Lielā nepārtrauktība

Anda Līce. Pie Vārda vēja. Dzejoļi un atspīdumi. Rīga: NT klasika, 2024., 144 lpp.

 

Dzejniece un publiciste Anda Līce apmēram pusgadsimtu ilgās literārās darbības laikā izdevusi ap trīsdesmit dzejas, eseju un pārdomu grāmatu, vairākās no tām dzeja un īsproza, kam dots gan esejas un publicistisku pārdomu, gan liriska monologa, redzējumu un atspīdumu vārds, saradota vienos vākos. Pēdējos desmit gados, kopš Lielā lakata, ko autore bija noaudusi no visdažādākajiem pavedieniem – gada gājumā skatītām ainām, satikto cilvēku stāstiem un likteņiem, izjustajām emocijām un iedvesmas, mākslas pasaulē satikto gara radinieku paudumiem, izsāpētām un ar smaidu gūtām atziņām –, laika pragmatisms un tiešums gan biežāk dzemdinot prozu.

Šogad izdota jauna dzejoļu un atspīdumu grāmata Pie Vārda vēja. Dzejniece dalās vērojumos un atziņās par mirkļa, dienas un dzīves piepildījumu; malkas, grāmatu un kalnu grēdām; sēņu, dzejoļu un kara ziņu lasīšanu; cilvēka sapņiem, šaubām un ēnu; izbrauktiem, līkumainiem un koku saknēm sastīpotiem ceļiem; par izraktiem (izrokamiem) dārgumiem, sarūsējušām naglām un putekļu koriem; piesārņotiem informācijas kanāliem, asinsvadiem un dvēselēm; vēstures, cilvēka un sirdsapziņas strupceļiem; stundās, mūžos un kilometros mērīto laiku; runājamo, rak­stāmo un klusējamo; cilvēkpūzni Rīgu, mīlestības ķēdi un domu ievārdošanu.

Andas Līces daiļrades pazinēji grāmatā atradīs jau kopš pirmajiem dzejas krājumiem Uzvilkti pulksteņi (1977), Šai mūžīgā spēlē (1982) un Ar zaļiem krustdūrieniem (1985) atrastas, pieradinātas un turpināt(m)as tēmas, tēlus un motīvus, taču dzejniecei arvien izdodas lasītāju un, šķiet, arī sevi pārsteigt ar jauniem skatpunktiem, negaidītām metaforiskām ainām, domu līkločiem un valodas dzirkstījumu. Varbūt tā vienkārši ir prasme pamanīt, sasaistīt, iepūst elpu, jo „viss šajā pasaulē turpinās / no elpas iekustināta gaisa” (60. lpp.).

Iepriekšējā grāmatā Vēl viena diena, kas nodēvēta par 2020. gada kovidlaika ceļojuma piezīmēm domās, sajūtās, pieredzē, dzejoļi tikai ik pa laikam iznira starp prozas tekstiem, bet nu, Pie Vārda vēja, to jau ir vairāk, lai gan kara laiks, kas sākās pēc kovidlaika, sākotnēji pat bremzēja dzejisku izteik­smi. Grāmata nāca lēni un grūti, tai jau ir savs stāsts, sava vēsture, ko dzejniece izstāsta, klātienē tiekoties ar lasītājiem. Šā gada sākumā neliela dzejoļu kopa tika publicēta Latvijas Avīzes  kultūras pielikumā „Kultūrzīmes” (tie lasāmi laikraksta mājaslapā:

<https://www.la.lv/dzejoli-no-andas-lices-
toposas-gramatas-nepabeigtie-dzejoli-kluse>).

Dzejoļi sakārtoti trijās nodaļās, ko varētu dēvēt arī par ceļiem. Pirmais, ko ievada jautājums „Vai šodien te kāds vēl runā / Un vai viens otrā vēl klausās?”, uzdod jautājumus par vērtībām, ceļazīmēm, sirdsapziņu. Te dzirdam dzīves, mūžības, kara (reizēm tas „sākas virtuvēs un šaurās kāpņu telpās / no slikta gaisa un no seklas elpas”, 13. lpp.) balsis, meklējam laika un mājvietu zīmes, kas palīdz uzturēt mūžīgo mīlestības ķēdi, lasām diptihu „Marts. 2022” (6. lpp.) – mūslaiku lūgšanu Dievam, kurš dāvā dzīvības turpināšanās brīnumu, mēģinām izsekot dzejnieces acu un sirds skatiem, saaust pagātni ar nākotni, saprast, kā bijušais turpinās gaisā, maņās, koraļļos un simtgadīgos kokos.

