Vladis Spāre
Tas vairs nav iespējams
Rīgu svilināja gandrīz tropiska saule, kad
Verners pa stikla durvīm iegāja Dzirnavu ielas cigāru bārā. Te
skanēja klusināts džezs un bija tikai viens apmeklētājs, iesirms
kungs rūtainā kreklā, viņa paduses klāja sviedru plankumi,
sarkanā seja pludoja, un viņš sēdēja pie galdiņa ar skatu uz
ielu, iepretī augstajai bāra letei, aiz kuras grozījās bārmene,
– apaļīga, neliela auguma meiča apspīlētā melnā, spīdīgā kleitā
ar baltu, fifīgu priekšautiņu, kura, uzmetusi Verneram skumju
franču buldoga skatienu, novērsās un turpināja ar ķēdes suņa
nolemtību bakstīties viedtālrunī.
– Mums nestrādā kondicionieris, – kad Verners
gāja garām letei, nepaceļot acis no telefona brīdināja bārmene.
– Tas nekas, – atbildēja Verners un apstājās pie
galdiņa, pie kura sēdēja iesirmais kungs.
– No šī galdiņa var labi redzēt ielu, –
nokremšļojies, lai pievērstu sev uzmanību, teica Verners un
uzmanīgi pieskārās brīva krēsla mīkstajai atzveltnei. – Un to,
kā cilvēki iet garām.
Kungs neko neatbildēja, tikai saspieda ciešāk vēderainu viskija
glāzi, kas tiecās izslīdēt no nosvīdušās plaukstas, viņa
perfekti safrizētā ūsainā virslūpa noraustījās, kad Verners
atvilka krēslu un neaicināts iekārtojās viņam pretī pie galdiņa.
– Un no ielas var redzēt galdiņu, pie kura mēs
sēžam, – piemetināja Verners, atskatoties pār plecu uz
garāmgājēju pilno ielu.
– Nu un? – kungs palūkojās uz Verneru ar tumši
brūnām, apsārtušām viskija dzērāja acīm, caur kurām ar grūtībām
varēja saskatīt dvēseli.
– Bet tikai tad, ja no stikla neatspīd saule, –
laipni paskaidroja Verners, nemierīgi iegrozīdamies krēslā. – Ja
atspīd, tad nevar redzēt, kas notiek iekšā.
– Nu un? – kungs pacēla biezās, asi izliektās
samuraja uzacis, kurās tāpat kā ūsās mirdzēja sviedru lāsītes.
– Tas vienkārši tā ir. – Verners vientiesīgi
paraustīja šauros plecus, ar garajiem pirkstiem knibinoties gar
galdiņa malu. – Ja tagad es ietu garām, es jūs neredzētu caur
stiklu, jo ārā spīd saule. Es redzētu tikai savu atspulgu stiklā,
un tajā nav nekā īpaša, ja neskaita atļukušās ausis, – viņš
kaunīgi piebilda.
– Ēzeļa ausis! – Kungs smīnēdams uzmeta paviršu
skatienu Vernera gludi skūtajai galvai uz tievā kakla un
lielajām, saulē nežēlīgi apdegušajām, kreveļainajām ausīm. –
Kāpēc jūs man to stāstāt?
– Pie šī galdiņa parasti sēdēja kāds cilvēks, –
norijis apvainojumu, atbildēja Verners. – Bet pēdējā laikā sēžat
jūs.
– Nu un?
– Es ienācu paskatīties, varbūt tas cilvēks tomēr
ir te, bet diemžēl te esat tikai jūs.
– Nekauņa! – Kungs ieņēma viskija malku un,
izgaršojot paskalinājis mutē, ar baudu norija, tad noslaucīja ar
salveti mitro kaklu un paņēma cigāru, kas vientuļi kūpēja stikla
pelnu traukā.
