Jaunā Gaita nr. 318. rudens 2024

Iļja Marija Boļšakovs

Mūžīgā mājsēde

COVID laikus atceroties

Tad pilsētas bija klusas. Vismaz naktī. Mājsēde. Komandantu stunda. Tikai atsevišķas mašīnas, vēlie gājēji, kas steidzas mājās, un policijas patruļas. Klusāk var būt tikai kapos.

Patiesībā klusums kapos nav ierasta lieta. Kapos ir tāds klusums, ka var sadzirdēt ko tādu, ko nedzirdi citur. Tie nav bagāti ar daudzām un dažādām skaņām, kas ir aiz žoga, kapos ir savas, īpašas skaņas. Vienmēr liekas, ka kāds stāv tev blakus. Dzirdams, bet neredzams.

Pārsvarā tie ir putni. Lielākā daļa no tiem izliekas, ka neprot lidot, šiverē pa krūmiem tuvāk zemei, tuvāk kapu kopiņām. Varbūt tie ir kādi īpaši putni, kas nevar izlemt vai tiem vajadzētu mācīties lidot vai ierakties zemē. Putni, kas mēģina savienot pazemi ar debesīm.

Rudenī, kapu klusumā var dzirdēt kā krīt lapas. Viena – klusi, divas – skaļāk, vairākas – ļoti skaļi. Tikai tad, kad visas lapas no kokiem nobirušas, kapos iestājas īstais klusums. Tāds, kādam jābūt.

*  *  *

Kapi ir pilsētā. Daži centrā, daži uz pilsētas robežas.

Paši kapi arī ir pilsēta. Rīgas Meža kapi ir mirušo pilsēta mežā. Zaļās domāšanas sapnis. Ekoloģiskās domāšanas visaugstākais punkts, cilvēks pēc nāves ne tikai neko vairs netērē, pat skābekli, bet arī pats sevi kompostē. Un tas viss notiek starp priedēm, liepām, bērziem, tūjām, citiem kokiem un augiem. Ne katram bija tāda zaļa, mežaina apkaime dzīves laikā.

Kapos viss ir kā dzīvē. Vienā vietā notiek remonta darbi un labiekārtošana. Citas vietas ir pilnas ar graustiem, pamestām, aizaugušām kapuvietām. Tas norāda uz to, ka šajā pusē nav palicis neviens, kas varētu rūpēties par skaistumu un kārtību. Un atšķirībā no pilsētas, šeit pie graustu iemītniekiem neatbrauks pašvaldības policija, lai noskaidrotu, kāpēc iemītnieki neuztur īpašumu atbilstoši noteikumiem. Kapos ir savi rajoni, vienos apmetas bagātie, citos nabadzīgākie kapu iemītnieki. Dažreiz starp nabadzīgākiem kapiem, kā zelta zobs bezpajumtnieka mutē, tiek iestutēts bagāto kaps. Līdzīgi arī pilsētā graustu vietā parādās kaut kas jauns un bezgaumīgs. Naudu sev līdzi uz to pusi paņemt nevar, bet dažreiz bagātība noder arī pēc nāves. Kapos nav nevienas apkaimju biedrības, kas rīkotu piketu vai parakstu vākšanu un protestētu pret šo bagāto kapu bezgaumīgumu.

Kapos cilvēka, kuru pat kaimiņi nav pazinuši, kapuvieta var atrasties blakus sabiedrībā pazīstamu cilvēku kapiem. Tādiem, ar kuriem dzīves laikā nesanāca pat sēdēt pie viena galda. Pie galda sēdēt nesanāca, bet gulēt blakus zem zemes sanāk.

*  *  *

Kapu iemītnieki nevar izvēlēties sev kaimiņus. Gan tos, kas atdusas apkārt tavai pēdējai dzīvesvietai, gan tos, ar kuriem sanāk gulēt vienā kapā. Dažreiz dzīves laikā tu domāji, ka esi ticis no radiem vaļā, izveidojis savu ģimeni, pārbraucis uz citu dzīvesvietu, pie vīra vai pie sievas. Bet, lūk, pēc nāves atkal esi kopā ar radu gabaliem, zem vienas zemes kārtas.

Kapuvietas ir gandrīz kā dzīvokļi. Divvietīgais kaps, četrvietīgais kaps, prezidenta luksuss. Visi tie dzimtes kapi tādi komunālie dzīvokļi vien ir. Atbilstoši laika garam parādās arī daudzīvokļu augstceltnes – kolumbāriji. Kapos jau arī ir stāvi, pārsvarā uz leju. Kolumbāriji ir kapi virs zemes, moderni un oriģināli.

*  *  *

Šeit neviens neskatās, vai iemītnieki ir no vienas vai vairākām mājsaimniecībām. Viens kaps – viena mājsaimniecība. Ciemos kapu iemītnieki viens pie otra nedodas. Dažreiz nāk ciemiņi no dzīvo puses, bet vienalga pie saimniekiem tie netiek. Vismaz tagad. Laiks jau katram pienāks. Lai šeit apmestos pa īstam, vajag nomirt.

