz sola, dzird tēva atviegloto nopūtu.
Tēvs piespiež dēla trauslo augumu pie savējā tik cieši, ka zēnam, iespējams, sāp, tomēr spēcīgās rokas ir varenākas par jebkādām sāpēm. Tās aizdzen prom bailes, neziņu un šaubas.
„Viss kārtībā,” tēvs mierina. Zēna pleci pāris reizes noraustās. „Vai mēģināsi vēlreiz?” tēvs smaidīdams vaicā, un dēls neticīgi viņu uzlūko.
„Vai es drīkstu mēģināt vēlreiz?”
Tēvs draudzīgi iesmejas.
„Protams, es tikai stāvēšu pie tās priedes.”
* * *
Ir jauna diena. Ārā ir stiprs vējš, un Ilgvars prāto, vai vēl kāds, izņemot viņu, būs uz kalna. Taču viņam tur jātiek, lai vai kas. Sīks, kaitinošs sniegs skrāpē ādu, iegraužas vaigos un svilina tos. Bet viņš nepadodas. Acis piemiedzis, lai redzētu ceļu caur spēcīgo vēja brāzmu, viņš turpina iet. Rīklē sajūt skrāpējošu aizsmakumu. Ilgvars ieklepojas, kad caur degunu ieelpo auksto gaisu.
Pelēkās dzelzs margas, kas norobežo viņu no brauktuves, ir apsnigušas un mirguļo saules gaismā. Ilgvars, mazliet pieklibojot, iet lēni un nesteidzīgi. Priežu zari ir apsniguši. Tie notrīs spēcīgajā vējā. Melnalkšņi ar biezo sniega kārtu stāv kā stāvēdami pie mazās, aizsalušās upītes. Daži pērnā gada čiekuri lien ārā no kupenām.
Ilgvars sasniedz baznīcas kalnu. Viņš pamana trīs meitenes, kas, sasēdušās rindiņā viena aiz otras, skaļi spiegdamas, šļūc lejā pa stāvo nogāzi. Viņš palūkojas augšā uz blāvi dzeltenīgo baznīcu ar baltām aprisēm un smagām koka durvīm. Tas pats zelta gailis, kas izslējies stāv uz abām kājām, liegi vizuļo saules veidotajā atblāzmā. Ilgvars izvēlas drošāko ceļu - ne pa apledojušajām kāpnēm, bet gan pa kalna nogāzi labējā pusē. Kājas iecirzdams dziļajā sniegā, viņš neticīgi lūdz dievu, kaut nenokristu. Un nenokrīt arī!
Beidzot viņš sasniedz nedaudz apledojušo dēļu solu, kas stāv pie baznīcas, un iekrīt tajā. Smagi elsojot, Ilgvars aplūko apkārtni, gaida un vēro. Meitenes jau atkal ir sasēdušās viena aiz otras un laižas lejā no kalna. Viņas sajūsmā spiedz. Ilgvars pasmaida, atminoties, kā pats reiz laidās lejā. Tikai ne ar plastmasas šķīvjiem vai āboliem, bet gan ar polietilēna plēvi vai kartona gabalu.
Vēja brāzmas norimst. Saule iespīd Ilgvaram sejā, un viņš samiedz acis. Pavisam drīz tā sāks rietēt.
No tuvējās skolas nāk bērni, un viņš nepacietīgi gaida, līdz tie bariem atskries uz kalnu, sev līdzi nesot priecīgas čalas. Puiši kliegdami pirmie sasniedz baznīcas kalnu. Klūpot viņi uzrāpjas kalnā, iesēžas līdzi atnestajos plastmasas šķīvjos un laižas lejā. Dažiem līdzi nāk arī vecāki, gausi un negribīgi vilkdami kājas, it kā visa pasaule būtu vainīga pie viņu vecāku pienākumiem. Ilgvars neomulīgi sarosās uz sola.
Pēc stundas, kad bērni slapjām galvām, skaļi smiedamies, pamet kalnu, viņš redz, kā piebrauc sudrabotais džips, no kura izkāpj tēvs un neilgi pēc tam arī mazais zēns. Šodien viņa cimdi ir pelēki un bikses tumši zilas ar atstarojošajiem elementiem gar malām. Viņš smaida un ar lielu neatlaidību cenšas izņemt no bagāžnieka savas ragavas. Tēvs viņam nepalīdz, bet gan atbild uz īsziņu. Zēns pacietīgi gaida. Viņš negrib iztraucēt tēva svarīgās darīšanas. Ilgvars, elpu aizturēdams, vēro mazo zēnu.
