Īzaks Bābels (1894.13.VII - 1940.27.I) bija Odesā dzimis ebreju izcelsmes krievu rakstnieks un dramaturgs. 1920. gadā kā kara korespondents tika nosūtīts uz Pirmo jātnieku armiju, kas kļuva par pamatu stāstu krājumam Конармия (1926) – Vijas Laganovskas tulkojumā latviešu valodā, Eskadrons. Tas klajā nāks šoruden izdevniecības „Literatūras KOMBAINS” paspārnē.

Īzaks Bābels

No krievu valodas tulkojusi
Vija Laganovska

 

Gedali

 

Sabata priekšvakaros mani moka atmiņu tumotās skumjas. Kaut kad tādos vakaros mans vectēvs ar savu dzelteno bārdu glāstīja ibn Ezra sējumus. Vecenīte mežģīņotā galvassegā ar mezglainiem pirkstiem burvekļojās virs Sabata sveces un saldīgi šņukstēja. Bērna sirds šajos vakaros sašūpojās kā kuģītis apburtos viļņos. Ak, manas bērnības izplēnējušie Talmūdi! Ak, atmiņu tumotās skumjas!

Es riņķoju ap Žitomiru un meklēju biklu zvaigzni. Pie senējas sinagogas, pie tās dzeltenajām un vienaldzīgajām sienām, vecie ebreji tirgo krītu, pulverīgo zilumu, daktis – ebreji ar praviešu bārdām, ar kaislīgām pinkām uz iekritušām krūtīm…

Manā priekšā ir tirgus un tirgus nāve. Nogalēta pārpilnības treknā dvēsele. Uz letēm karājas mēmas slēdzenes, un bruģa granīts ir tīrs kā miroņa plikais pauris. Tā mirgo un dziest – kautrā zvaigzne…

Veiksme pie manis atnāca vēlāk. Veiksme ieradās tieši pirms paša saules rieta. Gedali veikaliņš bija paslēpies cieši aizslēgtajās tirdzniecības rindās. Dikens, kur tovakar bija tava ēna? Šajā senlietu veikaliņā tu būtu redzējis apzeltītas kurpes un kuģu tauvas, senatnīgu kompasu un izbāztu ērgli, medību Vinčesteru ar iegravētu datumu „1810” un salauztu katliņu.

Vecais Gedali rozīgajā vakara tukšumā apstaigā savus dārgumus – mazītiņš saimnieks dūmakainās brillēs un zaļā mētelī līdz zemei. Viņš berzē baltās roķeles un plūkā sirmo bārdeli un, galvu pieliecis, klausās pie viņa salidojušās neredzamās balsis.

Šis veikaliņš ir kā kastīte, kas pieder zinātkāram un svarīgam zēnam, kurš kļūs par botānikas profesoru. Šajā veikalā ir gan pogas, gan beigts tauriņš. Tā mazo saimnieku sauc Gedali. Visi aizgāja no tirgus, Gedali palika. Viņš vijas globusu, galvaskausu un mirušu ziedu labirintos, novicina raibu gaiļa spalvu slotiņu un pūš putekļus no mirušiem ziediem.

Sēžam uz alus mucām. Gedali sarullē un atritina savu šauro bārdu. Viņa cilindrs šūpojas virs mums kā melns tornītis. Mums garām plūst siltais gaiss. Debesis maina krāsas. Tur augšā no apgāztas pudeles lejas maiga asins, un mani apņem vāja puvuma smaka.

– Revolūcija – teiksim tai „jā”, bet vai tiešām sabatam teiksim „nē”? – tā iesāk Gedali un ietin mani savu dūmakaino acu zīdainās jostās. – Jā, kliedzu revolūcijai, jā, es tai kliedzu, bet tā slēpjas no Gedali un priekšā izsūta vienu šaušanu...

