Andris Dzenītis

 

UZ PRIEKŠU UN ATPAKAĻ

ESEJA NR.14

 

Radošs darbs no ierindas proletārieša vai knauzerīga ekonomista skatpunkta varētu likties samērā bezjēdzīgs, vismaz – nenopietns laika pavadīšanas veids. Mums, „ārtistiem”, kas mūžu vada pārbūvējoties, skolojoties, plucinot, plaucinot, viļoties, ciešot, jūsmojot, un gan jau katram kādā savas ņemšanās brīdī piedzīvojot arī dievišķu ekstāzi, radošās mokās neguļot naktis, izolējoties, daudz ko atliekot, lai spētu koncentrēties būtiskajam, aizgrābtībā muļķīgi strīdoties ar tuvākajiem un tālākajiem, regulāri iemīloties utopiski nesasniedzamās mūzās un mūžos, un vispār pasauli redzot samērā ačgārni, pat prātā nenāk, ka tepat blakus, citā, daudzas jo daudzas reizes lielākā burbulī esošajiem var būt pilnībā nesaprotami, ka māksla ir vairāk kā tikai hobijs, ko tie jocīgie cilvēki dara pārnākuši mājās no normāla darba fabrikā, birojā, pie trolejbusa stūres vai jebkādas citas sabiedrībai noderīgā profesijā pavadītas dienas. Nu nevar tak būt, ka operas vijolnieki visu dienu čīgā, un tad vēl vakarā nāk spēlēt to operu! Kur nu vēl koristi – nu cik tad stundas var dziedāt? Ne tak astoņas oficiālās… Gleznotāji droši vien mālē pa vakariem un brīvdienās, bet pat man nav skaidrs, ko ikdienā dara dzejnieki… Sēž pie loga, atspiedušies pret mīkstu spilvenu, veras stiklos un gaida pulsējam gara iedvesmas artērijas un kapilārus brīvajam pantam? Un kā viņi novērtē, cik maksā šis vai tas dzejolis? Tā kā nodokļu maksātājiem, kam „šitādu mūziku vispār nevajag”, par šausmām, to fondu pieteikumos dara komponisti, kā to galerijās, kautrīgi kaut kur malā, uz atsevišķas lapiņas varam izlasīt norādē par izstādīto gleznu vērtību, kā arī telefona numuru, kur sazināties, nemaz nerunājot par podniekiem, metālkalējiem, stikla vai ādas māksliniekiem, no kuru mākslas vismaz ir kāda praktiska jēga – durvju vērtnes, podi jubilejas ziedu klēpjiem, jauns maks vai skaista lampa. Protams, protams, arī glezniecība, mūzika un dzeja mēdz būt dažāda. Ir arī tāda, kam nevajag ne fondus, ne ik dienas atjaunojamu pašslavinošu informāciju sociālajos medijos, ko iemīl no pirmā acu vai ausu uzmetiena, kas pieder tautai uzreiz un pavisam, un neglābjami līdz asarām. Un par ko tās autori – tautas mīlēti dižgari paši regulāri un nīgri turpina atgādināt, ka viņiem ne no viena neko nevajag, kā tiem tur... Tomēr – gan jau arī šī māksla kāda cita cilvēka prāt top brīvajā laikā, kad ar joni uznāk tā lielā iedvesma. Kad līdzi pie ugunskura paķērusies ģitāra, kad skaists skats saulrietā vai kur purvmalā ieraudzīts, kad ierauts graķīt’s vārda plūdumam, kad ota un krāsas pašas skrien pretīm audeklam, vitrāžām rotātā verandā, kur guļ tā leģendārā kailmodele, par kuru pēc piecdesmit gadiem runās – „jā, tā bija viņa, slavenā...”

Lai vai kā – liekuļi un meļi ir pilnīgi visi, kuri saka, ka viņiem vienalga, ko citi domā par to, ko viņi tur ir uzradījuši. Nekad neticēšu. Kad kritiķis pelēkos vadmalas svārkos ko uzraksta, sirds tomēr drusku nodreb katram, kas nav no betona.

Esmu apmierināts, ka brīdī, kad vēl biju bērns, nepiekāpos mammai alternatīvu profesiju piedāvājumā, par mākslinieka sūtību un dzīves realitāti ļoti ilgi domāju līdz sāpei ideālistiski, un, neskatoties uz regulāriem „aplauzieniem”, turpat arī paliku un esmu – gan radošā, gan, savā ziņā – pieauguša bērna utopijā. Tajā joprojām ir iespēja, pat vajdzība spēlēties ar nesaprotamiem dažādu materiālu objektiem un konstruktora detaļas, visbiežāk, sastiprināt nevis ar klāt pievienotajām skrūvēm, bet gan – plastilīnu, košļenēm, staipīgu papīra līmi vai aizdomīgu auklu. Ideālisma vējš buras sāka nepietiekami apgādāt vien tad, kad no „jaunā, daudzsološā” pamazām kļuvu tikai par „daudzsološo”, bet jau drīz – vienkārši par vienu no vārdiem un uzvārdiem mūzikas informācijas centra alfabētiskajā rādītājā.

