Pēdējo gadu teātrinieku rosīšanos diasporā par latviešu amatierteātru kustības atdzimšanu droši vien nosaukt nevar, jo nav jau kam atdzimt. Profesionālo teātru aktieri un režisori, kas pēc Otrā pasaules kara devās bēgļu gaitās un, pēcāk nonākuši savās jaunajās mītnes zemēs, dibināja teātra ansambļus, nav uzskatāmi par amatieriem. Tie galvenokārt bija teātra profesionāļi, kas turpināja kopt skatuves mākslu Austrālijā, Amerikā, Kanādā. Kopš tā laika teātra dzīve ārpus Latvijas ir mainījusies, un šobrīd pasaulē, visvairāk Eiropā, amatierteātru ansambļus veido pēdējo divdesmit gadu laikā no dzimtenes izbraukušie latvieši, teātra entuziasti, kuru vidū tikai retais pieskaitāms profesionāļu kārtai.

Lai arī pirmās jaunāko laiku amatierteātra kopas aktīvi vai mazāk aktīvi darbojas jau desmit un pat vairāk gadu, kustības strauja izplatīšanās un uzplaukums sākās ar Pasaules Latviešu Amatieru Teātru savienības (PLATS) dibināšanu 2021. gadā, kas cieši pieturas uzstādījumam – ik mēnesi klātienē vai attālināti sarīkot vismaz vienu kopīgu pasākumu teātrāļiem. Lai kāds arī būtu katra šī pasākuma mērķis – režisoru vakara sarunas, daloties pieredzē; meistarklases gan jaunajiem, gan aktieriem, kuriem jau ir skatuves pieredze; festivālu rīkošana Latvijā vai kādā no mītnes zemēm, tie neļauj iegrimt bezdarbībā un uztur teātra garu. Visi šie pasākumi ir brīvi apmeklējami ikvienam, neatkarīgi no tā, vai interesents ir vai nav PLATS biedrs, vai dalībnieks dzīvo un teātri spēlē ārpus Latvijas vai Latvijā, un vai viņš vispār spēlē teātri vai tikai grasās to darīt kaut kad nākotnē.

Tāpat kā amatierteātri Latvijā, arī diasporā teātri rīko teātru festivālus. Desmit gadu jubileju šogad svinēs teātru festivāls „LAIPA”. Šā gada augustā Norvēģijā jau ceturto reizi notika festivāls „Bergenas teātru pavasaris”, ko rīko latviešu teātra kopa LATiBergen, savukārt Latviešu Kultūras Centrs Birmingemā (Lielbritānija) diasporas amatierteātrus novembrī pulcinās festivālā „Starp piecām salām”, kas arī tiek rīkots nu jau ceturto reizi. Iespaidīgākais un nozīmīgakais pāsākums, kurā kopā sabrauc vairāk nekā 20 diasporas amatierteātru, neapšaubāmi ir saiets „PLATS solis”. Tā laikā notiek ne tikai plaša teātra izrāžu, meistarklašu, diskusiju, izrāžu analizēšanas, zibakciju, bet arī paralēlās kultūras programma, aicinot tajā piedalīties arī citas mākslinieciskās pašdarbības kopas, un rīkojot vietējo latviešu mākslinieku izstādes. Gan teātra ļaudis, gan skatītāji bez ierobežojumiem šā gada saietu „PLATS solis” varēs apmeklēt no 10.-13. oktobrim Stokholmā.

Kopējā pārskatā pieminama arī kāda pavisam jauna tradīcija, kas aizsākās tikai 2023. gadā XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētku laikā, un tas ir diasporas teātru festivāls „Dāvana Latvijai” Rīgā, kas šogad neplānoti sakrita ar „Rīgas pilsētas svētkiem 2024”. Lai arī minēto svētku programmās ne pagājušajā, ne šajā vasarā oficiāli „Dāvana” nebija iekļauta, tomēr kopējo pasākumu klāstu ar piecām izrādēm tā noteikti papildināja. Šā gada augusts Latvijā diasporas teātrāļiem jo plašāks izvērtās arī ar dalību Latvijas amatierteātru svētkos Valkā, kur piedalījās gan PLATS amatierteātru pārstāvji no vairākām valstīm, gan tika izrādīti pat divi iestudējumi – Murada Hodžirbajeva Šakāļu uzbrukums, kas tapis Londonas teātrī „Trepes”, un Birmingemas Mazajā teātrī tapusī izrāde Slavomira Mrožeka Atklātā jūrā.

