Baiba Magdalena Eglīte

 

Par Filadelfijas grupas mākslas darbu izstādi

 

Pasaules Latviešu Mākslas centrs (PLMC) Cēsīs šogad dzīvo savas darba desmitgades jubilejas uzkarsētā gaisotnē. Par to gādā vasara, sabiedrības ieinteresētība, atbalsts un PLMC direktora Kārļa Kanderovska enerģija, ko atstaro viņa komanda. Bet viegls jubilejas gada sākums nebija. Ne jau visiem tika stāstīts par ziemas temperatūras svārstību radīto ūdens apgādes iekārtu avāriju vairākās telpās. Tas visai nopietni ietekmēja ikdienas darbus, īpaši, darāmo Zigfrieda Sapieša jubileju gaidot. 2024. gada 2. janvārī Skotijas latvietim tēlniekam Zigfriedam Sapietim palika 100 gadu, tāpēc gribas minēt piemiņas pasākumus Ēberģē un Sūnākstē ˗ Kārļa viesošanos mākslinieka mājās un darbnīcā Njūbatlā, kā rezultātā tapis lielisks videomateriāls par Sapieša personību un mākslas mantojumu. Turpinot apzināt Sapieša mantojumu, tika izveidoti kontakti ar mācītāja Jura Cālīša Zvannenieku mājām, kam novēlēta Sapieša darinātā Roufantas baznīcas kancele. Jauno īpašnieku laipni aizdota, tā tika eksponēta PLMC jubilejas pasākumu ietvaros Sapietim izveidotajā ekspozīcijā Cēsu Mūsdienu mākslas centra „Rainis” plašajās, gaismas pielietajās telpās, kur īstenot Kārļa lieliskās ieceres palīdzēja arī alpīnistu grupas dalībnieki. 

Jubilejas pasākumu ietvaros PLMC galerijā tika atklāta arī otra šī gada simtgadnieka Voldemāra Avena vīrīšķīgi skarbās glezniecības izstāde, bet pagalmā eksponētas Jāņa Mintika lieliskās instalācijas, kas kopā ar informatīviem fotostāstiem un lielformāta baneriem aktivizē cēsinieku un pilsētas viesu ieinteresētību par PLMC notiekošo.

Visu iepriekš minēto darbietilpīgo un spilgto pasākumu gaisotnē nedaudz intīmāk izskan PLMC kolekcijā esošo Filadelfijas grupas mākslinieku darbu ekspozīcija. Izstādes kopējais iespaids skan kā inteliģents ansamblis, kurā katrs dalībnieks ir arī solists. To nodrošina izstādes telpiskais iekārtojums. Pārbīdamās sienas ļauj izveidot dažas vientulības saliņas, kur skatītājs var izzināt piedāvāto informāciju un ļauties dialogam ar mākslas darbu.

Filadelfijas mākslinieku grupa izveidojusies 1957. g. pateicoties arhitektu-gleznotāju Arnolda Treiberga, Oskara Skušķa iniciatīvai. Šobrīd šķiet, ir vērts piedāvāt pamatīgāku grupas darbības izpētes ideju kādam no topošajiem mākslas vēsturniekiem. Laika skrējiena atstātās pēdas paliek dokumentos, atmiņās un visietilpīgāk un precīzāk mākslas valodā, kuras kopējās tendences un variācijas var saskatīt arī tik nelielā ekspozīcijā no Ludolfa Liberta līdz Sebasjēnai Mundheimai.

Ludolfa Liberta nelielā, uguņos mirdzoša Parīzes ainava (eļļa) Nakts Parīzē pārceļ skatītāju vēlīno 30. gadu atmosfērā, bet abas 1948. gada litogrāfijas piedāvā pārdzīvot minorīgu atsvešinātības sajūtu. Līdzīgu emocionālu noskaņu pauž arī trīs arhitekta Arnolda Treiberga gleznu kolorīts, savukārt, vitrāža, kas PLMC sasniegusi kā Treiberga autordarbs (?), saista ar sakralizētu saturu, skaistu kompozīciju, atraisītu virsstikla apgleznojumu, tomēr redzama arī zināma nedrošība figūru risinājumā. Tas provocē uz minējumiem par mākslinieka sava ceļa meklējumiem emigrācijā. Jāpiezīmē, ka Arnolds Treibergs savulaik projektējis Kārļa Skalbes māju „Saulrietus” (šobrīd Skalbes muzejs) Vecpiebalgas pagastā. 

Bet Leonīda Linauta PLMC dāvātā, metālā un stiklā iemiesotā gaismas un krāsas kompozīcija, kā arī izstādes sniegtā iespēja iepazīt lieliskā stikla mākslinieka devumu, aplūkojot fotogrāfijas un preses materiālus, ļauj izjust lepnumu. Un, neteikšu, skaudību. Zināmu rūgtumu gan. Kā šī meistara lieliskā mākslinieciskā doma spējusi apvienot kristīgo ikonogrāfiju ar latvisko mentalitāti! Cik lieliski Eiropas vitrāžu mākslas padomi iekļāvušies šī latviešu stikla mākslinieka daudzveidīgajās kompozīcijās! Bet ne Latvijā...

Trīs gleznotāja Laimoņa Eglīša gleznas. Divas no tām PLMC nupat saņēmusi dāvinājumā no Klīvlandas. Abas jūras ainavas ar pēckatastrofas sastinguma vēstījumu, rūgtu samierināšanos ar notikušo, pauž dzimtenes zaudējušā sajūtas, iekodētas kolorītā, otas rakstā un gleznu virsmu stāstā. Bet akvareļa un akrila glezna Bez nosaukuma liek pamatīgi iedziļināties satura izzināšanā, kas sākumā šķiet īpaši sarežģīts, daudzo mākslas vēsturē aizgūto motīvu dēļ. Un tieši tādēļ īpaši izzināms. Kompozīcija piedāvā uztverei vairākus ceļus. Līdz aizved pie autora daudzveidīgā redzējuma par sievieti. Izredzētu. Katram laikam, katrai kārtai, katram vīrietim un katram bērnam savu. Bet viss sācies no ābola nogaršošanas… un turpinās sievišķības divās dabās. Manuprāt, par to šis stāsts.