Kad īsziņa ir nosūtīta, tēvs palūkojas uz dēlu, kas ar nodurtu skatienu lūkojas sniegā. Viņš uzsmaida un parāda uz kalnu.
Tēvs dodas pie lielās priedes, bet dēls sparīgiem soļiem velk kalnā ragavas.
Kad virsotne ir sasniegta, zēns bailīgi paskatās apkārt. Viņš atminas vakardienas notikumus. Arī Ilgvars saraujas. Jābūt uzmanīgam. Neviens viņu nedrīkst šeit pamanīt.
Tēvs paceļ īkšķi, dēls kalna galā atbild ar to pašu un iesēžas ragavās. Pirms kājas ir atrautas no zemes, viņš pārbauda stūri, vai tā nav ieklemmējusies.
Ilgvars aiztur elpu un gaida. Zēns iestumj ragavas un šļūc lejā. Ilgvars nespēj atraut skatienu.
Šodien zēns aizšļūc daudz tālāk un taisnāk, un Ilgvars ir lepns par to.
Tēvs plati smaida un uz mirkli pavērš acu skatienu uz kalnu. Ilgvars saraujas. Šķiet, vīrietis viņu ir pamanījis. Tā nevar būt. Attālums ir pārāk liels.
Bet tad viņš strauji novēršas un palūkojas uz saviem melnajiem zābakiem, it kā kaut ko pārdomātu.
„Dēls, mums jādodas!” viņš sauc.
Dēls neizpratnē rāda uz kalnu. „Bet mēs tikko atbraucām!”
„Man jāstrādā,” tēvs nelokāmi nosaka un izvelk no kabatas telefonu, lai pavicinātu to dēla priekšā. „Dodamies!”
Pār puisēna vaigiem birst asaras, viņš nošņaukājas, tomēr neuzdrošinās ko iebilst.
„Dod ragavas, ielikšu mašīnā,” tēvs ir nelokāms un cenšas izraut striķi no sažņaugtajiem bērna pirkstiem.
„Vai mēs rīt atbrauksim?” puisēns apņēmīgi vaicā. Acīs mirdz asaras.
Tēvs ir neapmierināts un dusmīgs. Seja nosarkst, un pēkšņi viņš jūtas nelāgi bērna priekšā. Maigi satverot dēla rokas, tēvs apsola rītdien te atgriezties.
„Tiešām apsoli?”
Tēvs pamāj ar galvu.
Viņi iesēžas sudrabotajā džipā un aizbrauc prom. Ilgvars noskatās viņiem pakaļ. Arī viņa acis ir miklas.
* * *
Šodien ir patīkami silts. Ilgvars ieelpo svaigo meža aromātu, tad pasper soli uz priekšu, tomēr attopas stāvam un lūkojamies uz palēnām kūstošo lāsteku. Tā ir pieķērusies pie zilā skārda jumta virs viņa galvas un neatlaidīgi, pat kaitinoši lēni, pil uz betona. Ilgvars atskārš, ka pavasaris vairs nav tālu. Sniegs pamazām kūst, un tas nozīmē, ka drīz uz kalna vairs nebūs dzirdami bērnu skaļie smiekli un čalas. Ilgvars jau tagad ar nepacietību gaida nākamo ziemu.
Ejot gar daudzdzīvokļu māju pagalmiem un pelēkajām dzelzs margām, no kurām lēnām kūst sniegs, Ilgvars uzmanīgi šļūc uz priekšu. Viņam ir bail nokrist un palikt turpat uz ceļa. Tāpat neviens nenāks viņu meklēt. Viņš vairs nevienam nav vajadzīgs. Un tieši šī doma dzen izmisumā un iegulsnējas prātā. Šodien automašīnas traucas ātrāk, lai gan laikapstākļi nav tam piemēroti.
Ilgvars apstājas un ieklausās. Viņš cer sadzirdēt, kā mostas daba: ūdens klusi, klusi no lāstekām pil; kūstošs sniegs gurkst zem kājām; vārnas, pa zemi staigājot, ieķērcas, un koki, savu stīvumu izvingrinot, palēnām atbrīvojas no biezās sniega segas. Taču vēl ir laiks.
Ilgvars pamana aizsalušo upi un biezo ledus kārtu, kas ietīta vakara saules staros. Ledus spītīgi turas pretī. Tāpat kā Ilgvars.
Viņš šķērso baznīcas stāvlaukumu, kur tikai svētdienās ir pilns ar automašīnām, un lēnām dodas augšup kalnā. Šodien viņš ir ieradies vēlu. Bērnu ir daudz, un viņš cer, ka nav nokavējis. Ir jāpasteidzas.
