Sandra Dieziņa ir liepājniece. Strādājusi dažādos medijos, to vidū Kurzemes Ekspresis, Dienas Bizness, Latvijas Avīze. Pabeigusi Rakstniecības studijas Liepājas Universitātē (2021), iegūstot maģistra grādu. Kļuvusi par Prozas lasījumu laureāti (2021). Ļoti interesē, kā uzrakstīt nepasakāmo.

Sandra Dieziņa

 

DEBESMANNA

 

„Gaidiet!” viņa uzsauca savai trijotnei, kas dīdījās pie lielā kastroļa. Tikko no uguns nocelts, katls vēl uzmeta pa kādam burbulim. Saldenā ogu smarža kopā ar vaniļu izplatījās pa visu vecās koka mājas pagalmu. Uz benķa blakus akai bija labākā vieta, kur pavasarī viņa putoja cerības. Tas nebija nekāds privātīpašums, jo padomju laikā tāda nemaz nedrīkstēja būt. Parasta astoņu dzīvokļu koka māja ar divām ieejām. Virs vienas kaimiņš uzlicis ragus. Nē, nepārprotiet – tie brieža ragi, Liepājas dzelzceļa piemežā atrasti. Ko nu glabās šķūnītī, labāk ēku izdaiļos, un te nu tie stāvēja, tumšās naktēs cilvēkus biedēdami. Blakus otrai ieejai auga saldais mīļais – dievkociņš vasaras vakaros tik ļoti reibināja, kā bez prāta. Un prāta jau Almai nebija – tā uzskatīja ne viens vien. Vienai pašai audzināt trīs bērnus un strādāt divos darbos – ne kurš katrs to spētu. Bet Almai bija krampis un duka un viņa to dzīvi dzīvoja nost. Jo dzīvojam jau tikai vienreiz – viņa mēdza atkārtot. Un tāpēc dzīve ir jāsvin! Svētdienās viņa gatavoja debesmannu – lai dzīve saldāka. Gan sev, gan bērniem. Jo realitāte jau nebija nekāda medusmaize. Uzreiz pēc naktsmaiņas skriet uz otru darbu, lai nopelnītu kādu rubli vairāk – šādu iespēju jau Alma nelaidīs garām. Jo vajadzību bija vesela gūzma – visas pat neuzskaitīt. Mammai zobi jālabo, meitai jaunas kurpes prasās, dēlam jau kārtējās bikses atkal par īsu – aug kā zilonis, bet pastarim riteni vajag. Un tā skrējiens kā vāverei ritenī nebeidza rimties.

„Kas tad nu mums te top?” pār plecu lūkojas Juris, negaidīti pielavījies no mugurpuses, mēģinot iekniebt sānā. „Lai dies nogrābstās! Ka nedabū ar pavārnīcu!” Almai gandrīz kastrolis no rokām izšļūk. Kaimiņš negants pēc vella, bet Almai šodien nevelk uz kašķi. Neies jau svētdienu bojāt! „Gaidi nu ka rāms!” viņa uzsauca kaimiņam, likdama kādu strēķi pagaidīt. Juris senāk bijis leģionā, bet tas noslēpums jātur mēle aiz zobiem. Alma kaimiņa bijās. Reiz nācās redzēt, kā Juris savalda traku bulli. Otrreiz to negribējās piedzīvot un, dod dievs, nekad nenonākt viņa ķetnās. Dažreiz šķita, ka Jurim viņa patīk, bet tā jau tāda zobošanās vien bij. Pašam sieva un pieci bērni, jāturas rāmjos. Bet cerības šodien tik ātri neputojās. Visticamāk, par karstu vēl, lai viss būtu štokos. Kamēr Juris devās ganīt bļodiņu, Alma ar jaunu sparu sāka kult ogu un mannas pilno kastroli. Nav nekāds brīnums tā debesu putra! Pērnais kazeņu un krizdoļu ievārījums, kas līdz pavasarim vēl neapēsts, kāda dzērvene skābumam, manna, cukurs un aiziet tā lieta! Pēc vārīšanas gan ātri jādzesē un vislabāk to darīt ziemā, katlu ar karsto vārījumu ieliekot sniegā. Tā darīja mamma, tā dara meita! Pēc tam vēl kādu laiku tajā vietā katla nospiedums. Zem tā – kāds pērnās zāles kumšķis. Tagad, kad pavasaris pilnā plaukumā, kādu strēķīti vairāk pūles jāpieliek, lai lielais darbs uz priekšu tiek.

