Ķiz kas ķiz kam

Nora Kalna. Dzīve nepāriet. Atmiņu esejas. Izdevniecība „Avots”, 2023

 

Noras Kalnas grāmata iznāca gada nogalē, klusi un bez uguņošanas. Autore, kura neklaigā sociālajos tīklos un nekur nerēgojas, bet mierīgi strādā savā nodabā, nav mūsdienīga. Lasīt dokumentālo prozu gan ir modē, šobrīd pat lielākā mērā nekā romānus. Varbūt šis izdevums vairāk interesēs kurzemniekus, jo tajā ir skaidri jūtama kādas magnētiskas kursiskas enerģijas klātbūtne. Stāstīt par seniem notikumiem, ko reti kurš vairs atceras, ir svēta lieta. Par pagājušā kara sekām un pēckara laiku Prūšmalē, atgādinot par norisēm, kas cilvēkam uz ilgu laiku paliek atmiņā, nenodzēšami un neizdeldējami. Tagad visi raksta memuārus – jūs teiksiet. Piemēram, aktieri, mūziķi, dažādi darboņi, viņu dēli un meitas, kas vien ne. Kam sērgas laikā nebija, ko darīt, ķērās pie sacerēšanas. Šis un tas gan atstāj tādu garšu mutē, gribas to izspļaut iespējami ātrāk. Bet – katrs nāk klajā ar to, kas viņam ir. Vai nav.

Kaut kas kaut kam. Rucavas dialektā. Ķiz ķiz – esmu dzirdējusi, kāds ķizinās. Šajā atmiņu muzejā ir sava greznība, visnotaļ oriģināla un neatdarināma. Ar leišmales piegaršu. No Mežsētām. Un Kalnišķiem. Ar upīti Ģirkali, pie kuras rādoties sieviete bez galvas un mītot čūskas – ķirmini.

Nora Kalna dzīvo mūsu literatūrā jau gana sen – žurnālistes gaitām dzeja vienmēr bijusi labs papildinājums. Vai atsvars, sava veida kompensēšanās. Viņa strādājusi dažādos preses izdevumos un grāmatu apgādos, tulkojusi, rediģējusi – taču allaž dzejojusi. Viņas lielā, apaļā jubileja pagāja nepamanīta, bez skaļām runām un suminājumiem, lai gan būtu pelnījusi ievērību. Arī pirmajai publikācijai pagājušā gada Ziemassvēkos bija liela gadskārta (24. decembrī, 1963). Pirmais dzejoļu krājums Gliemežvāki uz plaukstas (1968) nebija par padomju ikdienu, ar „patriotiskajām” frāzēm, kādas toreiz atliku likām bārstīja laikmetīgi dzejdari, bet klusi, atturīgi vēstīja par dzimto Kurzemes dabu, jūru un mežiem. Bagātā valodā, kas bija retums tad un ir arī tagad. Toreiz krievu mēle lauzās iekšā par varēm, veidojot savas konstrukcijas mūsējā, tagad to pašu dara angļu anyway, un pret šo nav barjeras, kas pret dižslāvu ietekmi bija, ja nu vienīgi lamuvārdi kā ir, tā paliek allaž klātesoši, jo ne latviski, ne angliski tik plašas izvēles un izteiksmīguma nav. Eiropa šajā ziņā ir gana aprobežota, ja nu vienīgi grieķiem un spāņiem ir kādi savi greznumi, dažādi slāvi lieto to pašu bļ… bez lielām izmaiņām. Nora Kalna reizumis šur tur piemin rucaviešu apsauku žauka, bet ne dzejā, protams, jo tāda ievirze raksturīga tikai tagad. Un leksika joprojām ir krievu. Norai muļķis ir lakapiša, izklausās pēc vientieša. Kuika un ķeiža, visādi ņēkšas un džūteni.