– Kad es gāju te garām, parasti redzēju viņu
cauri stiklam, – tupināja Verners, cenšoties ar plaukstu
neuzkrītoši pieglaust labo ausi, kas atkārās vairāk. – Viņš
sēdēja salīcis, it kā turētu uz pleciem kādu Āfrikas ziloni,
varbūt pat divus, uz katra pleca pa vienam, un tāpat kā jūs
nepārtraukti pīpēja cigārus un dzēra viskiju. Man liekas, ka
viņš bija izmisis.
– Te visi dzer viskiju un pīpē cigārus. – Kungs
pacilāja cigāru, no kura griestos aizvērpās zilganu dūmu
strūkliņa. – Un katrs otrais ir izmisis.
– Dažreiz es ārpusē apstājos un skatījos uz to
cilvēku caur noputējušo stiklu, bet viņš mani laikam neredzēja
vai izlikās neredzam, jo raudzījās uz ielu ar klīstošu skatienu,
kas nevar atrast neko, kam pieķerties, – turpināja Verners. –
Bet varbūt man tā tikai likās. Es nezinu…
– Un nekad neuzzināsiet, – ironiski atteica kungs.
– Ielīst otra dvēselē, un vēl caur stiklu, ir neiespējami.
– Jā, – piekrita Verners. – Tāpēc es arī ienācu.
– Prastiem dzērājiem šis bārs ir par dārgu. –
Kungs nopētīja Vernera padilušo, humpalu bodē pirkto haki krāsas
kokvilnas jaku. – Tas jūsu cilvēks droši vien bija turīgs, –
viņš piemetināja, it kā runātu par sevi.
– Noteikti turīgs! – enerģiski piebalsoja Verners.
– Viņa seja bija bēdu sagrauzta, taču mierīga, kad viņš maksāja
ar kredītkarti, it kā tas būtu nieks dzert dārgu viskiju.
– Bēdu sagrauzta? – kungs sabīdīja kopā uzacis.
– Jo viņš bieži pie galdiņa raudāja, – steidzās
paskaidrot Verners. – Zemu noliecies pār glāzi un aizklājis ar
plaukstām acis, lai neviens neredz, bet viņu nodeva mugura un
pleci, kas raustījās.
– Dzērāja asaras, nekas vairāk! – Kungs iepūta
nevainojamu dūmu apli Verneram degunā, pēc tam otru, mazāku. –
Kādu viskiju viņš dzēra?
– Tādu dzeltenīgu, – apspiezdams šķavas,
atbildēja Verners, – pat nedaudz brūnganu.
– Tas neko neizsaka. – Kungs nolauza sniegbaltu
cigāra pelnu slīpēta stikla pelnu traukā, kas stāvēja apaļā
galdiņa centrā blakus dzeltenu mākslīgo ziedu pušķim trauslā
fajansa vāzītē.
– Pasaulē ir ļoti maz kā tāda, kas kaut ko izsaka.
– Verners ar plaukstu delikāti atgaiņāja dūmus no sejas.
Kungs uzmeta viņam ieinteresētu skatienu.
Pienāca bārmene un pievērsa skumjās buldoga acis Verneram,
liekot sarauties krēslā.
– Man, lūdzu, ūdeni! – Verners pasūtīja.
– Itāļu vai franču? Ar gāzi vai bez?
– No krāna, ja var!
Bārmene savilka gaļīgās, pārlieku spilgti
krāsotās lūpas, it kā grasītos Verneram uzspļaut, taču kungs
paguva valdonīgi pacelt roku:
– Anete, atnesiet viņam Perjē uz mana rēķina!
– Kā vēlaties, Henrija kungs! – oficiante
paklausīgi aizsteidzās un atgriezās ar minerālūdens pudeli un
glāzi, ko ar troksni nolika Verneram priekšā, atskrūvēja vāciņu
un tik nevērīgi iešļakstināja glāzē burbuļojošo šķidrumu, ka
aplēja Vernera jaku, apcirtās un neatvainojusies aizgāja.
– Kas ar viņu? – Verners pamāja ar galvu uz
bārmenes pusi, slaucīdams ar salveti slapjo krūtežu.