Komandantstunda Rīgas kapos ir sen. Noteikumos ir rakstīts: Apmeklētājiem kapsētu teritorijas ir atvērtas no 1. aprīļa līdz 31. oktobrim (no plkst. 7.00 līdz plkst. 21.00) un no 1. novembra līdz 31. martam (no plkst. 8.00 līdz plkst. 18.00.). Apmeklētāji kapos ir brīvprātīgais apkalpes personāls: satīrīt, saslaucīt, iestādīt, izravēt, apgriezt, sakopt utt. Kapos viņi nāk pārsvarā vasarā, lielos svētkos, brīvdienās. Darbdienās viņu ir mazāk. Rudens un ziemas vakaros kapos ir īpaši tukšs. Tukšs un tumšs. Laternas tur nevienam nav vajadzīgas. Svešie kapos nestaigā. Ir dažas dzīvas dvēseles, kas baidās no mirušajiem, bet kapos ir viens likums – baidīties vajag no dzīvajiem. Kapos ir droša vide, it īpaši tiem, kas tur atdusas.

*  *  *

Tiem arī nav vajadzīgs transports. Ne privātais, ne sabiedriskais. Tos neinteresē salona piepildījums, reisu daudzums, atlaides braucienam. Neviens nekur nedodas. Visi jau ir atbraukuši. No dažādām pusēm un pasaules malām. Uz vienu galapunktu. Katram kapu iemītniekam ir savs pēdējais maršruts, pēdējais reiss, pēdējais autobuss. Kapi ir galapunkts. Kas uz šejieni katafalkā atbrauc, tas projām vairs nedosies.

*  *  *

Šeit viss jau ir pateikts. Viss jau ir uzrakstīts, uz mūžu mūžiem. Akmenī kalts. Paliek tikai galvenie vārdi, kas patiesībā ir nekas cits kā tavs vārds un uzvārds. Tu pats. Piemineklis, kapakmens, krusts ir personas apliecinošs dokuments. Vispirms tas apliecina to, ka tu esi miris. Uzrāda tavu derīguma termiņu. Šis cilvēks bija derīgs no šim līdz šim, tik un tik gadu. Kapakmens ir dokuments. Tas vienmēr tiek uzrādīts, vienmēr atvērts. Nekādas personu datu aizsardzības.

*  *  *

Par veikaliem neviens šeit nedomā. Ir tie atvērti, nav, vienalga. Groziņus nevajag, jo neviens neko nepirks. Viss, ko varēja, jau bija nopirkts un palika tur augšā. Kapos nav vajadzīgas mantas. Zārkā nelien ne somas, ne čemodāni. Tikai viena apģērba kārta, spilventiņš un pārklājs. Ar to pietiek. Zārkos dažreiz ieliek vēl kādu sīkumu, bet senajos laikos, kad ticēja, ka tajā pusē būs vajadzīgas mantas, aizgājējiem deva līdzi daudz vairāk. Nav vajadzīga arī pārtika, it īpaši, ja tu pats kļūsti par pārtiku citām dzīvām radībām.

Vienīgās preces, kurām kapos vienmēr ir noiets, ir puķes un sveces. Bez puķēm nav iedomājami randiņi, kāzas, bēres un kapi. Dažreiz liekas, ka cilvēki dzimst, precas un mirst, lai puķēm būtu noiets. Ir lietas, kas sākas ar puķēm un tad kapos ar puķēm arī beidzas. Bet sveces norāda uz to, ka mūsu dzīve ir kā liesma un nejauša vēja pūsma var to izdzēst. Vai varbūt tās ir mazas bākas, kas norāda šīs dzīves gājējiem pēdējās piestātnes vietu.

*  *  *

Tāpēc kapos ir īsta mājsēde. Memento mori. Neviens nekur nedodas, nevienam nekur nevajag. Bet ja vajag, tad nedrīkst. Šeit visi ir kopā. Klusi un mierīgi. Šeit vienmēr ar atraktām bedrēm gaida jaunus biedrus, un vienmēr tos sagaidīs. Cilvēces vairākums jau sen ir tajā pusē.

Tur gaida visus: vakserus un antivakserus, vakcinētos un nevakcinētos, latviešus un krievus, vēlētājus un ievēlētos, vīriešus un sievietes, jaunus un vecus, vainīgos un nevainīgos, bērnus un pieaugušos, precētus un neprecētus, upurus un varmākas, liberāļus un konservatorus, kukuļņēmējus un kukuļdevējus, pilsētniekus un lauciniekus, tantiņas un onkulīšus, deputātus un tos, kas ir par dekolonizāciju, kā arī tos, kas laboja kanalizāciju.

Tur gaida visus un visus sagaidīs. Agrāk vai vēlāk. Bet vai kaut kas būs arī tālāk?