Oskars Skušķis PLMC mākslas darbu kolekcijā pārstāv skarbi vīrišķīgi gleznojošo arhitektu plejādi un šobrīd šķietami sasaucas ar otro ekspozīciju galerijā. Proti ar Voldemāra Avena glezniecības pamatprincipiem. Abi pārstāv ekspresīvu, brāzmainu uzbrukumu audeklam, nežēlojot krāsu kā materiālu un aicinot skatītāju otas vai špahteles skrējiena daudzveidīgajā līdzpārdzīvojumā. Manuprāt, Skušķis vairāk izbauda savu lakonisko, šķietami nevērīgo krāsu salikuma efektīgo rezultātu, īpaši nesatraucoties par literāro pusi. Toties tautas likteņa tēma viņa daiļradē skan bībliski traģiski, līdz galējībai lakoniski un titāniski protestējoša.

Izstādes pērle, manuprāt, ir Gunas Mundheimas sešu akvareļu kolekcija. Šķietami vienkārši ir viņas „ziedu stāsti”. Tās nav klusās dabas. Tās ir klusās dzīves. Skaistas savā ārējā trauslumā, šķietamā motīva vienkāršībā un īpašā garīgas skaidrības izjūtā, kas rodas uzreiz, pat īpaši neiedziļinoties. Toties ļaujoties apbrīnojami izturētai katra krāsas laukumiņa tīrai vadībai, skatītājam neuzkrītoši atklājas autores atmiņu, sajūtu, filozofisku pārdomu un atziņu pasaule. Gunas akvareļus var skatīt un skatīt, katru reizi atklājot vēl kādu nepamanītu vērtību, vēl un vēl. Šai sakarībā gribu pieminēt gleznu „Cosmos@Totem”. Brīnišķīgie kosmeju ziedi ir izejas punkts skatītāja pārdomām par cilvēku vietu pasaules kārtībā. Nekādu gatavu mākslinieces atbildi gan nesaņemt. Bet var meklēt. Var meklēt neuzkrītošā zelta pielietojumā šai darbā, var meklēt ritmiskā kompozīcijas dalījumā, bet var arī meklēt sevī.

Tēlniecību šai izstādē pārstāv divi autori. Voldemārs Jansons un Krista Svalbonas. Jāsaka, ka daudziem PLMC kolekcijā esošajiem darbiem nav striktu autora dotu nosaukumu, Izstādes veidotājs arī ir vairījies visiem darbiem tos piešķirt. Tāpēc Voldemāra Jansona sēdošās meitenes nelielā figūriņa izskatās kā kompozīcijas mets, iespējams akadēmijas diplomdarbam, ar visai nedrošu plastisko risinājumu un uzkrītošu atkarību no Teodora Zaļkalna darbu ietekmes. Toties par šī autora jaunās sievietes portretu acs priecājas. Zaļkalna autoritāte ir joprojām jūtama, tomēr plastiski atrisināts emocionālais saviļņojums ir liecība autora meistarības izaugsmei.

Kristas Svalbonas keramikas skulptūra liek domāt par sirdīm pildītu pasaules māju, kuras drošību apdraud šo daudzo siržu aortas, kas gatavas pārtapt par lielgabaliem. Asprātīga, samērā vienkārša kompozīcija, skarba, toties aktuāla problēma skatītāju aicina nopietnām pārdomām, tāpat kā Kristas grafikas.

Daumanta Pētera Šnores eļļas glezna Vēsturiskā Maidencreec saimniecība 2010. g. saista ar uzmanīgu attieksmi pret gaismu, izvēlēto motīvu, krāsu un tehnoloģiju, savukārt Es gleznoju Rīgu piesaista ar īpatnēju „pašportreta” kompozīciju. Ne autora seja, bet gan autora roka un īpatnējs Rīgas redzējums ir gleznas vadmotīvs. Rīgas torņu motīvs ir arī Harija Gricēviča oforta „Rīga” kamertonis.

Sebastjēnas Mundheimas videostāsts „Stāsts par Kea un liellaivu” ir lielisks piemērs mākslinieciskās domāšanas, mākslas valodas un mākslinieku paaudžu mijai gadsimtiem un tūkstošgadei mijoties. Starpdisciplināras domāšanas un daudzveidīgu prasmju izkopšana, apgūšana un pielietošana, ko uzskatāmi demonstrē minētais video, ir maksimāli ietilpīgs mākslas darbs un pedagoģiska mācību stunda un mācību materiāls. Pagaidām Latvijā pienācīgi nenovērtēts. Atzinīgus vārdus gribas veltīt paša videostāsta emocionālam izklāstam, nesteidzīgam, ētiski un vizuāli pamatotam. Un neapšaubāmi rosinošam, īpaši pedagogu auditorijai.

 

Skats no izstādes. Oskara Skušķa gleznas.

 

 

Mākslas zinātniece Baiba Magdalena Eglīte ilgus gadus mācījusi mākslas vēsturi J. Rozentāla Rīgas Mākslas skolā, Rīgas Dizaina un Mākslas vidusskolā un citās mākslas skolās. Lasa lekcijas par kultūras vēsturi, raksta recenzijas. Strādā Pasaules latviešu mākslas centrā Cēsīs.