– Nekas īpašs, – atbildēja Henrijs un iespļāva
pelnu traukā mutē ieskrējušu tabakas drumslu. – Viņai te nesen
sīkais noslīka Rīgas kanālā iepretī Bastejkalnam, kamēr viņa
pirka no ielu tirgotājas divus saldējumus, vienu sev un otru
puikam.
– Jā, es kaut kur par to lasīju, tikai neatceros,
kur. – Verners ieslīpi pagrieza zilo acu skatienu griestos. –
Tas bērniņš laikam baroja gulbjus?
– Nē, pīles.
– Šausmīgi! – Verners nodrebinājās. – Man gan
likās, ka gulbjus.
– Mazums, kas tev likās! – Henrijs pēkšņi frivoli
pārgāja uz „tu” un skaļi uzsauca bārmenei: – Anete, vai tavs
Jēkabiņš baroja gulbjus?
– Nē, pīles… – Bārmenes buldoga seja neglīti
sašķobījās un bez skaņas izplūda asarās. Slaukot priekšautā
lielās acis, viņa saliekusies un, neveikli līkumodama starp
tukšajiem galdiņiem, ieskrēja tualetē, kas atradās telpas
tālākajā galā, un ar troksni aizkrampējās.
– Viņa jūs nositīs, kad iznāks ārā! – sarūgtināti
nomurmināja Verners.
– Nedomāju. Es parasti atstāju lielas
dzeramnaudas, – vēsi atbildēja Henrijs, mirkšķinādams stipri
apreibušās acis. – Cilvēki pacieš sāpes, ja par to maksā.
– Tā tam nevajadzēja notikt.
– Tāda nu ir tā dzīve. – Henrijs pacēla glāzi un
jautājoši pavērās Vernerā.
– Mani sauc Verners, – atskaitījās Verners.
– Piedod, Verner, bet es jau rīt to aizmirsīšu. –
Henrijs iedzēra malku un uzmanīgi nolika glāzi atpakaļ uz
galdiņa. – Anetes gan žēl.
– Jā, ļoti žēl, – piekrita Verners. – Vai tas
bija viņas vienīgais bērniņš?
– Kāda tad tam nozīme? – Henrijs nikni pavicināja
Verneram gar degunu gailošu cigāru, no kura pār galdiņu vēdekli
nobira pelni. – Visapkārt vieni vienīgi idioti un ēzeļi!
Verners iekrampējās ar pirkstiem galdiņa malā.
– Un es arī! – Henrijs nosūrojās un nikni iekodās
cigāra galā. – Man nevajadzēja viņai to teikt, velns parāvis!
– Nevajadzēja gan!
– Bet man dažreiz vienkārši izsprūk! Vai tu to
saproti, Verner, jeb kā tevi tur? Vienkārši izsprūk, nolādēts! –
Henrijs ar strauju kustību grasījās nospiest cigāru pelnu traukā
un gandrīz nospieda, bet pēdējā mirklī pārdomāja un, atgāzies
krēslā, dziļi ievilka dūmu.
– Ja būtu vēl otrs, tad… – Verners sastomījās.
– Tad viņi divatā barotu pīles un abi noslīktu! –
Henrijs grūda cigāru uz Vernera pusi, it kā grasītos izdedzināt
viņam aci. – Nē, nu tiešām! Visapkārt vieni vienīgi kretīni!
Verners ar elkoni aizklāja seju.
– Ja liktenis grib kādu atstāt vienu, tad atstāj,
– pamācošā tonī noskaldīja Henrijs un nolika cigāru atpūsties
pelnu traukā.
– Jā. – Verners nolaida elkoni. – Es nāku no
bērnu nama.
– Nu re! – jau mierīgāk atbildēja Henrijs. – Tu
no bērnu nama, bet es arī esmu viens, un nekas, dzīvoju.
– Es arī kaut kā kuļos, – teica Verners. – Un man
ir kaķis, tikai vecs un knapi kustās.
Brīdi abi klusēja, telpā skanēja izsmalcināts
džezs, Verners ik pa brīdim tramīgi paskatījās uz tualetes
durvīm, aiz kurām pazuda bārmene, bet Henrijs no biezo uzacu
apakšas stīvi blenza uz garāmgājēju ņirbošajām kājām, it kā
censtos tās saskaitīt.