 

Atklātā jūrā. Slavomira Mrožeka absurda lugu uz Rīgu bija atvedis Birmingemas Mazais teātris.

Īpašu rindkopu gribu veltīt diasporas teātru jaunajai paaudzei. Ar Sabiedrības Integrācijas fonda atbalstu PLATS šovasar jau otro reizi rīkoja vasaras nometni, kurā satikās Latvijas un diasporas bērni un jaunieši no piecām valstīm – Lielbritānijas, Norvēģijas, Īrijas, Itālijas un Zviedrijas. Pirmā šāda nometne 2022. gada vasarā notika Lielbritānijas Daugavas Vanagu īpašumā „Straumēni”, šovasar nometnes vieta bija Latvija, Stāmeriena, kur vairākas nodarbības notika arī krāšņajā Stāmerienas pilī, kas bija izvēlēta ne tikai kā vēsturi izzinošs objekts, bet arī kā pateicīga vieta iztēles rosināšanai un aktiermākslas nodarbību norisei. Jau gatavojoties pirmajai nometnei „Straumēnos” 2022. gadā gan nometnes rīkotāji, gan pedagogi bija gatavi tam, ka diasporas bērnu un jauniešu ikdienas dzīve noris mītnes zemes valodā, un apzinājās, ka darbs ar šiem jauniešiem nebūs viegls. Gan mītnes zemes skola, gan citu tautību draugi, gan ārpusskolas nodarbības un apkārtējā vide vislielākā mērā ietekmē valodas lietošanu. Vai gan kāds būtu jāpārliecina, ka maz lietota valoda pazūd gana ātri pat tad, ja tā ir latviešu valoda mājās un tiek cītīgi lietota ģimenē. Ja valoda netiek papildus kopta, tā pazūd ne tikai trešajā un ceturtajā paaudzē, bet ne reti jau otrajā. Risinājums, protams, ir latviešu skoliņu nodarbības nedēļu nogalēs, taču bērni un jaunieši, īpaši pusaudžu vecumā, bieži vien atsakās tās apmeklēt. Stingrākie vecāki uzstāj un teju ar varu atvasei liek doties uz latviešu skoliņu, maigākie piekāpjas, sak, neies jau bērnu mocīt. Ar teātri situācija ir cita. Te mācības, to tradicionālajā izpratnē, nenotiek. Te nav mācību grāmatu un burtnīcu, nav jāpilda tik apnicīgie mājas darbi un jāiekaļ gramatikas likumi. Te latviešu valodas apgūšana notiek caur dialogiem partnerībā, darbībā, attieksmes un emociju izpaušanā uz skatuves. Te valoda, tostarp visai sarežģīti teksti, tiek slīpēti līdz niansēm, kur lielais „kontroldarbs” taču būs pirmizrāde, un tam jāgatavojas nopietni. Te tiek strādāts pie pareizas patskaņu, līdzskaņu, divskaņu izrunas, uzsvariem teikumā un vēl cita simts un viena sīkuma skatuves runas kontekstā. Sākot iestudējumu, jau pirmais lugas lasījums lomās ir visīstākā un vienlaikus aizraujošākā latviešu literatūras un valodas mācību stunda, kas turpinās un attīstās teju visas sezonas garumā. Turklāt – teksts, kas izspēlēts un pārdzīvots uz skatuves, nekad neaizmirsīsies tik ātri kā dažkārt skolas mācību stundās apgūtais. Un, protams, mazsvarīga nav arī balva par paveikto, tātad apgūto. Ja šāda „skolas gada” noslēgumā „skolēns” saņem gan vecāku, gan vienaudžu atzinīgus applausus un ziedu pušķi pirmizrādes dienā. Ja vecāki notic un dzīvo līdzi viņa spēlei uz skatuves, apsveic un lepojas ar savu bērnu-aktieri, tad lielāku godalgu grūti iedomāties. Kāpēc to visu stāstu? Laikam jau tāpēc, ka esmu pārliecināta, ka teātris pilda un uztur ne tikai amatierteātra mākslas, bet arī latviskās izglītības un latviskuma saglabāšanas funkciju, kas, iespējams, ir pati nozīmīgākā diasporā. Katrā gadījumā tas noteikti ir ieguldījums nākotnē.

 

Bērnu un jauniešu teātra nometnes Stāmerienā dalībnieki, meistarklašu vadītāji un organizatori.                                                                                                                                                                          Foto: Guntars Līcis