Autore ir daudz ceļojusi, visbiežāk pa tuk­snešiem, bijusi pat Afganistānā, viņas otrajā dzejoļu krājumā Kliedziens (1972) parādījās turkmēņu motīvi, dažādas aizgūtas pieredzes, bet čaklie dzievinieces vākumi nekur nezuda, tikai nāca klāt. Dzīve bija sākusi ritināties. Sekoja grāmatas Slalolms (1979), Septiņas dzērves (1986), izlase Un (1990), Valdnieks, dzejnieks un lauva (1990), apraksti Slāpes (1973), Tuksneša āladža (1976), Lietus akmens (1980), Sliekšņi (1984), Dvēseļu eņģelis (2011). Un atdzejojumi. Tagad, starp apaļo un pusapaļo jubileju, ir uz ko atskatīties. Protams, mūsdienās lasītāji ir radināti pie rakstītāju personiskās dzīves detaļām, veļas mazgāšanas un tamlīdzīgiem jaukumiem, sak, citādi nav interesanti. Es teikšu – ir gan. Arī pati neesmu no tiem autoriem, kas izliek savu aizvainojumu vai rūgtumu visu apskatei.

Visbeidzot tāda kā atziņa – Dzīve nepāriet. Kad cilvēkam ir pāri astoņdesmit, tā ir ko vērta.

Kara laika bērns Kurzemes katlā – tas ir ne pa jokam. Kad no meža neko nedrīkst nest mājās, jo tāda „lelle” var visu uzlaist gaisā. Jo – tā ir aviācijas mīna.

„Kari dzemdē dīvainu pēcteci – sentimentu.” (6. lpp.) Agresīvie esot vissentimentālākie. Nora ir pētījusi iekarotājtautu folkloru. Es varētu piekrist – esmu atdzejojusi serbu tautasdziesmas. Un pat Staļina dzejoli. 

Vidusskolas laikā viņa strādājusi mežniecībā un sēdējusi uguns novērošanas tornī. Varbūt tāpēc saglabājies plašais skatījums – no augšas. „Aizdegās mežs kvartālā, kur auga veci un vareni koki. Aizsvilās un nodega. Nodzēst nebija iespējams, jo biezoknī blīkšķēdams un blākšķēdams sprāga tas abu karojošo pušu arsenāls, ko bērnībā nebijām paguvuši uzokšķerēt un iznest.” (6. lpp.) Viss atkārtojas mūsu dienās – tūlīt prātā nāk slavenais ukraiņu „brīnumu mežs”. Un – tas ir uz ilgu.

Bet – mēs esam dziļumos. „Jūras dibenā mītam. Visa Baltijas piekraste tur dzīvo. Asinssāļie akmeņi ir atkāpušies, atdevuši savu vietu. Ģeologi gan saka – tikai aizdevuši. Un reiz atprasīs.” (12.lpp.) Skan baisi pravietiski.

„Bernen, kur tu iesi?” Norai kāds bērnībā vaicājis.

Uz dzīvi, kas nepāriet. Ar konfektēm – bumbakiem, ko bieži nedabūs. Iekarotājs izraus no rokām cukura tūtiņu, jo viņam pienākas. Pirms atņemt pajumti, vēl centies „izglītot”, krieviski lasot priekšā avīzi. Un nebūt neraizējoties, vai kāds saprot. Jo – visiem un visur būs mācīties, pasaule to vien gaida. Tos, kas kakās uz grāmatām un plēsīs skuķiem nost drēbes.

„Būtībā kara laiks iestiepās arī pēckarā.” (21. lpp)

Norai māte teikusi: „Tu būsi rakstniece – tu esi ganos gājusi.” Tā arī notika. Tagad gan ir maz tādu literātu, kas būtu ko ganījuši. Šī tradīcija laikam ir beigusies. Bet varbūt dažam derētu.

Šķiet, iespaidu nav trūcis: „Man gan patika mūsu meži ar neparastiem nosaukumiem – Garaismasts, Ašukājs, Kazraģis, Liptu kalva un Rāvainā Ķirba.” (24. lpp) Un tie atstājuši pēdas. Ir no kurienes pasmelties.   