– Man nesen sieva nomira, pavisam nesen, –
Henrijs beidzot ierunājās un ar trīcošu roku papildināja savu
glāzi ar konjaku no stikla karafes. – Es nesaprotu, kā tas var
būt, ka es esmu dzīvs, bet viņa mirusi.
– Jums vismaz bija sieva, – skaudīgi novilka
Verners. – Bet man nesanāk pat iepazīties, sievietes no manis
izvairās. Laikam to ausu dēļ, bet varbūt es smirdu pēc kaķa, jo
viņš guļ manā gultā…
– Kaķi liec mierā! Tu vienkārši esi ēzelis!
– Piekrītu.
– Nolādēts! Četrdesmit pieci gadi kopā, – Henrijs
nosūrojās, pagrāba cigāru no pelnu trauka un iemeta to atpakaļ.
– Viņu Gaiļezera ārsti nogalināja, naktī no sestdienas uz
svētdienu dežūrējošais ārsts nevīžoja laikā pienākt pie viņas
gultas, un viņa nosmaka.
– Četrdesmit pieci gadi! – nobrīnījās Verners. –
Tā ir gandrīz visa mana dzīve.
– Viņa pēc operācijas gulēja intensīvajā terapijā,
– Henrijs turpināja. – Un mani nelaida klāt karantīnas dēļ, es
sitos gar tām stikla durvīm un lūdzos, lai ielaiž, bet nelaida.
Es tā arī neatvadījos no viņas. Viņa nomira tumsā un pilnīgā
vientulībā.
– Es pat nezinu, ko teikt… – atbildēja Verners. –
Bet es baidos, ka mans kaķis arī drīz nomirs.
– Aizveries! Dieva dēļ aizveries! – iekliedzās
Henrijs un piespieda plaukstu pie saules pinuma. – Bet es
netieku no tā vaļā! Es redzu, kā viņa tur guļ viena pati un
mirst, bet manis nav blakus. Ja mani ielaistu, viņa izturētu,
paliktu dzīva. Un tagad man nekas cits neatliek, kā dzert
viskiju. – Viņš pacēla glāzi un, naidīgi paskatījies uz Verneru,
izdzēra sausu.
– Henrij!
– Ko?
– Piedodiet par to kaķi, es saprotu…
– Neko tu nesaproti! Ej ellē ar savu kaķi!
– Varbūt vismaz pacentieties dzert mazāk, –
Verners, salicis kopā plaukstas, nedroši ieteica.
– Muļķības! – Henrijs apslaucīja apsarkušās acis
un mitrās lūpas ar salveti. – Patiesībā jau visi mirst
vientulībā. Bet tā ir trauma uz mūžu, ja tu nevari atvadīties.
– Visapkārt tik daudz izmisušu un nelaimīgu
cilvēku, – bēdīgi prātoja Verners. – Šī bārmene un arī tas
cilvēks, kas te sēdēja pirms jums.
– Liecies mierā ar to savu cilvēku! – Henrijs
pastiepa viskija karafi pāri galdiņam. – Neko negribu dzirdēt
par to cilvēku! Pilnīgi neko! Vēl viens vārds par viņu, un es
tevi nositīšu! Labāk iedzer, lai Jēkabiņam vieglas smiltis.
Verners ar plaukstu aizklāja glāzi.
– Agrāk vai vēlāk sāksi dzert, jo pasaule ir
briesmīga! – uzstāja Henrijs, cieši lūkodamies Vernerā.
– Labi, bet tikai pāris pilienus, – Verners
pielaidās.
Henrijs ielēja konjaku Vernera minerālūdens glāzē, pielēja līdz
malām savējo, un viņi klusēdami iedzēra.
– Arī par jūsu sievu, – rīstīdamies izspieda
Verners. – Lai viņai viegli debesīs!
