Jaunā Gaita nr. 318. rudens 2024
|
Inga Bitēna (dz.1984 Dobelē, šobrīd dzīvo Jelgavā),
RSU pasniedzēja, šogad absolvēja Literāro Akadēmiju dzejas
meistardarbnīcā. 2022. gadā publicēja audiovizuālu dzejas grāmatu
Turi muti / neklusē, kas ir stundu garš ceļojums pašas autores
dzejas lasījumā un zīmējumos. |
 |
|
Inga Bitēna
* * * tumsas mežā ir vietiņa tumša slapja un ērcīga meža vieta kur apgūlās vecs kritušais koks tu un koks satiekas varbūt kaut kad kaut kas tur dus un būs tavas raupjās rokas darina melnalkšņa gultu koka gultu mums kopā varbūt šeit es gribu rakstīt rindas garas skaistas rindas nerakstīšu rindas pīšu vārdus elpas bizē garā sēdēšu tevis darinātā melnalkšņa gultā gaidīšu tevi pietiekami tuvi mēs būsim tur būsim un kļūsim par ko? viskašķīgākie stūri atmostas izlien un plosās kaut ko plosa manu dvēseli plosa mūs plosa un izģērbj un parāda tevi un mani ķermeņi noguruma vīti klāti un apklāti kā kapa vieta klāta ar skujām aizsargāta kapa vieta nāk stirnas ēst skujas es gribu redzēt stirnas stirnu ballīti uzaicinām ciemos stirnas mīļais mums nav cienasta mīļais ir mana garā bize ir tevis darinātā melnalkšņa gulta plata stingra mūsu mīlestības vieta gulta gulta kur nedzimst bērni ja bērni nenāk nav ko skumt ja nedzemdē bērnus nav ko skumt aicināsim stirnas ciemos nogriezīsim manu bizi kopā izkaisīsim pa grīdu lai sakrīt mati dēļu spraugās un bize atdalās un mati paliek sakrīt spraugās aiztaisa caurumus tālus dziļus jēlus stirnas tikai neēdiet matus tur sabruka daudz kas dzīve attiecības zaudējumi nāves nāves nāves tas nav vairs mūsu dns tas nav ne tavs ne mans dns tavas raupjās strādīgās rokas stipras visskaistākās rokas mīļais uzcel ar savām rokām mani manus gurnus uz sevis gultā mīļais pustumsas sveču gaisma ēna mirguļo vizuļo pustumsa vairs nav silti vai auksti ir karsti
tikai ar tevi ar melnalkšņa gultu un raupjām rokām mīļais es te visu uzkopšu saslaucīšu iztīrīšu spraugas un mēs sāksim visu no jauna
* * * mans viduklis veidojas kupls pītās maizītes apkārt sasēžas pievelk mākonīšus klāt paliek mīkstāks rokās spārnīši aug ķīselis kā plīvurs saceļ viļņus upēs rokas palīdz lidot sejas āda varavīksnes raibā kā maza mākslinieka palete kur cenšas mani skaistu veidot lai neizzūdu es no dabas ainas kājas spēka pilnas dzen zemē saknes kā koka stumbri sāk lapot bet varbūt jānoskujas krūtis kā divas planētas pabaros katru nepaēdušo sulīgas krūtis atstaro sauli ai neskaties – apdedzināsies
* * * sievietes spēks dzimst un aptver tas vienmēr ir bijis bet tur neskatījos tāds dusošs vulkāns vai neredzams krasts kā te nokļuvu ja tas ir bijis reiz jau tad kad stāvēju izvēles priekšā kad lēmu kā dzīvošu rīt un aizgāju es citu ceļu bez prāta un vāja un dzīvoju dzīvi bez robežām dubļus un zemi es ēdu joprojām attīros un tieši tā to savu sievietes spēku
es iemazgāju kaut kam ir jāaizskalojas lai tīrumā nu dzimtu jauns atgūstu pamatu palaižu uguni vaļā
* * * ko nozīmē būt tuvam? ko nozīmē spēt ļauties tuvībai? vai drīkstu dzīvi sev es tuvināt? vai spēju dzīvei tuvoties? |