Grāmatas sirds ir vārdnīca, tāds garšīgs pieredzējums (53.-88. lpp.). Vidū gadījumiem no dzīves, kura nav pārgājusi, un norisēm no gaitām ne visai pazīstamā pasaulē, ko atrodam šajos pierakstos. Un atturīgais žurnālistes stils šīm hronikām ar dokumentiem un rokrakstu fragmentiem piestāv. Ir arī dzejoļi, kā bez tiem. Lai arī tie vairs nav modē, dzejnieks bez tiem iztikt nevar. Bet lielākā vērtība ir tā, kas pieder tikai tev. Tava etnoloģiskā ekspozīcija, brīnumainā valoda, kādas nav citviet. Ne pīpā, ne ragā.

Te izstādīti lindruki un gari linu dvieļi, saukti par olatām. Kabatlakati, dēvēti par šņu­daukām, meitu apakšstilbu apsēji – sietavas, jo stabilām kājām jābūt resnām, lai var droši nostāvēt. Kuntines – galvas lakati. Un kulaines – zeķes bez papēža. Arīdzan kŗocinis – tautiskais bruncis. Ko tik neieraudzīsi tādā vitrīnā!

Nora Kalna ir vārdu šiepēja. Tas ir – būrēja. Viņas dzimtais uzvārds arīdzan ko tādu norāda – Dūrēja. Jo sencis bijis vīveļu dūrējs. Arīdzan Peses Perkūne. Ar asu mēli un prātu. Daudz pieredzējusi. Kaut vai tajos pēckara gados, kad sākās zagšana un dzeršana. „Ne vairs alutiņis, vecais brālis vai ūniķis – stiprinātais cukurbiešu alus, bālgana susla, bet jau daudz reibinošākas ninnes jeb dziras.” (32. lpp) Žūpām ir daudz nosaukumu rucavnieku vīzē: poliskais pijāks, žumbrālis, pļēguris.

Ir arī citādi pieredzējumi. Pēkšņi pazuduši klasesbiedri no mazās lauku (Ezera un vēl Sesku) skoliņas. Jo – „izvesti uz Sibīriju. Cilvēks no vietējiem, kuram bija visā tajā jāpiedalās, izdarīja pašnāvību. Kam tas bija vajadzīgs? „Ķeksītim”, lai no ciema būtu kaut kāds „ieplānots” skaits?”(33. lpp)

Rucavas hronikas, raduraksti, rēkunde, netulkojamie uzvārdi… Āpšūtnieks – kaut kas par āpšiem, Brūžinieks – jēga skaidra, eka tulkojas.

Teic, ejam cierāt, tik nedabū būšlaku. Atceros, līdzīgi runāja mana vecāmāte. Apbūbējis – viņa teica par appelējušu maizes gabalu. Un tagad raugu Noras vārdnīcā un redzu, kā apbūst saulīte – aizmiglojas. Tēlaini. Lasot šo vārdnīcu, sajūta bija tāda, ka tiekos ar kaut ko zemapziņā nogrimušu. Kādā krēslainā atmiņas paviljonā. Ar prūšu, lietuvju, poļu, dažādu pāri un cauri gājēju sliekšņu naudām, kas apdilušas, bet nav zaudējušas spožumu. Ar kopu – tas ir, ar kaudzi. Saucot dienvidaustreni par āzeni. Diezi, šim sakars ar Āziju vai āžiem. Šie eksponāti man sagādāja patiesu prieku. Atgriezos kādā plānā, kur esmu kādreiz bijusi, varbūt pat pavadījusi gana daudz laika tajā dzīvē, kura šķietami pārgājusi. Un tad piepeši atkal iezīmējas vārdos, kuri ir citādi, bija piemirsušies, bet to spēks nav zudis. Nē, ben, šis belderē, plainis! Eķam ben pie miera āžoderē, tas ir, aizkrāsnē, un tad vēl novēlējums – ka tu ben baznīcā sēdēdams sasapirstu! Ui, pēc šo mācību saņemšanas nāk prātā ne tas vien. Rucavnieku tautasdziesmas, kas ir no bezkaunīgākajām. Nora zinot nodziedāt, tak nav kas pieraksta notis, tās viņa neprotot. Esot gan vajadzējis tās visas ielikt, un atceroties vēl tādu un šitādu vārdu, ek, būtu ko pētīt, no kurienes katrs nācis. Tas baikamis pesteļamis no poļu pasakām (bajki), tās atpazīstu, jo palikušas arī manā ģenētikā, ne tikai Kurzemes nomalē, bile kumet, bile kā, citādi sakot, kaut kad, kaut kādi. Būtus nebūtus, itin kā no leišu puses, daugumis vai mazumis, ir un atstāj iespaidu šitajā laikā, kad vārdu krājumi rūk, runa noplicinās. Angļu mēle iet uzvaras gājienā kā pirmāk vācu un krievu, no kuras lērumi klinklāvu palikuši, skaļi čamaro ka čamaro. Do tu mieru – varbūtās varēs tos baložingliš gvelzējus apklusināt, ko nāris, ko nārint? Kur jemt saprašanu? Juk ben stā, stā – beidz taču!