– Es viņu ļoti mīlēju, un viņa mani arī. –
Henrijs atkal piespieda plaukstu saules pinumam. – Tagad te
drausmīgs tukšums…
– Es esmu tikai pastnieks, Henrij, šis ir mans
rajons, – atbildēja Verners. – Bet varu jums atnest kādu
uzmundrinošu pastkarti. Ar sirsniņām.
– Pirmo reizi dzeru kopā ar pastnieku. – Henrijs
smagi nopūtās.
– Un es jums sameloju, Henrij, – bailīgi atzinās
Verners. – Jūs esat tas cilvēks, kurš te sēdēja un arī tagad
sēžat. Piedodiet…
– Šis galdiņš vienmēr rezervēts man, – atbildēja
Henrijs, – bet tev meli uz pieres rakstīti!
– Es vienkārši nezināju, kā pienākt klāt, –
taisnojās Verners.
– Liecies mierā! – Henrijs nevērīgi attrauca. –
Pienāci, un miers! Galu galā nav nemaz slikti, ja pie tevis
kādreiz kāds pienāk. Citādi tu sēdi viens pats un klusi jūc
prātā.
Tualetes durvis zāles viņā galā atsprāga vaļā un
parādījās izspūrusi bārmene ar plaši ieplestām, ārprātīgām acīm.
Nogājusi pāris nedrošus soļus uz bāra letes pusi, viņa
sagrīļojas un saļima starp galdiņiem, noraudama sev līdzi
galdautu kopā ar mākslīgo ziedu pušķi, fajansa vāzīte ar troksni
sašķīda uz grīdas viņai pie deniņiem, bet biezstikla pelnu
trauks palēkdamies aizripoja starp galdiņiem.
– Sauc ātros! – Verneram uzkliedza Henrijs un,
apgāzis krēslu, metās pie bārmenes.
– Anete! – nometies ceļos, viņš pagrieza ļengano
sievieti uz muguras un pliķēja apaļos vaigus. – Atbildi taču!
Atbildi!
– Es negribu dzīvot, Henrij, – izšļupstēja
bārmene. – Tikai, lūdzu, paturi manu roku.
– Es turu tavu roku! – Henrijs sagrāba plaukstās
viņas roku. – Es turu! Bet tu arī turies! Dieva dēļ, turies!
– Nē. Es mirstu, – viņa nočukstēja un zaudēja
samaņu.
Ātrie atbrauca desmit minūšu laikā. Sanitārs no
tualetes iznesa zāļu tūbiņu un iedeva ārstam.
– Tā arī izskatās, – konstatēja ārsts un iebāza
tūbiņu halāta kabatā. – Nesiet viņu uz mašīnu! Ātrāk, ātrāk! –
viņš mudināja dūšīgos sanitārus, kuri pļāpādami un par kaut ko
smiedamies, bija ienākuši ar nestuvēm.
Henrijs, vēl arvien stāvēdams uz ceļiem,
palūkojās augšup uz ārstu:
– Uz kurieni jūs viņu vedīsiet?
– Uz Gaiļezeru.
– Ak, dievs! – Henrijs novaidējās. – Vai viņa
izdzīvos?
– Tad jau redzēs, – ārsts ierasti atgaiņājās un
ātrā solī devās līdzi sanitāriem, kuri veikli iekrāva nestuves
ar bārmeni mašīnā.
– Vai mēs varam braukt līdzi? – pie durvīm viņu
vēl paspēja saķert aiz piedurknes Verners.
– Nē, – ārsts izrāva roku.
Ātrās palīdzības mašīna taurēdama aizbrauca.
No virtuves iznāca apjucis pavārs, piegāja pie letes un izslēdza
mūziku.
– Mēs veram ciet! – viņš skaļi paziņoja.
Verners pieskrēja pie Henrija un pastiepa roku:
– Es palīdzēšu jums piecelties!
– Tas vairs nav iespējams. – Henrijs atvairīja
Vernera roku un ar pūlēm pietrausās kājās, izvilka no maka
piecdesmit eiro zīmi un, saņurcījis to dūrē, nometa uz galdiņa.
