Atis Rozentāls ir laikraksta Diena Latvijas ziņu nodaļas redaktors, tagad arī Jaunās Gaitas redkolēģijas biedrs, teātra mākslas apskatnieks.  Skat. viņa rakstus „Laipa – uz priekšu un uz augšu” pērngada ziemas numurā un „Atgriešanās pie Raiņa” š.g. pavasara numurā.

 

 

Atis Rozentāls

 

Neparasti notikumi Sanfrancisko tīrelī

 

Mūsdienu tehnoloģijas ļauj vērtēt arī izrādes, kas nav redzētas klātienē. Jā, protams, tas nav gluži adekvāts redzējums, tehniskais ieraksts no viena skatu punkta arī neļauj uztvert tuvplānus, toties dod priekšstatu par inscenējumu un koptēlu. Tādēļ, saņemot ierakstu ar Sanfrancisko Jaunā teātra izrādi Tīrelis, bija skaidrs – secinājumus izdarīt var pilnīgi noteikti.

Taču, pirms pievērsties Dženas Silvermenas lugas iestudējumam, iezīmēšu jaunākos notikumus Latvijas un diasporas amatierteātru dzīvē, jo ir noticis būtisks pavērsiens, kāds vēl pirms gada nebija iespējams – šā gada amatierteātru skatē diasporas teātri varēja iesniegt savu iestudējumu ierakstus un tie nonāca kopējā vērtējumā ar Latvijas amatieru klātienē rādītajām izrādēm. Protams, te domas var dalīties – sak, dažs labs pašmāju teātris arī labprātāk rādītu ierakstītu izrādi, īpaši, ja sasirdzis kāds aktieris vai grūti apmaksāt ceļa izdevumus uz reģiona skati. Tādā ziņā diaspora nosacīti ir izņēmuma situācijā. No otras puses, ierakstu kvalitāte var būt dažāda un atsevišķos gadījumos arī iegāzt.

 

Augstu novērtēti

No diasporas amatierteātriem vislabāk klājās Stavangeras teātra studijai ar izrādi Noslēgtais aplis, kas ir versija par Šona Grenana lugu Alvas sieviete. Šis skatuves darbs ieguva 48 punktus no 50 un augstāko pakāpi, taču jau laikus brīdināja, ka nevarēs ierasties uz fināla skati Mālpilī, bet Latvijā viesosies vēlāk. Vairāki diasporas amatierteātri ieguva pirmo pakāpi, kas ir ļoti tuvu augstākajai. Sanfrancisko Jaunais teātris ar Raiņa Zelta zirga iestudējumu angļu valodā ieguva 44 punktus, līdzīgi kā Birmingemas Mazā teātra izrāde Atklātā jūrā – absurda dramaturga Slavomira Mrožeka lugas skatuves variantu. Stokholmas atraktīvais latviešu amatierteātris SALA ar Līvas Ulmanes Pārvērtībām – Agneses Jēgeres monoizrādi – ieguva 43 punktus. Vēl vairākas citas diasporas amatierteātru izrādes ieguva otro un trešo pakāpi. Debijas gada rezultāti apliecina, ka nav spēkā savulaik dzirdētais mīts, ka diasporas amatieri atpaliek no Latvijas amatieru snieguma.

Šogad ieplānotas vairāku diasporas teātru viesizrādes Latvijā, tāpat notiks arī abi festivāli – „Laipa” atgriezīsies savā dzimšanas vietā Bredfordā Lielbritānijā, savukārt „PLATS solis” notiks Stokholmā.

 

Neparastais stāsts

Sanfrancisko Jaunais teātris pēdējos gados iestudējis vairāku latviešu autoru lugas, taču tā pēdējais iestudējums, kas pirmizrādi piedzīvoja šā gada 4. maijā, ir tulkojums. Dženas Silvermenas 2017. gadā sarakstītā luga Tīrelis (The Moors) Sanfrancisko Jaunajā teātrī tiek izrādīta, balstoties uz īpašu vienošanos ar Apvienoto Talantu Aģentūru (United Talent Agency). Ir vērts citēt izrādes programmiņu, jo tajā savdabīgā veidā, sasaucoties ar lugas sižetā būtisko dienasgrāmatas rakstīšanu, ir fiksētas visas svarīgākās personas, kas iesaistītas izrādes tapšanā. Tātad: „Sanfrancisko Jaunā teātra dienasgrāmata. Ļoti privāti”

Pirmdien: Džena Silvermena (Jen Silverman) saraksta lugu Tīrelis (The Moors).

