Patiesības balss

Inga Gaile. Un varbūt ka mēs visi izdzīvosim. Un varbūt ka mēs visas izdzīvosim Dienas Grāmata, 2024

 

Kā dzīvot un rakstīt pēc ticības zaudējuma cilvēcei? Ingas Gailes astotais dzejas krājums par to liek domāt vairāk nekā līdz šim. Karš Ukrainā licis autorei un arī lasītājām, lasītājiem meklēt jaunu valodu un ticības kompasus neprāta un iznīcības pasaulē.

Kara semantika šajos dzejoļos parādās plašākā kontekstā: kā vardarbība militāra uzbrukuma apstākļos un dzīves karš sievietes pieredzē. Otrie apstākļi lielā mērā izriet no pirmajiem, jēdziens „patriarhālā pasaule” mūsdienu realitātē šķiet arhaisks, tomēr fakti vēsta ko citu. Kara noziegumi pret sievietēm, kas ik dienas notiek tepat kaimiņos un arī citviet pasaulē, vardarbības ģimenē pieaugums, kurā upuri ir sievietes, dziļi iesakņojušies sabiedrības priekšstati un absurdas gaidas pret sievietes lomu – atbildīga par visu, tostarp par vīrieša bezatbildību, kā arī citi diskriminējoši apstākļi, kas planētas sievietēm ik dienas nenodrošina cilvēktiesības. Vērīgi ieskatoties grāmatas vizualitātē, redzam, ka krājuma nosaukums ir binārs Varbūt ka mēs visi izdzīvosim. Varbūt ka mēs visas izdzīvosim, taču nosaukuma otrā daļa nolasāma vien uz grāmatas otrā vāka – sievietes liktens arī ilustrēts kā otrā plāna jautājums.

Sievietes realitāte un savas valodas veidošana ir pastāvīga vērtība gan Ingas Gailes dzejas, gan prozas darbos jau no autores rak­stības pirmsākumiem. Nozīmīgs dzejas paņēmiens joprojām ir traumatiskas pieredzes verbalizēšanā un spējā neizskaistināt, nemīkstināt, nerunāt eifēmismos, kas deformē pieredzes atainojumu. Ikdienas dzīvē sievietes stāsts joprojām tiek cītīgi noklusēts, nicināts un pārrakstīts par labu ērtai, patērnieciskai sistēmai vai vīrieša vēsturiskajai varai, tādēļ spēja runāt precīzā savas pieredzes balsī ir fundamentāli būtiska: „noturējos / nesāku runāt / saprotamāk / vai skaļāk / citā / viņa / vīrieša / dieva valodā” (62. lpp.).

Minētajā citātā un arī citviet krājumā netaisnības griezīgais sāpīgums un bezcerība parādās Dieva pieskaitīšanai vīriešu pasaulei. Motīvs par nedzirdīgo Dievu sasaucas ar dziļu sāpju pieredzi, kuras cilvēkam lemts piedzīvot un kurās cilvēks, racionāli raugoties, nespēj rast jēgu – piedzīvoto kara ciešanu ārdošā daba apšauba Dieva esamību un liek vaicāt: „celies, Kungs, kāpēc tu guli?” (32. lpp.)

Racionālais prāts atsakās pieņemt ļauno cilvēkā un meklē izskaidrojumu kara faktiem. Viens no pārliecinošā krājuma spēcīgākajiem dzejoļiem ir „MARIUPOLE”, kurā kara informācija ietiecas arī miera realitātē: „es agrāk nezināju neko par tādu pilsētu / un / gribu atpakaļ tajā / ka neko nezinu” (44. lpp.). „kas ir novedis pie mirkļa / kurā kāds izvēlas uzmest bumbu / uz teātra ēkas Mariupolē / kaut uz zemes / pie tās milzīgiem burtiem rakstīts / BĒRNI”. (47. lpp.) Daudzos lasītājos rezonēs šie dzejoļi, kuri sasaucas ar latviešu un Latvijas vēsturiski traumatisko pieredzi, okupāciju, izsūtīšanām un apstākļiem, kuros pasaule noskatās mūsu nāvē, bet nepalīdz. Mēs – līdzcietīgā, jūtošā sabiedrības daļa – tagad uztveram šo traģēdiju kā savu: „(..) bet tagad Mariupole ir pienākusi pie mums / ļoti tuvu un skatās logā” (44. lpp.), un saprotam, ka Niņa no Bučas un citi līdz nāvei nomocītie mirušie varam būt mēs.