– Saule aizvērušās acīs neienāk, – atbildu vecajam vīram, – bet mēs atšķērdīsim aizvērušās acis…

– Polis man acis aizvēra, – večuks teju dzirdami čukst. – Polis – ļaunais suns. Viņš ņem un ebrejam izrausta bārdu, – ak, suns! Un nu viņu, nikno suni, sit. Tas ir lieliski, tā ir revolūcija! Un pēcāk tas, kurš sita poli, saka man: „Atdod reģistrēšanai savu gramofonu, Gedali...” – Pan, es mīlu mūziku, – revolūcijai atbildu. „Tu nezini, ko tu mīli, Gedali, es tevi šaušu, tad tu to uzzināsi, un es nevaru tevi nešaut, tāpēc, ka es – revolūcija...”

– Viņa nevar nešaut, Gedali, – saku vecajam, – tāpēc, ka viņa – revolūcija…

– Bet polis šāva, mans maigais pan, tāpēc, ka viņš – kontrrevolūcija. Jūs šaujat tāpēc, ka jūs – revolūcija. Un revolūcija – tā taču labpatika. Un labpatika nemīl bāreņus mājā. Labas lietas dara labs cilvēks. Revolūcija – labu cilvēku laba lieta. Bet labi cilvēki nenogalina. Tas nozīmē, ka revolūciju taisa ļauni cilvēki. Taču arī poļi ir ļauni cilvēki. Kurš gan Gedali pateiks, kur ir revolūcija un kur kontrrevolūcija? Es reiz mācījos Talmūdu, man patīk Rašes komentāri un Maimonida grāmatas. Un Žitomirā ir vēl citi saprotoši cilvēki. Tad nu mēs visi, izglītoti cilvēki, krītam uz sejas un kliedzam balsī: bēdas mums, kur saldā revolūcija?..

Vecais noklusa. Un mēs ieraudzījām pirmo, Piena Ceļam līdzi dodošos, zvaigzni.

– Ienāk Sabats, – Gedali svarīgi noteica, – ebrejiem vajag uz sinagogu… Biedri pan, – viņš, ceļoties, teica, un cilindrs uz galvas iekustējās kā melnais tornītis, – atvediet uz Žitomiru kaut nedaudz labus cilvēkus. Ai, iztrūkums mūsu pilsētā, ai, iztrūkums! Atvediet labus cilvēkus, bet mēs viņiem visus gramofonus atdosim. Mēs neesam neprašas. Internacionāle... mēs zinām, kas ir Internacionāle. Es gribu labu cilvēku Internacionāli, lai ņemtu uzskaitē katru dvēseli un dotu tai pirmās kategorijas barību. Dvēsele, ņem, ēd, lūdzu, gūsti sev labpatiku no dzīves. Internacionāle, biedri pan, tikai jūs nezināt, ar ko to ēd...

– To ēd ar pulveri, – bildu vecajam, – un uzlabo ar labāku asini…

Un tā viņš, jaunais Sabats, no zilās tumsas uznāca savā krēslā.

– Gedali, – es saku, – šodien ir piektdiena, un ir jau vakars. Kur var dabūt ebreju plāceni, ebreju glāzi tējas un mazliet šī piesēdušā dieva tējas glāzē?..

– Nav, – Gedali man atbild, uzkarinot atslēgu savai kastītei, – nav. Blakus ieskrietuve, un tirgojas tajā labi cilvēki, taču tur vairs neēd, tur raud…

Viņš aizpogāja savu zaļo mēteli ar trim kaula pogām. Apvēdinājās ar gaiļa spalvām, uzšļakstīja nedaudz ūdens uz mīkstajām plaukstām un devās prom – sīciņš, vientuļš, sapņains, melnā cilindrā un ar lielu lūgšanu grāmatu padusē.

Tuvojas Sabats. Gedali – nerealizējamās Internacionāles dibinātājs aizgāja uz sinagogu lūgties.

 

Saška Kristus

 

Saška – tā viņu sauca, bet par Kristu dēvēja viņa lēnprātības dēļ. Viņš bija ciema gans un nebija smagi strādājis kopš četrpadsmit gadu vecuma, kad saslima ar nejauku slimību. Tas viss tā bija.