Otrdien: Māra Lewis saņem atļauju lugu tulkot un režisēt.

Trešdien: Ingvilda Strautmane izdara labojumus lugas tulkojumā.

Ceturtdien: Māksliniece Linda Treija uzbur mežonīgas tērpu un dekorāciju skices.

Piektdien: Nata Da Cruz sakomponē asinsstindzinošu mūziku un skaņas.

Sestdien: Sallija Filica, Māra Lewis un Dace Rapa sašuj mežģīņotus tērpus.

Svētdien: Aija Moeller sāk rakstīt dzīvelīgu dienasgrāmatu Facebook-ā.

Pirmdien: Kristīne Elksne virina čīkstošās durvis, aiz kurām nauda glabājas.

Otrdien: Māra Linde māca Emīlijai šūpļa dziesmu.

Trešdien: Sallija Filica saplēš aizkarus, krūmus, krūzes, lelles un atstāj visu uz skatuves.

Ceturtdien: Mārtiņš Zinbergs seko modernajai civilizācijai ar projekcijām un miglu.

Piektdien: Timo Da Cruz seko šaušalīgajiem notikumiem, skaņojot un gaismojot.

Sestdien: BUM! Sanfrancisko Jaunais teātris izrāda pārsteidzošu un iespaidīgu izrādi.

Jāpiebilst gan, ka gluži 13 dienās Tīrelis netapa, tas ir iestudējums, kas tika iestudēts diezgan ilgi un ar pārtraukumu pandēmijas laikā, tad sekoja daži citi iestudējumi un viesošanās Latvijā, un tikai tad teātris atgriezās pie Tīreļa. Izrādes veidotāji „atriebjas” pandēmijai, piesaucot to, kad norāda lugas norises laiku. Programmiņā teikts: „1840-tie… varbūt... Pandēmijas izolācijas laiks… varbūt…”

Silvermenas luga diezgan brīvi stilizē gotisko romānu sižetu un atmosfēru, un visi kritiķi, kas recenzējuši lugas iestudējumus dažādos teātros, pieminējuši māsas Brontē, neaizmirstot atgādināt, ka noslēpumainais lugas varonis – divu vecmeitu brālis nosaukts māsu Brontē brāļa vārdā. Interpretējot lugu, režisoram jārespektē autores samērā brīvā attieksme pret realitāti. Lugas aprakstā pieļauts, ka varoņi var būt dažādu rasu pārstāvji, piedevām lugā iekļautas mastifa un laukirbes sarunas, kas, tāpat kā kalpone ar dubultu identitāti, piešķir lugai teju absurdu dimensiju – suns, ko cilvēki dēvē par bīstamu, patiesībā ir melanholijas iemiesojums, kamēr putns, ar ko viņš cenšas sarunāties par mūžīgām tēmām, ir pragmatiskuma kalngals. Silvermenas sižets par guvernanti, kas nokļūst nomaļā lauku īpašumā pie divām vecmeitām, ir paradoksāls, tas reizē atsauc atmiņā līdzīgus sižetus (ne tikai Brontē, bet arī, piemēram, Dafnes di Morjē Rebeku), vienlaikus tos parodējot.

 

Stils un ironija

Silvermenas luga arī Latvijā droši vien varētu izraisīt interesi – tajā pārsvarā ir sieviešu lomas. Arī Sanfrancisko Jaunā teātra trupā ir sieviešu pārsvars, un vienīgais vīrietis – Mārtiņš Zinbergs, kurš spēlēt brauc no Losandželosas, dabūjis mastifa lomu, bet faktiski tikai pusi no tā, jo pēc režijas koncepcijas suņi ir divi – vai arī viens, bet ar sadalītu miesisko un dvēselisko daļu. Ne Mārtiņš, ne Astrīda Lācītis nav ieģērbti suņu kostīmos un, izņemot gaudošanu, viņiem nav jātēlo suņi naturālā izpratnē, respektīvi, nav jāguļ uz grīdas un jāatveido suņiem raksturīgās kustības. Mastifu un Laukirbes dialogi ir paradoksu pilni, tie dramaturģiski ir kā iestarpinājumi, kas papildina pamata sižeta līniju. Izrādās, te, tīrelī, tieši suns (suņi) domā par dzīves jēgu un Dievu – cik nu spēj. Māras Vildes Laukirbe ierodas cauri zālei, viņa, kā jau norādīts programmā, ir ļoti pragmatiska, tieša un brīžiem īgnumā līdzinās lugas varonēm – sievietēm.