Katrai radošajai jomai ir gan ļoti atšķirīga laiktelpas elastība, gan arī – dažāda garuma komētas „fīdbeka” aste. Vislielākais izvirdums ir mūzikā un teātrī – kaislīga aktieru un mūziķu viesuļvētra uz skatuves, tam sekojošā reakcija vai nereakcija zālē – desmitiem, simtiem, dažkārt tūkstošiem balto troksni izraisošu plaukšķinātāju, citreiz – kāju, kādreiz – krēslu atzveltņu būkšķu visiem kājās ceļoties. Komponists vai dramaturgs parasti ir jau izvirdis pirms simtiem, desmitiem gadu vai nupat, pirms mēneša vai diviem, kad partitūra vai luga, glīti iesieta ir nodota mūziķiem un režisoram. Viss, ko viņš var darīt tagad, ir gulēt kapā vai, nemierā dīdoties, vienatnē vai kopā ar kungu / kundzi, iekrampēties savā bezmaksas ielūguma vietā kā lidmašīnas krēslā, tai strauji nolaižoties paaugstinātā turbulencē. Bet toreiz, kad mūzika vai luga radās, viņam bija ekskluzīva iespēja vienīgajam savā darbā laiku palēnināt, tīt uz priekšu un atpakaļ, sirot tur, kur neviens nekad nav staigājis, atgriezties un vēlreiz atgriezties – kas tāds, ko pārējie var izbaudīt tikai vēlreiz aizejot un noskatoties visu izrādi, uz koncertu, visbiežāk, otrreiz aiziet vairs nav iespējams. Un tad tās ļoti būtiskās, skrupulozās detaļas, par kurām komponists ir domājis dienām, varbūt pat mēnešiem – tās izkūp ēterā dažās sekundēs, paliek lielas klausītāju daļas nepamanītas, bieži arī – vairs nekad nedzirdētas, un tikai pats komponists var teikt – „jā, to es labi darīju!” vai „labi, ka to neviens nepamanīja!” Tagad visa atzinība, lamas un honorārs tiek tiem, kas ir uz skatuves.

Visvientuļākā man tomēr liekas vizuālā māksla. Tik vien kā izstādes atklāšana, kad sanāk radi, draugi, paslavē, iedzer vīnu, nofotogrāfējas „aprindām”. Pārējā laikā gleznas, skulptūras, podi un citi sastindzinātie mākslas veidojumi vientuļi stāv galerijās, saules stariem slīdot tām pāri, līdz iestājas tumsa, un viss sākas no gala nākamajā rītā. Garām iet cilvēki, klusi sarunājas, rāda ar pirkstu, pienāk tuvāk, bet māksliniekam no tā ne silts, ne auksts. Ja vien visu laiku nesēdēt galerijā un slavas kāri „nestalkot” katru atnācēju. Atnāk pāris speciālisti, apcer labu vai ļaunu, kāds kādu gleznu nopērk (kas, jau laikam ir tā labākā atzinība), paliek baltas sienas ar ļenganām metāla stieplēm, un gleznas atkal atgriežas mākslinieka cellē vai muzeja krātuvē. Un tomēr, atšķirībā no mūziķiem, vizuālās mākslas pārstāvji vienmēr šķituši kaut kā saulaināki, saprotamāki, atvērtāki, optimisti. Varbūt tādi ir tikai tie, kurus esmu sastapis?

Kā ar literātiem? Patiešām nezinu, kā viņiem iet. Un tas viss, neskatoties uz to, ka manā paziņu lokā ir daudz vairāk draudzīgu literātu, dzejnieku un tulkotāju nekā gleznotāju vai skulptoru. Šur un tur pat diezgan daudz dažādas saturiskās kvalitātes laiku esam pavadījuši kopā, taču nekad neesmu uzdrošinājies pavaicāt: „Klau, literāt, bet kā tev vispār sokas ar atzinību? Klau, literāt, bet no kā tu dzīvo?” Varbūt tās ir tikšanās bibliotēkās? Pārdoto grāmatu statistika? Agrāk taču uzticamie lasītāji rakstīja vēstules, satika uz ielas, runājās. Rakstnieks vai dzejnieks bija Dievs, daži pat brauca „Volgās”. Tā arī to nepajautāju savam tēvabrālim – gana respektablam daiļliteratūras tulkam no angļu valodas. Jūrmalā viņam bija blats valdības veikalā, kooperatīvais dzīvoklis, regulāri uz jubilejām viņš ieradās ar asprātīgi ierāmētu Ļeņina portreta ovālu simtrubļa izskatā, drīzumā gatavojās mūs visus pārsteigt ar ko lielu un nozīmīgu, kas ļaus mums turpmāk dzīvot pavisam savādāk, taču tad, laikam jau ielika visu šo pārsteigumu bankā „Baltija”, un drīz arī nomira.