Tarakaņičs, Saškina patēvs, pārziemot devās uz Grozniju un pievienojās tur artelim. Artelis padevās visai veiksmīgs, no Rjazaņas vīriem. Tarakaņičs viņu labā veica galdniecības darbus, un viņa pārticība auga. Viņš neiespēja ar visu tikt galā un norīkoja zēnu sev palīgā: ziemā ciems izdzīvos arī bez Saškas. Ar patēvu Saška nostrādāja nedēļu. Tad pienāca sestdiena, viņi paālējās un apsēdās dzert tēju. Ārpusē jau oktobris, taču gaiss bija viegls. Viņi atvēra logu un uzsildīja otro samovāru. Zem logiem vazājās ubadze. Viņa pieklauvēja pie rāmja un teica:

– Sveiki, citpilsētas zemnieki. Pievērsiet uzmanību manai situācijai.

– Kāda tur situācija? – sacīja Tarakaņičs. – Nāc iekšā, kroplene.

Ubadze aizvīkšķīja aiz sienas un tad iespruka istabā. Viņa piegāja pie galda un zemu paklanījās. Tarakaņičs satvēra viņu aiz lakata, norāva to nost un pakasīja matos. Lupatlases mati bija pelēki, sirmi, saķepuši un putekļaini.

– Fu, tu, kāds dzēlīgs un štrams vīrgabals, – viņa teica, – vistīrākais cirks ar tevi... Lūdzams, nenoskādē mani, vecu dāmu, – viņa steidzīgi nočukstēja un uzkāpa uz lāvas.

Tarakaņičs apgūlās ar viņu un izlakstojās, cik vien varēja. Lupatlase atsvieda galvu uz sāniem un smējās.

– Večai lietutiņš, – viņa smējās, – došu divsimt pudu no desetīnas…

Un, to pateikusi, viņa ieraudzīja Sašku, kurš pie galda dzēra tēju un necēla acis uz Dieva pasauli.

– Tavs puisis? – viņa jautāja Tarakaņičam.

– Uz to pusi, – atbildēja Tarakaņičs, – sievas.

– Lūk, bērniņš, izbolijis ačteles, – sacīja veča. – Nāc nu šurp.

Saška piegāja pie viņas, nu un saķēra nejauku slimību. Taču neviens tajā stundā nedomāja par slikto slimību. Tarakaņičs iedeva ubadzei kaulus no vakariņām un sudraba monētu, ļoti spīdīgu.

– Izberz to, dievlūdzēja, ar smiltīm, – sacīja Tarakaņičs, – tas izskatīsies vēl labāk. Tumšā naktī aizlienē Dievam, mēness vietā spīdēs kapeiciņa…

Kroplīte apsējās ar lakatu, paņēma kaulus un aizgāja. Taču pēc divām nedēļām vīriešiem viss parādījās kā uz delnas. No smagās slimības abi dikti mocījās. Visu ziemu cīnījās un ārstējās ar augiem, bet pavasarī aizbrauca uz ciemu pie saviem zemnieku darbiem.

Ciemats novietojies deviņas jūdzes no dzelzceļa. Tarakaņičs un Saška gāja pa laukiem. Zeme gulēja aprīļa mitrumā. Smaragdi mirdzēja melnajās bedrēs. Zaļie dzinumi cauršuvuši zemi savādiem dūrieniem. No zemes oda pēc skābenuma, kā rītausmā zaldātsieva. No pilskalniem saplūda pirmie ganāmpulki, apvāršņa zilajos plašumos spēlējās kumeļi.

Tarakaņičs un Saška gāja pa tik tikko pamanāmām taciņām.

– Palaidiet, Tarakaņič, mani par ciema ganu, – sacīja Saška.

– Ko tad tā?

– Es nevaru ciest, ka ganiem ir tik brīnišķīga dzīve.

– Neesmu ar mieru, – sacīja Tarakaņičs.