Ilgvars paslīd. Sirds notrīs. Viņš mēģina atkal, liekot zābaka zoli ieslīpi. Tas vienmēr ir palīdzējis, taču nekā. Ir pārāk slidens. Ilgvars nepadodas. Viņš iecērt kāju sniegā un ar otru piešļūc klāt, līdz palēnām apjauš, ka šodien tur augšā netiks. Vaigi satraukumā sakarst, sviedru lāsītes izsitas zem adītās cepures. Rokas ir nosvīdušas cimdos.
Ilgvars smagi nopūšas un paceļ skatienu. Nekur tālu viņš nav ticis.
Tepat divi puiši uzsāk strīdu ar trešo, kurš, šķiet, ir nedaudz apjucis un lāgā vēl nesaprot šīs spēles jēgu. To pārspēj meiteņu skaļie spiedzieni, un Ilgvars klusi iesmejas, atminoties savas bērnu dienas.
Viņš pēkšņi atskārš, ka ir stāvējis pārāk ilgi, un ielūkojas pulkstenī. Viņam ir atlicis maz laika, lai noslēptos. Viņš ieelpo drēgno gaisu un dodas lejā, lai sasniegtu tālāko priedi. Kamēr viņš cenšas nepaslīdēt, neapmierināti murminot sev zem deguna, piebrauc sudrabotais džips. Ilgvars sastingst un samulsis nostājas pie tās pašas nelaimīgās priedes, cerībā, ka viņu nepamanīs. Lai gan zina, ka tā nebūs. Viņš pieturas pie koka.
Tēvs izkāpj no džipa, dēls viņam seko. Ilgvara acu skatiens viņus pavada. Viņš vēl aizvien cer, ka paliks nemanāms.
Tēvs izņem ragavas un noliek tās sniegā. Viņš paceļ acis, un Ilgvaram liekas, ka krūtīs kaut kas sažņaudzas. Viņš nespēj pakustēties un paelpot. Abu vīriešu skatieni krustojas. Kaklā sakāpj rūgts kamols. Acis pieplūst asarām, bet jaunā vīrieša seja paliek nekustīga. Viņa roka ir cieši sažņaugta un telefons, kas izvilkts no kabatas, liekas, tūliņ saplīsīs. Laiks ir teju apstājies. Visi apkārtējie trokšņi izzūd. Neeksistē vairs nekas, tikai viņi. Ilgvars, viņa dēls un mazdēls.
Viņi nav runājuši gadiem. Iespējams, mazdēls nemaz nezina par vectēvu. Arī jaunais vīrietis izskatās piemirsis pats savu tēvu. Ilgvars baidās, ka dēla acīs saskatīs vienaldzību, taču no sirds cer, ka vēl nav par vēlu.
Sāpes asi ieduras pakrūtē, un Ilgvars saviebjas. Viņš lieliski apzinās, ka šim mūžsenajam strīdam vairs nav nozīmes, jo viņam ir atlicis tikai tik daudz laika, cik dzīve ir atlicinājusi.
Par ko gan viņi toreiz tā sastrīdējās?
Vai tas bija viņa lepnums, kas neļāva salīgt mieru ar dēlu, kuru zaudēja jau tīņu gados? Vai varbūt stūrgalvība? Ilgvars nespēj atbildēt uz šiem jautājumiem, tomēr zina – arī dēls par viņu domā. Šis bija viņu īpašais kalns, kur abi reiz kopā šļūca un priecājās kā bērni.
Ilgvars cerīgi pasmaida un lūkojas uz savu dēlu. Viņš ir noguris tēlot aizvainoto. Un nemaz to vairs negrib darīt. Viņš ilgi ir sapņojis par šo dienu, un, beidzot, tā ir pienākusi.
Jaunā vīrieša drūmo, zilganpelēko skatienu aizblāvo asaras. Arī viņš apmulsumā pasmaida, vairs nezinādams, kur likt savu lepnumu.
Ilgvars izbauda dēla smaidu. Sen to nav redzējis tik tuvu.
Elpa aizraujas, kad dēls pasper pirmos soļus. Ilgvars teju pakrīt, cenšoties notvert viņu savā apskāvienā.
Jaunais vīrietis uzliek rokas uz Ilgvara sagumušajiem pleciem un klusi nočukst: „Tēt!”
„Esmu šeit, dēls,” Ilgvars tikpat klusi atčukst, ciešāk piekļaujot viņu sev klāt.
„Tom, panāc šurp! Tas ir tavs vectēvs.”