Allaž kāds nesamais pikpaunā, krimu-krāmu.

Jo lūkoju, jo gadās – kramporini, tās dzeltenrozes ezerā.

Man neviens nav varējis paskaidrot, kāpēc rucavnieki madaru dēvē par skauģu pulveri. Vai tā atbaida vai pievilina nenovīdīgos, vai šos ar kaltēto augu nīdēt, atbildi esmu pazaudējusi. Par ko es tā sirdījos? Par nelādžiem – kuikiem. Kas šie tādi, no kurienes? Vilks viņu zina. Nav ķiekas – trūkst spēka šos izlikt.

Ne viens vien autors, kas ņēmis vārdus no svešiem siekiem, laidis lasītājam žurku ausē, jo nepainteresējies par to nozīmēm. Šie patiesībā vēstī pavisam ko citu nekā domāts.

Man ļoti patīk Noras Kalnas lamuvārdi: suvēna veste (laikam tas pats, kas sivēnaste), stupērklis (pakaļa) un ŗūcine (arīdzan dibens). Kā šo izrunā? Varbūt kā franču „r”, to es protu. Tā rūcīgi sanāk. 

Nav noslēpums, ka vārdiem ir liela vara – kā svētījuma, tā lāsta. Kā elektriskam lādiņam ar savu enerģiju un sūtību. Tie allaž strādājuši. Ja nedarbosies, jāmeklē citi. Bet – ir aizvien mazāk cilvēku, kas kaut ko zina par to iespējām. Prasmīgākie kolēģi nekad nešķīrās no enciklopēdijām un vārdnīcām, bet jaunie tagad tajās neskatās, jo nevajagot, tāpat visu zinot, skrien taru tarumis.

Noras Kalnas devums ir kā mārģine – raibā Rucavas villaine. Tāda silta jušana, vēlīgs noskaņojums. Mātēna un meičēna – teicu sev – tērpjas tajā, kas ir. Meklējot tālāk, atrodas muļķēna – tāda, kam savas mārģines nav, ja nu vienīgi patapināti kankari.

Šajā valodā ir kāda skarba, ļoti izteiksmīga poētika. Piemēram, par līgavu, kura jau ir stāvoklī, saka – sasilušais sudrabinis. Kāpēc tā? Tur ir viela pamatīgām pārdomām.

Rediģējot vēl vienu – citas autores kurzemnieces grāmatu, ieteicu iemācīties Noras Kalnas vārdnīcu no galvas un lietot šos atradumus nodrāzto, visur sastopamo vietā. Tā nav domāta tikai apmeklējumam un aizmiršanai kā Dāvida lazda – Oriona zvaigznājs, kas pie mums lāgā redzams tikai ziemā, tādēļ vasarā šo neviens neatceras. Šī runā pretī, sak, ko es te ar kaut kādiem vecvārdiem, kad esot modernie. Jābūt taču mūsdienīgam. Ar podkāstiem – nokāstiem podiem. Es saku – beidz tārmasēt, tiepalu kule!  Nav mans uzdevums ķirminam pautus izurdīt, kad i ne darba neturi! Ko kašam, to lešam! Tā, lūk!

 

Dagnija Dreika