Otrajā nodaļā dzejniece dalās ar mirkļiem un atziņām no saņemtajām mācībām „uz atskabargainā Zemes sola”, kur „uz pulksteņiem paļauties nevar”. Tas ir tuvinājums, kurā saskatām gadalaiku ritumu, dabas norises un atjaunošanās spējas. Par spīti salnām, putekļiem, kroga slitām, ceļa līkumiem, rudens vēlmei apart lauku un cilvēka vaigu – rodas augļi, tauriņi, piedzimšanu svin dzejoļi, riņķo zemes asinis, cilvēku ar pasauli saista kādas saites un „zāle mūžīgi ataug, ābeles uzzied, / un vienmēr – kā pirmajā reizē” (39. lpp.). Tomēr viss nav nosaucams vārdā, arī „nepabeigtie dzejoļi klusē” (43. lpp.), „durvis uz ārpusi neveras, / tās veras tikai uz iekšu” (35. lpp.), jo ir jāpaliek kam vārdā nenosauktam, kādam neizbradātam stūrītim, neizteiktam brīnumam. Tad var izdoties gan „par durvju vērēju tai jaunai dienai derēt” (46. lpp.), gan izjust absolūtu saplūšanu, kad „viss arī manī drīkst ienākt, / būt un tad doties tālāk” (49. lpp.).

Trešā nodaļa vedina uz tālinājuma skatu:

„Tagad viss – attālināti
un nav tādas varas, kas savedīs kopā tos,
kuriem dvēseles nesaskaras.” (52. lpp.)

Te uz cilvēcisko dzīvi varam palūkoties laikmetu pārmiju un mūžības kontekstā, kā paisuma un bēguma mijā, upes ceļā uz jūru. Ceļš ved arī caur sāpēm, tomēr „es tev nestāstīšu par ierakstiem, / kas ir tik dziļi, ka nekad neizsāpēs” (64. lpp.). Atmirdz reminiscences no lasītā, laikabiedru rakstītā, iecienītās mūzikas, gleznām, piemēram, Ojāra Vācieša „krāces apiet nav laika” (55. lpp.), Vinsenta van Goga saulespuķes un atziņa „vēl vienu reizi mēģināsim paciest mūsu likteni tādu, kāds tas ir” (66. lpp.). „Bezmiega nakts / viena dzejoļa garumā” (53. lpp.) – un varbūt tieši tad pasaule sakārtojas rakstu zīmēs: „iekavas tur laikmetus kopā” (56. lpp.), „kā daudzpunktes krīt sēklas” (57. lpp.). Caur pasaules kārtības, arī savu sajūtu apzināšanos nāk cilvēka ierobežotības apziņa: „noiets vēl tik maz no garā ceļa” (51. lpp.), „ja vien tiktu dziļumiem tiem klāt” (58. lpp.) un „ja varētu izlīkumot caur dzīvi” (59. lpp.)… Turpinājums ir bērnos un mazbērnos, un vārdu meklēšanas ceļos dzejniece dalās ar meitu dzejnieci Elīnu Līci (63. lpp.), savukārt „mazdēla siltā roka / kā putnēns manā plaukstā grozās” (70. lpp.). „Kā upe, kas tuvojas ietekai savai, / es kļūstu pavisam rāma,” raksta Anda Līce (71. lpp.). Šajā nodaļā meklējami arī divi spilgtām metaforām bagāti un filozofiska vispārinājuma izgaismoti dzejoļi – „Mēs – zaļie zirnīši pākstī…” un „Briest vakars kā ābols dzidrais…” –, kurus noteikti vajag izlasīt visā garumā.

Otra grāmatas daļa atvēlēta atspīdumiem, kuros dzejniece dalās ar būtiskiem jautājumiem un atbildēm. Viņa uzskata: mākslai ir jāsniedz atbildes uz būtiskiem jautājumiem. Izlasītās grāmatas, pārmaiņas valodā un pasaules kārtībā, viedu atziņu un sadzīvisku situāciju izvērsums, un fonā dzirkst interese par dzīvi, tuvākiem un tālākiem, arī politiskiem, notikumiem, labvēlīgs humors un ironijas dzalkstījošie ērkšķi – Andai Līcei ir, ar ko dalīties, kā jau cilvēkam, kurš visu dzīvi rok: zemi, sevi, Visumu. „Meklēt labo. [..] Pārlāpstot jau reizi rakto smilti [..] Pārlapot lappuses, [..] laipot pa nedrošiem laikiem kā laipām / pāri pasaules ūdeņiem satumsušiem / un mēģināt atcerēties, ko esam aizmirsuši.” (5. lpp.)

Grāmatā ievārdoto, lasot un varbūt salīdzinot ar savām šā laika izjūtām, iesaku šķetināt ikvienam. Arī autore aicina: „Ievārdo domas savas…” (129. lpp.).

 

Sanita Dāboliņa