„Vai ta drīz būs gatavs?” no dārza nākdama, sauca Velga. Smagi nopūtusies, viņa piesēda blakus. „Jāatpūšas! Nu nevar tā trakot! Te saule, te auksts vējš! Ka nesaslimst, tad vairs tikai koka mantelis derēs,” Velga, šķiet, runāja vairāk ar sevi. „Ko ta kul?” kaimiņiene ielūkojās katlā. Saldā smarža lika ierūkties vēderam. Kopš rīta nekas nebija ēsts un šāds smeķis sen nebija redzēts. „Vait' varēs noprovēt ar?” nerimās sirmā sieva un, atbildi nesagaidījusi, devās pēc trauka. Almai uzmācās žēlums. Velgas bērni jau sen izauguši, bet dzīvē tiem īpaši nevedās, joprojām mātei uz kakla. Viens dēls jau cik reižu rūpnīcas partkoma sēdēs kaunināts par dzeršanu, otrs ar ilgi vienā vietā neturējās, bet jaunākajam tik makšķerēšana prātā, ne darbs. Labi, ka abas meitas turas rāmjos. Velgas vīrs jau pensijā, bet slinks bez gala – ne dārzu uzart, ne kartupeļus rudenī norakt. Velgai kā cāļu mātei rūpe par visiem, izņemot sevi. Smagais darbs ratiņu rūpnīcā atņēmis dzīvesprieku, tik vien kā košais puķudārzs kā acuraugs. Kā nu nedalīsies ar debesmannu un cerību! Alma kūla aizvien sparīgāk un, re, putas cēlās un krita un putra kļuva aizvien gaisīgāka. Dažs to sauca par uzpūteni un kūla ar putotāju, bet Alma atzina tikai roku darbu. Un kā nu ne – cik mīlestības ielikts, tik taps dots. Nekāda mašīna nedošot to garšu, kas paša rokām radīts! Šis nu gan esot skaidrs kā diena.

Apmācies kā nakts, tuvojās Aleksis, uz grīļīgā štoka atspiedies. Sieva izdzinusi no mājas. Pavasars jau lēnām plaukst, atkal lūkošot uz jaunām meičām, kas brauc no pilsētas blakus dārzā savas dobes ravēt. Tās gribot svaigu gaisu un iedegumu, bet kacinot tik vīrišķus. Tas nekas, ka viens otrs jaunēklis jau gandrīz pensijā un skuķi tiem vairs ne prātā. Labāk garāžā pasēdēt un kādu mēriņu ar zaceni galdā likt. Un nav jau brīnums, ka Aleksis ar biedriem aizvien biežāk aizsēdējies, kamēr sieva top aizvien nīgrāka. „Ak, debesmannu šim sagribējies!” jau atskan no Alekša dzīvokļa un, trauku lupatu vicinādama, bargā kundze dzenas pakaļ vīram. Aleksis gabalā, tikmēr Alma sievai skarbi uzsauc: „Piesēdi!” Jau kādu laiku Almai šķiet, ka tie abi no trešā dzīvokļa jūtas aizvien svešāki. Un to zina arī Alekša sieva. Bet ieradumam liels spēks! Kur nu ies, kur skries tagad, vecuma galā! Kā sacīt jāsaka, visi niķi zināmi, pat katrs vārds, ko teiks un darīs. Nu neies jau visu dzīvi vērst uz otru pusi. Tā jau tik kažoku mainīt, ne vīru. „Vai varu tev kādu padomu dot?” Almai vārdi nav jāmeklē. „Met pie malas to nošņurkušo halātu, uzvelc ko tīkamu, uzpervē seju, ņem to savu Aleksi un vismaz uz kino aizlaižat kopā! Vai pilsētā uz krogu! Citādi žēl skatīties!” viņa neslēpj padomu. „Un ej pēc trauka!” Saule jau iesildījusi pagalmu un sēta pielijusi ar zeltainu gaismu. Ne miņas no rudens pelēcības, kas dažiem uzdzen depresiju un pārdomas par dzīves jēgu. Bet Almai tādām muļķībām ne laika, ne vaļas. Darbs dzen darbu – te malka jāskalda, te veļa jāmazgā un jāgludina. Kaut tik vairāk laika būtu!

No mājas stūra iznira kaimiņu Ilona, drebinādamies saltajā ziemeļu vējā. Smalkais augums salīcis zem malkas ķoča smaguma. Krāsns vēl jākurina, kaut arī pavasars klāt. Vecajā koka namā vējš izpūš visu siltumu un bieži vien pat maijā nākas stiept malkas pārpalikumus un skalus, kas vēl palikuši no ziemas. Rudenī sagādātās šķilas, ko Ilonas vecmamma iepirkusi kā atgriezumus no vietējās zāģētavas, ātri vien izkūpēja. Ziemā vismaz akmeņogļu siltums glabājās ilgāk, bet ar to nebij gana. Ogles nebija jāpērk, Ilonas māte nakts aizsegā no darba atvilka – te ratiņos, te ragutiņās. Tas padomju labums visbiežāk bija arī visu kopējs labums. Neviens kaimiņš to ij nemanīja, izņemot acīgo Almu. Viņai bij žēl Ilonas, kam tās ragavas ar oglēm ziemā bij jāvelk uz māju. Vai putenis, vai apledojis ceļš, bet izstīdzējušajam meitēnam tas grūtums jāpārvar. Labāk māte kādam vīrišķim palūgusi kurināmo gādāt, nevis meitu šitā nokalpinājusi! Bet viņa jau lepna, pati visu varot. „Ilonīt, paņem kādu bļodiņ un nāc šu!” Alma uzsauca kautrīgajam meitēnam, kas ātri vien nozuda tumšajā trepjutelpā. Tikmēr debesmanna kļuva aizvien gaisīgāka un putas jau cilājās kā mākoņi pie vasaras debesjuma.