Krājumā sastopami vēsturisku personību un biblisku sieviešu prototipi – tā ieskatoties arī netaisnības vēsturē. Sacīt, ka krājums veltīts sievietēm un sieviešu jautājumam, nozīmētu neskaitāmo reizi marginalizēt un atšķelt šīs tēmas no vīriešu jautājumiem – sieviešu jautājums neskar tikai sievietes, tas skar visu sabiedrību.

Īpaša dzejas iezīme ir jutekliskās pieredzes klātbūtne visā krājumā, tostarp arī līdzās traģisma tēlainībai, tā parādot cilvēka dzīves daudzšķautņainību, kurā erotiskais un naturālais pastāv līdzās dramatiskam, ikdienišķajam un romantiskajam.

Traģiskā aizmiršana nav atbilde, lai izdzīvotu, to visa krājuma garumā risina arī autore. Trauslas dzīvības spēks ir krājuma titulmotīvs. Būtiski piebilst, ka apjomīgajos dzejprozas tekstos to intensīvajā valodas plūdumā tikpat kā nesastopam liekvārdību. Ingas Gailes dzeja lasītājam palīdz izdzīvot pasaulē, kura rada vilšanos, ražo bezcerību un nepanesamas, neaptverama mēroga ciešanas. Cilvēkam ierasts traģisko izstumt no apziņas, bet autore konfrontē bailes un ļaunumu, tā reabilitējot arī upuru balsis.

Paradoksāli, ka nav jāpiedzīvo lielas traģēdijas vai karš, lai cilvēka dzīve mūsdienu šķietami progresīvajā un komfortablajā realitātē būtu smaga. Pietiek būt sievietei 21. gadsimtā, kur visi jau noguruši no feminisma un daudzajām sieviešu vajadzībām, jo vēlēšanu tiesības taču piešķirtas un arī strādāt līdz spēku izsīkumam atļauts: „Sieviešu jautājums mums šķiet neērts / un nesaprotams, tādēļ: / dejojiet, meitenes, dejojiet (..)” (30. lpp.)

I. Gaile latviešu literatūrā ne tikai mērķtiecīgi raksta par cilvēka tiesībām un to noliegumu, marginalizēšanu, bet arī ļoti tieši ietekmē sabiedrības uztveri, nosauc vārdā to, kas nomāc gan sievietes, gan vīriešus. Arī šajā krājumā runāts daudzām sievietēm tik saprotamos jēdzienos, kuri skar mūžīgo rūpju un „bēdīgi slavenās empātu kopienas” (apzīmējums no autores romāna Jaukumiņš (2023, 22. lpp.).) problēmas: „tu nespēj būt laipna / jo neredzi tam vairs jēgu” (24. lpp.). Autore atgādina: mēs drīkstam nedzīvot piespiedu laipnības un bezierunu pasaulē citu labuma vārdā, šāds upuris nav vajadzīgs nevienam.

Krājuma kompozīcija veidota no fundamentāliem, tēlaini un emocionāli piesātinātiem dzejprozas darbiem, kuri mijas ar pāris naivām īsrindēm. Interesanti, ka īsrinžu funkcija krājuma kopainā, kurā dominē spēcīgi, izvērsti dzejoļi, sākotnēji nav skaidra, bet tajos nolasāma ironija par viegli patērējamu dzeju, kas neapgrūtina ar lielajiem dzīves jautājumiem: „saldais gaiss un siltā gaisma / kādu dienu apprecējās / pasauca tie silto vēju / pasauca tie silto vēju / pasauca tie silto vēju / iedzert tēju / iedzert tēju” (66. lpp.). Lielos dzīves jautājumus lasītājām un lasītājiem nemitīgi uzdod visa pārējā šī krājuma dzeja, te lasām to, kas bieži atbalsojies mūsos, kad sastopamies ar morālu, psiholoģisku, zaudējuma tumsu: „vai vispār ir iespējams dzīvot kā / lai dzīvo cauri šīm melnajām alejām” (64. lpp.).

Ingas Gailes jaunākais dzejoļu krājums nekomplimentē cilvēcei un neizvairās no traģisma, tas ir dzīves, spēka un drosmes apliecinājums, neapklusinot svarīgāko, kas mums katram palicis – patiesības balsi: „ja jums uzticēts teikt patiesību / runājiet tirgus laukumos / ja jums uzticēts dziedināt / mostieties katru dienu” (42. lpp.).

 

Agija Ābiķe