Taču izrādes centrā ir sieviešu trijotne. Vecākās māsas Agatas lomā pieredzējusī aktrise Taira Zoldnere akcentē valdonīgumu, tieši viņa virza iepriekš izdomātu plānu par guvernantes uzaicināšanu, izmantojot viltību, lai realizētu savas ieceres par dzimtas turpināšanu. Nata Da Cruz koķeti atveido ne pārāk talantīgo, diezgan izklaidīgo, tomēr ambiciozo jaunāko māsu Holdiju. Ir asprātīgi izdomāts arī visai grūti realizējamais slepkavības skats, vienīgi varbūt tam būtu vērts pievienot vēl kādus skaņu efektus, lai šo ainu izkāpinātu līdz zināmam pārspīlējumam. Džoanna Pāvuliņa guvernanti Emīliju parāda attīstībā – no biklas ienācējas līdz pašapzinīgai personai, kas apzinās savu vērtību. Ļoti nozīmīga izrādē ir Sallijas Filicas kalpone Mārdžorija, ko aktrise atveido robustā komēdijas atslēgā, atsevišķās ainās izpelnoties pirmizrādes publikas aplausus.

Izrādes formu šobrīd primāri nosaka Lindas Treijas noformējums un kostīmi. Režisore ir interesanti atrisinājusi ainu pārbūves, bet, iespējams, iestudējumu kopumā vēl varētu slīpēt detaļās, piešķirot nozīmi atsevišķām kustībām un darbībām, lai kāpinātu spriedzi un radītu vēl dīvaināku, kaut kādā ziņā biedējošāku atmosfēru.

Tādas lugas kā Tīrelis latviešu dramaturģijā nav pārāk izplatītas. Mums ir cinisko paradoksu meistars Hermanis Paukšs, ar interesantu parafrāzi par „Lepnumu un aizspriedumiem” pandēmijas laikā Nacionālajā teātrī klajā nāca Klāvs Mellis un Evarts Melnalksnis, taču nekas daudz vairāk prātā nenāk. Silvermenas deformētā pasaule reizē ir biedējoša un smieklīga, un dramaturģijas kvalitāte ļauj arī neprofesionāliem aktieriem radīt interesantus tēlus, jo atliek tikai ļauties lugai. Kā izrādes reklāmas video materiālā atzīst Astrīda Lācītis, sākumā viņa lugu nav sapratusi, bet, jo vairāk mēģinājusi, jo vairāk iemīļojusi. Tas ir milzīgs ieguvums – trenēt sevi ar paradoksālu, neikdienišķu dramaturģiju, gan saturiski, gan stilistiski iejusties absolūti atšķirīgā, iepriekš nepiedzīvotā atmosfērā.

Sanfrancisko Jaunais teātris savā Facebook kontā citējis Dženas Silvermenas atziņu, kas pavisam nesen, 28. aprīlī, publicēta New York Times. Citāts ir pagarš, bet ievērības cienīgs.

„Mums nepieciešams vairāk stāstu, kas vēsta patiesību par to, cik sarežģīta ir mūsu pasaule. Mums vajadzīgi stāsti, kas mums palīdz nosaukt un pieņemt paradoksus, nevis tādi, kas tos izdzēš vai ignorē. Galu galā mūsu pieredze, dzīvojot kopā vienam ar otru, nemālē pasauli kā melnu pret baltu, bet ir daudz plūstošāka un mainīgāka par melnbaltu skatījumu. Mēs audzinām savu skatītāju. Jo vairāk mēs audzinām skatītāju, kas uzskata, ka mākslas uzdevums ir nevis izmeklēt, bet pamācīt, nevis jautāt, bet nosodīt un pamācīt, nevis žonglēt ar vairākām neskaidrībām, bet uzstāt uz vienu vienīgu patiesību, jo vairāk mēs nonāksim kultūrā, kuru definē vienveidīga domāšana, pēkšņs nosodījums un nevēlēšanās uzzināt ko jaunu.

Šajā teju katru brīdi uzsprāgt gatavajā pasaulē, kurā valda nosodījums, šķelšanās un izolācija, māksla – nevis moralizēšana – ir būtiskāka nekā jebkad.”

 

Skati no izrādes Tīrelis.

Laukirbe – Māra Vilde, Mastifs – Astrīda Lācītis un Mārtiņš
Zinbergs; Mārdžorija – Sallija Filica, Holdija – Nata Da Cruz.