– Atlaid mani, Dieva dēļ, Tarakaņič, – atkārtoja Saška, – visi svētīgie no ganiem nākuši.

– Saška svētītājs, – patēvs ieķiķinājās, – sifilisu no Dievmātes saķēris.

Viņi pagāja garām līkumam pie Sarkanā tilta, garām birzītei, ganībām un ieraudzīja krustu uz ciema baznīcas.

Sievas joprojām rakājās savos dārzos, bet kazaki, izsēdušies ceriņos, dzēra šņabi un dziedāja. Tarakaņiča būda bija pusjūdzes gājuma attālumā.

– Nu tad dod, Dievs, lai veiksmīgi, – viņš teica un pārmeta krustu.

Viņi piegāja pie būdas un paskatījās caur lodziņu. Mājā neviena nebija. Saškas māte stallī slauca govi. Vīri klusiņām piezagās. Tarakaņičs iesmējās un nokliedzās sievai aiz muguras:

– Motja, jūsu labdzimtība, meklē nu viesiem vakariņas…

Sieva apsviedās, nodrebinājās, aizskrēja no staļļa un sāka riņķot pa saimniecību. Tad viņa atgriezās savā vietā, metās Tarakaņičam pie krūtīm un sāka dunkāties.

– Nu kāda tu nejauka un nekārdinoša, – sacīja Tarakaņičs un maigi atgrūda viņu. – Rādi bērnus…

– Bērni aizgājuši no mājas, – teica sieva, pilnīgi balta, atkal pārskrēja pagalmam un no­krita zemē. – Ak, Aļošeņka, – viņa mežonīgi iekliedzās, – aizgāja mūsu bērniņi ar kājām pa priekšu…

Tarakaņičs atmeta ar roku un devās pie kaimiņiem. Kaimiņi stāstīja, ka pagājušajā nedēļā Dievs atņēmis puiku un meitenīti no tīfa. Motja viņam rakstījusi, bet viņš, visdrīzāk, neiespēja saņemt vēstuli. Tarakaņičs atgriezās būdā. Viņa sieva kurināja krāsni.

– Tu, Motja, sveikā tiki cauri – Tarakaņičs sacīja, – plosīt tevi vajag.

Viņš apsēdās pie galda un saskuma, un skuma līdz pat miegam, ēda gaļu un dzēra šņabi un nedarīja mājas darbus. Viņš krākuļoja pie galda un modās un atkal krāca. Motja uzklāja gultā vietu sev un vīram, bet Saškam nomalē. Viņa nopūta lampu un apgūlās līdzās vīram. Saška uz siena mētājās savā stūrī, acis bija vaļā, viņš negulēja un redzēja, it kā sapnī, būdiņu, gan zvaigzni logā un galda malu, gan iemauktus zem mātes gultas. Vardarbīgā vīzija viņu uzvarēja, viņš padevās sapņiem un priecājās par savu nomoda sapni. Viņam rēgojās, ka no debesīm nokarājās divas sudraba auklas, kas savītas resnā pavedienā, pie tām piestiprināts knaģis, knaģis no rozīga koka, ar šķirbām. Tas šūpojās augstu virs zemes un tālu no debesīm, un sudraba auklas kustas un spīd. Saška guļ ratiņos, un viņu apvējo gaiss. Gaiss, skaļš kā mūzika, nāk no laukiem, varavīksne zied uz negatavām vārpām.

Saška priecājās par savu nomoda sapni un aizvēra acis, lai neredzētu iemauktus zem mātes gultas. Tad viņš dzirdēja šņākošanu Motjas guļvietā un nodomāja, ka Tarakaņičs mīca viņa māti.

– Tarakaņič, – viņš skaļi teica, – man darīšana pie tevis.

– Kas par darīšanu naktī? – Tarakaņičs dusmīgi atsaucās. – Guli, maita…

– Pie krusta zvēru, ka ir darīšana, – atbildēja Saška, – ejam pagalmā.