Nesot no pagraba pašaudzētos burkānus un rāceņus, lēni tuvojas kara veterāns Ivans. Sirmais vīrs nekad neskatās acīs, arī sveicienu atņēma reti. Viņš labi zināja Almas noskaņojumu, kura ciest nevarēja padomju iekārtu un zaldātu armiju. To vienīgo reizi, kad abi saķērās vēstures līkločos, nedz viens, nedz otrs negrib atcerēties. „Tava armija ienāca mūsu zemē, visu izlaupīja, aizsūtīja manus vecvecākus pie Sibīrijas lāčiem, tev nav nekādu tiesību man ko norādīt,” kliedza Alma, vicinot pavārnīcu. „Es tevi atbrīvoju no buržujiem, vai saproti? Ja nebūtu mūsu armijas, tu sen būtu vergojusi kapitālistu fabrikās,” spēra pretī veterāns, savā dārza būdā ierāvis graķīti. Tas, ka kāds varētu nosūdzēt padomju orgāniem, Almu nebiedēja. Un kas notiktu? Izsauktu uz partkomu, izteiktu rājienu, publiski nosodītu. Sen pie tā pierasts, vai tas ko mainītu? Mēli aiz zobiem neturēšu, lai vai kas, un nekādi veterāni mani nemācīs dzīvot! Dusmas knapi valdot, Alma putoja vēl sparīgāk, tikmēr Ivans slāja uz dzīvokli pie savas Marijas.

Nu jau gana kult! Gaisīgais saldums kusa uz mēles, garšas kārpiņas iedvesa mieru, saldums ielīksmoja. Un tur jau nāca Velga, kautrīgi skatoties sāņus. Alma smēla lielāko karoti un dāsni krāmēja kaimiņienes bļodiņā. „Tik pienu vēl uzlej, būs prīmā!” viņa piekodina. Aleksim lielāks trauks, aiznesīšot sievai ar, lai dzīve saldāka – viņš piemiedz ar aci. Jurim skārda bļodiņa gluži kā pēc kara. „Nu dosi man ar to savu brīnumu?” viņš gluži vai pavēlot sniedza trauku Almai. Pēdējā brīdī atsteidzās arī Ilona, kautrīgi piebilstot, lai neliek to debesmannu daudz, lai pašai un bērniem ar pietiek. Caur otrā stāva logu pavīdēja Ivana skatiens. Almai tomēr apžēlojās. „Aiznes, meit, viņam ar kādu saldumu, vai ta man žēl,” viņa pievērsās Ilonai. Pārējie piesēda uz soliņa, ko Almas iecerētais reiz uzmargoja tieši zem viņas logiem. Velga, skaļi šmaukstinot, labsajūtā nopūtās. „Ak, svētā Lestene! Tu jau riktīg meistarien! Gatavo labāk nekā mans sievišķis!” Juris neslēpa apbrīnu. Tikmēr Aleksis aiz aizkustinājuma notrausa asaru. Tik sen nebija baudīts kas tik labs! Un viņi sēdēja, vēloties uzkavēties un izbaudīt šo saldumu, kas gluži kā no debesīm nokritis. Alma lūkojās pēc savas trijotnes, bet skatiens aizklīda sāņus. Rau, dobē mājas priekšā nezāles jau lien uz āru, drīz jāķeras klāt. Kāda tur vairs debesmanna! Spēs tik ravēt un stādīt! Jau zeme pamodusies, drīz būs jāar un jāsēj. Un jāaizlienē kaimiņa bēris, lai kartupeļiem vagas var izdzīt. Tupeņi jau krietnus asnus izdzinuši, tiecoties uz sauli. Arī vasaras ķiplokiem jau spraucas laukā dzelteni zaļas lapeles, un dālijām. Laicīgi jāuztrin kapļi un kašeļi. Un pie reizes izkapts, jo vasara tepat aiz sliekšņa. Būs jāvāc siens Gaujai, kurai drīz atskries teļš. Un kad teļš paaugsies, to pārdos un atkal kāds rublis būs klāt iztikšanai. Bet Alma nesūrojās, jo tāda dzīve. Jo laicīgāk izravēs, jo lielāks prieks. Tad ģeorģīnes plauks un saldais mīļais reibinās. Vēlāk astras ziedēs un gladiolu zobeni urbsies debesīs. Būs puķes, ko bērniem uz skolu nest. Un ziedi kapusvētkiem.

Tā viņi visi vēl brīdi sēdēja klusēdami. Bija zudusi ikdienas bravūra un cīņas, zobgalības un skandāli. Uzputotā cerība deva mieru. Un cerību, ka pienāks citi laiki, kur nebūs vietas rūpēm un raizēm. Kur katrs cilvēks ir vērtība. Kur nebūs dzelzs aizkara un valdīs miers. Vēl pāris gadus gan jāpaciešas.

 

Auseklis Baušķenieks. Būs debesmanna,
1984. privātīpašums