Agnese Zarāne

Miroņa smīdināšana

1

Nu sasēžas ap galdu rosīgs bērinieku pulciņš,
ko moka izsalkums.
Bet visi gaida
diriģentu, kas nostātos pie pults.
Te bērns iesaucas: „Rūgts”.

To mamma purina, lai nokratītu nost no sevis,
bet apkārtējie raida svilinošus skatus,
kas, protams, trāpa mātei.
Bērns ķiķina.

Pēc pirmās glāzītes sprāgst vaļā stāsti
kā pogas smalkās žaketēs, kas nu jau pāris izmērus par mazu.
Par to, cik ļoti neparasts,
cik apkārtējo nesaprasts un neatrasts,
bet nu jau zaudēts.

No mutēm bižutērija,
ko iespraust ausīs, birst.

Te zāles stūrī pie plikā galda atskan neritmiski smiekli,
smej aizgājējs un sit ar dūri, un pietur vēderu,

kad zāli pārņem kapa klusums.

Viņš pieceļas, un sērotāji aiztur elpu,
„Jā, tāds es biju, tāds es palieku,
tad ņemiet mani atpakaļ!”
Pār vaigiem nolīst Nāves jūra,
un tas zem galda krīt.

„Aizgājējs ir miris, lai dzīvo aizgājējs!” kliedz diriģents,
to seši bundzinieki plaudot apstiprina un aiznes

no dzīviem prom.

2

Miroņa meitene nēsā T krekliņu
ar miroņgalvu uz krūtīm
Viņa nav pastāvīga

Lai neizietu no modes
katru novembri pērk sev jaunu

Katru aprīli izlidina
veco pa logu

3

Asprāte meitene 
nokutināja Mironi
gandrīz līdz dzīvei

Rītdien būšot vēl cītīgāka

4

sasmīdināt Mironi vēl pirms
lakotās grāmatas vāks ir ciet
ieskūpstīt siltu dvašu tā mēmajās lūpās

neticīgi vērot kā lūpu kaktiņi lēnām ceļas uz augšu
atvilgst saspringtie sejas muskuļi

lēnītēm novilkt salnas plīvuru
Vērt vaļā acis aiz skropstu bārkstiņām
un palaist brīvībā
atkušņa palus


 

Slimnīcas ainiņas

1

Pārsvarā maniem pacientiem
Ir trīsgadnieka krīze
Viņi nespēj nolasīt un regulēt emocijas
Ļoti slikta piesaiste savai iekšējai pasaulei
Viss pārējais ir tikai simptomu kopums

Kad viņi kliedz un atriež zobus lai kostu
Es nedrīkstu piesiet pie gultas
Teikt ka kaimiņi izsauks policiju vai pacelt roku

Kad kāds metas man virsū lai blieztu ar smago dūri
Es mierīgi saku – tu izskaties dusmīgs
Viņš sastingst uz brīdi līdz sāk smieties
Siekalas šķīst pāri lūpām
„Tu nu gan esi Šerloks,” viņš atbild un turpina ņirgt

Kad es turpinu – bet patiesībā tev sāp
Prāts atkal aptumšojas un uzbriest
Kā milzu negaisa mākonis kuram nekad
Neļāva pārvērsties lietusgāzē

Bet es varu izturēt rēcienus pļaukas un sitienus
Es pagriežu otro un trešo un ceturto vaigu
Un atkārtoju tu drīksti raudāt tu drīksti raudāt tu drīksti raudāt tu drīksti rau

Es jau sen būtu pārsista zila un mirusi
Ja vien nebūtu robots

 

2

Manas pacientes
Saņem eksperimentālos medikamentus 
Kā ierasts – puse mokās ar placebo
Bet otrajai daļai tiek jaunais preparāts

Gadiem lietotie antidepresanti
Nav pārtraukuši līdzatkarību
Galu galā visas ir nonākušas
Mūsu palātu gultās
Kur dienās ar skatienu hipnotizē sienas
Bet naktīs pamazām izraud iekšas

Mēs strādājam laboratorijās
Lai pareizās proporcijās
Iegūtu tabletes
Kuru aktīvās vielas ir dusmas, bauda un „nē”

Panesamība ir samērā laba
Tikai viena no divdesmit
Reiz uzbruka medbrālim gandrīz to nožņaudzot
Bērnībā viņai uzmācies vecākais brālis
Ģimenes lepnums

Viena sākusi pašapmierināties
Trīs reizes dienā
No rītdienas dosim
Trīs reizes mazāku devu
Palātas kaimiņiene ir sākusi sūdzēties

Septiņas izrāda dzīvības pazīmes
Vakaros strīdas par bērnu audzināšanu latviešu seriāliem
Un nolād savus bijušos „lohus”
(Šeit izmantota pacienšu lietotā terminoloģija)

Arī pārējām puslīdz labi
Tikai viena nepārstāj raudāt
Pirms doties uz viņas palātu
Es uzvelku gumijas zābakus
Lai izietu ārā sausa

„Tu izskaties bēdīga,” es mierīgi saku. „Bet patiesībā tevī ir ļoti daudz dusmu”.

„Es zinu,” viņa atbild, turpinot skatīties griestos.
Asaru tērces
līst pāri gultas malām.
„Tik un tā nevaru atcerēties,
Kā tādas izjust.”