Un pagalmā zem nezūdošās zvaigznes Saška sacīja patēvam:

– Nedari ļaunu mātei, Tarakaņič, tu esi iemaitāts.

–Tu manu raksturu zini? – jautāja Tarakaņičs.

– Es tavu raksturu zinu, bet vai tu manīji māti, kāds ķermenis viņai? Viņas kājas ir tīras, un krūtis ir tīras. Neaiztiec viņu, Tarakaņič. Mēs esam apskādēti.

– Dārgais cilvēk, – atbildēja patēvs, – ej nost no asinīm un no mana rakstura. Še tev div­grivnis, pārguli nakti, atjēgsies…

– Kam man tas divgrivnis, – nomurmināja Saška, – atlaid mani par ciema ganu…

– Uz to es neesmu ar mieru, – sacīja Tarakaņičs.

– Palaid mani par ganu, – nomurmināja Saška, – citādi es atklāšos mātei, kādi mēs esam. Kāpēc viņai būtu jācieš ar tādu augumu...

Tarakaņičs aizgriezās, nogāja uz šķūni un atnesa cirvi.

– Tu, Svētītāj, – viņš čukstus teica, – nu tas vairs ne uz ilgu... es tevi nociršu, svētītāj…

– Tu mani necirtīsi vecenes dēļ, – puika tikko dzirdami teica un pieliecās pie patēva, tu mani žēlo, laid mani uz kopienu par ganu…

– Jods ar tevi, – sacīja Tarakaņičs un nometa cirvi, – ej par ganu.

Un viņš atgriezās būdā un pārgulēja ar savu sievu. Tajā pašā rītā Saška devās pie kazakiem, lai nolīgtos par ganu, un kopš tā laika sāka dzīvot ciema sabiedrībai ganos. Viņš kļuva slavens visā apgabalā ar savu vienkāršību, no ciemniekiem saņēma iesauku „Saška Kristus” un kā gans bez maiņas nokalpoja, līdz tika iesaukts. Večuki, kuri švakāki, pie viņa uz ganiem nāca mēles trīt, sievas skrēja pie Saškas, lai aizmirstos no neprātīgu vīru grožojumiem, un nedusmojās uz Sašku par viņa mīlestību un slimību. Ar savu iesaukumu Saška iegadījās pirmajā kara gadā. Četrus gadus viņš sabija karā un atgriezās ciematā, kad tur izrīkojās baltie. Sašku pierunāja doties uz Platovskas ciemu, kur vācās vienība pret baltajiem. Uzdienējies feldfēbelī – Semjons Mihailovičs Budjonijs – bija atbildīgs par lietām šajā vienībā, un kopā ar viņu bija trīs brāļi: Jemeļjans, Lukjans un Deniss. Saška devās uz Platovsku, un tur izšķīrās viņa liktenis. Viņš bija Budjonija pulkā, viņa brigādē, divīzijā un 1. Jātnieku kavalērijas armijā. Viņš devās glābt varonīgo Caricinu, apvienojās ar Vorošilova 10. armiju, sitās pie Voroņežas, pie Kastornas un pie Ģenerāļa tilta Doņecā. Poļu kompānijā Saška bija kā vezumnieks jo skaitījās ievainots un tika uzskatīts par invalīdu.

Tā lūk, tas viss bija. Nu jau kādu laiku sāku pazīties ar Sašku Kristu un pārnesu savu lādīti uz viņa ratiem. Visai bieži sagaidījām rīta ausmu un līdzgaitojām saulrietiem. Un, kad cīniņa spars mūs apvienoja, vakaros sēdējām pie lāsojošā vaļņa vai arī nokvēpušā katlā mežos vārījām tēju, vai līdzās gulējām uz nopļautiem laukiem, pie kājas piesējuši izsalkušo zirgu.

 

 

 

Vija Laganovska ir viena stāstu krājuma un viena vēsturiska romāna autore. Tulkotāja. Joprojām „apsēsta” ar vēsturi un filozofiju, un pati ar sevi. Cer iemācīties rakstot nespoguļoties.