Vēl ir kino. Jāatzīstas bezkompromisu aizgrābtā mīlestībā, taču radīšanas sarežģītībā man, kā izteiktam vienpatim – visneaptveramākā māksla. Filmu taču nevar uzņemt kā komponists komponē, kā dzejnieks dzejo, kā gleznotājs zīmē. No nez kurienes izsprāgst ideja – skrienu pie papīra, molberta, tveru, grābju, lidoju, domāju pēc tam, nereti vairs nedomāju, viss ir gatavs, varbūt tikai vēl nedaudz jānoslīpē, vai no iracionālā rodas racionāla ideja turpinājumam. Režisors taču trijos naktī neķer kameru, nezvana aktieriem, neskrien filmēt? Kino ir kāds miljons cilvēku, kurus filmas beigās ilgi rāda ar skrejošiem, maziem, baltiem burtiņiem uz melna fona. Nepietiek, ka režisors izlasījis ko iedvesmojošu vai pats neprātā sacerējis intrigu mudžekli – ir jāzīmē, jāplāno kadrējumi, jāiesaista tērpu mākslinieki, vides meklēšanas menedžeri, butaforiju okšķeri, attiecīgā laikmeta vēsturnieki, komponisti, mākslinieki, direktori, atbildīgie, galu galā – operators, aktieri, cerot, ka operators skatīsies ar tavām acīm, aktieris visu izdarīs tā, kā biji apmātībā sadomājies, komponists uzrakstīs to mūziku, kuru režisors neprot rakstīt, bet zina, kā vajag. Jācer vēl, ka viss samontēsies sakarīgi, un galu galā vispār tā būs tā pati filma, par ko sākumā biji mircis savā fantāzijās migrēnā. Nesaprotu, kā režisors pēc tam var skatīties savas filmas? Man šķiet, no pabeigšanas brīža, filma režisoram mūžīgi mūžos saistās ar katru elementu zobratu savienojumos, bet ne visu kopumu. Patiesībā jau teātrī ir līdzīgi, vien aktieris katrā vakarā būs citāds un izrādēs, uz kurām pats režisors jau vairs nenāk – kas zina, atļaujas arī galējākas vaļības. Kino, līdzīgi kā mūziku, komponēšanas procesā vienīgo no „laika mākslām” var pavisam reāli, un pat bez poēzijas, patīt uz priekšu un atpakaļ. Kaut vai sešdesmit astoņas reizes skatīties, kā no jūras peldbiksēs iznāk Daniela Kreiga Bonds (kā savulaik darām atzinās mana zobārste). Nevienā citā mākslā tā nevar. Taču katrreiz redzamais būs tieši tas pats, bez tehniskas iespējas interpretēt materiālu, vien varbūt atrast tajā jaunu jēgu, ieraudzīt fonā nepamanītu sēdošu sunīti, sadzirdēt kliedzošu kaiju – te skaņu efektu mākslinieks strādājis pietiekami ilgi – režisoram tas bija ļoti svarīgi.

Tāpat kā tas komponists, kura basklarnetes kombinācija ar oktāvu augstāk esošo klavieru virmuļojumu, kaskādēs izkārtotu mežragu „subito sforzando” mērcē, uz daudzbalsīga čellu akorda fona, kam virsū nozīmīgu tekstu dzied koris, tik detalizēti paliks tikai uz viņa paša un kāda maniakāla mūzikas zinātnieka sirdsapziņas.

Pasaule arvien vairāk prasa racionālu pamatojumu jebkam, kas tiek darīts, kā tiek panākts, kāpēc, uz kādiem drošiem pamatiem balstīts, kāda ir metodika, cik domāts par iekļaušanu un sadarbību, kāds un procentuāli cik liels būs ieguvums sabiedrībai. Viss jāapraksta, lai pierādītu, ka tu eksistē, esi identificējams. Nesen saņēmu pārmetumu par to, ka pārāk vaļīgi par savu mākslas pedagoģijas metodiku esmu presē izteicies ironiskā alegorijā, ka „audzēkņiem neko nemācu”. Ja kas tāds nāktu ministrijas redzeslokā… Un, brīdī, kad guļu gultā, gaisā saceltām kājām un truli skatos griestos, arvien neticamāk kādam uz jautājumu – „ko tu te slaisties?” būs atbildēt „es neslaistos, es komponēju!”

2024.07.I

Andris Dzenītis. Vēlā roze ērģelēm. 2020